DidzisKukainis.lv - Pāvestības vēsture

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 26. Pāvests Leons XIV - jauna laikmeta balss Vatikānā

Thu, 11 Sep 2025 01:15:00 +0000

Foto: pāvests Leons XIV; avots: https://www.aciafrica.org/news/15723/pope-leo-xiv-to-meet-cardinals-at-consistory-to-approve-canonizations

Kad es kā katoļu teoloģijas zinātājs raugos uz pāvesta tronī ievēlēto Leona XIV personību, mani pārņem gan cerības, gan dziļa apziņa par vēsturisko kontinuitāti, ko esmu piedzīvojis savā dzīvē. Esmu bijis liecinieks nu jau četru pāvestu pontifikātiem – Jānim Pāvilam II, kurš iedvesmoja pasauli ar savu harismu un cilvēkmīlestību; Benediktam XVI, kura teoloģiskā dziļums un intelektuālā stingrība sniedza Baznīcai jaunu garīgo pamatu; pāvestam Franciskam, kura līdzjūtība un sociālā taisnīguma uzsvars atvēra Baznīcu uz pasauli; un tagad – Leonam XIV, kurš ienācis Vatikānā ar misionāra pieredzi un diplomātiska līdera raksturu.

Kā teoloģijas interesentu mani īpaši saista iespēja vērot, kādas tēmas jaunais pāvests izvēlēsies savās enciklikās, kādas idejas viņš uzsvērs, lai vadītu Baznīcu šajos sarežģītajos laikos. Ir spēcīga cerība, ka viņa pontifikāts būs līdzsvars starp tradicionālajām vērtībām un nepieciešamību atbildēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem – no sociālā taisnīguma līdz ekumeniskam dialogam. Katrs jauns pāvests nes sev līdzi iespēju iedvesmot, vadīt un ietekmēt ticīgos visā pasaulē, un Leons XIV neapšaubāmi solās būt šāda iespēja mūsu laikā.

Roberts Frensiss Prevosts, dzimis 1955. gadā Čikāgā, ir pirmais amerikāņu izcelsmes pāvests Baznīcas vēsturē. Lielāko daļu sava dzīves ceļa viņš pavadījis misionāra darbā Peru, kur guva dziļu izpratni par ticīgo ikdienu, nabadzību un sociālo atbildību. Pirms pāvestības viņš bija augustīniešu ordeņa ģenerālis un arhibīskaps, pierādot gan vadības, gan teoloģiskās kompetences, kas nepieciešamas, lai vadītu pasaules Baznīcu. Šī kombinācija – misionāra pieredze un diplomātisks skatījums – padara viņu par līderi, kas spēj apvienot dažādus skatījumus un kultūras.

Leons XIV savā pontifikāta iesākumā jau izrāda skaidru tendenci uz sociālo taisnīgumu un līdzjūtību. Viņa pirmais augsta līmeņa dokuments, apustuliskā eksortācija Dilexi te (“Es tevi iemīlēju”), koncentrējas uz neaizsargāto un nabadzīgo vajadzībām, turpinot Franciska uzsvērto līdzjūtības mantojumu.

Turklāt viņš jau ir veicis vairākus simboliski nozīmīgus soļus:

Pirmais kanonizācijas akts, kanonizējot jeb svēto kārtā ieceļot Karlo Akutis un Pjēru Džordžo Frasati, kas ilustrē jaunā pāvesta vēlmi iedvesmot ticīgos ar mūsdienīgiem paraugiem.
Jauna diecēzes izveide Ķīnā un pirmā bīskapa iecelšana, kas demonstrē diplomātisko un stratēģisko pieeju Baznīcas vadībā.
Atbalsts tradicionālajai latīņu misei Svētā Pētera bazilikā, kas norāda uz centieniem saglabāt vienotību Baznīcā, respektējot gan tradīciju, gan mūsdienīgumu.

Šie soļi liecina, ka Leons XIV vēlas būt tilts starp Baznīcas tradīciju un mūsdienu pasaules izaicinājumiem – no sociālajiem jautājumiem līdz starpreliģisku dialogu veicināšanai.

No teoloģijas perspektīvas, pāvesta pontifikāts sola jaunas iespējas un refleksiju par Baznīcas mācības attīstību. Es personīgi esmu īpaši ieinteresēts tēmās, ko jaunais pāvests varētu apskatīt savās enciklikās – sociālā taisnīguma jautājumi, mūsdienu tehnoloģiju un ekoloģijas izaicinājumi, ekumeniskais dialogs un ticīgo garīgās dzīves bagātināšana. Leons XIV ir pārliecināts, ka Baznīca nevar būt izolēta no pasaules problēmām, un tas sola spēcīgu, aktīvu pontifikātu, kas iedvesmos ticīgos visā pasaulē.

Šajā jaunajā pontifikātā ir kaut kas ļoti personīgs un simbolisks arī manam ceļam – tas ir brīdis, kad ticība, cerība un atbildība satiekas. Leons XIV kā līderis, kurš nāk no misionāra pieredzes un ir pazīstams ar diplomātisku gudrību, var kļūt par tiltu starp Baznīcas vērtībām un mūsdienu pasaules vajadzībām. Katrs viņa solis, katra vārdu izvēle un katra enciklika var iedvesmot ne tikai ticīgos, bet arī visus, kas meklē taisnīgumu, līdzjūtību un garīgo līdzsvaru. Šis ir brīdis, kad Baznīcas un ticīgo kopīgais ceļš šķiet īpaši dzīvīgs – pilns iespēju mācīties, augt un dalīties ticībā ar pasauli, kurai tas ir tik ļoti nepieciešams šajā tik ļoti trauksmainajā ģeopolitiskajā situācijā.

Leona XIV ienākšana Vatikānā iezīmē jaunu laikmetu Baznīcas dzīvē – laiku, kurā tradīcija un modernitāte satiekas, lai vadītu ticīgos cauri sarežģītajai mūsdienu pasaulei. Kā teoloģijas interesentam man ir privilēģija sekot šim pontifikātam no paša sākuma, lūkojot uz iespēju, ko jaunais pāvests nes sev līdzi – gan garīgajā, gan sociālajā dimensijā. Cerība, ka viņa enciklikas un lēmumi spēs iedvesmot, vienot un vadīt, padara šo brīdi par īpašu un vēsturiski nozīmīgu mūsu dzīvē.

Attēls: pāvests Leons XIV un viņa ģerbonis; avots: https://allthathistory.com/historical-events/pope-leo-xiv-coat-of-arms/2649/

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 25. Pāvests Francisks - pirmais Latīņamerikas un jezuītu pāvests vēsturē

Sun, 11 Aug 2024 20:26:00 +0000

Pāvests Francisks

Es šo pāvestībai veltīto populārzinātnisko rakstu sēriju noslēdzu ar pāvesta Franciska dzīves un gaitu aprakstu. Savas dzīves laikā līdz šim esmu piedzīvojis trīs pāvestu valdišanu Vatikānā un īstenībā ir diezgan grūti rakstīt par pavisam aktuālu pāvesta dzīvi. Taču ņemšu palīgā vairākas grāmatas, gan latviešu, gan angļu valodā un mēģināšu ieskicēt pāvesta Franciska gaitas un reformas, esot augstajā pāvesta amatā un vadot visu universālo Katoļu baznīcu. Pagaidām neesmu atradis nevienu īsti konspektīvu avotu par līdzšinējā pāvesta dzīvi, tad nu mēģināsim iedzīvināt izpratni par šo ganu no viņam veltītām grāmatām un viņa paša teiktā, darītā un sacītā caur rakstiem un grāmatām.

Foto: no personīgā arhīva, Didzis Daniels Kukainis

Atruna: Raksts tapis, daļēji izmantojot mākslīgā intelekta risinājumu ChatGPT, taču ar būtisku bloga autora teksta pārskatīšanu un atbilstības faktiem nodrošināšanu!

Interneta medijs "The New Yorker" kādā savā rakstā par pāvestu Francisku izsakās kopumā pārāk glaimojoši un pozitīvi, jo tomēr, kopumā raugoties, arī šajā pontifikātā mēs varam novērot pretrunas, rīcības nekonsekvenci, pāvesta neiecietību pret citādāk domājošajiem līdzstrādniekiem bīskapiem un kardināliem un gan jau varētu minēt vēl piemērus. Taču par visu pēc kārtas.

Pāvests Francisks, īstajā vārdā Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio), ir dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā, Argentīnā. Viņš ir pirmais pāvests no Latīņamerikas, kā arī pirmais pāvests no jezuītu ordeņa rindām. Horhe Mario Bergoljo dzimis itāļu imigrantu ģimenē un pievērsās reliģijai jau agrā jaunībā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš studēja ķīmijas tehnoloģiju, taču vēlāk nolēma pievienoties jezuītu ordenim. 1969. gadā viņš tika ordinēts par priesteri, un 1973. gadā viņš kļuva par Argentīnas jezuītu provinces vadītāju.

Bergoljo karjera Romas katoļu baznīcā bija ilgstoša un nozīmīga. Viņš kļuva par Buenosairesas arhibīskapu 1998. gadā un 2001. gadā - par kardinālu. Viņa darbība izcēlās ar pieticību un tuvību vienkāršajiem cilvēkiem, bieži apmeklējot nabadzīgākās pilsētas daļas. 2013. gada 13. martā kardinālu kolēģija Siksta kapelā Bergoljo ievēlēja par pāvestu. Viņš izvēlējās pieņemt Franciska vārdu, atsaucoties uz Asīzes Francisku, kuram bija tuva nabadzības un pieticības ideja, kā arī rūpes par dzīvo dabu un ekoloģiju.

Pāvests Francisks ir pazīstams ar savu centību veicināt baznīcas reformas un sociālo taisnīgumu. Viņš ir īpaši pievērsies jautājumiem par nabadzību, migrāciju, klimata pārmaiņām un citiem globāliem izaicinājumiem. Francisks bieži uzsver baznīcas lomu miera veicināšanā un dialogā starp dažādām ticībām un kultūrām. Viņa pāvestība ir izcēlusies arī ar atvērtāku pieeju dažādām sabiedrības grupām, tai skaitā LGBTQ+ kopienai, un aicinājumiem pēc žēlastības un līdzcietības baznīcas praksēs.

Pāvests Francisks ir sarakstījis vairākas enciklikas un grāmatas, kas atspoguļo viņa teoloģiskās un garīgās domas, kā arī uzsver viņa rūpes par sociālo taisnīgumu, vidi un Baznīcas reformām. Šeit ir saraksts ar galvenajām enciklikām un dažām svarīgākajām grāmatām:

Enciklikas

Lumen Fidei (2013)
- Pirmā pāvesta Franciska enciklika, kuras tēma ir ticība. Tā tika sākta viņa priekšgājēja Benedikta XVI vadībā un pabeigta Franciska laikā. Enciklika aplūko ticības nozīmi kristiešu dzīvē un tās vietu mūsdienu pasaulē.
Laudato Si' (2015)
- Šī enciklika ir veltīta ekoloģijas un vides jautājumiem. Tā ir saucienu pēc globālas rīcības, lai rūpētos par "mūsu kopējo māju" – Zemi. Enciklika uzsver, ka videi draudzīga dzīve ir saistīta ar sociālo taisnīgumu un nabadzīgo aizstāvību.
Amoris Laetitia (2016)
- Enciklika par ģimenes dzīvi un laulību. Tā iztirzā mīlestības un žēlastības nozīmi ģimenes attiecībās, kā arī runā par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras mūsdienu ģimenes, aicinot uz atvērtību un iekļaušanu Baznīcas dzīvē.
Gaudete et Exsultate (2018)
- Enciklika par svētuma aicinājumu mūsdienu pasaulē. Tā mudina katru kristieti tiekties pēc svētuma ikdienas dzīvē, uzsverot, ka tas nav tikai elites aicinājums, bet gan visiem pieejams mērķis.
Fratelli Tutti (2020)
- Enciklika par cilvēces brālību un sociālo draudzību. Šis dokuments aplūko mūsdienu sociālos un politiskos izaicinājumus, aicinot uz solidaritāti, dialogu un miera veidošanu starp tautām un cilvēkiem.

Grāmatas

"The Name of God is Mercy" (2016)
- Šī grāmata, kas veidota interviju formātā, izceļ pāvesta Franciska centrālo vēstījumu par Dieva žēlsirdību un tās nozīmi mūsdienu pasaulē. Tā uzsver nepieciešamību pēc līdzcietības un piedošanas.
"On Heaven and Earth" (2010)
- Grāmata, kurā pāvests Francisks (toreiz vēl kā kardināls Bergoljo) kopā ar rabīnu Abrahamu Skorku diskutē par plašu tēmu loku, tostarp reliģiju, ētiku un sabiedrības problēmām. Tā atspoguļo dialogu starp dažādām ticībām un pāvesta atvērtību starpreliģiju sadarbībai.
"Let Us Dream: The Path to a Better Future" (2020)
- Šī grāmata, kas tapa pēc Covid-19 pandēmijas, aplūko pāvesta Franciska redzējumu par pasauli pēc krīzes. Viņš izklāsta savas domas par nepieciešamajām pārmaiņām, lai veidotu taisnīgāku un līdzjūtīgāku sabiedrību.
"Christus Vivit" (2019)
- Šī ir pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma forma, kas veltīta jauniešiem. Tā runā par to, kā jauniešiem būtu jāiesaistās Baznīcā un sabiedrībā, uzsverot jaunības spēku un nozīmi.

Pāvests Francisks turpina publicēt darbus, kuros viņš aplūko gan garīgus, gan sociālus jautājumus, mudinot uz pārmaiņām un atbildīgu rīcību gan Baznīcā, gan pasaulē kopumā.

Pāvesta Franciska laikā Katoļu Baznīca ir saskārusies ar vairākiem nopietniem skandāliem, kas saistīti ar seksuālu vardarbību, finanšu pārkāpumiem un iekšējiem konfliktiem. Šeit ir daži no nozīmīgākajiem skandāliem:

Seksuālās vardarbības skandāli

Seksuālās vardarbības gadījumi Čīlē
- Viens no lielākajiem skandāliem, ar ko saskārās pāvests Francisks, bija Čīles Baznīcas seksuālās vardarbības gadījumi. 2018. gadā pāvests sākotnēji aizstāvēja bīskapu Huanu Barrosu, kuru apsūdzēja, ka viņš ir slēpis seksuālus pārkāpumus, ko veica priesteris Fernando Karadima. Tomēr pēc spiediena no sabiedrības un Baznīcas iekšienes pāvests mainīja savu nostāju un pieņēma visu Čīles bīskapu atkāpšanos, lai risinātu situāciju.
Teodora Makerrika lieta
- 2019. gadā bijušais ASV kardināls Teodors Makerriks tika atlaists no priesterības saistībā ar apsūdzībām par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem un pieaugušajiem. Šī lieta atklāja arī augstāko līmeņu Baznīcas amatpersonu ilgstošu nespēju vai nevēlēšanos rīkoties pret Makerriku, kas izraisīja plašu sašutumu un prasības pēc lielākas pārredzamības un atbildības Baznīcā.
Seksuālas vardarbības skandāli vairākās valstīs
- Pāvests Francisks ir saskāries ar līdzīgām apsūdzībām vairākās citās valstīs, tostarp Vācijā, Īrijā un Austrālijā. Vatikāns ir veikusi dažādus pasākumus, lai risinātu šos jautājumus, piemēram, izveidojot īpašu komisiju bērnu aizsardzībai, taču kritiķi norāda, ka Baznīcas rīcība bieži vien ir bijusi nepietiekama.

Finanšu skandāli

Vatikāna finanšu pārvaldība
- Pāvesta Franciska laikā ir atklāti vairāki finanšu skandāli saistībā ar Vatikāna līdzekļu pārvaldību. 2020. gadā izcēlās liels skandāls, kas saistīts ar Vatikāna ieguldījumiem luksusa īpašumos Londonā. Pāvests Francisks veica reformas Vatikāna finanšu struktūrās, taču jautājumi par caurspīdīgumu un atbildību saglabājas.
Kardināla Andželo Beču lieta
- 2020. gadā pāvests atcēla kardināla Andželo Beču amatu un atsavināja viņa kardināla privilēģijas saistībā ar apsūdzībām par finanšu pārkāpumiem, tostarp līdzekļu novirzīšanu radiniekiem un apšaubāmiem darījumiem.

Iekšējie konflikti un pretestība reformām

Pretestība Baznīcas reformām
- Pāvests Francisks ir centies veikt vairākas reformas, kas saistītas ar Baznīcas pārvaldību, ētiku un morāli. Taču viņš ir saskāries ar ievērojamu pretestību no konservatīvās Baznīcas daļas, kas iebilst pret viņa progresīvajām pozīcijām jautājumos, piemēram, par LGBTQ+ tiesībām, šķirteņiem un atkārtotām laulībām.
Vatikāna iekšējās cīņas
- Reformu procesā pāvestam Franciskam ir nācies saskarties ar dažādiem iekšējiem konfliktiem Vatikānā, tostarp ar opozīciju no dažu augstākā līmeņa amatpersonu puses. Šie konflikti ir izraisījuši vairākus amatu pārvietojumus un politiskās intrigas, kas dažkārt ir nonākušas arī publiskajā telpā.

Pāvesta Franciska reakcija

Pāvests Francisks ir atzinis Baznīcas kļūdas, īpaši attiecībā uz seksuālās vardarbības skandāliem, un ir aicinājis uz atbildību, pārredzamību un reformām. Viņš ir veicis vairākas iniciatīvas, lai stiprinātu Baznīcas struktūru un nodrošinātu lielāku atbildību, taču viņa pūliņi ir saskārušies ar ievērojamu pretestību un daļēju panākumu trūkumu.

Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, pāvests Francisks turpina strādāt pie reformām un uzsver nepieciešamību pēc Baznīcas atjaunošanās, lai tā labāk kalpotu cilvēkiem un atbilstu mūsdienu pasaules vajadzībām.

Pāvesta Franciska valdīšanas desmitgade ir ievērojami mainījusi Katoļu Baznīcas virzienu un darbību, salīdzinot ar viņa priekšgājēju pāvestu Benediktu XVI. Šīs pārmaiņas aptver vairākus aspektus, tostarp Baznīcas teoloģiju, pastorālo pieeju, vadības stilu un attieksmi pret globāliem jautājumiem.

1. Vadības stils un pieeja

Pāvests Benedikts XVI: Benedikts XVI bija intelektuāls teologs, kurš koncentrējās uz Baznīcas doktrinālo tīrību un tradīciju saglabāšanu. Viņa vadības stils bija konservatīvs un vairāk vērsts uz teoloģisku diskusiju, uzsverot pareizu ticības un morāles izpratni. Benedikts bija piesardzīgs pret izmaiņām un bieži uzskatīja par nepieciešamu aizsargāt tradicionālās katoļu mācības.
Pāvests Francisks: Francisks ir pazīstams ar savu pragmatisko un pastorālo pieeju, koncentrējoties uz praktisku palīdzību un atvērtību dialogam. Viņa vadības stils ir iekļaujošāks un uz cilvēkiem orientēts. Francisks uzsver žēlsirdību, žēlastību un tuvību ar ticīgajiem, bieži izvēloties vienkāršu un pazemīgu dzīvesveidu, kas kontrastē ar Vatikāna tradicionālo hierarhisko struktūru.

2. Teoloģiskās un morālās reformas

Pāvests Benedikts XVI: Benedikts XVI stingri aizstāvēja tradicionālās katoļu mācības, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar laulību, ģimeni, dzīvību un morālo disciplīnu. Viņš bija skeptisks par pārmaiņām, kas varētu novest pie doktrinālām novirzēm, un pretojās modernitātes ietekmei uz Baznīcu.
Pāvests Francisks: Francisks ir veicis vairākas reformas, kas ir padarījušas Baznīcu elastīgāku un iekļaujošāku. Viņš ir aicinājis uz lielāku atvērtību pret cilvēkiem ar sarežģītu dzīves situāciju, piemēram, šķirteņiem, atkārtoti laulātajiem un LGBTQ+ kopienai. Viņš nevis mainīja Baznīcas doktrīnu, bet gan uzsvēra žēlsirdības un līdzcietības nozīmi pastorālajā pieejā, atvieglojot piekļuvi sakramentiem un aicinot uz lielāku iekļaušanu.

3. Sociālā taisnīguma un globālo jautājumu akcentēšana

Pāvests Benedikts XVI: Lai gan Benedikts XVI arī izteica bažas par globālajiem jautājumiem, viņa uzmanības centrā bija teoloģiski jautājumi un Eiropas kristīgās saknes. Viņš uzsvēra kristietības un Eiropas kultūras aizsardzību pret sekularizāciju un morālo relatīvismu.
Pāvests Francisks: Francisks ir pievērsies globāliem sociālās taisnīguma jautājumiem, īpaši nabadzības, migrācijas, klimata pārmaiņu un ekoloģijas jomā. Viņa enciklika Laudato Si' ir ievērojams aicinājums rīkoties vides aizsardzības jomā, apvienojot to ar sociālo taisnīgumu. Francisks bieži izsaka atbalstu nabadzīgajiem un aicina uz solidaritāti starp visām tautām un reliģijām, tādējādi veicinot Baznīcas globālo lomu.

4. Baznīcas pārvaldība un reformas

Pāvests Benedikts XVI: Benedikts XVI laikā tika veikti daži soļi pretī Baznīcas pārvaldības reformām, piemēram, mēģinot risināt seksuālās vardarbības skandālus un nodrošināt lielāku pārredzamību Vatikāna finanšu jomā. Tomēr viņa pieeja bija piesardzīga, un viņš saskārās ar ievērojamu pretestību no Vatikāna iekšienes.
Pāvests Francisks: Francisks ir uzsācis plašākas reformas Baznīcas pārvaldībā, cenšoties padarīt to pārredzamāku un atbildīgāku. Viņš ir ieviesis izmaiņas Vatikāna finanšu pārvaldībā un izveidojis komisijas, lai risinātu bērnu aizsardzību un seksuālās vardarbības jautājumus. Francisks ir arī virzījis decentralizāciju, dodot lielāku autonomiju vietējām Baznīcām.

5. Attieksme pret iekšējām nesaskaņām un pretestību

Pāvests Benedikts XVI: Benedikts XVI centās uzturēt Baznīcas vienotību, aizstāvot tradicionālās mācības un minimizējot iekšējās nesaskaņas. Viņš bija piesardzīgs pret straujiem vai radikāliem soļiem, kas varētu saasināt iekšējo konfliktu.
Pāvests Francisks: Francisks ir vairāk saskāries ar pretestību no Baznīcas konservatīvākās daļas, kas iebilst pret viņa reformām un atvērtību. Tomēr viņš ir turpinājis virzīt savu redzējumu par Baznīcu, kas ir tuvāk cilvēkiem un atvērta dialogam. Viņš arī aicina uz sinodālo procesu, kurā tiek iekļauti dažādi viedokļi un balsis, lai panāktu vienprātību Baznīcas jautājumos.

Kopsavilkums

Pāvesta Franciska desmitgade ir iezīmējusies ar plašāku reformu un iekļaušanas pieeju, atvērtību dialogam un lielāku uzmanību globāliem sociālās taisnīguma jautājumiem. Savukārt Benedikts XVI bija vairāk koncentrējies uz doktrinālo tīrību, tradicionālajām vērtībām un Baznīcas aizsardzību no ārējām ietekmēm. Šīs atšķirības ir ievērojami mainījušas Katoļu Baznīcas virzību un lomu mūsdienu pasaulē.

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 24. Pāvests Benedikts XVI, Baznīcas nākotne un pagātne

Mon, 22 Jan 2024 19:09:00 +0000

Pāvests Benedikts XVI

Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš pāvests Benedikts XVI ir devies Mūžības ceļā. Tad nu līdzšinējo pāvestības vēstures sēriju noslēgšu ar ierakstu, veltītu viņam - kardinālam Jozefam Racingeram, kuru 2005. gada 19. aprīlī kardinālu kolēģija ievēlēja par pāvestu, svētā Jāņa Pāvila II pēcteci. Šis šobrīd būs pēdējais ieraksts šajā ierakstu sērijā, taču atcerēsimies, ka mums vēl ir pāvests Francisks, kuram arī vajadzētu veltīt ierakstu, bet - par to vēlāk. Šajā Benediktam XVI veltītajā ierakstā pieskarsimies četrām galvenajām tēmām - konklāvam ,kurā ievēlēja Benediktu XVI, tad pievērsīsimies kardināla Racingera personībai, jo viņš vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju vairāk nekā 20 gadus, izsaukdams visai kontroversālas reakcijas. Bet pirms viņš nonāca Romā pēc Jāņa Pāvila II uzaicinājuma, viņš bija profesors, teologs un arhibīskaps. Mēs ielūkosimies arī šajās viņa dzīves detaļās. Un visbeidzot mēs ieskatīsimies viņa vēstījumā, kur viņš veda vairāk nekā 1 miljardu katoļticīgo. Nobeigumā atskatīsimies uz to, kāda ir pāvesta loma un mērķi 21. gadsimta pasaulē.

Jānis Pāvils II. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Death_and_funeral_of_Pope_John_Paul_II

2005. gada februārī pāvesta Jāņa Pāvila II veselības stāvoklis būtiski pasliktinājās un 30. martā jau bija skaidrs, ka viņa stāvoklis ir ar ļoti sliktu prognozi. Sestdienā, 2. aprīlī, plkst. 21:37 pāvests pārkāpa Mūžības slieksni un šis notikums tika izziņots 18 minūtes vēlāk, plkst. 21:55. Teju pēc nedēļas, 8. aprīlī, piektdienā, sv. Pētera laukumā kardinālu kolēģijas dekāns, kardināls Racingers vadīja pāvesta Jāņa Pāvila II rekviēma misi. Tajā piedalījās vairāk nekā 100 valstu vadītāji un 142 dažādu reliģisko organizāciju vadītāji. Kardināla Racingera aizkustinošā homīlija jeb sprediķis viņu pacēla pilnīgi citā atpazīstamības līmenī, kāds vēl pasaulē nebija pieredzēts.

Kardināls Jozefs Racingers. Foto: https://www.americamagazine.org/faith/2014/01/06/ratzinger-benedict-local-universal-church-kasper-157678

Konklāvā balsottiesīgie kardināli (zem 80 gadu vecuma sliekšņa) sanāca uz konklāvu pirmdienā, 18. aprīlī. Līdz tam, starp 2. aprīli un 18. aprīli, viņi tikās 13 vispārējās jeb ģenerālajās kongregācijās, lai lūgtos, reflektētu un savstarpēji konsultētos. Pirms ieiešanas konklāvā Siksta kapelā, viņi piedalījās misē, veltītai pāvesta ievēlēšanai, pēc kuras svinīgā procesijā devās uz Sikta kapelu, lai uzsāktu jaunā pāvesta ievēlēšanas procedūru. Kapelā nonākot, visi kardināli deva svinīgo zvērestu, lai sekotu pāvesta Jāņa Pāvila II norādījumiem pēc viņa 1996. gadā sarakstītā dokumenta Universi Dominici Gregis. Pašā pirmajā dienā kardināli balsoja vienu reizi un neviens kandidāts neieguva nepieciešamās 2/3 balsu. Balsojošo kardinālu kopskaits bija 115; tādējādi vajadzēja savākt vismaz 77 balsis, lai tiktu ievēlēts par nākamo pāvestu. Ceturtajā balsošanas kārtā Racingers ieguva ap 100 balsu, līdz ar to arī tika ievēlēts. Jautāts, kādu vārdu izvēlēsies, viņš atbildēja: "Benedikts". Plkst. 17:50 pēcpusdienā no skursteņa pacēlās balti dūmi, kas apliecināja, ka katoliskā baznīca ir ieguvusi jaunu pāvestu.

Jozefs Racingers, kurš pēc ievēlēšanas pieņēma vārdu Benedikts XVI (valdīja no 19.04.2005. līdz 28.02.2013., brīvprātīgi atkāpās) bija dzimis Bavārijā 1927. gada 16. aprīlī un uzauga mazā pilsētiņā dziļi reliģiozu vecāku ģimenē. 14 gadu vecumā tika iesaukts hitlerjūgendā, taču aktīvi nekādās karadarbības aktivitātēs netika iesaistījies.

No 1946. līdz 1951. gadam studēja teoloģiju Minhenē. Par priesteri tika ordinēts 1951. gadā. Vēlākajās doktora studijās par Augustīnu un Bonaventūras teoloģiju viņu uzskatīja par ārpus esošā teoloģiskā modeļa, kurā joprojām valdīja Akvīnas Toma teoloģija. Vairāk nekā 20 gadu garumā Racingers bija teoloģijas profesors Freizingā, Minsterē, Bonnā, Tībingenē un Rēgensburgā. 1977. gadā pāvests Pāvils VI viņu nominēja Minhenes arhibīskapa amatā un vēlāk tajā pašā gadā iecēla viņu kardināla godā. Vatikāna II koncila laikā viņš darbojās kā peritus jeb eksperts, palīdzot Ķelnes kardinālam Fringsam un Racingera izcilā akadēmiskā reputācija radīja viņam aizvien pieaugošu atpazīstamību.

1981. gadā pāvests Jānis Pāvils II izsauca viņu uz Romu un nominēja viņu par prefektu Ticības doktrīnas kongregācijai, nemitīgi pāratjaunojot viņa 5 gadu termiņus šajā amatā, kurā viņš sabija vairāk nekā 20 gadus līdz pat ievēlēšanai par pāvestu Benediktu XVI. 2005. gadā, viņa reputācija un vecums (77 gadi, kad nomira Jānis Pāvils II un 78-to dzimšanas dienu atzīmēja starppāvestu jeb interregnum laikā) nespēlēja viņam par labu būt papabile jeb pāvesta amata kandidātam. Tad kādēļ viņš tomēr tapa ievēlēts?

Foto: https://mocatholic.org/blog/pope-emeritus-benedict-xvi-dies-95

Iemesli viņa ievēlēšanai varētu būt vairāki. Notikumi, kas pavadīja Jāņa Pāvila II nāvi un bēres dziļi saviļņoja balsttiesīgos kardinālus. Viņa pacilājošā homīlija Jāņa Pāvila II bēru misē burtiski izcēla viņu saulītē, paradīdama viņa izcili labās rakstura īpašības, kuras noteikti atpazītu ikviens, kurš ar viņu ir kopā strādājis: sirds siltums, atvērtība, laipnība, uzmanīgums un apzinīgums. Daudzi no kardināliem varētu būt bijuši satraukušies par Romas kūrijas likteni un norisēm tajā, tādēļ tāds kardināls, kurš šo vidi labi pazīst, varētu šo "briesmoni" savaldīt un iegrožot. Un visbeidzot - īsti jau nebija tikpat efektīvu alternatīvu starp balsottiesīgajiem kardināliem konklāvā...

Kāda veida un stila pāvests viņš bija? Mēs tagad varam atskatīties uz notikumiem retrospektīvi, kaut gan tiem, kuri tikai pirmo reizi ieraudzīja pāvestu Benediktu XVI viņa ievēlēšanas dienā, varēja rasties jautājumi, kāds būs viņa pontifikāts jeb valdīšanas laiks Vatikānā Katoļu Baznīcas galvas amatā. Protams, ka Racingeru stipri ietekmēja un satrieca studentu protestantu kustība 1960jos gados, seksuālā revolūcija, akadēmiskais sekulārisms, skepticisma izplatīšanās un racionālais postmodernisms.

Foto: https://www.eduvast.com/general-knowledge/coronation-day-of-pope-benedict-xvi-april-24/

Benedikts XVI pats ir teicis, kādēļ viņš izvēlējās Benedikta vārdu savam kalpojumam. Sv. Benedikts (dzīvoja 480 - 543) radīja jaunu, dinamisku garīgumu laikā, kad stingrā Romas kārtība sāka iznīkt. Tāpat viņš radīja jaunu vēstures elpu Eiropai. Viens no viņa priekšgājējiem, pāvests Benedikts XV bija ārkārtīgs cīnītājs par mieru. Principā, pēc šiem rakursiem lūkojoties, varam redzēt, ka Benediktam XVI bija nodoms re-evaņģelizēt Eiropu un iestāties stingri par mieru pasaulē. Pirms konklāva viņš bieži vien runāja par aizvien pieaugošajām Baznīcas problēmām dienvidu puislodē, kas būtu tā vērtas, lai tām pievērstu pāvesta uzmanību un ar tām strādātu. Tāpat viņš bija diezgan ekumēnisks pāvests, tomēr dziļi ierobežotā veidā. Līdzīgi Jānim Pāvilam II, viņš meklēja izlīgšanas ceļu ar pareizticīgo Baznīcu, lai mazinātu pastāvošo plaisu kopš Lielās Shizmas 1054. gadā. Tāpat viņš nebija no steidzīgajiem vērsties pretī protestanu kopienai, jo tā ordinē sievietes un atbalstu geju tiesību kustību, arī Baznīcās.

Pāvests Benedikts XVI uzskatīja, ka Baznīcai vajadzētu būt mazākai un svētākai, lai tā kalpotu kā efektīvs paraugs pasaulei. Agrīnās zīmes un daudzi publicētie komentāri atspoguļoja to, ka viņš vairāk ieklausīsies un būs vairāk atvērts un konsultatīvs nekā viņa priekšgājēji. Tāpat sākotnējās versijās izskanēja, ka viņš varētu samazināt Vatikāna birokrātijas izmērus. Līdzīgi kā Jānis Pāvils II, arī Benedikts XVI varētu būt kā Baznīcas skolotājs, taču noteikti neceļotu tik daudz kā viņa priekšgājējs. Benedikts XVI tiešām bija ievērojams ticības skolotājs, daudzu grāmatu autors un ārkārtīgi dziļas inteliģences caurstrāvots teologs - domātājs.

Par un ap pāvesta Benedikta XVI personību un viņa pontifikātu šobrīd ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, kas ir zināma priekšrocība, jo mēs visi bijām viņa kalpošanas aculiecinieki, pateicoties mēdiju telpai un iespējām. Man pašam mājās ir vesels plaukts ar grāmatām, kuras ir sarakstījis gan pats pāvests Benedikts XVI, gan arī daudzi sējumi ar citu autoru vēstīto par Jozefa Racingera dzīvi un kalpošanu. Tādējādi šis ieraksts noteikti ir daudz īsāks un sniedz vien virspusēju skaidrojumu, jo esmu par daudzām Benedikta XVI dzīves šķautnēm rakstījis kontekstā ar grāmatām par viņa dzīvi.

Pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata 2013. gada 28. februārī, par to publiski paziņojot kardinālu sanāksmē 11. februārī, nolasot oficiālu paziņojumu latīņu valodā.

Foto: https://www.mlive.com/news/grand-rapids/2013/02/pope_benedict_resignation_life.html

Pēc atkāpšanās no pāvesta amata, Benedikts XVI kļuva par emeritēto pāvestu Benediktu XVI. Deviņus gadus pēc atkāpšanās, 2022. gada 31. decembrī emeritētais pāvests devās Mūžībā 95 gadu vecumā.

