DidzisKukainis.lv - Nāve, miršana un pēcnāves dzīve

Julie McFadden «Nothing to Fear»

Mon, 17 Nov 2025 16:18:00 +0000

Fons: Photo by Evie S. on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Ir 11. novembra vakars, kad esmu piesēdies pie bloga un sāku tapināt šo jauno ierakstu. Manuprāt, rudenim piestāv apcerēt nāves tematiku. Ar to bija saistīta arī mana bakalaura darba tēma un dziļākā kontekstā - arī mana vispārējā interešu tēma. Jo miršana - tas ir tāds process, no kura nav atpakaļceļa, taču visi ar garantiju to noteikti kādā dzīves momentā piedzīvosim. Lēnāk, ātrāk, vēlāk, agrāk - tas viss mums ir neparedzams. Taču hospisa māsa Džūlija Makfadena caur savas grāmatas lappusēm mums izstāsta, kāda tad tā nāve izskatās, ko sagaidīt, kad tuvojamies beigu stundai, ko darīt vai ko nedarīt ar mirstošo cilvēku. Māsai Džūlijai ir arī Youtube konts, caur kuru tad es arī uzzināju par viņas darbošanos izglītošanas jomā par un ap hospisa aprūpi, nāvi, miršanu un visu, kas ar to saistīts. Grāmata "Nothing to Fear" principā ir koncentrēts apkopojums tam, par ko Džūlija stāsta savā jūtūba kanālā.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka īsumā ir pavēstīts, cik laba un ieteicama ir šī grāmata. Tā vada lasītājus un interesentus cauri bailēm no nāves, tās aizstājot ar informētību un zināšanām. Nāvei nekādā gadījumā nevajadzētu tikt uzskatītai par visļaunāko iespējamo dzīves nobeiguma scenāriju, kā arī - šīs grāmatas lappuses palīdz lasītājam kļūt kaut nedaudz izglītotākam un sagatavotākam nāves pieredzēšanai, izdzīvojot dzīvi daudz pilnasinīgāk un nāvi pieņemot ar cerību. Šī grāmata noteikti var kalpot kā empātisks un zināšanas bagātinošs ceļvedis, kurā hospisa māsa Džūlija dalās ar savu darbā pieredzēto un piedzīvoto, ikdienā esot blakus mirstošajiem. Grāmata caur savu lappušu saturu palīdz aizstāt bailes ar informāciju, atverot mūsu patībai durvis uz lielākas mūsu klātesamības efektu gan mūsu pašu, gan tuvinieku dzīvēs.

Galvenās grāmatas tēmas ir četras, kuras un arī pārējo grāmatas saturu mēs šajā bloga ierakstā aplūkosim detalizētāk:

kādas medicīniskās intervences palīdz mirstošajam un kādas noteikti nav nepieciešamas;
vissvarīgākās sarunas, pirms kāds ir pārkāpis mūžības slieksni;
pārpasaulīgais skaistums, ar kuru sastopamies uz nāves gultas;
kā ceļot cauri ciešanām pirms miršanas un pēc personas došanās pāri mūžības slieksnim.

Šeit ievietošu arī šīs grāmatas satura rādītāju, lai varat sekot līdzi grāmatas aprakstam, jo centīšos par katru no grāmatas nodaļām uzrakstīt izvērstu rindkopu šajā ierakstā.

Grāmatas "Nothing to Fear" satura rādītājs

Pirmā nodaļa "Mierpilnas nāves dāvana"

Autorei Džūlijai darbs ICU jeb intensīvās aprūpes nodaļā jeb reanimācijā viss darbs saistījās ar nemitīgu pacientu stāvokļa monitorēšanu un cilvēku uzturēšanu pie dzīvības, neskatoties ne uz ko. Taču māsai Džūlijai šis darbs bieži vien šķita bezjēdzīgs, jo pacienti bija smagā stāvoklī un viņu atveseļošanās prognozes nebija tās spožākās. Jo šādi ārstējot un uzturot pie dzīvības mirstošus pacientus, vērojot monitoru ciparus, kā pati autore saka, "aiz kokiem pazaudēja mežu", nevis ļaujot pacientam mierpilni nomirt, bet nemitīgi mēģinot viņus uzturēt pie dzīvības, lai piederīgajiem nebūtu jāpaskaidro, ka pacienti bieži vien netiks izrakstīti no šīs nodaļas uz mājām. Taču reiz Džūlija nolēma pielikt punktu šīm savām šaubām un, izrunājoties ar komandu un piederīgajiem, ļāva pacientam mierpilni nomirt. Un tas mainīja Džūlijas skatījumu un karjeru - viņa kļuva par hospisa māsu.

Autore šajā grāmatas nodaļā pastāsta, kāda stresa pilna ikdiena ir intensīvās aprūpes nodaļā, kādēļ arī viņa izdega un kļuva par hospisa māsu. Daudzi iedomājas, ka nāve ir vissliktākais, kas var ar pacientu notikt, taču Džūlija izskaidro, ka tas tā nebūt nav - ir iespējama arī mierpilna nāve, izbaudot pēdējās dzīves dienas un nedēļas vai pat mēnešus ar atbilstošu dzīves kvalitāti, cik nu tā ir iespējama katrā konkrētā gadījumā, kā tas mēdz būt hospisa aprūpē. Autore mums līdzdala tabulu, kāda ir/nav mierpilna nāve, to es ievietošu arī šeit:

Mierpilna nāve	Ne-mierpilna nāve
Sāpes un/vai citi simptomi, ja tādi ir, tiek atbilstoši pārvaldīti	Sāpes un/vai citi simptomi netiek atbilstoši pārvaldīti un mazināti
Dzīves nobeiguma vēlmes tiek izrunātas vai uzrakstītas	Persona nav pienācīgi apkopta, netiek gādāts par drošību un komfortu
Persona ir apkopta, drošībā un komfortablos apstākļos	Personai nav nodrošināts nepieciešamais atbalsts
Personai ir nodrošināts viss nepieciešamais atbalsts	Personas ģimene noraida ideju, ka pacients ir mirstošs.

Sastopoties ar mirstošu personu, mums ikkatram jāatceras par to, ka nāve ir ar savu svētumu un prasa mūsu pieņemšanu un mirstošā iedrošināšanu nebaidīties no tuvojošamies beigu ceļojuma šīs zemes dzīvē. Kā raksta autore, ja apkārt ir tuvākie cilvēki, pacients mirst savā drošajā mājvietā, saņem visu nepieciešamo aprūpi un līdzcilvēku mīlestību, nāve nekādā ziņā nav nedz depresīva, nedz arī ne-mierpilna, tā ir svētīga nāve, kas palīdz mirstošajam veikt šo dzīves posma pāreju.

Otrā nodaļa "Nāve nav nevēlams vārds"

Šīs nodaļas ievadā ir ļoti labi nodefinēts, kādēļ mēs, cilvēki, tik ļoti baidāmies par nāvi runāt, esam šo vārdu "nāve" padarījuši par tabu. Mūsu noraidījums nāvei kā neizbēgamam dzīves fenomenam ir mūsu galīguma apzināšanās. Ja mēs iedziļinātos un izglītotos par šo nāves klātesmi mūsu ikdienā, mēs būtu daudz drošāki gan to pieņemot, gan par to runājot, nebaidoties no šī vārda "nāve".

