Anatome jeb Prof. Jēča augstskolā, zinātnē, dzīvē...
Grāmatas vāks
Tikko nesen sācis strādāt Anatomikumā jeb vietā, bez kuras par ārstu kļūt nevar, kādās sarunās ar docentēm un profesorēm izdzirdēju prof. Genovefas Jēčas vārdu... Nedaudz sīkāk apjautājoties, sapratu, ka tā ir bijusi personība, kura veidojusi anatomijas vēsturi Latvijā. Tad nu sāku interesēties nedaudz vairāk par šo lietu un profesoriem anatomijas vēsturē, nācās lasīt arī grāmatas. Lūk, par vienu no tādām - "Anatome augstskolā, zinātnē, dzīvē" arī es jums pastāstīšu.
Docente, vēlākā profesore Jēča ir bijusi viena no četriem būtiskākajiem pakāpieniem anatomijas vēstures Latvijā veidotājiem. Kad mēs runājam par anatomijas mācīšanas Latvijā pirmsākumiem, mēs atgriežamies 20. gs. sākumā, kad anatomiju Latvijā sāka mācīt no Zviedrijas atbraukušais prof. Bakmanis, tad vēlāk - Starkovs, Prīmanis, vēl pēcāk - Kalbergs, pavisam pēcāk - Jēča un tad jau mūsdienu ārsti un anatomi.
"Anatomijas katedras docētāja darbs ir viens no grūtākiem un kaitīgākiem visā medicīniskās izglītības sistēmā." (Aina Dālmane)
Šī piemiņas grāmata ir ne vien vēstures atceres darbs, bet arī savveida Anatomikuma un anatomijas mācīšanas Latvijā vēsturiskās atmiņas. Interesanti ir tas, ka lūkojoties melnbaltajās bildēs, ir atpazīstamas tik daudz vietas un lietas, kas vēl joprojām Anatomikumā pastāv. Viena no tādām ir lielā auditorija (1. auditorija), kurai gan šogad ir veikta renovācija, bet izkārtojums un novietojums ir visai tuvs agrīnajam. Tāpat arī anatomiskie plakāti, kas redzami bildēs, vēl joprojām mūsdienās tiek izmantoti studentu apmācības procesā. Man kā visnotaļ jaunam Anatomikuma darbiniekam tas viss liekas aizraujoši un interesanti, jo zinot vēsturi un aplūkojot notikumu atmiņas, viegli orientēties tagadnē.
"Lēmumu pieņem vienreiz!" (Anatolijs Bļugers)
Tie, kuri anatomiju ir mācījušies daudzus gadus atpakaļ, mani ieskaitot, esam mācījušies no prof. Kalberga anatomijas grāmatām. Izrādās, kas man bija dikti liels, godīgi - visai negaidīts, pārsteigums - izrādās, ka prof. Kalbergs latviešu valodu tā arī nav iemācījies un šo grāmatu sastādījuši un tulkojuši no krievu valodas ir visi katedras darbinieki, ieskaitot profesori Jēču, kura sarakstījusi nodaļu par iekšējiem orgāniem. Mjā, mūžu dzīvo, mūžu mācies, kas tik nav jauns jāuzzin, ieejot pa Anatomikuma smagajām ozolkoka durvīm... Un tas viss, pateicoties tam, ka saņēmos un izlasīju prof. Jēčai veltīto atmiņu grāmatu...
"Šai grāmatā nav minēti līdzautori, kas ir īstenie šie darba veicēji. Protams, arī Genovefai tika dots uzdevums. Viņa uzrakstīja nodaļu par gremošanas sistēmas orgānu attīstību un anatomisko uzbūvi. Tomēr šā lielā darba Genovefas bibliogrāfijā nav, jo tas netika oficiāli noformēts." (Aina Dālmane)
Tā ir unikāla iespēja caur grāmatas lappusēs publicētajiem dokumentiem iepazīt ne vien konkrētu profesori, bet arī to, kā laika gaitā, piemēram, attīstījusies anatomijas studentu skaita dinamika - 80. gados normālās anatomijas studentu skaits bijis ap 85, mūsdienās tie ir vairāki simti u.t.t. Nudien interesanti un aizraujoši ir lasīt agrāko veselības žurnālu publikācijas par prof. Jēču, kas visu mūžu ir arī profesores mūža darbs - varikozu vēnu pētīšana. ļoti patīkami ir lasīt faktus, ka profesore Jēča, neraugoties uz amatiem, visu mūžu ir bijusi katedras dvēsele - sirsnīga, atsaucīga un vienmēr gādīga, lai Anatomijas katedra būtu viena no vadošajām mācību un pētnieciskajā darbā.
Man ir tāds prieks, ka man ir tā unikālā iespēja lasīt šo darbu, iepazīt profesori Jēču neklātienē un tagad strādāt kopā ar lieliskajiem viņas kolēģiem - prof. Pļaviņu, prof. Umbraško, doc. Gavričenkovu, doc. Duļevsku u.c. Docente Duļevska par Genovefu Jēču teikusi: "Latvijas anatomijas vēstures lappusēs profesores Genovefas Jēčas vārds ierakstīts zelta burtiem." Un absolūti nešaubos, ka viņa ir bijusi zelta cilvēks, jo viņas kolēģi un studenti no sevis izstaro šo mantoto cilvēcību, harizmu, aicinājumu un dziļu mīlestību uz anatomiju. Un es patiešām priecājos, ka nu es esmu daļa no "šīs vietas, kur nāve palīdz dzīvībai" - Anatomikuma.
Anatomikums ir tā vieta, kur patiešām ir jāievēro zināmu pietāti un pieklājību, ko gan jaunajiem studentiem ir ārkārtīgi grūti ieskaidrot - ienākt telpās virsdrēbēs, aizmirst baltos halātus, telpās lietot galvassegas... Mjā, prof. Jēča, kura pievērsa ārkārtīgu uzmanību izskatam, izskatās, ka arī veidoja daļu no eksāmena vērtējuma, balstoties studenta koptā ārējā tēlā. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts, jo ārstam ar piemēru ir jārāda, kādam jābūt šīs profesijas pārstāvim - stlatam, koptam un vienmēr sagatavotam, ar baltu virsvalku mugurā. Principialitātes dēļ no prof. Jēčas studenti baidījās, tā raksta dr. Inese Kokare. Un taisnība vien ir, jābūt prasīgam, jo "bez anatomijas zināšanām par ārstu kļūt nevar".
"Viņa ar savu tīrumos un birzēs apgaismotu seju, ar apstarotu smaidu stāvēja visām negantībām pāri, pievērsdamās vienīgi uzdotajam tematam." (Jānis Liepiņš)
Kamena Kaidaka, viena no pusotra tūkstoša cauri prof. Jēčas rokām izgājušajiem studentiem, nu jau daktere, 2011. gadā žurnālā "Latvijas Ārsts" rakstīja skumju pilnus vārdus, ka pavisam tuvu savai deviņdesmitgadei, prof. Jēča devusies mūžībā. Tā, lūk, notiek un notiks ar ikkatru no mums, vien starpība ir tā, cik darbīgs un ražīgs ir bijis mūsu mūžs un pēc grāmatā lasītā, prof. Jēčai tāds ir bijis, raibs kā dzeņa vēders, gan no studentiem, gan vadītajiem pētnieciskajiem darbiem, gan sastrādājoties ar kolēģiem un arī vadot Anatomijas katedru.