Pāvesta Benedikta XVI zārka guldīšana sv. Pētera bazilikas kriptā:

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 23. Pāvests Jānis Pāvils II - vai Lielais?

Mon, 22 Jan 2024 16:05:00 +0000

Pāvests sv. Jānis Pāvils II tiek sašauts sv. Pētera laukumā

1978. gadā, kad pasaule pieredzēja t.s. triju pāvestu gadu, Krakovas arhibīskaps, kadināls Karols Voitila tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma sev vārdu Jānis Pāvils II. Viņš bija pirmais slāvu pāvests un pirmais ne-itāļu izcelsmes pāvests kopš Adriāna (Hadriāna) VI, holandieša, kurš tika ievēlēts 1522. gadā. Pāvesta Jāņa Pāvila pontifikāts ilga līdz 2005. gadam un tas bija otrs ilgākais pontifikāts Baznīcas un pāvestības vēsturē, tūlīt aiz pāvesta Pija IX valdīšanas pāvesta krēslā. Pāvests Jānis Pāvils II devās pasaules vizītēs plašāk un vairāk nekā visi līdzšinējie pāvesti kopā ņemti. Viņš bija ārkārtīgi ražīgs un izdeva veselu gūzmu ar pāvesta enciklikām. Tāpat viņam bija sava veida atslēgas figūras loma pasaulē, lai sabruktu komunisms padomju telpā Austrumeiropā. Nenoliedzami, viņš dažiem šķita kontroversāls, bija visu cienīts un arī daudzu īpaši mīlēts. Protams, viņa dzīves un darbu pilnīgs izvērtējums ir iespējams tikai ilgākā vēstures ritējuma laikaposmā, taču šajā ierakstā aplūkosim to, ko varam aplūkot no sava skatījuma kā viņa laikabiedri.

Kā jau minēju, 1978. gadā bija triju pāvestu gads. 6. augustā mūžībā uz Tēva mājām devās pāvests Pāvils VI un Romā sabrauca kardināli uz konklāvu, lai ievēlētu viņa pēcteci. Lai gan kardinālu kolēģijā bija nopietnas šķelšanās par kandidātiem uz augsto gana amatu, tomēr trešajā balsošanas kārtā kardināli ievēlēja Albino Lučiani, Venēcijas patriarhu un t.s. Dieva kandidātu, kā viņš vēlāk tika nodevēts.

Foto: https://www.vaticannews.va/en/vatican-city/news/2023-05/cardinal-parolin-praises-magisterium-blessed-pope-john-paul-i.html

Lučiani, dzimis 1912. gadā, nāca no nabadzīgas strādnieku ģimenes un galīgi nebija paredzama izcila Baznīcas karjera. Lai gan Lučiani bija labi zināms Itālijas Bīskapu konferencē, kardinālu kolēģijā 1978. gadā bija vien 27 itāļu izcelsmes kardināli, līdz ar to viņš netika uzskatīts par ticamu pāvesta amata kandidātu. Pieņemot tam laikam unikālu pāvesta vārdu, sastāvošu no diviem vārdiem - Jānis Pāvils I, viņš skaidri norādīja, ka tādējādi sekos savu abu neseno priekšteču pēdās.

Viņam stājoties amatā, viņš pieredzēja Vatikāna Bankas skandālu, kurā tika pārmests par bankas finansiālo necaurskatāmību, pārvaldības kļūdām un necienīgu naudas aizplūšanu uz Itālijas politiķu kontiem. Lai gan Lučiani nevarēja lepoties ar labu veselību, tomēr negaidīti viņš tika atrasts miris savā Vatikāna istabā 28. septembrī, vien 33 dienas pēc ievēlēšanas, līdz ar to kā ugunsgrēks izplatījās dažādas sazvērestības teorijas un baumas par pāvesta patiesajiem nāves cēloņiem un iemesliem.

Kardināli atkal Romā sapulcējās atkārtoti, lai ievēlētu nākamo Pētera pēcteci. Par pārsteigumu visiem, 8. balsošanas kārtā ar lielu balsu pārsvaru (103 balsis no 109), par pāvestu tika ievēlēts Krakovas arhibīskaps Karols Voitila. Tāpat, kā priekštecis, arī Voitila, izvēloties divus priekšteča vārdus kā savu pontifikāta zīmi - Jānis Pāvils II (valdīja 1978 - 2005), parādīja, ka sekos savu priekšteču nospraustajam kursam. Jānis Pāvils II bija pirmais polis pāvesta amatā un pirmais ne-itālis kopš Hadriāna VI, kurš tika ievēlēts 1522. gadā.

Foto: https://www.npr.org/sections/thetwo-way/2013/07/05/198993166/pope-john-paul-ii-will-be-made-a-saint

Karols Juzefs Voitila, dzimis 1920. gada 18. maijā Vadovicē, Polijā. Izglītojies vietējās skolās, vēlāk Jageloņa universitātē (ko slēdza nacistu režīms), pēc tam pagrīdes seminārā, kuru uzturēja arhibīskaps. Karols Voitila par priesteri tika ordinēts 1946. gadā un drīz devās uz Sv. Akvīnas Toma universitāti (Angelicum) Romā tālākām studijām teoloģijā.

Jageloņa universitāte 1948. gadā pasniedza Karolam Voitilam doktora grādu par viņa disertāciju "Ticības problemātika sv. Jāņa no Krusta teoloģijā". Viņš kļuva par profesoru Jageloņa universitātē, kurs strādāja līdz 1954. gadam, kad tās teoloģijas fakultāti slēdza komunisti. Pēc tam viņš 20 gadus mācīja teoloģiju Ļubļinas Katoļu universitātē. Voitila 1958. gadā tika konsekrēts par Krakovas palīgbīskapu.

Karols Voitila kā Krakovas palīgbīskaps lielāku atpazīstamību ieguva, piedaloties Vatikāna II koncilā, kuru viņš apmeklēja jau no pirmā brīža. Pāvests Jānis XXIII nominēja viņu par Krakovas arhibīskapu 1963. gadā, taču komunistu iejaukšanās aizkavēja viņa iecelšanu amatā līdz 1964. gadam. Pāvils VI viņu kardināla godā iecēla 1967. gadā.

Kad Voitilu ievēlēja pāvesta amatā, Baznīca atradās dziļu satricinājumu periodā. Vatikāna Bankas skandāls joprojām bija galvenais Vatikāna un Baznīcas reputācijas grāvējs. Lielā skaitā notika priesteru, mūku un mūķeņu aizplūšana no saviem aicinājumiem un kalpošanas. Konservatīvie un progresīvie spēki cīnījās par Vatikāna II koncila atstāto mantojumu. Atbrīvošanās teoloģija, it īpaši, Latīnamerikā, ieguva strauji pieaugošus apmērus.

Kā pāvests, Voitila momentā vērsās pret Vatikāna Bankas skandālu, tāpat arī tvērumā ņēma plašāku Baznīcas ainu un par saviem darba uzdevumiem un sasniedzamajiem mērķiem izvirzīja trīs galvenās veicamo aktivitāšu jomas. Aukstā kara ēna, kas apdraudēja vispasaules mieru un dažādie ceļi, caur kuriem Austrumeiropas komunisms dehumanizēja cilvēkus un Baznīcu bija galvenā "apsēstība" viņa pontifikāta iesākumā. Tāpat pāvests pievērsās "jaunajai evaņģelizācijai", kas gan nenozīmēja jaunu cilvēku pievēršanu katolicismam, taču vairāk bija vērsta uz katoļu ticības atjaunošanu un nostiprināšanu. Visbeidzot, pāvests Jānis Pāvils II juta nerimstošu vēlmi vērsties pret sociālo, kulturālo un tradicionālo vērtību apdraudējumu modernajā kultūrā.

Tādējādi viņa fokuss bija vērsts uz ārpus-Vatikāna ikdienas dzīvi, vairāk pievēršoties pasaules problemātikai, mazāk Kūrijas darbiem un notikumiem. Protams, viņš ar savu apustulisko konstitūciju Pastor Bonus 1988. gadā veica būtiskas izmaiņas Kūrijā, tāpat arī ar 1996. gada dokumentu Universi Dominici Gregis veica nelielas korekcijas pāvesta ievēlēšanas kārtībā un kardinālu kolēģijas sastāva veidošanā.

Tagad palūkosimies uz viņa 27 gadus ilgušo pontifikātu tādā kā kopskatā, lielos vilcienos. Viņa pontifikāts bija otrs ilgākais pēc pāvesta Pija IX pontifikāta un tādējādi mēs varētu gūt plašāku pieredzi par viņa darba augļiem. Pāvests Jānis Pāvils II sava ilgā pontifikāta laikā izdeva 14 enciklikas, 44 apustuliskās vēstules, 10 apustuliskās konstitūcijas un 22 dokumentus Motu proprio formā jeb pēc paša iniciatīvas.

Kā jau minēju, viņš bija neatlaidīgs ceļotājs, apmeklēja 104 pasaules valstis. Viņš bija pirmais pāvests, kurš apmeklēja valstis, kur neviens iepriekšējais pāvests nekad nebija bijis. Tāpat viņš bija pirmais pāvests, cik zināms, kurš apmeklēja Romas sinagogu un pirmais, kurš viesojās mošejā Damaskā. Viņš lūdzās pie Jeruzālemes mūra, apmeklēja Aušvicas nāves nometni un uzstājās ar runu Izraēlas Yad Yashem holokausta memoriālā.

Tāpat viņš apmeklēja 317 Romas draudzes, kanonizēja 482 svētos, kas atkal pārsniedza visu iepriekšējo pāvestu veikto kanonizāciju kopskaitu, un 1342 personas pasludināja par "svētīgām", kas ir pirmais solis ceļā uz pilnu kanonizāciju jeb iecelšanu svēto kārtā. Viņš savās ģenerālajās audiencēs uzņēma vairāk nekā 1.8 miljonus ticīgo un neskaitāmu daudzumu dažādās citās pieņemšanās un tikšanās reizēs. Savos ārvalstu ceļojumos viņš vadīja jeb celebrēja neskaitāmas ārtelpu Mises, no kurām vienu, Filipīnās, apmeklēja vairāk nekā 4 miljoni cilvēku.

Foto: https://www.wordonfire.org/articles/fellows/st-john-paul-ii-the-polish-poet/

Jānis Pāvils II kā pāvests ir grūti ieliekams kādos konkrētos vēstures rāmjos. Viņa atstātais spilgtais pontifikāts joprojām var būt plašu pētījumu cienīgs avots. Jānis Pāvils II sevi vispirms redzēja kā skolotāju, kurā viņš realizējās kā ievērojams rakstu autors un ļoti daudz strādāja pie diplomātisko attiecību stiprināšanas. Komentētājiem ir ārkārtīgi grūti novērtēt Jāni Pāvilu II, lai definētu viņu ar kādām iepriekš pieņemtām mērauklām. Konservatīvie spēki un pārstāvji neviltoti applaudēja pāvestam, kad viņš centās centralizēt varu Romas ietvaros, turpretī liberāļi izrādīja neapmierinātību, kad kontrole no lokālās autoritātes tiek pārnesta uz Romas autoritāti. Konservatīvajiem īpaši imponēja pāvesta opozīcija sociālismam un komunismam, bet bija grūti pieņemams viņa nosodījums raupjam kapitālismam. Taču liberāļi nekavējās uzslavēt pāvestu par viņa nostāšanos darba ļaužu, trūcīgo, apspiesto un kolonizēto pusē, taču nekādu uzslavu neguva viņa stingrā nostāja pret abortiem, homoseksualitāti un laulības šķiršanu. Protams, Jānis Pāvils II nebija auksta un neiejūtīgs, viņš bija gana harizmātisks un saprotošs, tomēr viņa redzējums un vērtības sakņojās viņa pārliecinošajā ticībā, ne pasaulīgajā gudrībā.

Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā. Foto: https://eng.lsm.lv/article/society/society/visit-in-latvia-of-john-paul-ii-recalled-25-years-on.a293038/

Ja mēs runājam par Auksto karu un komunismu, pāvests Jānis Pāvils II šo realitāti labi pazina un apzinājās, pretodamies tām ar katru savu būtības vissīkāko daļu. Otrajā savā pontifikālajā vizītē uz savu dzimteni Poliju, kurā saviem tautiešīem sacīja, ka viņi ir cilvēki un personas, bet nekad nav vergi. Tas aizskāra sirdis un 10 gadus vēlāk Polija kļuva par neatkarīgu valsti. Lai gan pāvests bija labi pazīstams ar Rietumu demokrātiskajiem režīmiem, viņš tomēr uzskatīja, ka tie ir kļuvuši bezdvēseliski, sekulāri un bezmērķigi.

Kad tika skarta evaņģelizācijas tēma, pāvests Jānis Pāvils II bija ļoti dedzīgs un strādāja vairākos virzienos. 1979. gadā tika izdota viņa pirmā enciklika Redemptor Hominis, veltīta Jēzus Kristus pestījošajam noslēpumam. Gadu vēlāk dokumentā Dives in Misericordia viņš aplūkoja Dieva Tēva beznosacījuma mīlestību un žēlsirdību. 1986. gadā klajā nāca enciklika Dominum et Vivificantem, kurā viņš runāja par Svēto Garu. Šajos trīs darbos viņš monumentāli un caururbjoši runāja par Trīsvienīgo Dievu. Viņa apustuliskie un pastorālie ceļojumi bija viņa komunikācijas stils un veids, kā uzrunāt cilvēku sirdis, taču galvenais bija parādīt to, ka Universālā Baznīca ir pieejama un sasniedzama arī lokālā līmenī. Galvenā evaņģelizācijas vēlme pāvestam bija sasniegt citus kristiešus un arī nekristīgo reliģiju pārstāvjus. Un viens no viņa lielākajiem darbiem bija publicēt jaunu un vienveidīgu katehismu, ko arī viņš paveica un tas bija pirmais pilnīgais katehisms kopš Trentas koncila laika. Caur sevis veiktām iecelšanām kardinālu kārtā un svēto kārtā, Jānis Pāvils II Baznīcas starptautiskās atpazīstamības un internacionalizācijas darbā bija paveicis vairāk nekā iepriekšējie pāvesti vēl nekad iepriekš to nebija paveikuši.

Foto: https://fjp2.com/redemptor-hominis/

Pāvestam Jānim Pāvilam II pastāvēja pretrunīga attieksme pret modernās pasaules kultūru dažādos veidos. Priekš viņa viss sakņojās centrālajā teoloģiskajā premisā, kas bija balstīta radīšanas, iemiesošanās un pestīšanas mistērijās. Pāvests nemitīgi atgādināja par t.s. politiskajām un filozofiskajām kustībām, kuras balstījās tikai tīrā prāta racionālismā, noraidot ticības komponenti un tās aspektus. Tāpat viņš iestājās pret agresīvu individuālismu. Runājot par seksuālo ētiku, neraugoties uz to, ka bija tradicionālists savos uzskatos, viņš bija arī reflektējošs par šiem jautājumiem un aktīvi nosodīja t.s. nāves kultūru.

Viņa dokuments Evangelium Vitae, kurš klajā nāca 1995. gadā, lai gan tika plaši kritizēts, tomēr jāuzsver kā spēcīgs atgādinājums dzīvības vērtībai. Pāvesta acīs un sirdī kontracepcija, aborti, homoseksuāli akti, eitanāzija, nāvessods un kari ir lielākie uzbrukumi cilvēka dzīvībai, kas pati par sevi ir lielākā dāvana, ko cilvēce var nest.

Tāpat viņa iestāšanās par priesteru celibātu sakņojās izjūtā, ka seksuāli apsēstā sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, brīvprātīga atteikšanās no seksuālās dzīves var kalpot kā spēcīgs signāls un simbols iepretim sabiedrības savveida morāles un seksuālajam pagrimumam.

Pāvests Jānis Pāvils II iestājās arī pret sieviešu ordinēšanu mācītāja, priestera kalpošanā. Un arī šī nostāja balstījās viņa ķermeņa teoloģijā, kurā sievietēm ir paredzēta sava loma sabiedrībā, lai gan šī nostāja izsauca asu kritiku no sekulārājām feministēm, tostarp, arī no katoliskā flanga feministēm!

Modernistu cīņas un pārliecības viņā nekādas ierosmes un izaicinājumus neradīja. Pāvests Jānis Pāvils II jeb Karols Voitila ir vairāk nekā 10 grāmatu autors, nopietns intelektuālis, kura sarakstītie darbi variē no dziļi akadēmiskiem darbiem līdz pat sabiedrībā iecienītām un augsti novērtētām grāmatām. Viņš iedzīvināja un atjaunoja vairākas pontifikālās akadēmijas, vienu aiz otras: Dzīvības, Ģimenes un sociālo zinātņu pontifikālās akadēmijas.

Noslēdzot šo ierakstu un veltījumu pāvestam, nu jau svētajam Jānim Pāvilam II, mums jāatzīst, ka viņa ietekme uz katolisko pasauli ir nepārvērtējama - uz viņa bēru ceremoniju 2005. gadā Romā ieradās vairāk nekā 4 miljoni cilvēku. 1994. gadā žurnāls Times viņu nominēja par Gada cilvēku. Neskatroties uz viņa izcilo fizisko formu, laika gaitā viņa spēki un veselība izsīka, un tas jau bija vērojams, sākot no 1981., 1982. gada (tostarp, vizītes Filipīnās). Tāpat jāpiezīmē, ka viņš devās uz cietumu pie sava šāvēja Ali Agčas, kur sarunas laikā piedeva viņam. Un, kā vēsta avoti, viņa pēdējie vārdi uz nāves gultas esot bijuši: "Ļaujiet man doties uz Tēva mājām!"