"The more willing someone is to talk about and accept the fact of their death, the better they'll live, and the better they'll die." (17. lpp.)

Mums ir jāapzinās, ka visi reiz piedzīvosim šo dzīves beigu ceļojumu, agrāk vai vēlāk. Un jo drosmīgāk mēs tam gatavosimies, par to runāsim, jo ar lielāku dzīves kvalitāti mēs varēsim pavadīt šīs zemes dzīvi. Tāds kopumā ir autores ieteikums un pārliecība.

"As we begin to understand death and become more comfortable with it, we can not only die better, but also live better." (21. lpp.)

Lasot šo grāmatas nodaļu, ar tajā minētajiem stāstiem un situācijām, mēs principā lēnām laužam to nepatīkamo tabu pret šo nāves klātesamību un neizbēgamību. Katrā lappusē mēs sastopamies ar iedrošinājumu soli pa solim doties pretī dziļākai izpratnei un pieņemšanai, tostarp, esot pašiem gataviem nepieciešamības gadījumā uzdot nepieciešamos jautājumus ārstniecības un aprūpes personālam par mūsu slimības iznākumu un gaitu, lai savlaicīgi saņemtu skaidras un tiešas atbildes.

Attēls: ChatGPT

Trešā nodaļa "Kā hospiss palīdz"

Šīs nodaļas lappusēs autore, hospisa māsa Džūlija, soli pa solim izskaidro, kas tad tāds "hospiss" ir un kad šī specifiskā aprūpe var atvieglot gan mirstošā, gan piederīgo dzīvi, saskaroties ar neizbēgamo realitāti un apstākļiem. Hospiss ir personcentrēta aprūpe tiem, kuriem paredzamā dzīvildze ir seši mēneši vai mazāk un kura sniedz nepieciešamo fizisko, emocionālo un garīgo atbalstu dzīves nobeiguma laikā. Hospisa aprūpe ļauj pacientam gan atbilstoši savām vēlmēm nodzīvot atlikušo laiku, gan arī nomirt ar cieņu.

Tāpat ir jānošķir hospisa aprūpe no paliatīvās aprūpes. Paliatīvās aprūpes laikā pacienti turpina saņemt visu nepieciešamo ārstēšanu, piem., ķīmijterapiju, taču hospisa aprūpes laikā, kad ir skaidri zināms iznākums, pacienti nesaņem vairs ārstēšanu, bet gan tikai pašu nepieciešamāko terapiju, lai atvieglotu simptomus, lai varētu apzināti un cieņpilni nomirt, esot tuvinieku ieskautiem savā komfortablajā vidē.

Autore lasītājam izklāsta gan būtiskākos faktus par hospisa aprūpi, gan arī kliedē mītus, kādi varētu būt dzirdēti un nosēdušies cilvēku prātā. Taču galvenais par un ap hospisa aprūpi ir apkopojams vienā teikumā:

"Hospice provides the care they need to live well before they die and then to die well when they finally do." (41. lpp.)

Ceturtā nodaļa "Sakopts, drošībā un komfortā"

Šeit autore lasītājam pastāsta, kā novērtēt un raksturot, vai pacients ir sakopts, drošībā un komfortā. Vienas no lielākajām bailēm daudziem noteikti ir saistītas ar to, ka mirstot mēs piedzīvojam sāpes. Hospisa galvenais vadmotīvs ir - darīt visu nepieciešamo, lai mirstot nebūtu jāpiedzīvo sāpes. Mūsdienu medicīna piedāvā daudzus veidus sāpju menedžmentā un hospisa māsas ir lielākie eksperti dažādu pretsāpju veidu un medikamentu pielietošanā. Kā saka autore - nevienam nav jāmirst sāpēs.

Šajā nodaļā ir apakšnodaļa ar virsrakstu "Morfija sniegtie ieguvumi", kas ir ļoti būtiska nodaļa sāpju menedžmentā, tajā ir apkopoti arī vairāki stāsti un arī aizspriedumi, kādi valda pret šo medikamentu. Tāpat arī hospisa māsu rīcībā ir t.s. komforta komplekts, kurā ietilpst dažādi medikamenti gan labākam miegam, gan arī pret sliktu dūšu un vemšanas novēršanai. Viens no mītiem, kas valda cilvēku prātos un kuru aprakstījusi Džūlija, ir t.s. sedācijas mīts. Respektīvi, ka visi hospisa pacienti tiek pastāvīgi sedēti, lai būtu mierīgi un tā līdz pat nāves brīdim. Nē, tā noteikti nav patiesība. Hospisa aprūpe nodrošina visu, lai cilvēks savas pēdējās dienas noteikti var pavadīt cik vien maksimāli iespējami kvalitatīvi, gan, ja ir nepieciešamās spējas, pats arī sevi aprūpējot un neguļot uz gultas.

"This person isn't dying because they're not eating and drinking; rather, they're not eating and drinking because they're dying." (67. lpp.)

Ļoti būtiski ir atcerēties to, ka mirstošs pacients nav tas pats, kas pacients slimnīcā, kur nemitīgi jāievada medikamenti, šķidrumi un jāpaildzina dzīvība par visu varu, nē - hospisa pacientiem jāpieiet ar vislielāko mīlestību, neforsējot ne ēdienu, ne arī šķidruma uzņemšanu.

Attēls: ChatGPT

Piektā nodaļa "Kā izskatās miršanas process"

Šajā nodaļā autore lasītājus iepazīstina ar miršanas procesa norisi. Miršanas process noteikti nav kaut kas tāds, kas norit strauji, tam ir zināmas stadijas un pazīmes, ar tām arī hospisa māsa Džūlija mūs iepazīstina. Ne visiem ir nācies piedzīvot vai pieredzēt kāda cilvēka miršanu, līdz ar to autore dalās ar zināmo un pieredzēto savā hospisa aprūpes darbā, lai vestu tuvāk lasītājus izpratnei par miršanas procesa norisi.

Ir piecas galvenās lietas jeb pazīmes, kas vieno miršanas procesa sākumu un kas ir kopīgas teju visiem, kuru dzīve iet uz beigu pusi. Un šīs pazīmes ir: sociālā norobežošanās, funkcionālo spēju pavājināšanās, apetītes samazināšanās, miega ilguma pieaugums, mentālo spēju pavājināšanās. Protams, mums jāatceras, ka šīs lietas var parādīties visas vai varbūt tikai kāda no tām, tāpat arī mentālo spēju samazināšanās nav vienmēr klātesoša. Mēs taču noteikti zinām cilvēkus, kuri līdz pēdējai mūža dienai bija ar spēcīgām kognitīvām spējām, skaidru domāšanu un spriešanu, vai ne?

Autore ļoti sistemātiski un skaidri pastāsta kādas izmaiņas notiek dažādos atlikušā dzīves ilguma posmos - no sešiem līdz trim mēnešiem dzīves, no trim līdz vienam mēnesim, vienu mēnesi pirms aiziešanas, visbeidzot - dienas un stundas pirms nāves jeb aktīvās miršanas fāzē. Es šeit neiedziļināšos detaļās, taču šī nodaļa ir ļoti informējoša un detalizēti aprakstoša gan miršanas procesu, gan arī fizioloģiskās izmaiņas un pēcnāves ķermeņa izmaiņas.

Viena no lietām, kas mums jāatceras - nāve un miršana nav ārkārtas vai neatliekams stāvoklis un neatliekamo medicīnisko palīdzību nekādā gadījumā nav vajadzības saukt! Ar to bieži "grēko" arī Latvijā, piederīgie nevēlas piedzīvot un atzīt, ka tuvinieks mirst, tiek saukta neatliekamā palīdzība un, kad tā ir ieradusies, pacients jau ir miris vai nomirst brigādes klātbūtnē. Arī manā mediķa praksē tādi gadījumi ir bijuši un joprojām dzirdu tādus stāstus no neatliekamās palīdzības kolēģiem.

Tātad - kad cilvēks mirst, mēs esam klātesoši un nav nepieciešams veikt neatliekamus pasākumus. Miršanas process un nobeigums ir svēts, tādēļ esam mierpilni klātesoši. Varam piezvanīt tuviniekiem, pastāstīt, kas notiek vai jau ir noticis un viss ir beidzies. Galvenais, ko uzsver arī autore - "notice the sense of stillness".

"Death is not an emergency. Give yourself the gift of pausing to be present." (97. lpp.)

**Sestā nodaļa "Nāves gultas parādības" (Deathbed phenomena)**

Šī grāmatas nodaļa noteikti ir viena no noslēpumainākajām, taču ieintriģējošām, jo noteikti esam dzirdējuši situācijas un atstāstus, ka mirstošais runājas vai sauc sen mirušos radiniekus, atgūst tā kā pat spēkus un apziņu īsi pirms miršanas vai arī stāsta kādas lietas, kas mums šķiet dīvainas un nesaprotamas. Autore mums piedāvā ieskatu, ko viņa pieredzējusi savā hospisa māsas darbā, esot blakus mirstošiem pacientiem. Viņa sniedz ieskatu tādos fenomenos kā vīzijas, nāves skatiens, ziņojumi no otras puses, terminālā apskaidrība, tāpat tiek aprakstītas tādas lietas klā mirstošā izvēle, kad nomirt - vai nu tad, kad visi ieradušies pie nāves gultas vai, gluži pretēji, kad visi devušies prom, kādreiz mirstošā persona izvēlas nomirt kādā sev nozīmīgā atceres, piemiņas dienā. Šajā nodaļā ir aprakstīti arī stāsti par to, kā dzīvnieki uzvedas mirstošā klātbūtnē, kad tas taisās šķērsot šīs zemes un tās saules robežu.

Tāpat arī šajā nodaļā aprakstīti tādi fenomeni kā mirstošās personas ierašanās aprūpētāja domās, lai paziņotu, ka ir devies mūžībā, pat pirms vēl atskan īsziņa telefonā, ka persona ir mirusi. Tādi pārlaicīgi fenomeni, kurus ar tādu skeptisku prātu grūti aptvert, taču.. mēs nezinām un neuzzināsim patiesību ātrāk kā paši, kad dosimies mūžības jeb savā pēdējā ceļojumā. Tas būs viens varens ceļojums un Džūlija noteikti mūs visus iedrošina, ka no nāves noteikti nav jābaidās, lai mēs varētu pilnvērtīgi un pilnasinīgi izdzīvot mums atvēlēto šīs zemes dzīves laiku.

"I don't know if these experience prove there's an afterlife, but I do think they prove that death can be beautiful and is not something to be feared." (109. lpp.)

Attēls: ChatGPT

Septītā nodaļa "Padoms mirstošajiem"

Ne mums visiem ir lemts zināt, kad mēs pārkāpsim mūžības slieksni, taču tiem, kuriem nāves stunda ir teju zināma, māsa Džūlija sniedz vērtīgus ieteikumus, ko un kā sakārtot lietas, lai miršanas process būtu pēc iespējas harmoniskāks arī palicējiem un tuvajiem. Mirstošajam nav jābaidās pieņemt visa nepieciešamā palīdzība miršanas procesā. Kā saka autore, "ļaujiet saviem cilvēkiem jūs mīlēt". Tāpat gan mirstošajam, gan tuviniekiem noteikti nav jābaidās izmantot visas hospisa komandas sniegtais atbalsts un palīdzība. Autore grāmatas un šīs nodaļas lappusēs sniedz ārkārtīgi vērtīgus padomus, kā runāt par grūtiem un neērtiem jautājumiem, tāpat kā runāt par miršanu un neatrisinātajiem jautājumiem. Ļoti būtiska daļa ir arī paplašinātā aprūpes plāna sastādīšana, jo miršanas process bieži vien mēdz ne vien būt emocionāli smags, bet arī savā ziņā haotisks, un šis plāns palīdz to sistematizēt.

Viena no šī plāna sastāvdaļām ir paša mirstošā izteiktās vēlmes, kā persona vēlas piedzīvot un izdzīvot savu miršanas procesu un dzīves nobeigumu. Māsa Džūlija lasītājiem līdzdala savveida plānu, kā mirstošais var izteikt savu pēdējo gribu - atteikties no intravenozo šķidrumu ievades, atteikties no nazogastrālās barošanas zondes, atteikties no intubācijas, atteikties no kardiopulmonālās reanimācijas, jautāt apkārtējiem, lai tie būtu atklāti un godīgi, sniedzot visus faktus, jautāt pēc tīrības, drošības un komforta, tāpat arī runāt viņa klātbūtnē kā pilnībā klātesošam un visbiedzot - izpildot visas pēdējās vēlmes, atskaņojot mīļāko mūziku, tv seriālus u.tmldz.

Taču pats būtiskākais ir minēts šīs nodaļas beigās - sakārtot savus rēķinus, lietas, dokumentus, sniegt tuviniekiem visus nepieciešamos norādījumus par apbedīšanu, mantojuma lietām utt. Ne velti esmu teicis, ka šī grāmata ir teju kā praktisks ceļvedis ikvienam, kursam ir darīšana vai var būt nepieciešamība pēc padomdevēja pēdējās dzīves lietās.

"You can do this. Remember, to live fully, you need to plan for death." (155. lpp.)

Astotā nodaļa "Padoms aprūpētājiem"

"The rules at the end of life are different from the rules at other stages of life because the goal has changed." (162. lpp.)

Lai šis padoms kalpo jums par atgādinājumu, kas ir visas šīs nodaļas pamatā - dzīves nobeigumā aprūpētājiem mirstošajam jāsniedz visa nepieciešamā palīdzība un aprūpe, tai skaitā, ļaujot mirstošajam varbūt pat piekopt tādus netikumus, kas citos apstākļos nebūtu iedrošināmi - ja mirstošais vēlas iedzert kādu graķīti vai uzpīpēt kādu cigareti, vai apēst ko neveselīgu, tas viss ir jāļauj, neraizējoties daudz par kādiem veselības riskiem. Normālos apstākļos un dzīves situācijā tas nebūtu ieteicams, bet uz nāves gultas esot, cilvēkam jāļauj nomirt ar cieņu, atļaujot pieņemt savus pēdējos lēmumus pašam.