Pāvests Jānis Pāvils II īpašā Misē Vatikānā 2014. gada 27. aprīlī tika pasludināts par svēto. Kanonizācijas ceremoniju vadīja viņa pēctecis, pāvests Francisks.

Sv. pāvesta Jāņa Pāvila II relikvijas. Foto: https://edition.cnn.com/2014/04/27/world/pope-canonization/index.html

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 22. Vatikāns - kāds tas ir, kā tas funkcionē?

Sun, 07 Jan 2024 15:56:00 +0000

Pāvesta (Franciska) tikšanās ar kardināliem

Mēs visi zinām, kas ir Romas pāvests, kurš dzīvo un pasaules universālo katoļu Baznīcu vada no Itālijas, Romas, nelielās pilsētvalsts Romā - Vatikāna. Vatikānam ir sava valdība un administrācija, kas arī atrodas turpat Vatikānā. Tāpat Vatikānā atrodas pasaulē slavens muzejs un tikai īpašiem pētniekiem ir atļauts piekļūt Vatikāna Slepenajiem arhīviem. Kas tad īsti ir Vatikāns, kādas ir tā funkcijas un nozīme - to mēs centīsimies aplūkot šajā ierakstā, izceļot dažas īpašas iezīmes, kas ir raksturīgas tikai un vienīgi šai Baznīcas pārvaldes institūcijai. Tāpat mēs šajā ierakstā uzzināsim, kas ir Vatikāna dikastēriji un kongregācijas, palūkosimies uz Vatikāna amatpersonām un to pienākumiem. Šī ieraksta galvenais mērķis ir atsegt to mistēriju auru, kas ārpus baznīcām un teoloģijas esošajiem ļaudīm varētu būt izveidojušies par pāvesta valsti un katoļu Baznīcas administratīvo centru Vatikānu.

Šajā rakstu ciklā par pāvestības vēsturi ik pa laikam esam noteikti sastapušies ar terminoloģiju, kuru nav tik viegli izprast, ja trūkst plašāka konteksta par Baznīcu un tās administrāciju. Tādēļ šajā ierakstā mēģināšu izskaidrot tās neskaidrās lietas un vietas, kas varētu radīt sarežģījumus konteksta uztverei iepriekšējos ierakstos. Taču sāksim ar divām lietām: pasaulē uz šo brīdi ir aptuveni 1 miljards katoļu, tātad astotā daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem. Kā mēs zinām, katoļu baznīca ir vecākā un ilgnoturīgākā organizācija līdz šim, tāpat arī tā ir ļoti centralizēta savā pārvaldībā, tādējādi neraisa izbrīnu tas, ka tai ir attīstījusies sarežģīta pārvaldes struktūra.

Jau kādos iepriekšējos ierakstos esmu pievērsies pāvesta administrācijas aprakstiem, taču mēs šajā ierakstā palūkosimies uz mūsdienu situāciju un izaicinājumiem Vatikānā. Jāņem vērā, ka šodienas mērogos pasaule ir lielāka, daudzskaitlīgāka un ievērojami citādāka nekā jebkad iepriekš Baznīcas vēsturē. Tāpat arī jāpiefiksē, ka mūsdienu administratīvās izmaksas ir pilnīgi citādākas nekā vēsturiski. Otrkārt, mūsdienās mums ir iespēja Vatikānu iepazīt un izzināt daudz dziļāk kā jebkad, līdz ar to mēs par Baznīcā notiekošo zinām ļoti plaši un daudz. Un būtiskākais aspekts - mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzzināt lietas un notikumus par šodienas pasauli nekā lūkoties vēsturē, līdz ar to ir ļoti būtiski fokusēt uzmanību uz šodienas pasauli. Un vēl kas - mēs šajā gadsimtā esam dzīvojuši triju pāvestu laikmetā, kas vien jau ir vēsturisks moments un divi no mūsu laika pāvestiem ir viesojušies Latvijā - sv. Jānis Pāvils II 1993. gada 8. septembrī un pāvests Francisks 2018. gadā, kad viņš apmeklēja arī mūsu Baltijas kaimiņus - Igauniju un Lietuvu.

Sāksim ar pāris pamatterminiem, kuri ir šī ieraksta pamatā: pāvests, Svētais Krēsls, Vatikāns, Kūrija.

Tātad - viss sākas ar pāvestu. Kāds ir viņa uzdevums un pienākumi? Vislabākais sākums atbildei būtu ieskats Katoļu Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksā, kur 331. artikulā varam lasīt:

"Romas Baznīcas bīskaps, kurš turpina amatu, ko Kungs ir devis tikai Pēterim, pirmajam no apustuļiem, un kas tiek nodots viņa pēctečiem, ir bīskapu kolēģijas vadītājs, Kristus vietnieks un Universālās Baznīcas mācītājs uz zemes. Pateicoties savam amatam, viņam ir augstākā, pilnīga, tūlītēja un vispārēja parasta vara Baznīcā, ko viņš vienmēr var brīvi izmantot."

Mums jāatceras, ka pāvestība un pāvesta amats pēc savas būtības vienmēr ir ideja un esošā brīža pāvests ir tas, kurš iemieso un iznes pasaulē šo pāvestības ideju. Pāvestam ir daudz titulu, kas arī raksturo viņa amata smagumu: Viņa Svētība (atceries, ne "Viņa Majestāte"), Romas bīskaps, Jēzus Kristus vikārs, svētā Pētera pēctecis, Apustuļu princis, Universālās Baznīcas Augstākais pontifiks, Rietumu patriarhs, Dieva kalpu kalps, Itālijas primass, Romas provinces arhibīskaps metropolīts, Vatikāna pilsētvalsts suverēns.

Kā Romas bīskaps, pāvests vada diecēzi (teritoriju, pakļautu kā jebkuram bīskapam); pāvesta kā diecēzes bīskapa atbildībā ir aptuveni 2,5 miljoni katoļticīgo, 334 draudzes un vairāk nekā 5000 priesteru. Visā Baznīcā pāvests nosaka teoloģiju, regulē liturģiju, kanonizē jeb svēto kārtā ieceļ svētos, ieceļ un atceļ bīskapus, veic labdarības darbus, ieceļ kardinālus. Tāpat pāvests, principā, ir augstākais tiesnesis un pēdējā apelācijas instance jebkuram katolim. Pāvests izplata kristiešu vienotības ideju, tās realizāciju, runā par kristietību citu reliģiju kontekstā, sniedz savu skaidrojumu par kristietības un kristiešu vērtībām mūsdienu pasaulē un sniedz savu vērtējumu praktiski par visu, kas notiek pasaules kopienā.

Nākamie jēdzieni ir Svētais Krēsls, Vatikāns, (Romas) Kūrija.

Svētais Krēsls norāda specifiski uz pāvesta autoritāti Baznīcas pārvaldībā. Vārds "krēsls" nāk no latīņu vārda "sedes"; un tulkojot grieķu valodā, tā kļūst par "cathedra" (krēsls). Tādēļ mēs varam dzirdēt pāvesta autoritātes apzīmējumu - Cathedra Petri (Pētera krēsls). Šim pastāv arī sinonīms - Apustuliskais krēsls. Svētais jeb Apustuliskais krēsls slēdz līgumus, pieņem diplomātus, nosūta diplomātus. Svētais Krēsls starp laika posmu no 1870. līdz 1929. gadam nepastāvēja Vatikānā tādā formā kā šobrīd. Vatikāna pilsētvalsts ir 44 hektārus liela teritorija Romā, kuru Itālija atdalīja ar t.s. Laterāna līgumiem 1929. gadā, taču jāpatur prātā, ka Vatikānam ir bijusi vairāk nekā 1000 gadus ilga vēsture kā Pāvesta valstu centram.

Fragments no Bernīni skulptūras "Cathedra Petri". Foto: https://www.basilicasanpietro.va/it/san-pietro/la-cattedra-di-san-pietro.html

Vatikāns vienmēr ir bijis svarīgs Baznīcas centrs, taču visasākie strīdi par to bija laikā starp 1870. un 1929. gadu, kad pāvests bija "Vatikāna cietumnieks" un zaudēja pieeju Kvirināla pilij un Laterāna bazilikai, līdz kamēr tika noslēgti Laterāna līgumi par Vatikāna teritoriju un dažiem īpašumiem ārpus Vatikāna kā Vatikāna eksklāvu Romā. Vatikāna pilsētvalsts ir pilnībā atzīta starptautiskajās tiesībās, bet kā tāda nenosūta vēstniekus un tā tālāk. Šīs funkcijas pilda Svētais Krēsls. Pāvests ir Vatikāna pilsētvalsts galva un valdnieks, kā to nosaka tagadējais 2000. gada Vatikāna pilsētvalsts pamatlikums. 2003. gadā Vatikānā bija nodarbināti 1511 darbinieki, no tiem - 1432 laji. Vatikāns fiziski ir vieta, kurā Svētais Krēsls atrodas.

(Romas) Kūrija ir kā visaptverošs termins visai pāvesta administrācijai, tā ir Svētais Krēsls un tā uzrauga visu, kas notiek Vatikānā. Protams, ik pa laikam pāvests izmaina institūciju nosaukumus, piešķir vai pārdala funkcijas starp departamentiem, taču aptuvenā Vatikāna un Kūrijas organizatoriskā shēma ir sekojoša:

Pāvests Pāvils VI savā dekrētā "Christus Dominus" par Kūriju ir sacījis: "Izpildot augstāko, pilnīgo un tūlītējo varu Universālajā Baznīcā, Romas pāvests izmanto Romas Kūrijas departamentus, kuri tādējādi veic savus pienākumus pāvesta vārdā un ar viņa autoritāti Baznīcas labumam un svēto mācītāju kalpojumā." Kūrija kā vienots veselums ir sadalīta 9 kongregācijās, 3 tribunālos jeb tiesu iestādēs un 12 pontifikālajās padomēs. Dažādās Kūrijas struktūrvienības bieži vien tiek dēvētas par dikastērijiem. Valsts sekretariāts pārrauga visus dikastērijus, bet Ticības doktrīnas kongregācija ir atsevišķi un atskaitās tikai pāvestam, jo tā ir atbildīga par ticības būtības un mantojuma saglabāšanu un tālāknodošanu neizmainītā un nesagrozītā, autentiskā veidā.

Ticības doktrīnas kongregācija (dikastērijs). Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Dicastery_for_the_Doctrine_of_the_Faith

Vatikāna Valsts Sekretariāts

Valsts Sekretariāts, kuru vada valsts sekretārs (tiek uzskatīts par pāvesta ārlietu ministru), tika dibināts 1644. gadā. Tas iedalās trīs atzaros jeb sekcijās:

1. Pirmā sekcija, kuru vada substitūts jeb Valsts sekretāra vietnieks, pārrauga ikdienas Baznīcas operācijas un veicamos darbus, tas nozīmē, arī Kūriju pašu un Baznīcu visā plašajā pasaulē;

2. Otrā sekcija Valsts Sekretariātā pārrauga attiecības ar valstīm un, ja salīdzinām ar ASV, tad šī sekcija ir pielīdzināma kā Amerikas Valsts Departaments (vairāk par Amerikas Valsts Departamentu var izlasīt šeit, Wikipēdijas lapā).

3. Pāvests Francisks 2017. gadā atsevišķi izveidoja arī trešo sekciju, kura darbojas ar diplomātiskajiem sakariem un pāvesta nuncijiem visā pasaulē.

Svētais Krēsls uztur diplomātiskās attiecības ar 211 valstīm un starptautiskajiem subjektiem (ieskaitot Apvienoto Nāciju Organizāciju, Eiropas Savienību, Amerikas Štatu Organizāciju), bet tādas attiecības pagaidām nav ar Ķīnu, Saūda Arābiju un Vjetnamu. Parastais diplomātiskais amats ir nuncijs. Nuncijiem pēc Baznīcas hierarhijas pienākas arhibīskapa tituls. Nunciji pārrauga Baznīcas juridiskās un finansiālās intereses, aizstāv reliģijas brīvību un izplata Baznīcas ārpolitiku un pāvesta prioritātes. Baznīca, kā to pauduši pāvesti, saglabā neitralitāti, kā arī informācijas ieguvē nedalās ar citiem.

Kongregācijas un dikastēriji, kurus vada to prefekti, ir ļoti ietekmīgi, jo tie pārrauga atsevišķās interešu sfēras un specifiskās jomas, lai varētu pieņemt visai Baznīcai saistošus juridiskus dokumentus un lēmumus. Šie veidojumi reizi vai divas gadā sanāk uz kopējo plenārsesiju, kuru vada prefekts (bieži vien tas ir kardināls), tajā piedalās attiecīgajā dikastērijā inkardinētie kardināli, bīskapi un sekretārs. Parastās darba sesijas notiek daudz biežāk un iekļauj tos dikastērija locekļus, kuri rezidē Romā. Tad vēl kā savveida darba sanāksmes dikastērijos notiek kongresi, kurus organizē reizi mēnesī, tajos piedalās prefekts, sekretārs un kongresa darba kārtībā paredzētie dikastērija locekļi un uzaicinātie.

Romas Kūrijas dikastēriji (pēc pāvesta Franciska veiktajām izmaiņām)

Ar dikastēriju un struktūrvienību aprakstiem var iepazīties vatican.va lapā šeit.

Vatikāna Valsts sekretariāts	Evaņģelizācijas dikastērijs	Ticības doktrīnas dikastērijs
Žēlsirdības kalpojuma dikastērijs	Austrumu Baznīcu diskastērijs	Dievišķās pielūgsmes un sakramentu disciplīnas dikastērijs
Svēto lietu dikastērijs	Bīskapu dikastērijs	Klēra dikastērijs
Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves apvienību dikastērijs	Laju, ģimenes un dzīves dikastērijs	Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērijs
Starpreliģiju dialoga dikastērijs	Kultūras un izglītības dikastērijs	Integrālas cilvēka attīstības veicināšanas dikastērijs
Komunikācijas dikastērijs	Apustuliskais penitenciārijs	Apustuliskās signatūras augstākais tribunāls
Rota Romana tribunāls	Ekonomijas padome	Ekonomijas sekretariāts
Svētā Krēsla īpašumu administrācija	Ģenerālauditora birojs	Pāvesta namsaimniecības prefektūra
Augstākā pontifa liturģisko ceremoniju birojs	Apustuliskā kamera	Nepilngadīgo aizsardzības pontifikālā komisija
Pontifikālā Bībeles komisija	Starptautiskā Teoloģijas komisija	Pontifikālā Zinātņu akadēmija
Pontifikālā Sociālo zinātņu akadēmija	Pontifikālā Dzīvības akadēmija	Pontifikālā Panteona smalko mākslu un rakstu akadēmija
Pontifikālā Romas arheoloģijas akadēmija	Pontifikālā Teoloģijas akadēmija	Starptautisko Euharistisko kongresu pontifikālā komiteja
Vēsturisko zinātņu pontifikālā komiteja	Šveices gvardi	AVEPRO
Finanšu informācijas pārraudzības iestāde	Jeruzalemes Svētā kapa ordenis	Sekcijas attiecībām ar valstīm vēsturiskais arhīvs
Akvīnas Toma pontifikālā akadēmija	Pontifikālā Starptautiskā Mariāņu akadēmija	Pontifikālā akadēmija "Cultorum Martyrum"
Latīņu valodas pontifikālā akadēmija	Pontifikālā ekleziālā akadēmija	Pontifikālā komisija Latīņamerikas jautājumos
"Centessimus Annus pro Pontefice" fonds	Svētā Krēsla nodarbinātības birojs	Veselības apdrošināšanas fonds (FAS)
Pētera grasis	Pāvesta Vispasaules lūgšanu tīkls

Īsumā par šo dikastēriju darbību un funkcijām:

Trīs tribunāli pamatā strādā ar kanonisko tiesību jautājumiem; pēc 1983. un vēlāko gadu kanonisko tiesību kodeksa grozījumiem tajos ir vairāk nekā 1700 kanonu. Apustuliskais penitenciārijs strādā ar iekšējām lietām, respektīvi, sirdsapziņas jautājumiem, līdz ar to šīs tiesas jautājumi paliek slepeni. Rota Romana tiesa pamatā strādā kā apelācijas instance lokālo tiesu, respektīvi, bīskapu tiesu lēmumu gadījumos. Lielākā daļa lietu ir saistītas ar sakramentālās laulības anulēšanas gadījumiem. Tāpat šī tiesa uzklausa apelācijas pret bīskapu pieņemtajiem lēmumiem jebkurā jautājumā. Apustuliskās Signatūras Augstākais tribunāls ir Svētā Krēsla Augstākā tiesa, izņemot, protams, pāvestu, kas ir absolūtākā augstākā tiesa Baznīcā.
Pontifikālās padomes tika izveidotas pēc Vatikāna II koncila, lai Baznīcā iedzīvinātu Vatikāna II koncila jautājumus. Šīm padomēm nav īsti juridisku tiesību, tās nevar izdot juridiskus un visai Baznīcai saistošus dokumentus, tās kalpo kā konsultatīvas institūcijas.
Pastāv arī atsevišķi biroji, kuri neatrodas neviena diskastērija pārraudzībā. Šie biroji ir Apustuliskā kamera, kura pārvalda Baznīcas īpašumus pāvestu pārejas laikā; Svētā Krēsla īpašumu pārraudzības birojs pārrauga mantu un lietas, kas pieder Baznīcai. Ekonomijas lietu birojs pārvalda Vatikāna un Svētā Krēsla budžetu. Pāvesta namsaimniecības prefektūra pārrauga pāvesta rezidences un audiences pie pāvesta. Liturģisko svinību birojs vada un organizē pāvesta liturģiskās ceremonijas Vatikānā un ārī ārvalsts vizīšu laikā.
Komunikāciju kanāli nav strikti pakļauti vienam dikastērijam, taču pamatā atrodas sadarbībā ar Komunikācijas dikastēriju. Tiek izdota ikdienas Svētā Krēsla avīze L'Osservatore Romano, aktīvi darbojas Vatikāna Radio un Vatikāna Televīzijas centrs, kuri veido programmas vairāk nekā 60 pasaules valodās. Tāpat mūsdienās aktīvi Vatikāna notikumiem varam sekot līdzi internetā un Vatikānā ļoti daudzi darbinieki strādā, lai pāvesta vēstījums sasniegtu visas pasaules malas.