Protams, aprūpētājam nepieciešams gādāt un rūpēties, lai mirstošais saņem visu nepieciešamo atsāpināšanu, kāda vien nepieciešama, tostarp, narkotiskos analgētiķus, jo šajā posmā vairs nav jāuztraucas par kādiem veselības vai pierašanas riskiem, ir nepieciešams tikai sniegt komfortu, lai cilvēks nomirst cieņpilni, bez sāpēm. Mums kā medicīnas speciālistiem noteikti mirstošā pēdējās vēlmes jāpieņem ar cieņu, neko neuzspiežot, nemoralizējot un neskolojot.

Tāpat viens no autores šajā nodaļā veltītajiem pēdējiem teikumiem ir sekojošs: "Iepauzējiet visus savus darāmos darbus, pavadiet laiku blakus mirstošajam, uzklausiet un veltiet laiku. Jūs to noteikti nenožēlosiet." (176. lpp.)

Attēls: ChatGPT

Devītā nodaļa "Nomirt ar cieņu"

Šajā nodaļā autore pieskaras tēmai, kas varbūt var šķist nepatīkama, bet tā noteikti ir apdomāšanas un vismaz aizdomāšanās vērta - nomirt ar cieņu, kad vairs neesi spējīgs pats par sevi parūpēties, izbaudīt savas dzīves pēdējās dienas ar pienācīgu dzīves kvalitāti un neatkarību, kas neievaino pašcieņu. Tā ir tēma par dzīves beigu medikāciju jeb nomiršanu ar palīdzību jeb eitanāzija. Protams, kristieši šajā aspektā ir noraidoši, taču tā ir medicīniska problēma un par to arī hospisa māsa Džūlija raksta šajā nodaļā. ASV dažos reģionos ir t.s. "nomirt ar cieņu" likumi, kuri atļauj nedziedināmi slimajiem un hospisa aprūpē esošajiem pieņemt šo lēmumu un iedzert atbilstošus medikamentus, lai izbeigtu šīs zemes ciešanas.

Attiecīgie likumi nosaka, kādas ir prasības, lai kvalificētos šiem eitanāzijas īstenošanas principiem, taču jāatceras, ka to noteikti nekādos apstākļos nepieļauj nepilngadīgām personām. Šajā nodaļā ir aprakstīti detalizēti soļi, kā izskatās, es atļaušos teikt, šī "nāve pēc personas vēlēšanās" - vispirms stundu iepriekš tiek iedzerti medikamenti sliktas dūšas un vemšanas novēršanai, tad pēc stundas pacientam tiek sagatavota pudelīte ar pulverveida zālēm, kurām tiek pielieti aptuveni 89 ml ūdens un tad kārtīgi zāles tiek sakratītas. Šie medikamenti noteikti jāizdzer strauji, lai uzņemtu visu paredzēto devu, pirms persona ieslīgst miegā. Pēc tam mirstošā persona 3-5 minūšu laikā aizmieg. Pēc tam, kad persona aizmigusi, iestājas aktīvās miršanas fāze un ilgst aptuveni līdz 45 minūtēm. Šajā laikā nav nekādu sāpju vai citu organisma distresa pazīmju. Ja ir klātesoša hospisa aprūpes māsa, tad šī persona paziņo, kad pacients legāli ir miris.

Protams, šis notikums noteikti nav no viegli piedzīvojamiem ne aprūpes personālam, nedz arī klātesošajiem tuviniekiem, redzot, kā tiek iedzerti šie miršanu nodrošinošie medikamenti, to arī tā vēsta grāmatas autore. Taču mums katram ir brīvas tiesības pieņemt savas dzīves pēdējos lēmumus un nomirt cieņpilni, bez ciešanām, sāpēm un atkarības no citu aprūpes, ja mēs to nevēlamies.

Desmitā nodaļa "Skumjas"

Skumjas ir klātesošas jebkurā gadījumā, kad kāds dodas mūžības ceļā. Par tām tiek vēstīts arī šīs grāmatas pēdējā nodaļā. Skumju ceļojums katram notiek personiski un dziļi individuāli. Savas skumjas izdzīvo un pieredz gan mirstošais, gan viņam apkārt esošie tuvie un mīļie cilvēki. Jāatceras, ka nav viena pareizā vai nepareizā veida kā izdzīvot skumjas. Šajā nodaļā autore dalās ar vairākiem stāstiem par dažādiem veidiem, kā tiek piedzīvotas un izjustas skumjas un sēras. Noteikti, ka nevajag kautrēties lūgt palīdzību un izdzīvot sēras, zaudējuma sāpes ar kādu kopā, pat latviešiem ir teiciens "dalīta bēda - pusbēda", vai ne? Tāpat nekautrējieties izpaust savas emocijas, lai kādas tās arī nebūtu, jo kā jau vēstīju, visas skumjas ir vienlīdz svarīgas un emocijas ir saprotamas.

Ja esam atbalsta persona kādam, kurš ir skumjās, mūsu pienākums ir "atvērt durvis emocijām un skumjām", būt blakus un aktīvi ieklausīties otra sēru izpausmēs. Bez nosodījuma, ar cieņu un tuvākmīlestību. Autore ir ievietojusi arī praktisku ceļvedi ar frāzēm, kuras varam sacīt sērojošajam un frāzes, no kurām labāk izvairīties. Tādējādi šī grāmata no vāka līdz vākam ir praktisks ceļvedis nāves un miršanas izpratnes veidošanā, pieņemšanā un sēru procesa izdzīvošanā.

Mums ikvienam jāatceras, ka skumjas un sēras nekur nepazūd, mēs tās ar prātu vai aktivitātēm vienkārši transformējam. Mēs patiesi esam dziļi saistīti ar saviem tuvajiem, mīļajiem, taču mums ikkatram palicējam tomēr ir jāturpina dzīvot un, kā es lasīju kādā darbā, "nevajag līdzi nomirt ar aizgājēju", gan pienāks arī mūsu laiks, taču līdz tam - dzīvojam savu dzīvi pilnasinīgi un pilnvērtīgi, atceroties, ka arī mēs reiz dosimies šajā pēdējā ceļojumā!

Ir pienācis valsts svētku priekšvakars, ir 17. novembris, šis apraksts ir tapis veselu nedēļu, grāmata ir izlasīta un izlaista caur manu domāšanas aparātu, apcerēta, esmu jums, mani lasītāji, nodevis šīs hospisa māsas Džūlijas vēstījumu par gatavošanos nāvei un būšanu līdzās, kad kāds dodas savā pēdējā ceļojumā. Lai noder jums šis apraksts un varbūt, ka arī izvēlēsieties izlasīt pilno grāmatu! Taču vēlreiz nobeigumā atgādinu - hospisa māsai Džūlijai ir savs Youtube kanāls, kurā viņa dalās ar visu to informāciju, kuru apkopojusi šajā grāmatā! Lai noder!

Attēls: ChatGPT

Saimons Boass "Miršanas ceļvedis iesācējam" jeb Nāve un rāms gars...

Wed, 01 Oct 2025 13:41:00 +0000

Attēls: Photo by Yousef Espanioly on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Pavisam nesen kādu nakti vienā elpas vilcienā pieķēros un izlasīju šo pavisam nelielo grāmatiņu, atļaušos to nosaukt tā. Saimona Boasa "Miršanas ceļvedis iesācējam", protams, skar autora tuvojošās nāves aspektus, tomēr galvenajos triepienos tā ir par.. pilnvērtīgu un pilnasinīgu dzīvošanu! Noteikti, ka ir kādi lasītāji, kuriem šķiet atbaidošs viss, kas saistās ar nāvi un miršanu, taču šajā darbā uzsvars ir uz dzīvošanu un dzīves izbaudīšanu pirms mēs pārkāpjam Mūžības slieksni. Ar to es arī vēlētos iedrošināt ikvienu, kuram ir bažas, šaubas un bailes par šīs grāmatas lasīšanu. Tā kā šī mazā grāmatiņa noteikti ir jāizlasa, tā prasa vien nedaudz laika, tad tālākajās rindkopās es nedaudz ieskicēšu pārdomas par šo darbu.

Nevienā grāmatas lappusē ir nesastapos ar autora žēlošanos par tik īsas dzīves piedzīvošanu, tieši pretēji - es visur lasīju un manīju autora prieku par to, ka viņš tik daudz ir paspējis, izdarījis, dzīvojis, uzdzīvojis, taču nekad nav aizmirsis par pasaules karstajiem punktiem un nabadzīgajiem, kur tik varēdams, palīdzējis. Un, uzrakstīdams šo nelielo darbu, autors pats savā pēdējā vārdā saka:

"[..] ceru, ka kaut kas no tā, ko aprakstīju, būs noderīgs arī jums, kad pienāks jūsu kārta." (125. lpp.)

Parasti lieli garīgie tēvi, bīskapi un pāvesti, saviem sekotājiem atstāj garīgo testamentu, man gribētos sacīt, ka arī šī darba autors ar saviem vārdiem ir atstājis mums pārdomāšanas vērtu garīgo testamentu, kaut viņš sevi galīgi neuzskatīja par vispareizāko cilvēku, kur nu vēl priekšzīmīgāko kristieti. Grāmatas iesākumā ir apkopoti trīs viņa rakstītās slejas vietējam laikrakstam "Yersey Evening Post", kurās viņš dalās ar to, kā viņš sastapās ar savu vēža diagnozilīdz pat tā izraisītajai nāvei dažus mēnešus vēlāk. Un aizvien viņš pats atgādina, ka grāmata "tikai daļēji ir par miršanu". Man personīgi gribētos sacīt, ka šī liecība ir par skaisti nodzīvotu un izbaudītu dzīvi, jo tikai patiesi dzīvojis cilvēks no iesākuma varētu būt gribējis likt grāmatai virsrakstu "Morfīns un Muscadet" (Muscadet ir pazīstams franču baltvīns, ko izgatavo no meloņu vīnogām - D.K.).

Autors savas gaitas salīdzina kā ceļojumu uz Dienvidpolu, kur sastapsies ar "Vēža pingvīniem", protams, viņam bija cerība, ka izārstēšanās ir iespējama, taču diagnoze ir tāda, kāda tā ir, taču viņš nevienu brīdi neiegrima sevis žēlošanā, tā vietā uz visu raudzījās kā uz bijušu un izdzīvotu iespēju darīt šo pasauli labāku. Un, neskatoties uz visu skarbo dzīves īsuma atziņu, Saimons mums visiem novēl, sacīdams:

"Tāpēc carpe diem un tā tikai uz priekšu! Un izbaudiet savas pieticīgās iespējas citus darīt kaut nedaudz laimīgākus! Tas ir īstais noslēpums, kā pašam būt laimīgam." (25. lpp.)

Un vēl kas - autors nemitīgi lasītājam atgādina apzināties un aizdomāties par to, ka tā ir ārkārtīga veiksme VISPĀR (!) piedzimt un dzīvot - tas ir kā lielais džekpots dzīves loterijā. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga, neticama un skaista, un ikkatrs no mums ir brīnišķīgs tieši tādā veidā, kādā mēs esam šeit. Kā jau rakstīju - nerimstošs dzīvesprieka lādiņš un motivācija priecāties par ikvienu mums dāvāto dienu. Tulkotāja ir patiesi labi sniegusi mums ieskatu autora domās, jo ne velti grāmatā izskan vēl viens iespējamais grāmatas virsraksta variants - "Galvu augšā, tirliņi!". Un man visu lasīšanas mirkli neradās ne mazākā skumju nopūta, tā vietā es biju pozitīvi ietekmēts un aizrautīgi lasīju lappusi pēc lappuses.

"Visbeidzot, lūdzu, mēģiniet tik ļoti nebaidīties no nāves! Mēs no tās slēpjamies un bēgam, ievērojam drūmas diētas, parakstāmies par darījumos balstītām uzskatu sistēmām vai cenšamies tās apslāpēt ar baudām un iepirkšanos. Mēs mainām tēmu. Taču bez nāves mēs nemaz neesam cilvēki." (31. lpp.)

Grāmatiņa jeb kā pats autors to raksturo, viņa piezīmju kladīte, mums dod nelielu konspektīvu pārdomu vielu, sākot jau no nāves apzināšanās perspektīvas, kad mūsu dzīve noteikti ir daudzreiz veiksmīgāka un izdevusies nekā mēs paši to novērtējam. Tāpat autors mums piemin neaizmirst īsto dzīvi un tās garšu, kuru varam izkopt, ieviešot savā dzīvē apzinātības meditāciju. Tā noteikti nav stundām ilgi sēdēšana lotosa pozā, bet gan sevis paša un dzīves loterijas uzvarētāja apzināšanās. Un galvenais - savā pozitīvā veidā izjust vispirms līdzjūtību pret sevi un tad prāts mums dāvā iespēju just līdzi citiem.

Tāpat Saimons Boass mums pavēsta un liek aizdomāties par pateicības nozīmi mūsu dzīvēs. Mēs esam priviliģētāki un bagātāki nekā viduslaiku karaļi un lordi, jo mums ir pieejamas visas civilizētās pasaules labumi, iespējas, ēdiens un izklaides, kurus mēs uzskatām par teju pašsaprotamiem jēdzieniem, taču tas tā nav bijis visā pasaules pastāvēšanas vēsturē. Tā ir liela laime un privilēģija dzīvot 21. gadsimtā. To mums vajag novērtēt, jo daudziem nepiedzimušajiem nav šādu iespēju.

"Bet tagad es nāvi redzu kā audeklu, uz kura mēs visi esam uzgleznoti, un mūsu neesamība ir ne vien savijusies ar mūsu dzīvi, bet ir neatņemama tās sastāvdaļa." (57. lpp.)

Tā jau saka, ka nāves tuvums maina cilvēku vai atver jaunus apziņas un apzināšanās apvāršņus. Tā arī autors mums pavēsta it kā pašsaprotamas lietas, taču mūsu aizņemtībā un steigā mēs pamanāmies tās nozaudēt, taču tagad atkal atcerēsimies:

"Lielākā daļa no mums lielāko daļu laika dzīvo kā aiz aizvērtiem slēģiem. [..] Tomēr ikvienam cilvēkam ir vēlme visur veidot saikni ar citiem, kā arī dziļa labestība un spēja mīlēt." (65. lpp.)