Pāvests Pāvils VI diezgan būtiski veica reformas dažādos dikastērijos un tajos iekļāva arī bīskapus no visas pasaules, lai varētu dikastēriju darbību un mērķus sasniegt ar bīskapu patorālo pieredzi. Tāpat dikastēriju vadībā esošajiem prefektiem tika noteikts piecu gadu darbības termiņš, pēc kura, protams, līgumu var pagarināt. Tā mēs atceramies mūžībā aizsaukto emeritēto pāvestu Benediktu XVI, kurš kā kardināls vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju 20 gadu garumā.

Romas Kūrijā strādā ap trijiem tūkstošiem darbinieku, no kuriem aptuveni 800 ir priesteri, bīskapi, arhibīskapi un kardināli; puse no visiem darbiniekiem ir laji, ap 300-400 darbinieku ir mūķenes.

Pāvests Francisks sarunā ar Vatikāna valsts sekretāru, kardinālu Pjetro Parolinu. Foto: https://cruxnow.com/news-analysis/2019/04/secretariat-of-state-looks-to-become-even-stronger-in-vatican-reforms

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 21. Pāvesta Pāvila VI pārejas pontifikāts

Mon, 01 Jan 2024 14:31:00 +0000

Pāvests Pāvils VI

Pāvests Jānis XXIII, kura viens no ciešākajiem līdzstrādniekiem bija nākamais pāvests Pāvils VI jeb Džovanni Batista Montini, viņu raksturoja kā "nedaudz līdzīgs Hamletam". Pirms kļūšanas par pāvestu Pāvilu VI, Montini ieņēma dažādus Baznīcas kūrijas amatus un no 1954. līdz 1963. gadam bija Milānas arhibīskaps. Viņš bija sagatavojies un pieredzējis, kad kļuva par pāvestu. Progresīvajiem viņš patika, jo noveda Vatikāna II koncilu līdz galam un ticībā īstenoja koncila reformas, tāpat viņš uzsāka ekumenisko dialogu, īpaši ar anglikāņiem un pareizticīgajiem; tāpat viņš reorganizēja Baznīcas kūriju un pāvesta finanses un izdeva jaunu sakramentāriju jeb sakramentu un sakramentāliju rokasgrāmatu. Bet viņa pontifikāta slavenākā iezīme un kuru nespēj aizmirst un piedot progresīvie - viņa enciklika "Humanae Vitae" par kontracepcijas aizliegumu. Konservatīvajiem pat ar to bija par maz, šis pāvests viņiem lielākoties negāja pie sirds. Viņi uzskatīja, ka Pāvils VI protestantizējis Baznīcu, tāpat arī daudzi uzskatīja, ka viņam pietrūcis spēju uzturēt kārtību un disciplīnu Baznīcā, lai vienoti ieviestu Vatikāna II koncila mācības visā pasaulē, netieši atļaujot katram rīkoties pēc sava prāta.

Džovanni Batista Montīni (Giovanni Battista Montini) piedzima 1897. gadā politiķa ģimenē Itālijā, netālu ne Brešas (Brescia). Izglītību viņš ieguva turpat Romā un 1922. gadā saņēma savus pirmos darba piedāvājumus Vatikāna Valsts sekretariātā. 1952. gadā viņš bija viens no diviem valsts sekretāra vietniekiem (pāvests Pijs XII dīvainā kārtā pats kalpoja sev kā valsts sekretārs) un kopā ar savu kolēģi Tardini atteicās no kardināla cepures saņemšanas. Tas nav noslēpums, ka aizvien pieaugoši uzmanīgajam pāvestam Pijam XII Montini šķita pārāk progresīvs. 1954. gadā Pijs XII nominēja viņu par Milānas arhibīskapu, taču liedza viņam šim amatam pienākošos kardināla cepuri.

Milānas arhibīskaps Montīni. Foto: https://www.newliturgicalmovement.org/2022/08/what-they-requested-what-they-expected_01451955007.html

Kā viņu iesauca - "strādnieku arhibīskaps", Montīni smagi un grūti strādāja, lai paveiktu daudz laba šajā lielajā un grūtajā Milānas arhidiecēzē. Montīni bija liels ceļotājs, kas bija kaut kas nedzirdēts pirms Pija XII pontifikāta. Kad pāvestu Piju XII nomainīja pāvests Jānis XXIII, kas bija Montīni draugs, viņš 1958. gadā iecēla viņu kardināla kārtā, iespējams, lai parādītu, ka abi norobežojas no Pija XII. Agrīnajos Jāņa XXIII pontifikāta gados Montīni bija viens no tiem, kas mēģināja Vatikāna II koncila ideju dabūt ārā no dienaskārtības un viņam bija šaubas, vai vispār šo projektu izdosies veiksmīgi novest līdz galam. Ir zināma pāvesta Jāņa XXIII vēlme, lai pēc viņa pontifikāta sekotu Montīni kā pāvests. 1963. gada konklāvā tas arī notika, kad 80 kardināli izdarīja savu izvēli un iecēla viņu pāvesta amatā caur savu balsojumu.

Pāvests Pāvils VI (viņa parakstīta fotogrāfija). Avots: https://www.rrauction.com/auctions/lot-detail/347886806760260-pope-paul-vi-signed-photograph

Kad viņš nonāca pāvesta krēslā, Pāvils VI (1963 - 1978) noteikti nebija vieglā pozīcijā. Vatikāna II koncils bija sācies un viņam bija jāpieņem lēmums vai un vispār to turpināt vai arī apstādināt un pabeigt nepabeigtu. 1963. gada jūnijā, pēc savas ievēlēšanas, viņš izrādīja interesi turpināt koncila darbu un tiecās atrast dažus pamata mērķus, kas koncilam būtu jāsasniedz: veikt kanonisko tiesību revīziju, veicināt taisnīgumu civilā, sociālā un starptasutiskajā arēnā, kā arī strādāt pie miera un vienotības starp visiem kristiešiem. Atklājot koncila sesiju 1963. gada septembrī, viņš ieviesa dažas procedurālas izmaiņas un atviegloja konfidencialitātes noteikumus. Kā mēs atceramies no iepriekš vēstītā, koncilu mēģināja sabotēt konservatīvie, kardināls Ottaviani, lai to novērstu, Pāvils VI darīja visu, lai to nepieļautu, taču pats rīkojās nekonsekventi: konstitūcijai par Baznīcu jeb Lumen Gentium mainīja priekšvārda norādījumus, jo līdz tam nesakrita pāvesta un koncila redzējums par pāvesta autoritāti un tajā bija iekļautas idejas par koleģialitāti starp bīskapiem. Tāpat Pāvils VI apturēja visas diskusijas par priesteru celibāta atcelšanu un ieviesa diskusijas par laulību un prokreāciju, kas vēlāk pārtapa pretrunīgi vērtētajā enciklikā.

Tajā pat laikā Pāvils VI bija ar plašāku redzējumu jautājumos par ekumēnismu, reliģisko brīvību un sociālo taisnīgumu nekā viņa priekšgājējam, un mēs to varam arī redzēt, ka šīs viņa iniciatīvas ir tikušas iekļautas Vatikāna II koncila dokumentos. Starp koncila sesijām pāvests Pāvils VI veica daudzus ārvalstu un ekumeniskos ceļojumus. 1964. gada decembrī viņš apmeklēja euharistisko kongresu Bombejā (Indija), tā izrādot pāvesta interesi pār Āzijas katoļticīgajiem. 1965. gada oktobrī viņš apmeklēja ANO, kur runāja par Aukstā kara izbeigšanu. Tā paša gada decembrī viņš un Atenagors, ekumēniskais Konstantinopoles patriarhs, noslēdza vienošanos par savstarpējo ekskomunikāciju atcelšanu, kas bija notikusi 1054. gadā.

Kad bija noslēdzies Vatikāna II koncils, Pāvils VI bija tas, kuram jāīsteno koncila dokumentu īstenošana un, iespējams, tādējādi tie kļuva par viņa pontifikāta savveida vadlīnijām. Lai nosacīti turpinātu darbu pie koncila darba turpinājuma, Pāvils VI ieviesa vairākas komisijas, kurām uzdeva strādāt pie liturģijas jautājumiem Baznīcā. Tāpat Pāvils VI veica kuriālas izmaiņas un īstenoja finanšu pārraudzības reformas; Pāvils VI pārveidoja veco Svēto ofīciju jeb Inkvizīciju un to nosauca par Ticības doktrīnas kongregāciju. Tāpat Pāvils VI izveidoja vairākus pastāvīgos sekretariātus: kristiešu vienotības veicināšanai, nekristīgo reliģiju sekretariātu un neticīgo lietu sekretariātu.

Tāpat Pāvils VI turpināja aktīvi ceļot. Viņš tikās ar Konstantinopoles patriarhu Atenagoru Stambulā, apmeklēja Šveici un Ugandu, Sardīniju un Spāniju, Austrāliju un Filipīnas, kurās viņš pārdzīvoja atentāta mēģinājumu pret viņu. Pāvests attīstīja jaunu Ostpolitik, viņam nebūt nepatika komunisms tāpat kā viņa priekšgājējiem, taču uzskatīja konfrontāciju par neproduktīvu. Pāvils VI nepagurstoši īstenoja savus ekumēniskos centienus.

Lai turpinātu koncila iesākto un attīstītu attiecības starp bīskapiem un pāvestu, Pāvils VI radīja Pasaules Bīskapu sinodi kā regulāru vienību Baznīcā. Sinode tika sasaukta piecas reizes un strādāja ar dažādas tematikas jautājumiem. Sinodēm bija garas darba kārtības, taču tās bija samērā īsas. Tā arī tās nenāca klajā ar priekšlikumiem Baznīcas pārvaldīšanas jautājumos un neskaidroja fundamentālus Baznīcas dzīves jautājumus.

Gados pēc Vatikāna II koncila noslēgšanās, Pāvils VI izdeva virkni ar dokumentiem, kuri, kopsakarā skatīti, nevar tikt uztverti kā kopums, jo katrs no tiem dodas savā virzienā.

Mysterium Fidei (1965) apstiprināja koncila ieviestās liturģiskās pārmaiņas, tomēr apstiprinot tradicionālo euharistisko doktrīnu;
Populorum Progressio (1967) bija trauksmes zvans sociālajam un ekonomiskajam taisnīgumam un koloniālisma izbeigšanai pasaulē;
Sacerdotalibus Coelibatus (1967) atbalstīja priesteru celibāta pastāvēšanu, taču neskatoties uz to, ka tas netika virzīts Vatikāna II koncilā, tāpat izraisīs un arī izraisa daudzus jautājumus tobrīd un tagad;
Humanae Vitae (1968) - enciklika, kas aizliedza mākslīgo kontracepciju (tādējādi nostiprinot tradicionālo katolisko mācību); šis dokuments ir viskontroversālākais visā Baznīcas vēsturē. Šim jautājumam 1963. gadā Pāvils VI izveidoja jautājuma studēšanas komisiju, kas atbalstīja kontracepcijas lietojumu dažās situācijās, labi informētiem un dziļi ticīgiem cilvēkiem. Vēlāk Pāvils VI vilcinājās ar lēmumu un visbeidzot nostājās pret komisijas rekomendācijām. Kā mēs zinām, rezultāti ir briesmīgi.
Matrimonia Mixta (1970) pavisam nedaudz atviegloja laulību noslēgšanas nosacījumus starp katoli un ne-katoli un viņu bērnu audzināšanu.

Pāvests 1970. gadā iepriecināja konservatīvos un izsauca sašutumu angļos, kad viņš kanonizēja jeb par svētajiem pasludināja 40 angļu un velsiešu 16. un 17. gadsimta reliģiskos mocekļus. Gandrīz tanī pat laikā Pāvils VI par Baznīcas doktorēm iecēla Katrīnu no Sjēnas (1347-1380) un Avilas Terēzi (1515-1582), pirmās sievietes, kuras Baznīcā tā godinātas. Tāpat Pāvils VI palielināja kardinālu skaitu līdz 138 un samazināja itāļu kardinālu skaitu praktiski līdz izsīkumam. Tādējādi viņš aizkaitināja dažus vecos un stingrās līnijas piekritējus, pasakot arī, ka neviens kardināls pēc 80 gadu vecuma sasniegšanas nedrīkst veikt amatus Kūrijā un piedalīties pāvesta ievēlēšanas konklāvā. Pāvils VI bija tas pāvests, kurš pieprasīja priesteriem un bīskapiem 75 gadu vecumā atkāpties no saviem amatiem un doties pensijā.

Pēc 1968. gada notika būtiskas izmaiņas Pāvila VI pontifikātā. Viņš piedzīvoja Baznīcas šķelšanos, kad no vienotības izstājās bīskaps Lefebrs, kurš uzskatīja, ka Vatikāna II koncils ir bijis shizmatisks un herētisks. Tāpat viņam nācās piedzīvot negatīvas reakcijas uz viņa encikliku Humanae Vitae. Pāvils VI kļuva intensīvi satraukts par terorisma izplatīšanos. Tāpat izskanēja baumas, ka viņš taisās atkāpties no pāvesta amata, pamest Vatikānu un doties uz Laterānu, kur dzīvotu kopā ar semināristiem.

Pāvila VI pēdējais pienākums bija īpaši smeldzīgs: viņš vadīja bēru ceremoniju savam vairāk nekā 50 gadu garumā esošajam draugam Aldo Moro, Itālijas premjeram, kuru sagūstīja un nogalināja Sarkanās Brigādes teroristi.

Pāvests Pāvils VI devās mūžībā pēc īsas slimības 1978. gada augustā Castelgandolfo - pāvesta vasaras rezidencē ārpus Romas.

Pāvils VI. Foto: https://lambent.homes/pope-paul-vi-funeral

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 20. Vatikāna II koncila laikmeta ēnā...

Sun, 24 Dec 2023 16:24:00 +0000

Vatikāna II koncila sesija Sv. Pētera bazilikā Vatikānā

Tuvojoties Pija XII ilgās valdīšanas beigām, neviens nevarēja paredzēt, kāds būs iznākums jaunā pāvesta ievēlēšanā. Tika ievēlēts Jānis XXIII un tā vietā, lai būtu vien gados vecs īslaicīgs pāvesta amata izpildītājs, viņš pieņēma lēmumu sasaukt II Vatikāna koncilu. Pāvests Jānis XXIII gan atklāja koncilu 1962. gadā, taču aizgāja mūžībā pēc koncila pirmās sesijas. Šajā ierakstā mēs atskatīsimies uz pāvesta Jāņa XXIII dzīvi un karjeru. Tāpat aplūkosim arī viņa motīvus sasaukt koncilu un kādas bija viņa liktās cerības uz to. Koncils turpināja savu darbu arī zem pāvesta Pāvila VI. Paskatīsimies arī uz to, kāds tad īsti bija koncila darbs un atstātais mantojums līdz pat mūsdienām. Noslēgumā aplūkosim arī skatījumu uz koncilu kā kontroversālu tematu vairāk nekā 50 gadu garumā pēc tā noslēguma.

Lai kāds arī būtu skatījums un valdītu pretrunīgs redzējums, 2. Vatikāna koncils (norisinājās no 1962. līdz 1965. gadam) bija visnozīmīgākais notikums modernajā katoļu baznīcas vēsturē. Iesākumā nedaudz pieskarsimies pāvesta Jāņa XXIII (valdīja 1958 - 1963) personībai. Andželo Džuzepe Ronkalli piedzima zemnieku fermeru ģimenē Bergamo (Itālija) 1881. gadā kā vidējais bērns 13 bērnu ģimenē. Viņš apguva Baznīcas vēsturi vietējā seminārā un padziļināti interesējās par Kārļa Boromeja (Carlo Borromeo) teoloģiju, kurš bija izcils un pastorāls bīskaps Milānā. Pētot Boromeja vēsturi un teoloģiju Ambrozija bibliotēkā, Ronkalli sastapās ar Ahilli Rati (Achille Ratti), vēlāko pāvestu Piju XI, kurš viņu izvirzīja diplomātiskai karjerai Romas kūrijā.

1958. gada konklāvs nebija tik paredzams kā tas bija 1939. gadā (kad acīmredzot bija skaidri zināmas kandidatūras uz pāvesta amatu). Ronkalli par pāvestu tika ievēlēts divpadsmitajā balsošanas kārtā un pieņēma vārdu Jānis, kas ir arī viņa tēva vārds. Ilgstoši tika baumots, ka Ronkalli tika ievēlēts, jo bija jau gados (ievēlēšanas brīdī viņam bija 77 gadi) un kalpos kā visai neaktīvs un pārejas laika pāvests. Taču - ak, kā baumotāji maldījās! Ronkalli bija pieredzējis diplomāts, apdāvināts valodu speciālists, izcils zinātnieks un augsti novērtēts bīskaps.