Protams, autors pievēršas arī dažiem praktiskiem ieteikumiem, kā komunicēt ar mirstošo, ko darīt un ko labāk nedarīt, taču vieni no viedākajiem vārdiem tāpat ir pamatoti stoiķu mācībā un arī Saimons mums to atgādina, sacīdams:

"Vislabākā stoiķu mācība ir memento mori - vienmēr paturiet prātā, ka mirsiet, varbūt pat rīt! Tas nepadara dzīvi bezjēdzīgu: tas padara to mērķtiecīgu. Izvirziet prioritātes, raugieties uz rūpēm perspektīvā, neatlieciet lietas uz vēlāku laiku! Dzīvojiet! Tas izklausās drūmi, bet, ja katru dienu spēsiet sevi papildināt ar pilienu šīs domas, tas var padarīt jūsu mīļotos cilvēkus vēl mazliet dārgākus, krāsas - mazliet spilgtākas un lietas, kas izraisa stresu, - mazliet nesvarīgākas. Un, kad pie jums vai kāda cita pēkšņi ieradīsies nāve ar savu izkapti, jūs būsiet nedaudz gatavāks piedāvāt viņai tasi tējas." (78. lpp.)

Un viens no nobeiguma moto mums visiem:

"Galvenais ir saprast, kā vislabāk paņemt dzīvi pie rīkles un izspiest no tās prieku. Pasaule ir tik pilna iespējām, dīvainībām un krāsām, ka ir kauns miegoties un šo pilnīgi neticamo dāvanu notrallināt, vienkārši eksistējot." (90.-91. lpp.)

Lai mums ikkatram izdodas šo realizēt, pirms pienāk mūsu laiks!

Gandrīz nāves pieredzes (NDE) teorētiskā gaismā: ceļojums starp dzīvību un bezgalību

Tue, 24 Jun 2025 21:25:00 +0000

Foto: Photo by Marek Piwnicki on Unsplash

Nāve, kā noslēpumainais dzīves ceļojuma gals, jau sen ir raisījusi cilvēku prātos ne tikai baiļu un neziņas, bet arī dziļas pārdomas par apziņas būtību un tās iespējamajiem turpinājumiem. Viena no īpaši fascinējošām un joprojām ne pilnībā izprotām tēmām ir tā dēvētās gandrīz nāves pieredzes jeb NDE — fenomena, kas daudziem liek pārskatīt savas pasaules uztveres robežas un izaicina akadēmiskās paradigmas.

Kas ir NDE?

NDE ir intensīvas, bieži dzīvību mainošas pieredzes, kuras cilvēki apraksta kā notikušas tuvu nāves brīdim vai klīniskas nāves stāvoklī. Starp visbiežāk minētajiem elementiem ir gaismas tunelis, sajūta par atdalīšanos no ķermeņa, laika izjūtas izkropļojumi, kā arī dziļa iekšēja miera un sapratnes sajūta. Šīs pieredzes nav tikai personiski stāsti, bet arī mērķtiecīgi pētījumi, kas cenšas izprast to dabu un nozīmi.

Fenomenoloģiskā daudzveidība un klasifikācija

NDE var būt ļoti dažādas — no īslaicīgām, emocionāli intensīvām epizodēm līdz ilgstošām un dziļi transformējošām pieredzēm. Zinātnieki, piemēram, Bruce Greyson, ir mēģinājuši šīs pieredzes sistematizēt un kvantificēt, izstrādājot speciālas skalas un modeļus. Tas ļauj NDE pētījumiem ieiet akadēmiskajā apritē kā rūpīgāk kontrolētām un analizējamām parādībām.

Teorētiskie skaidrojumi — ceļi uz izpratni

NDE skaidrojumi ir daudzšķautņaini un ietver vairākas pieejas:

Bioloģiskie modeļi uzskata, ka NDE ir smadzeņu reakcija uz hipoksiju, medikamentiem vai stresa stāvokļiem. Šie skaidrojumi fokusējas uz neiroķīmiskajiem procesiem, kas var radīt halucinācijas un izmaiņas apziņā.
Psiholoģiskie un transpersonālie modeļi uzsver, ka NDE var būt dziļas apziņas stāvokļa izpausmes, kas saistītas ar cilvēka garīgo attīstību un kolektīvo bezapziņu. Šie skatījumi atver durvis uz plašāku cilvēka esības jēgas izpēti, pārsniedzot materiālistiskās paradigmas.
Filozofiskie un metafiziskie skaidrojumi pieņem apziņas dualismu — domu, ka apziņa nav reducējama tikai uz smadzeņu funkcijām, bet pastāv neatkarīgi no ķermeņa. Šis skatījums atbalsta ideju par dvēseles mūžību un iespējamu dzīvi pēc fiziskās nāves.

Pim van Lommel, plaši pazīstams NDE pētnieks, norāda:

“Near-death experiences challenge our conventional understanding of consciousness and call for an expanded framework that goes beyond materialist reductionism.”

Savukārt Sam Parnia, intensīvās terapijas ārsts un NDE pētnieks, uzsver:

“The evidence from near-death experiences suggests that consciousness can exist independently of brain activity, posing profound questions about the nature of mind and matter.”

Maikla Ņūtona pētījumi — dvēseļu ceļojums starp dzīvēm

Viens no ievērojamākajiem skatījumiem nāves un pārdzīvošanas pieredzēm nāk no Maikla Ņūtona, kurš, izmantojot hipnoterapeitisko metodi, pētnieciskā veidā izpētīja cilvēku atmiņas par dvēseļu dzīvi starp fiziskajām iemiesošanām. Viņa grāmata Journey of Souls (1994) apkopo vairākus simtus gadījumu, kuros pacienti apraksta dvēseles pasauli kā vietu, kur tiek apkopotas dzīves mācības, sagatavots nākamais iemiesojums un piedzīvotas garīgas attīstības pakāpes.

Ņūtona modelis piedāvā sistemātisku skatījumu uz dvēseles ceļu, kur nāves pieredzes nav tikai pēdējais dzīves moments, bet daļa no daudz plašāka garīgā procesa. Šī pieeja paplašina tradicionālo NDE izpratni un piedāvā dziļāku kontekstu, kurā cilvēka apziņa nepārtraukti attīstās, pārejot starp dzīvi un nāvi.

Kā pats Ņūtons raksta:

“The soul’s journey is a continuous process of learning and growth, transcending the boundaries of physical life and death.”

Protams, Ņūtona pētījumi nav bez kritikas — skeptiķi norāda uz hipnozes metodoloģijas subjektivitāti un iespējamajiem atmiņu izkropļojumiem. Tomēr viņa darbs ir būtisks ieguldījums transpersonālo pieredžu un nāves fenomena izpētē.

Kritiskā diskusija un ietekme

NDE pētījumi bieži izraisa pretrunīgas diskusijas — gan akadēmiskā vidē, gan plašākā sabiedrībā. Vienlaikus tie ietekmē ne tikai nāves izpratni, bet arī sērošanas procesus, garīgās prakses un dzīves jēgas meklējumus. Daudzi, kas piedzīvojuši NDE, ziņo par būtisku izmaiņu savā dzīves redzējumā un attieksmē pret nāvi kā pārejas brīdim.

Noslēgumā

NDE kā fenomens piedāvā dziļu un daudzdimensionālu skatījumu uz dzīvi un nāvi. Teorētiskā analīze ļauj mums ieraudzīt šo pieredžu daudzveidību un atvērt diskusijas par apziņas būtību, izaicinot gan zinātnes, gan filozofijas robežas. Šis ceļojums starp dzīvību un bezgalību turpinās, aicinot mūs būt atvērtus un dziļāk izprast to, kas mēs esam.

Atsauces:

Van Lommel, P. (2010). Consciousness Beyond Life: The Science of the Near-Death Experience. HarperOne.
Parnia, S. (2014). Erasing Death: The Science That Is Rewriting the Boundaries Between Life and Death. HarperOne.
Ņūtons, M. (1994). Journey of Souls: Case Studies of Life Between Lives. Llewellyn Publications.

Sems Parnija (Sam Parnia) | «Lucid Dying» jeb «Apskaidrotā nāve»

Sun, 08 Jun 2025 23:43:00 +0000

Fona attēls: Photo by Alim on Unsplash; Kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Par Semu Parniju (Sam Parnia) pirmoreiz izdzirdēju pavisam nesen - reanimatologa un nāves pētnieka Pētera Kļavas lekcijā Latvijas Universitātē, kuru esmu arī Youtube formātā koplietojis šajā blogā. Saprotiet, reizēm šķiet dīvaini, mani interesē nāve un miršana, ar to saistītā tematika, pat bakalaura darbu rakstīju par tēmu, bet pirmoreiz par slavenu nāves pētnieku uzzinu vien pavisam nesen... Tā tas sanāk, jo nav laika specializēties vienā pētniecības virzienā, kaut dikti jau gribētos. Tādēļ lieku jums priekšā šīs Sema Parnijas grāmatas apskatu, grāmatu lasīju angliski un kad būs iznākusi latviski, tad varēšu pārliecināties par domas atbilstību oriģinālam.

Grāmata aplūko nāvi nevis kā galīgu beigu punktu, bet kā procesu, kuru var pētīt un, iespējams, arī tas var būt atgriezenisks. Dr. Sems Parnija jeb Sam Parnia, reanimatologs un intensīvās aprūpes ārsts, sniedz zinātniskus pierādījumus, ka apziņa var pastāvēt pat pēc sirdsdarbības apstāšanās, un ka smadzenes var daļēji atjaunoties pat vairākas stundas pēc nāves.

Zinātniskās atklāsmes

Smadzeņu reanimācija pēc nāves: Viens no centrālajiem gadījumiem grāmatā ir Jēlas universitātes zinātnieka Nenada Sestana eksperiments, kur viņa komanda atjaunoja smadzeņu darbību mirušām cūku smadzenēm vairākas stundas pēc nāves.
Tika izmantots aparāts BrainEx, kas imitē asinsriti ar īpašu šķīdumu, piegādājot skābekli un uzturvielas.
Tas izjauc tradicionālo skatījumu uz nāvi kā momentānu, neatgriezenisku notikumu.

Nāve kā potenciāli novēršams stāvoklis

Nāve, īpaši sirds apstāšanās gadījumā, vairs nav uzskatāma par absolūtu beigu brīdi, bet par pārejas stāvokli, kurā ir iespējama atgriešanās.
Ja agrāk smadzeņu bojājumi tika uzskatīti par neatgriezeniskiem pēc 5-10 minūtēm bez skābekļa, tad tagad tie var tikt novērsti vai aizkavēti stundām pēc nāves.

Apziņa pēc klīniskās nāves

Grāmatā analizēti tūkstošiem gadījumu, kad cilvēki pēc reanimācijas atsauc atmiņā notikumus vai sajūtas, kas notika pēc sirdsdarbības apstāšanās.
Šie RED (Recalled Experience of Death) gadījumi satur vienotus, starpkultūru motīvus: mieru, apgaismību, dzīves pārskatu, sastapšanos ar “būtībām”.
Tie var liecināt, ka apziņa saglabājas arī pēc bioloģiskās nāves.

Filozofiskās un sabiedriskās sekas

Ja nāvi var zinātniski izpētīt un iespējams atcelt, rodas fundamentāli jautājumi par to, kas ir dzīvība, kas ir “es”, un kāda ir mūsu apziņas daba.
Tas ietekmē ne tikai medicīnu, bet arī filozofiju, reliģiju, ētiku un tiesību normatīvos ietvarus.
Grāmata mudina sabiedrību pārskatīt savu attieksmi pret mirstīgumu, ciešanām un dzīves jēgu.

"Lucid Dying" ir zinātnisks un dziļi personisks darbs, kas balstās uz desmitgadēm ilgu klīnisko pieredzi un pētījumiem. Tas izaicina mūsu tradicionālās robežas starp dzīvi un nāvi, piedāvājot cerības un izpratnes pilnu skatījumu uz vienu no visuniversālākajiem cilvēka eksistences aspektiem.

1. nodaļa: "The Brain in the Bucket"

Šajā nodaļā aprakstīta revolucionārā smadzeņu pētījumu prezentācija, ko veica Dr. Nenad Sestan Nacionālajā Veselības institūtā (NIH). Viņš demonstrēja, ka dzīvnieku smadzenes (konkrēti — cūkas) var daļēji atjaunot vairākas stundas pēc nāves. Tas radikāli izaicina tradicionālo izpratni par nāvi un smadzeņu noārdīšanās ātrumu. Notikums iezīmē pāreju uz jaunu, "neiroreanimatīvu" skatījumu uz nāvi.

2. nodaļa: "A New Scientific Frontier"

Šī nodaļa aplūko nāves vēsturisko uztveri, sākot no senajiem laikiem, kad ārsti centās atdzīvināt mirušos ar dūmiem vai karstiem pelniem, līdz mūsdienu reanimācijai un intensīvajai terapijai un aprūpei. Tiek uzsvērts, ka nāve kā momentāns beigu punkts vairs nav aktuāla: tā ir process, kuru iespējams aizkavēt vai atgriezt, piemēram, ar OrganEx vai līdzīgām tehnoloģijām.

3. nodaļa: "Exploring Death: Past to Present"

Šī nodaļa piedāvā vēsturisku un māksliniecisku skatījumu uz nāvi, analizējot Hieronymus Bosch gleznu "Ascent of the Blessed". Autors to salīdzina ar mūsdienu pacientu RED (Recalled Experience of Death) pieredzēm — tuneļa, gaismas un vadītāju (piemēram, “gaišas būtnes”) simboliku. Tas norāda, ka cilvēce jau gadsimtiem intuitīvi sajutusi šīs pieredzes esamību.

4. nodaļa: "Inside the Dying Brain: Bursts of Activity"

Tiek aprakstīti neiroloģiskie procesi smadzenēs miršanas laikā, īpaši t.s. gamma viļņu aktivitātes uzliesmojumi, kas novēroti pēc sirdsdarbības apstāšanās. Šie negaidītie “apziņas eksplozijas” mirkļi liecina, ka smadzenes paliek aktīvas pat pēc klīniskās nāves, un apziņa var saglabāties ilgāk, nekā iepriekš domāts.

5. nodaļa: "Mystery No More: Disinhibition Not Degeneration"

Autors izskaidro, ka nāvējošais smadzeņu stāvoklis nav šūnu nāve, bet funkcionāla "atbrīvošanās" — inhibējošo signālu pazušana, nevis bioloģiska sabrukšana. Tas maina medicīnas skatījumu uz reanimāciju: smadzenes ir apspiestas, nevis mirušas, un tās var atjaunot ar pareizajiem stimuliem.