Pāvests Jānis XXIII bija uzstādījis sev zināmu darbības programmu - noturēt regulāras Romas diecēzes sinodes jeb sanāksmes, pārskatīt kanonisko tiesību kodeksu un.. sasaukt ekumēnisko koncilu. Viņš piepildīja pirmo savas darbības punktu, iesāka darbu pie otrā un visus apkārtējos šokēja ar trešo, izsludinādams 2. Vatikāna koncila sasaukšanu!

Pāvests Jānis XXIII runāja, ka nepieciešami "jauni Vasarsvētki", lai Baznīca atjaunotos un atdzimtu (it. aggiornamento). Kūrijas konservatīvais spārns baidījās no Jāņa vēlmes, jo tas izkustinātu "lapseņu pūzni", taču pāvests skaidri darīja zināmu, ka viņš vairāk par visu vēlas koncilu, lai pārskatītu Baznīcas mācību un pastorālās aprūpes nepieciešamos uzlabojumus. Neskatoties uz būtiskiem traucēkļiem no kūrijas un ne mazajiem mēģinājumiem bloķēt koncila sasaukšanu, pāvests Jānis XXIII 1960. gadā apstiprināja desmit sagatavošanas komisijas, kurām uzdeva sagatavot schemata - dokumentus, kuros apskatīti koncilā diskutējamie jautājumi. Uz koncilu tika sagatavotas 69 schemata.

Koncils tika atklāts 1962. gada 11. oktobrī un no šī brīža jau sākās koncila delegātu cīņas. Delegāti panāca koncila schemata samazināšanu līdz 16 dokumentiem. Tāpat bija kontroversālas reakcijas no delegātiem par pāvesta Jāņa XXIII reakciju uz autoritātes apliecināšanu. Koncilā piedalījās vairāk nekā 2200 bīskapi un vienu vai vairākas koncila sesijas apmeklēja vairāk nekā 2800 dalībnieku. Koncils tika uzskatīts par pilnīgu Jāņa XXIII projektu, taču pāvests nomira no kuņģa vēža 1963. gada jūnijā pirms sanāca koncila II sesija. Nākamais pāvests Pāvils VI drosmīgi cīnījās ar konservatīvajiem, lai koncils turpinātu savu darbu, kā arī iestājās pret liberālajiem spēkiem, lai tas neaizietu pārāk tālu.

Koncila pamats un iedrošinājums bija Jāņa XXIII idejas un vēlmes, taču arī koncila tēvi pievienoja svarīgu pienesumu. Pāvesta Jāņa XXIII enciklikas norādīja uz viņa vēlmēm, kuras būtu jāizvirza un jāaplūko koncilā:

Ad cathedram Petri (1959) runāja par mīlestības garu un attiecībām ar "atšķeltajiem brāļiem";
Mater et Magistra (1961) atjaunoja pāvestu Leona XIII un Pija XI Baznīcas sociālo mācību, nosodot alkatību un runāja par nepieciešamību bagātajām tautām palīdzēt pasaules nabadzīgākajiem reģioniem;
Pacem in terris (1963) aizstāvēja cilvēka pamattiesības brīvi praktizēt savu reliģiju un ticību, iestājās par strādnieku tiesībām, nosodīja marksistu ideoloģiju, taču atzīmēja sociālos ieguvumus pat komunistu pārvaldītajās valstīs, noraidīja Aukstā kara retoriku, aicinot izbeigt koloniālismu un nacionālo pašapņemšanos un paužot viedokli, ka atomieroču sacensības ir iracionālas.

Jānis XXIII nopietni vēlējās pievērsties kristiešu vienotības jautājumiem un 1960. gadā izveidoja Kristiešu vienotības sekretariātu. 1961. gadā viņš nosūtīja speciālu pāvesta sūtni uz Pasaules Baznīcu padomes sanāksmi Deli (Indija).

Vatikāna II koncila darbs noritēja sesijās, kopumā tādas bija 4. Katra sesija ilga no diviem līdz trim mēnešiem: I sesija ilga no 1962. gada 11. oktobra līdz 8. decembrim; II sesija - no 1963. gada 29. septembra līdz 4. decembrim; III sesija - no 1964. gada 14. septembra līdz 21. novembrim; IV sesija - no 1965. gada 14. septembra līdz 8. decembrim.

Paši pāvesti sesijas nevadīja un daudzās no tām arī nepiedalījās. Pāvests Pāvils VI iejaucās vien divos gadījumos, kad kardināls Ottaviani (kurš pārstāvēja kūrijas konservatīvo spārnu) centās bloķēt koncila darba progresu. Koncila noslēgumā Pāvils VI formāli apstiprināja un izsludināja Koncila dokumentus.

Vatikāna II koncils sagatavoja un izdeva 16 dokumentus, kuri atšķiras gan pēc lietotās valodas, gan arī pēc paredzētās mērķauditorijas. Apustuliskās konstitūcijas, piemēram, ir adresētas visai Baznīcai kā vienībai, kamēr dekrēti ir adresēti konsekrētajiem jeb mūkiem un mūķenēm un deklarācijas tiek uzskatītas par dokumentiem, kuri attiecas uz kādu no Baznīcas jomām, cienot un respektējot arī neticīgos un nekatoļus.

Šajā ierakstā pieskarsimies un aplūkosim Vatikāna II koncila pieņemtās apustuliskās konstitūcijas.

Sacrosanctum Concilium, Konstitūcija par Dievišķo Liturģiju, paredzot, ka Dieva tauta tiek aicināta aktīvi iesaistīties Mises svinēšanā ne vien klusi to novērojot. Tiek atļauta tautas valodas izmantošana Mises svinēšanā, tiek atļauta komūnijas saņemšana rokās un arī abu divu elementu pieejamība lajiem ne vairs tikai ordinētajiem.
Lumen Gentium, Konstitūcija par Baznīcu, atgādina, ka "pareizai Baznīcas izdentitātes izpratnei jāsākas ar tās noslēpuma pieņemšanu", tāpat tā vērš uzmanību uz koleģialitāti starp bīskapiem un pāvestu, taču nenosaka nekādas formulas, kā koleģialitāte būtu izpildāma. Tāpat konstitūcija runā par Kristus baznīcu, kura mīt Romas katoļu Baznīcā, ne vairs runā par to, ka Kristus Baznīca ir tikai un vienīgi Romas katoļu Baznīca.
Gaudium et Spes, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē, iedrošina moderno pasauli, vairs neizskan nolādējumi pret Modernismu. Gan šajā, gan citos dokumentos izskan tēze par "laika zīmēm", kuras apliecina notiekošo un tā pamats rodams esošajos apstākļos. Baznīcai jābūt vērstai uz miera un taisnības veicināšanu pasaulē. Ticība caurstrāvo cilvēci, kura dzīvo ikdienas dzīvi ikdienišķā pasaulē un vairs nav tikai saikne starp ticīgajiem un transcendento.

Dažas nobeiguma piezīmes šim rakstam. Cilvēki pēc Vatikāna II koncila pamanīja izmaiņas Baznīcā un liturģijā, taču Baznīca un tās kalpotāji ir veltījuši nelielu vai vispār nekādu uzmanību tam, lai plašāk skaidrotu Vatikāna II koncila nozīmību un tā veiktās izmaiņas. Tāpat arī Pāvils VI droši virzīja koncilu pretī noslēgumam un apstiprināja visus 16 koncila izstrādātos dokumentus, taču absolūti nedarīja neko, lai virzītu Koncila augļus pretī Baznīcas atjaunotnei un izaugsmes veicināšanai mūsdienu pasaulē.

Vatikāna II koncila sesija.

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 19. Pāvesta Pija XII izaicinājumu pilnais pontifikāts

Sat, 17 Jun 2023 14:47:00 +0000

Pāvests Pijs XII

Vēstures gaitā ir izveidojies teiciens: "Tas, kurš ieiet konklāvā kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls." Šis kalpo kā svinīgs brīdinājums pret prognozēšanu un līderību favorītisma nozīmē. Taču tāpat dažos gadījumos kardinālu izvēle par labu vienam vai citam pāvesta kandidātam ir bijusi skaidri saskatāma. Tā tas bija arī ar kardināla Pačelli kļūšanu par pāvestu Piju XII 1939. gada konklāvā. Eudžēnio Pačelli pāvesta administrācijā strādāt uzsāka 1901. gadā, lai pārskatītu Baznīcas kanoniskās tiesības, kalpoja arī kā nuncijs (pāvesta sūtnis) Bavārijā un Vācijas Republikā un tika iecelts par Vatikāna valsts sekretāru 1930. gadā. Šajā amatā viņam bija iespēja daudz ceļot pa pasauli. Viņa ievēlēšanas laikā viņam bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Viņš ilgojās pēc miera pasaulē un dzīvoja karā pēc kara, daža karsta, daža auksta. Mēs no vēstures skatupunkta varam novērtēt un atzīt viņa diplomātiskās spējas. Bet, protams, mums arī jāierauga un jāatzīst viņa pretrunīgums, kas parādījās laikā, kad bija nepieciešama pāvesta rīcība, tāpat kā viņa nespēja rīkoties, sastopoties ar Hitlera rīcību, iznīcinot Eiropas ebrejus. Pāvests Pijs XII izdeva nozīmīgas enciklikas, kurās skāra gan teoloģiskus, gan intelektuālus jautājumus, Baznīcas dogmas un pamata katoliskās prakses. Brīnišķīgs, bet askētisks, kādu acīs varonis, bet kādu - nelietis, tomēr Pijs XII vēsturē ir fascinējoša figūra.

Vatikānā pastāv tāds teiciens, ka jebkurš, kurš konklāvā ieiet kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls. Tas nozīmē sekojošo: par pāvestiem reti kļūst favorīti un daudz mazāk - paredzamie. Taču Pijs XI vēlējās, lai par viņa pēcteci kļūtu Eudžēnio Pačelli. Pijs XI īpaši dominēja pār kardināliem, no kuriem tikai daži viens otru pazina, taču viņš sūtīja Pačelli pa visu pasauli, tādējādi ikviens viņu zināja un pazina. Pačelli par pāvestu tika ievēlēts 1939. gada konklāvā otrajā balsošanas reizē, taču pieprasīja trešo balsojumu kā apstiprinājumu savai ievēlēšanai.

Eudženio Pačelli bija dzimis Romā 1876. gadā ģimenē, kurai bija senas saiknes kalpošanai pāvesta administrācijā. Pēc izcilas izglītības iegūšanas Pačelli 25 gadu vecumā tika pieņemts darbā Vatikāna Valsts sekretariātā un kopā ar kardinālu un valsts sekretāru Pjetro Gasparri strādāja pie Kanonisko tiesību kodeksa. Laikā no 1917. līdz 1920. gadam Pačelli bija pāvesta sūtnis Vācijā un 1929. gadā kļuva par Vatikāna valsts sekretāru. Līdz šim laikam Pačelli bija ārkārtīgi daudz ceļojis. Kā uzskata vēsturnieki, tikai daži ir bijuši tik labi sagatavoti pāvesta kalpojumam kā Pačelli Pija XII amatā.

Pāvests Pijs XII. Attēls no interneta.

2. Pasaules karš bija Pija XII pāvestības laikmeta (1939 - 1958) lielākais izaicinājums un vēstures notikums. Taču atskatoties uz tā ietekmi, mēs to varam secināt tikai tagad, daudzus gadus pēc šī traģiskā un daudzu dzīves salauzušā notikuma. Kā valsts sekretārs, Pačelli redzēja, kādi vētras mākoņi savelkas pār Eiropu, tādējādi mēs varam samanīt, ka arī viņš ir pielicis savu roku pāvesta enciklikas "Mit brennender Sorge" tapšanā 1937. gadā.

Pijs XII amatā tika ievēlēts 1939. gada 12. martā, 15. martā vācieši iegāja Prāgā. Tā paša gada Lielajā Piektdienā, 7. aprīlī Itālija ieņēma Albāniju. Augustā bija redzamas Hitlera-Staļina pakta aprises, līdz ar to parādījās neizbēgamība, ka Polijai tiks uzbrukts un tā tiks sadalīta. 1939. gada 20. oktobrī Pijs XII izdeva savu pirmo encikliku "Summi Pontificatus", kurā nosodīja Polijas ieņemšanu un totalitārā režīma idealizāciju valstīs un tautās, kura bija kļuvusi teju par vispārēju valodu. Gan 1939., gan arī 1940. gadā Pijs XII mēģināja panākt miera sarunas un kalpot kā mediators; viņš mēģināja rīkoties līdzīgi kā pāvests Benedikts XV bija darījis 1. Pasaules kara laikā.

Situācija sāka mainīties 1942. gadā. Sabiedrotie sāka gūt svarīgas uzvaras Ziemeļāfrikā. Pāvests 1942. gada Ziemassvētku uzrunā izteica savu opozīciju pret totalitārisma režīmiem un izraisīja skaļus vācu protestus un saņēma smagus draudus, vērstus pret sevi. Tikmēr, kamēr Itālija bija neatkarīga, pāvests Pijs XII nebija apdraudēts saskaņā ar Laterāna līgumiem, taču Musolīni krišana 1943. gada vidū un vāciešu ienākšana Romā situāciju padarīja trauksmaināku un nenoteiktāku.

Vatikāns uzturēja spēcīgas diplomātiskās saites visus kara gadus, bet tas paliek atvērts jautājums, cik laicīga un akurāta bija viņu informācija. 1942. gadā Vatikāns uzsāka diplomātiskās attiecības ar Japānu, vairāk, protams, lai samazinātu amerikāņu izraisīto spriedzi, taču Japāna iekaroja valstis, kurās bija ap 18 miljoniem katoļu. Attiecības ar vācu bīskapiem bija īpaši ciešas, taču daži no tiem bija skaidri nacisma simpatizētāji (tāpat kā starp Itālijas bīskapiem bija dedzīgi fašisti!). 1944. gadā, kad nacistu sakāve jau rādījās visai neizbēgama, Pijs XII nemitīgi turpināja runāt par taisnīgu mieru, daļēji, protams, baidoties no krievu komunistu dominances Eiropā.

Pāvests Pijs XII pēc kara kļuva par labi pazīstamu kontroversālu personību. Pāvestam dažkārt tika veltīta kritika par viņa darījumiem ar diktatora Franko pārvaldīto Spāniju, tāpat arī ar Višī režīma Franciju un tās antisemītisko retoriku. Taču ir arī pilnīgi pretēja attieksme - Pijs XII tika un tiek uzskatīts pat par varoni, kā darbīgs cīnītājs pret tirāniju, kā nenogurstošs advokāts apspiestajiem, ne mazāk kā ebrejiem. Pija XII laikā Vatikāns apstrādāja 11,25 miljonus pazudušo personu meklēšanas pieprasījumus, kā arī pastāv stāsti kā pāvests Pijs XII devis rīkojumus palīdzēt ebrejiem.

Pāvesta Pija XII reputācija mainījās līdz ar 1963. gadā klajā nākušo Rolfa Hohuta lugu "Vietnieks" (The Deputy), viltīgu un brutālu Pija XII nolieguma atspoguļojumu. Lugas centrā ir tēlojums, ka Pija XII klusēšana panāca ievērojamu vāciešu iespējas uzkrāt un iegūt labumus no Hitlera režīma; ka Hitlers baidījās no pāvesta un ja pāvests nebūtu tik ļoti nodarbināts ar savu problēmu risināšanu, viņš panāktu diktatora nomaiņu; ka Pijs XII Hitleru uzskatīja par Eiropas vienotāju pret bezdievīgajiem sovjetiem un visu noslēdz stāsts par to, ka Romas ebreji devās zem Pija logiem un viņš netika darījis neko.

Īsumā sakot - protams, visas Hohuta paustās apsūdzības ir iespējams atspēkot un daudzas no tām ir atspēkotas, pateicoties centīgiem vēsturniekiem, taču aizvien retāk un retāk mums ir vēsturnieki un cilvēki, kuri gribētu uzzināt patiesību. Lai tomēr panāktu patiesu redzējumu uz Pija XII laikmetu Vatikānā, Vatikāns izveidoja jezuītu kolēģiju, kura izpētīja un apkopoja arhīva materiālus, kas tika publicēti 11 sējumos laika posmā no 1963. līdz 1981. gadam. Kopš 1990. gada šie materiāli ir plaši pieejami un ikvienam sniedz iespēju pašam vērtēt pret Piju vērstos apvainojumus vēsturiskā gaismā.

Kas bija pamatā šādām falsifikācijām un apsūdzībām pret pāvestu Piju XII viņa laikmetā? Tas, pirmkārt, bija jau izteikts anti-katolicisms un grēkāža meklēšana šajos vardarbības uzliesmojumos Eiropas kontinentā, kāds bija II pasaules karš, Hitlera un padomju režīms.

Pāvests Pijs XII; Google arhīvi

Kāds bija pamats apsūdzībām pret Piju XII? Ilgstoši viņš ticis apsūdzēts par viņa klusēšanu. Un šim apgalvojumam ir pat rodami nelieli nopelni šajās apsūdzībās. Pijs visu savu klerikālo dzīvi ir bijis diplomāts un visa viņa komunikācija ir tikusi balstīta uz aprēķinātu diplomātisko diskrētumu. Tāpat viņš, izdodams vairākus apkārtrakstus un publikācijas, bija iedomājies, ka pret šo Eiropas vardarbību un brutalitāti pietiek vērsties ar vārdiem, zināšanām un intelektu. Taču, kā raksta pētnieki, vai viņa vārdi nebija pārāk kompleksi laikmetam, kad nepieciešama tieša un skaidra valoda? Izskatās, ka Pijs XII tā pa īstam piekrita un īstenoja viedokli, ka stingrs nosodījums būs pietiekošs pret barbariskajiem izgājieniem, kas tika vērsti pret humānismu un cilvēci, kurai viņš pats centās tik ļoti palīdzēt. Pijs sniedza vairākus radio ziņojumus, kas lika domāt, ka viņš ir bijis labi informēts par notiekošo Eiropā.

Pijs XII ilgu laiku dzīvoja Vācijā un viņš atzinīgi vērtēja Vācijas kultūru, īpaši mūziku. Šis bija viens no iemesliem, tiesa gan, samērā vieglprātīgiem, ka Pijs tādēļ simpatizē nacisma ideoloģijai. Pijs XII nebija vairāk pro-vācisks nekā pāvests Benedikts XV. Tāpat nav rodams neviens materiāls, kas pierādītu to, ka Pijs XII bija antisemītiski noskaņots. Taču līdzsvaram jāpiebilst, ka daži vēsturnieki uzskata, ka Pijs XII padomju komunismu uzskatīja par lielāku draudu kristietībai nekā nacismu.

Tāpat Pijs XII īpaši nebija noraizējies pats par savu drošību. Protams, Vatikāna un Romas noturēšana varēja būt viņa domāšanas dienaskārtībā, taču jādomā, ka šie jautājumi nebija viņa dominante pontifikāta laikā. Pāvests Pijs XII vairāk raizējās par katolicisma nosargāšanas iespējām un tā interesēm Eiropā, jo viņš taču bija katoļu baznīcas galva, pāvests. Mūsu laikam piedienas lielas un teatrālas darbības, taču Pija XII laikā tā tas nebija un tādēļ, iespējams, viņš tiek vērtēts gan par to, ko viņš darīja, ko būtu darījis vai ko arī nedarīja vai nepaspēja izdarīt.

Pija XII enciklikas, apkārtraksti, publikācijas un radio paziņojumi sastāda lielu sējumu kopumu un rāda viņu kā visnotaļ ražīgu pāvestu. 1943. gadā viņš izdod encikliku Divino Afflante Spiritu, kas atver durvis katoļu bibliskajai zinātnei un Bībeles pētniecībai, izmantojot visus modernās pētniecības sniegtos rīkus. Tāpat 1943. gadā iznāk dokuments Mystici Corporis, kas sniedz ieskatu vairāk garīgā nekā juridiskā eklezioloģijā jeb mācībā par Baznīcu, pamatojot to Kristus mistiskās miesas teoloģijā. 1947. gadā Pijs XII izdod Mediator Dei, kas vēstī par liturģijas atjaunotni, kā arī lielāku un efektīvāku laju iesaisti dievkalpošanā.

1949. un 1950. gadā Pijs XII aktīvi vēršas pret komunisma ideoloģiju un deklarē, ka tie, kuri iesaistīsies vai sadarbosies ar komunistu partijām vai balsos par komunistiem, tiks ekskomunicēti (izslēgti no Baznīcas kopienas).

Pijs XII 1950. gadā atskatās un atgriežas pie savām 1940. gada lielajām enciklikām, tādā stilā turpinot savu ražīgo pāvesta dokumentu ciklu. Dokumentā Munificentissimus Deus viņš nāk klajā ar savu autoritāti par Bezvainīgās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanu, šis dokuments patiesi daudziem rada domāšanas izbrīnu visā universālajā Baznīcā. Pēc dažiem agrīnākajiem mezgla punktiem ekumēnisma virzienā un sadarbībā ar Pasaules Baznīcu padomi, viņš nosoda "neīstu eirēnismu". Dokumentā Humani Generis pāvests Pijs XII nosoda "jauno teoloģiju un tās teologus" un aicina atgriezties pie svētā Akvīnas Toma "mūžīgās filozofijas". Iespējams, lai Baznīcu pasargātu no saistīšanās vai apgrēcības ar "jauno teoloģiju un tās teologiem", Pijs XII kanonizē arhi anti-modernistu pāvestu Piju X.

Pijs XII visā savas dzīves laikā bija askētisks, dievbijīgs, dziļi iegremdējies garīgajā, izcili kontemplatīvs un reflektējošs vīrs. Viņš patiesi bija pirmais pāvests, kuru daudzi ļaudis zināja, godināja un kas ir tikuši aizkustināti.

Pāvests Pijs XII ar līdzstrādniekiem; Google arhīvi

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 18. Modernisma izaicinājums pāvestībai...

Sun, 11 Dec 2022 04:11:00 +0000

Pāvests Pijs X (Džuzepe del Sarto)

Pēc pusgada pārtraukuma jūsu vērtēšanai tiek nodota jauna pāvestības vēstures lappuse!

Pasaules un baznīcas vieta pēc ļoti ilgā pāvesta Pija IX pontifikāta ir pilnīgi citā dimensijā. Viens stāsts ir par "Vatikāna cietumnieku", kura sekas baudīja baznīca līdz ar Laterāna līgumiem, kas noveda Pāvesta valsti līdz ierobežotajam Vatiānam, un šī visa dēļ pāvesta pozīcijas kā pasaules līderim nonāca pilnīgi jaunās sliedēs. Otrā lieta - pāvests vairs nav pasaules valdnieks, kā tas ir bijis teju līdz šim. Principā, viduslaiku kundzība beidzot ir finišējusi. Pasaulē ienāk modernais skatījums uz lietām, uz cilvēka tiesībām, brīvībām. Parādās modernās politiskās ideoloģijas. Arī pāvestiem nākas pielāgoties pasaulīgajam demokrātismam. Līdz ar pāvestu Leonu XIII pasaule iepazīst jaunu katolisko sociālo mācību, taču aiz durvīm stāv industrializācija, urbānā nabadzība un strādājošo kustības.

Lai arī pāvesti ir izglītojušies, kā pieņemt un iekļaut savā mācībā moderno pasauli, īpaši pāvesta Leona X laikā mēs piedzīvojam modernisma noraidījumu. Pāvests gan var noraidīt, taču pasaule turpina jaunu ceļu uz zinātni un pētniecību. Par to visu šajā rakstā.

Pāvestība, kas pastāvēja laikā no Pija IX nāves 1878. gadā līdz Pija XI nāvei 1939. gadā, piedzīvoja nepieredzētus izaicinājumus. Viens pasaules karš pagājis, otrais ir priekšā, antiklerikāli noskaņoti politiskie režīmi, Krievijas komunisms, Eiropas fašisms - tas viss radīja ārkārtējus izaicinājumus pāvestībai un tā arī pāvestība nespēja nedz to izprast, nedz izlīgt pati, saskaroties ar modernās pasaules izaicinājumiem. Pasaulē ienāca jaunas sociālās kustības, kuru lozungos bija lasāms skepticisms, tramīgas šaubas un vērā ņemams noraidījums vecajai pasaulei. Šīs visas sociālās kustības, kuru atslēgas vārds slēpās zem "modernisma" birkas, radīja ārkārtīgi intensīvus teoloģiskus un intelektuālus izaicinājumus.

Šajā ērā valdīja četri pāvesti - Leons XIII (v. 1878-1903), Pijs X (v. 1903-1914), Benedikts XV (v. 1914-1922) un Pijs XI (v. 1922-1939). Šie visi pāvesti savas valdīšanas laikā izjuta stipru pretestību, kontrastus starp veco aizejošo un jauno atnākošo pasaules kārtību.

Pāvests Leons XIII (Džoakīno Peči)

Džoakīno Peči (Leons XII), dzimis 1810. gadā, bija izcils un izglītots pāvestības kandidāts, taču ekleziāli nepieredzējis kopš savas ne visai veiksmīgās, drīzāk nabadzīgās nuncija karjeras Beļģijā 1843. gadā. Laikā, kad Pija IX kursa atbalstītājo nesasniedza vairākumu konklāvā, Peči tika ievēlēts par pāvestu, neskatoties uz viņa 68 gadu vecumu un trauslo veselību. Visu pārsteigumam, Peči pāvesta amatā sabija 25 gadus. Leons XIII izdeva daudz modernajiem laikiem nozīmīgu encikliku.

Pēc Leona XIII nāves, konservatīvais baznīcas spārns bija ārkārtīgi satraukts par jebkādiem kompromisiem ar modernismu un notiekošo progresu, un skaidri lēma par labu fokusam uz Baznīcu un mazāku nepieciešamību iesaistīties starptautiskajās attiecībās.

Nākamajā konklāvā par jauno pāvestu kļuva tā laika Venēcijas patriarhs Džuzepe del Sarto, kurš pieņēma Pija X vārdu. Šajā konklāvā pirmoreiz piedalījās amerikāņu kardināls - kardināls Džeimss Gibons. Pija X valdīšanas laikā modernisma krīze kļuva izteikti redzama.

Šis, ar labām manierēm apveltītais un dedzīgais Baznīcas reformētājs, pāvests Pijs X 1950. gadā tika kanonizēts par svēto, kas bija nebijis notikums kopš 1712. gada, kad pēdējo reizi kāds pāvests tika kanonizēts. Tajā gadā par svēto kļuva pāvests Pijs V.

Pēc Pija X nāves par pāvestu kļuva Džakomo della Kjēza, kurš pieņēma Benedikta XV vārdu. Della Kjēza nāca no dižciltīgas dženoviešu ģimenes un bija sasniedzis ievērojamu karjeru Baznīcā. Benedikta XV pontifikāts noritēja laikā, kad pasaule bija ierauta Pirmā Pasaules kara norisēs. Šis pāvests bija daudz konciliārāks nekā viņa priekštecis un varēja kļūt par dižu pāvestu, ja vien dzīvotu ilgāk vai pieredzētu citus apstākļus.

Pijs XI (attēls no https://fsspx.news/en/news-events/news/pius-xi-pope-royalty-jesus-christ-44768)

Nākamais pāvests Ahille Rati jeb Pijs XI bija dīvainība pāvestības vēsturē - pirmais pāvests zinātnieks kopš Benedikta XIV laikiem. Viņš bija bijis Ambrozija bibliotēkas prefekts Milānā, pēcāk - Vatikāna bibliotēkas prefekts. Benedikts XV iecēla viņu par pāvesta nunciju Polijā 1919. gadā, kur bija ticis boļševiku aplenkts 1920. gadā un tādēļ viņā nostiprinājās naids pret komunismu. Pēc viņa drosmīgās izturēšanās Varšavā, viņš tika iecelts par Milānas arhibīskapu un kardinālu 1921. gadā.

Pēc Benedikta XV nāves, Rati tika izvirzīts kā kompromisa figūra un tika ievēlēts par pāvestu 14. balsošanas kārtā. Šajā ilgajā un notikumiem bagātajā pontifikātā viņš saskārās ar kara nomocīto Eiropas vraku, kuru pārstāvēja gan labējās, gan kreisās diktatūras.

Starptautiskā politiskā skatuve Pija XI laikā saskārās ar joprojām vēsturisko problēmu - laicīgo valdīšanu - un tāpat ar reibinošo jaunās pasaules ienākšanu jeb politisko pārveidi no agrākajiem uz modernajiem laikiem. Līdzīgi kā viņa priekštecis Leons XIII, arī Pijs XI bija "Vatikāna cietumnieks". Jau Pijs X sāka neizsīkstošu saraksti ar Itālijas valdību, taču Benedikts XV redzēja nepieciešamību sadzīvot un līdzāspastāvēt ar mainošos politisko kārtību un sistēmu. Pija XI valsts sekretārs Pjetro Gaspari sāka sarunas ar Musolīni valdību 1926. gadā, kas 1929. gadā noslēdzās ar Laterāna līgumiem. Pāvests kopš šī laika vairs nebija "Vatikāna cietumnieks" un šis jautājums par laicīgo valdīšanu bija un tika atrisināts.

Leons XIII noteica toni cīņā ar modernisma un ienākošo vēsmu klejojumiem. Līdzīgi kā viņa pēcteči vēlāk, viņš noliedza sociālismu visās tā izpausmēs, nosaucot to par "nāvējošu sērgu [mēri]". Viņš bija skeptisks pret demokrātiju, paliekot uzticīgs idejai, ka demokrātija ir pretstats dabīgajai lietu kārtībai. Taču joprojām Leons bija reālists un ticēja Baznīcas iespējām sastrādāties un sadarboties ar valdībām, kuras nebija atklāti antikatoliskas vai antiklerikālas.

Pāvestības attiecības ar Franciju mums piedāvā labu piemēru tam, kādas grūtības piedzīvoja pāvestība. Francija allaž bijusi "vecākā Baznīcas meita", tādēļ tās sekulārie, antiklerikālie paziņojumi un pozīcijas bija pāvestības skumju moments. Pāvests Pijs X tika sagaidīts ar ievērojamiem antiklerikāliem signāliem Francijas valdībā. 1904. un 1905. gadā tās [Francijas] valdība nāca klajā ar likumu, atceļot 1801. gada konkordātu un atdalot Baznīcu no valsts. Pirmais Pasaules karš Francijas un Vatikāna attiecības savā ziņā padarīja savstarpēji kaitinošas.

Benedikts XV uzstāja uz sarunu ceļā panākta izlīguma un enerģiski iebilda pret reparācijām un kompensācijām, tāpat pāvests nosodīja kara brutalitāti un tā nesto iznīcību, taču centās nelokāmi palikt neitrāls kā viņa priekšgājēji allaž bija mēģinājuši to darīt. Francija un Anglija juta, ka pāvests Benedikts XV ietekmējies par labu Vācijai, par ko gan vēsture liecina, ka tas nebija patiesi un atklāti. Benedikts XV mēģināja Itāliju noturēt ārpus kara un mirklī, kad Itālija iesaistījās aliansē ar sabiedrotajiem (ASV, Angliju, Franciju), Itālijas parlaments pasludināja, ka neviens nepiekritīs Vatikāna biedam izvilkt kādu labumu Romai vai pāvesta valstīm.

Benedikts XV kanonizēja Žannu d'Arku 1920. gadā kā koncesiju jeb piekļaušanos Francijai, 1921. gadā tika atjaunotas diplomātiskās attiecības. Diplomātija ar Franciju nekad nav bijusi Vatikāna stiprā puse, taču kopš šī laika bija novērojama diplomātisko saišu izaugsme.

Vācija rāda citu ainu šajā gadījumā. Kamclers Bismarks ieviesa daudzus asus natikatoliskus likumus Pija IX laikā. Leons XIII prasmīgi strādāja, lai šos likumus vājinātu un atslābinātu, kā arī mudināja Bismarku nepadarīt savus katoliskos vēlētājus par grēkāžiem un svešiniekiem sava paša valstī. Situācija bija samērā mierīga līdz kara beigām, kad pāvests tika apsūdzēts Vācijas atbalstīšanā. Protams, Benedikts XV apsvēra dažas idejas, kā iesaistīt Vāciju Vatikāna aizsargāšanā un noturēšanā, taču tas nekad nenokļuva Vācijas dienaskārtībā. Vācija ļoti novērtēja Benedikta XV rūpes par reparāciju nemaksāšanu un par mierizlīgumu sarunu ceļā. Benedikts XV apsprieda Versaļas miera līgumu kā netaisnīgu un pat atriebīgu, un Benedikts XV bija tālredzīgs, paredzot Vācijas lielo neapmierinātību.

1920os un 1930os gados Pijs XI noslēdza ap 18 konkordātiem ar valstīm visā Eiropā. Starp tiem viens no pretrunīgākajiem bija 1933. gadā noslēgtais konkordāts ar nacistisko Vāciju. Konkordāti bija, daudzus gadus, teju vienīgais veids kā sadarboties ar sekulārām valstīm tādos jautājumos kā bīskapu nozīmēšana, komunikācija ar Romu, izglītība, uz laulību attiecināmie likumi un tā tālāk. Pāvesti šajā laikmetā mācījās veikt sadarbību un darījumus ar moderniem sekulāriem valstu veidojumiem, taču tā arī nesaprata demokrātisko politiku.

Pijs XI tāpat savas pāvestības laikmetā pieredzēja komunisma "spožumu" Krievijā un Spānijā, kur vairāk nekā 7000 priesteru tika brutāli nogalināti. Nav brīnums, ka viņš nacismu saskatīja kā sienu pret komunisma uzbrukumu Eiropai. 1937. gadā pāvests Pijs XI lūdza kardinālam Faluhaberam no Minhenes sastādīt melnrakstu vēstulei, taču, pateicoties ievērības cienīgai pārtveršanas operācijai, vēstules kopijas nonāca Vācijā un tika lasītas no kancelēm 1937. gada Palmu svētdienā. Vēstules nosaukums bija (pirmoreiz pāvestības vēsturē - vācu valodā!) Mit brennender Sorge - ar degošām raizēm! Šī vēstule no pāvesta bija nacisma nosodījums un noliegums, noliegums nacistu rasu teorijai un antisemītismam. Tā satracināja Hitlera valdību.

Kad Pijs XI nomira 1939. gadā, pasaule bija jauna kara priekšvakarā un Eiropa piedzīvoja nepieredzētu ļaunumu visas cilvēces vēsturē.

Un šajā momentā mēs palūkosimies uz citām aktivitātēm, izaicinājumiem un sasniegumiem, kurus mums piedāvā šajā rakstā aplūkotie 4 pāvesti.

Leons XIII ir pretrunīgs pāvests.

Daudzi iepriekšējie Baznīcas reformatori ir saukuši dekādēm pēc Baznīcas pievēršanās nabadzīgajiem un apspiestajiem. Leons XIII bija patiesi ielīksmots, sastopoties ar darbaļaužu svētceļojumu uz Romu 1880. gadā. 1891. gadā, izdodot vienu no izcilākajām Baznīcas enciklikām, Rerum Novarum, kura uzbruka bezdievīgajam sociālismam un neierobežotajam kapitālismam. Joprojām, būdams antidemokrātisks un paternālistisks, noraidot izrādīt atbalstu katoļu sociālajām kustībām, kas jebkādā veidā izrādītu neatkarību no Baznīcas. Joprojām, 1897. gadā viņš aicināja atgriezties pie Akvīnas Toma kā vienīgā patiesā gara katoļu teoloģijā, neotomisms kalpoja kā bremzes desmitgadēm, lai izvirzītos katoliskā zinātne un zinātniskums.

Pijs X vispār neparādīja nekādus kontrastus.

Dekādēm Baznīca ir cīnījusies ar modernismu, allaž nosodot visus modernisma terminus modernisma soci;alajā un politiskajā domā, zinātnē, sociālajās vērtībās un pat pašā reliģijā. Katoliskie modernisti ir mēģinājuši atbildēt uz izaicinājumiem, ka Baznīca nav minēta Evaņģēlijos un ka tikai autentiska vienkārša kristietība ir īsta. Šīs lietas nonāca pie apdomāšanas un rakstos Alfrēda Loizī rokās (1857-1940), iedzīvinošā un talantīgā rakstnieka spalvai pa ķērienam, kurš kvalitatīvi mēģināja argumentēt par vēsturiskajām izmaiņām un vēsturē neparedzētajiem gadījumiem. Daži no viņa būtiskākajiem rakstu darbirm tika aizliegti un 1908. gadā viņš pats tika ekskomunicēts, jo noraidīja divas pāvesta bullas. Pēc pāvesta mazākajiem iebildumiem, tika uzsāktas raganu medības, tādējādi šokējot tā laika zinātniekus un daudzus katoļus visā pasaulē.

Visbeidzot, mēs esam nonākuši līdz Baznīcas pašas attīstībai šajos Baznīcas negoda laikos.

Interesanti, ka Baznīcas vislielākais reformators šajā laikā bija Pijs X. Viņš bija pirmais "cilvēku jeb tautas pāvests". Viņš sludināja biežāku komūnijas pieņemšanu un pazemināja pirmās komūnijas saņemšanas vecumu no 12-14 gadiem uz 7 gadu vecumu. Viņš samazināja Vatikāna departamentu skaitu no 37 uz 19. Tāpat viņš apstiprināja kardinālu Gaspāri izstrādāt vienotu kanonisko likumu kodeksu. Lai gan šis netika pabeigts līdz 1917. gadam, taču bija ievērojams solis un sasniegums Vatikāna reformās. Tāpat viņš atjaunoja tradicionālo baznīcas mūziku, atjaunojot parasto korāli barokālās mūzikas izpildījuma vietā, kura bija ieņēmusi dievnamus pēdējo divu gadsimtu laikā.

Joprojām turpinājās sarežģītās attiecības ar citām baznīcām.

Pāvesti turpināja mācīt, ka Katoliskā Baznīca ir vienīgā īstā un patiesā Baznīca, pārējās ir herētiskas baznīcas un šajā jautājumā nekādas sarunas nebija iespējamas. Jaunajiem ekumenisma centieniem tika dots smags pāvesta trieciens, publicējot encikliku "Mortalium annos" 1928. gadā, ar kuru pāvests Pijs XI nosodīja "pankristīgus centienus nozagt baznīcu apvienošanos".

Parādījās speciāla problēma attiecībās ar Uniātu baznīcām.

Uniātu baznīcas bija Austrumu kristiešu baznīcas, kuras bija pilnā sadraudzībā ar Romu, bet paliekot pie saviem ritiem, normām un valodām. Tās ir atrodamas viscaur Austrumeiropai un Vidējos Austrumos. Leons XIII lepni paziņoja par uni;atu latinizēšanu. Pijs XI, pilnīgi pretēji, atkāpās no latinizēšanas politikas, taču tas radīja saspīlējumu un neizpratni Romas attiecībās ar uni;atiem.

Pijs XI atļāva misijas apgaismojošā ceļā un veidā, taču ar apšaubāmām iezīmēm un raizēm. Šajā apskatītajā laikmetā Baznīca bija tik brīva kā vēl nekad, taču no otras puses raugoties, tomēr tā bija zem aplenkuma. Arī kā vēl nekad, jo bija iespēja kļūt modernai, taču tā to neizmantoja.

Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 17. Pijs IX - Vatikāna cietumnieks

Sun, 12 Jun 2022 10:09:00 +0000

Svētīgais pāvests Pijs IX (Džovanni Marija Mastai-Fereti)

Pāvests Pijs IX amatā pavadīja visilgāko laiku starp visiem pāvestiem, izņemot, protams, pašu pirmo pāvestu, svēto Pēteri, kuram tradīcija piedēvē 34 - 38 valdīšanas gadus. Pijs IX amatā sabija 32 gadus. Trešais visilgāk valdījušais pāvests ir svētais mūslaiku pāvests Jānis Pāvils II, kurš amatā pavadīja 26 gadus. Atgriežoties pie mūsu šī ieraksta varoņa, pāvesta Pija IX, viņa pontifikāts piedzīvoja milzīgus militārus, politiskus, ideoloģiskus un kulturālus satricinājumus. Pijs bija iesaistīts daudzos viņa laika notikumos un viņa valdīšana ir atstājusi paliekošas sekas visā Katoliskajā Baznīcā kopumā kā mūžšenā organizācijā. Jaunības gados Mastai-Fereti tika uzskatīts par visnotaļ liberālu, taču, kļūdams par pāvestu, viņš teju nekavējoties sāka konfrontēties ar nacionālismu un sekulārismu, kas sāka dzīt auglīgos asnus tikko tapušajā Itālijas valstī. 1860. gadā pāvests zaudēja Pāvesta valstis un 1870. gadā - pašu Romu. Pēc tā Pijs IX nekad nepameta Vatikānu, sevi deklarējot par Vatikāna cietumnieku. 1864. gadā, Pijs IX savā "Kļūdu apkopojumā" uzskaitīja "progresu, liberālismu un moderno civilizāciju" kā sevi apkaunojošus tradicionālos ceļus. Šie paziņojumi pāvestību un Baznīcu atmeta gadsimtu atpakaļ pirms modernisma sasniegšanas. 1870. gadā Pijs IX sasauca Pirmo Vatikāna koncilu. Šī koncila dekrēts par pāvesta nemaldību ir visslavenākais, taču ne mazāk nozīmīgs ir paziņojums, ka pāvests ir "universālais valdnieks". Šis pāvesta un koncila dekrēts nozīmē, ka pāvesta autoritāte pārsniedz jebkura katoļu bīskapa autoritāti, jebkura ordinārija viņa diecēzē. Pijs IX vēsturē ir palicis un ir uzskatāms par ļoti kontraversālu personību. Bet viņš bija tautā iemīļots viņa valdīšanas laikā un pat augsti cienīts un respektēts no viņa oponentiem.

Pija IX pontifikāts (valdīja 1846-1878) bija ilgākais pāvestības vēsturē, kā arī viens no piepildītākajiem ar pasaulē zīmīgiem notikumiem. Pija laikā tika zaudētas Pāvesta valstis, piekāpjoties vienotai Itālijai, tādējādi izbeidzot pāvesta kā laicīgā valdnieka 11 gadsimtus ilgušo valdīšanu. Tāpat Pijs nostājās pret moderno pasauli, izveidodams "Kļūdu apkopojumu". Viņš bija tas, kurš definēja divas fundamentālas Katoļu baznīcas dogmas: Par nevainīgo ieņemšanu un par pāvesta nemaldību. Lūkojoties no cita skatupunkta, Pijs izveidoja moderno pāvestību un mūsdienu Katoļu baznīcu.

Pirms mēs nonākam līdz Pijam IX, nepieciešams neliels ieskats viņa priekšgājēju veiktajā attīstības ceļā. Pirms viņa šajā laikmetā bija sekojoši pāvesti: Pijs VII, kurš dzīvoja līdz 1823. gadam, kuram sekoja Leons XII (amatā 1823-1829), Pijs VIII (amatā 1829-1830) un Gregors XVI (amatā 1831-1846). Pāvesti Leons un Gregors tika ievēlēti, pateicoties Zelanti grupējumam vai to pārstāvjiem kardinālu vidū. Zelanti bija ekstrēmi konservatīva zēlotu pārliecība, kuri nevēlējās nekādu dalību liberālajā politikā vai modernajā domā. Zelanti ienīda Pija VII valsts sekretāru Erkoli Konsalvi. Zelanti atbalstīja absolūto monarhiju par jebkādu cenu, tādēļ pāvests Gregors XVI apsūdzēja katoliskos poļus, kad tie iestājās pret nospiedošo Krievijas režīmu. Un Zelanti kustību šausmināja arī aizvien pieaugošais Itālijas nacionālisms. Pāvesta valstīs kardināls Konsalvi vēlējās ieviest reformas, taču nespēja izvēlēties, vai pieslieties reakcionāru vai progresīvo idejām. 1797. gada Ziemassvētku homīlijā jeb sprediķī, pirms savas ievēlēšanas, Pijs VII sacīja, ka Baznīca nenostājas pret demokrātiju. Viņš tika saskatīts kā bīstams liberālis dažos aspektos, taču kopš 1815. gada "atjaunošanas" bija fundamentāls monarhists un konservatīvais. Kad 1830. gadā pieauga liberāļu spiediens, tad pāvestība tos apsūdzēja un paziņoja, ka demokrātija ir modernā herēze. Pāvests Leons XII izdeva dekrētus pret indiferentismu, toleranci un brīvmūrniekiem. Pāvests Gregors XVI, vēl būdams kardināls, sarakstīja un publicēja grāmatu "Svētā Krēsla triumfs", kurā aizstāvēja pāvesta nemaldīgumu un laicīgo valdīšanu.

Tas viss bija atstājis paliekošas sekas un daudz izaicinājumu pie varas nonākušajam pāvestam Pijam IX.

Pāvests Pijs IX ar kardināliem. Foto: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Pius_ix_cardinals.jpg

Džovanni Marija Mastai-Fereti (Giovanni Maria Mastai-Feretti) dzimis 1792. gadā Senigallijā. Viņa ģimene nebija no turīgajām un izcilajām, viņa izglītība bija stingra, taču nekādus pārsteigumus neraisoša un bērnībā viņš bija diezgan slimīgs. Viņam dzīves laikā bija ilga un ievērojama pastorālā darba karjera un plaši tika uzskatīts par liberāli, jo viņš simpatizēja administratīvo reformu idejām Pāvesta valstīs un bija ieinteresēts Itālijas apvienošanās iemeslos. Par pāvestu Mastai-Fereti tika ievēlēts divu dienu konklāvā, kā par pārsteigumu visiem, pārspējot vecveco Zelanti kardinālu Lambruskini, pāvesta Gregora XVI valsts sekretāru.

Pija pirmais darbs pāvesta amatā bija panākt viņa plašu atzīšanu Itālijā, visā Eiropā un pat Amerikas Savienotajās valstīs. Teju tūliņ pēc ievēlēšanas viņš dāvāja amnestiju vairāk nekā 2000 politiskajiem ieslodzītajiem Pāvesta valstīs. Tāpat viņš atbrīvoja ebrejus no noteikuma, kas uzlika tiem par pienākumu reizi nedēļā klausīties kristiešu sprediķus. Pāvesta valstīs viņš ieviesa Konsultatīvo Asambleju, kurā par locekļiem tika ievēlēti no visām vietām Pāvesta valstī un atļāva laju dalību.

1848. gadā Eiropa nokļuva revolūcijas krustugunīs un, protams, arī Pija IX pāvestība tika satricināta. Milāna un Venēcija cīnījās pret Austrijas režīmu un pāvests Pijs IX tika nostādīts nepatīkamā stāvoklī. Viņš vēlējās Itāliju brīvu no austriešiem, bet tāpat viņam bija nepieciešams nodrošināt Pāvesta valstis. Pāvestība laaž ir bijusi neitrāla starptautiskos konfliktos un šadā situācijā izveidojās konflikts, ka katoļi cīnās pret katoļiem. Daudzi Itālijā juta, ka pāvests Pijs IX nodod Itālijas apvienošanās ideālus, bet viņš nekad nav bijis revolucionārs un pat ne republikānis. Šādos apstākļos Romā saniknoti uzbrucēji nogalināja vairākus Vatikāna oficiālos pārstāvjus un pašu pāvestu ieslēdza Kvirināla pilī. Austot rīta gaismai, pāvests tika pārvests uz Gaetu, Neapoles dienvidos. Šis bija pēdējais pāvesta ceļojums ārpus Romas.

Pāvestam esot savveida trimdā, Romā tika pasludināta republika. Pāvests to nosodīja un vērsās pie katoliskajiem spēkiem, lai tie viņam palīdzētu. Francija atsaucās, taču galvenokārt tādēļ, lai novērstu Austrijas intereses. 1850. gadā, pateicoties franču garnizonam blakus, pāvests atgriezās Romā, Vatikānā. Pijs bija absolūti pārliecināts, ka Pāvesta valstis bija būtiskas, lai pāvestība izdzīvotu.

Itālijā turpinājās politiskā attīstība - Risorgimento, ar kustību, kuru Neapolē vadīja Džuzepe Garibaldi (1807-1882) un Pjemontā Kamillo Kavūrs (1810-1861) un ikviens sekoja idejām un rakstiem, kuru autors bija Džuzepe Macīni (1805-1872). Beigās, jaunā Itālijas valsts, ar Romu kā tās galvaspilsētu, ierobežoja Piju Vatikānā, piešķirot viņam arī Laterānu un vasaras rezidenci, pili Kastelgandolfo. Itālijas Garantiju likums piešķīra Pijam IX imunitāti kā valdniekam, personīgos sargus, pasta un telegrāfa kantorus un 3,2 miljonus ikgadēju subsīdiju kā kompensāciju par Pāvesta valstu zemēm. Pijs noraidīja likumu un vairs nekad nespēra soli ārpus Vatikāna.

Ir viegli domāt, ka Pijs IX darbojās Romas un Itālijas politikas paēnā sākot no 1850. gada līdz pat viņa nāvei, taču faktiski viņš strādāja un veica lielus reliģiskus un teoloģiju ietekmējošus darbus. 1854. gadā viņš definēja doktrīnu par Marijas bezvainīgo ieņemšanu un noteica 8. decembri kā universālos svētkus visā Baznīcā. 1864. gadā Pijs izdeva dekrētu Quanta Cura, ar kuru aicināja atgriezties pie tradicionālās svētā Akvīnas Toma teoloģijas un šis dekrēts kalpoja kā pielikums viņa "Kļūdu apkopojumam". Šis dokuments uzskaitīja 80 "kļūdas", kuras jau bija ietvertas arī agrīnākos dokumentos gan no Pija paša, gan arī no citiem pāvestiem. Starp šīm kļūdām tika uzskaitīts panteisms, naturālisms, racionālisms, indiferentisms, latitudinariānisms, sociālisms, komunisms, Bībeles biedrības un tā tālāk.

Pirmais Vatikāna koncils. Foto: https://www.americamagazine.org/issue/post-traumatic-church

1867. gadā Pijs IX paziņoja par plāniem sasaukt vispārējo koncilu. Iesākās pamatīgs sagatavošanās darbs, strādājot pie plāniem izdot divas apustuliskās konstitūcijas, vienu par ticības jautājumiem un otru - par Baznīcu.

Pirmais Vatikāna koncils tika atklāts 1869. gada 8. decembrī, klātesot vairāk nekā 700 bīskapiem. Šādā mērogā tas bija lielākais un plašākais vispārējās baznīcas koncils līdzšinējā Baznīcas un koncilu kā tādu vēsturē. Pēc lēnā iesākuma, koncils izstrādāja dokumentu Dei Filius, kuru pieņēma 1870. gada aprīlī. Šis dekrēts bija par ticību un tas apstiprināja pāvesta "Kļūdu apkopojumā" iekļauto vēstījumu. Debates par pāvesta nemaldīgumu sākās maijā. Debates tika slēgtas 4. jūlijā un 13. jūlijā notika balsojums par pāvesta nemaldības definīciju. Ar 451 balsi "par" (placets), 88 balsīm "pret" (non-placets) un 62 balsīm "par, bet ar iebildumiem" (placets iuxta modum) pāvesta nemaldības doktrīna tika pieņemta. 18. jūlijā tika izdota konstitūcija Pastor Aeternus un tā tika pieņemta ar 533 balsīm "par" un 2 balsīm "pret". 66 bīskapi nevēlējās balsot, līdz ar to pameta koncilu.

Tāpat šī konstitūcija Pastor Aeternus pāvestu iecēla par "universālo ordināriju". Viņam kā pāvestam pienākas un ir tiesības būt bīskapam jebkurā vietā. Tiesa gan, praktiski tas nav īstenojams, taču formula dokumentos palikusi.

Pāvests Pijs IX aiz sevis saviem pēctečiem atstāja sarežģītu politisko, teoloģisko un eklezioloģisko mantojumu, kā arī, protams, būtiski mazāk populāru pāvestību kā konceptu vispār.