6. nodaļa: "The Lucid Death"

Šajā nodaļā Parnia aplūko pierādījumus par “apgaismotu nāvi” — RED gadījumus, kuros pacienti apraksta skaidrību, mieru, jēgpilnu pieredzi, kas notiek laikā, kad viņi ir tehniski miruši. Šīs pieredzes nevar vienkārši norakstīt kā halucinācijas: tās ir universālas, atkārtojas dažādās kultūrās un neatkarīgi no personīgo uzskatu sistēmām.

7. nodaļa: The Cosmos: A Vast Expansion

Parnija apraksta savu satikšanos ar Dr. Robert Montgomery, izcilu transplantācijas ķirurgu, kurš vairākkārt pieredzējis nāves tuvo pieredzi. Viņa pieredze “pelēkajā zonā” — starp dzīvību un nāvi — piedāvā unikālu, autoritatīvu skatījumu, kas saskan ar citu pacientu stāstiem. Montgomery piedzīvojis apziņas atdalīšanos no ķermeņa, miera sajūtu un apgaismību. Šie gadījumi apstiprina, ka šīs pieredzes nav nejaušas, bet daļa no universāla fenomena.

8. nodaļa: Awestruck: The Doctors’ Perspective

Šeit tiek aprakstīta ārstu un medicīnas darbinieku pieredze, kuri redzējuši, kā pacienti pēc klīniskās nāves atceras notikumus, kurus teorētiski viņi nevarēja uztvert. Īpaši izcelts Dr. Tom Aufderheide stāsts par savu pacientu, kurš aprakstīja reanimācijas detaļas, ko viņš redzējis “no augšas”, kamēr bijis bezsamaņā. Nodaļa norāda, ka arvien vairāk mediķu atzīst šīs parādības reālumu, pat ja tās ir pretrunā ar tradicionālo medicīnu.

9. nodaļa: Liberated and Separated

Pacienti apraksta sajūtu, ka viņu apziņa atdalās no ķermeņa, viņi jūt vieglumu, brīvību, spēj “redzēt” notikumus ap sevi. Šie novērojumi sakrīt ar to, kas tiek dēvēts par "out-of-body experience". Šī pieredze nav biedējoša, bet mierpilna, pat tad, kad reanimācijas komandai notiek intensīva cīņa par dzīvību.

10. nodaļa: Reliving a Recording of Life

Pacienti apraksta dzīves pārskatu — viņi “atdzīvo” dažādus dzīves notikumus, ne tikai redzot tos, bet izjūtot no citu cilvēku perspektīvas, kurus viņi ir ietekmējuši. Šis process notiek bez sprieduma, bet tiek uztverts kā garīga izaugsme un pašizziņa. Tiek apskatīts Dr. Mary Neal gadījums, kura pēc slīkšanas pieredzēja līdzīgu dzīves pārskatu

11. nodaļa: Needed to Do More: Not As Good As I Thought

Autors analizē dažādus dzīves pārskata aspektus, izmantojot kvalitatīvās izpētes metodi (grounded theory). Tiek aprakstītas 12 apakštēmas, tostarp:

“Es nebiju tik labs, kā domāju.”
Sajūta, ka viss, ko esi darījis (vai neesi darījis), atstāj nospiedumu uz citiem.
Tiek izjustas citu cilvēku emocijas kā savas.
Šis pārskats sniedz dziļu ētisku un eksistenciālu atklāsmi, kas daudzus mudina pārveidot savu dzīvi.

12. nodaļa: Going Back “Home” and the Final Return to Life

Šī nodaļa apraksta atgriešanās procesu — kā cilvēki jūt, ka viņiem “vēl ir ko darīt”, un pieņem brīvu lēmumu atgriezties savā ķermenī. Pieredze bieži tiek aprakstīta kā mājas sajūta, un atgriešanās ir pilna iekšēja miers, bet arī ar zināmu vilšanos, ka “kaut kas tika pazaudēts”, nonākot atpakaļ ķermeniskajā realitātē. Daudzi apgalvo, ka viņu skatījums uz dzīvi neatgriezeniski mainījās.

13. nodaļa: A Nobel Prize–Winning Idea

Šī nodaļa ir veltīta Nobela prēmijas laureāta Sir John Eccles idejām par apziņas dabu. Eccles uzskatīja, ka apziņa nav vienkārši smadzeņu produkts, bet autonoma realitāte, kas sadarbojas ar smadzenēm kā ar "instrumentu". Šis uzskats tiek atbalstīts ar pētījumiem par cilvēkiem ar minimālu smadzeņu struktūru, kuriem tomēr piemīt pilna apziņa un intelekts. Autors piedāvā arī skatījumu uz kvantu apziņas teorijām (piemēram, Penrose un Hameroff modeli), kuras var izskaidrot pieredzes ārpus ķermeņa un pēc nāves.

14. nodaļa: The Self and Its Brain

Šajā nodaļā tiek turpināta diskusija par apziņas un smadzeņu attiecībām, īpaši uzsverot, ka:

Nav skaidras bioloģiskas robežas, kas precīzi nodala dzīvību no nāves;
Apziņas turpināšanās pēc nāves izaicina medicīnas un neirozinātnes dogmas;
Ja apziņa turpina pastāvēt pēc sirds apstāšanās, jāpārskata veids, kā ārstējam mirstošos pacientus, un jāattīsta jaunas terapijas, kas respektē cilvēka apzināto klātbūtni arī “pelēkajā zonā”.

Šajās nodaļās autors atklāti uzdod jautājumus, kas sen jau nodarbinājuši filozofus un zinātniekus: Kas ir “es”? Vai mūsu apziņa izzūd ar smadzeņu nāvi? Un ko tas nozīmē – dzīvot apzinātu dzīvi līdz pašām beigām?

15. nodaļa: Putting Lipstick on a Pig

Šajā nodaļā Parnija analizē kritiku un skaidrojumus, ko sniegusi tradicionālā zinātne, lai noliegtu RED (Recalled Experience of Death) pieredžu autentiskumu. Viņš apgalvo, ka daudzi šie izskaidrojumi — piemēram, REM miega traucējumi, DMT ietekme, epilepsijas lēkmes vai narkotisko vielu lietošana — neatbilst pieredžu faktiskajam saturam un universālajai struktūrai.

Viņš arī uzsver, ka RED pieredzes nevar tikt reducētas līdz halucinācijām vai sapņiem, jo tās ir:

pārāk strukturētas;
izplatītas visā pasaulē un kultūrās;
reproducējamas arī laboratoriski kontrolētos apstākļos (piemēram, AWARE pētījumos).

16. nodaļa: Truth is in the Eye of the Beholder

Šī nodaļa apskata sabiedrības, mediju un zinātnes uztveres ierobežojumus, kas izkropļo cilvēku liecības par pieredzi nāves brīdī. Parnija analizē dažādus psiholoģiskus mehānismus (piemēram, kognitīvo disonansi), kas liek cilvēkiem noliegt neparasto vai to, kas apdraud esošo uzskatu sistēmu. Viņš arī atsaucas uz eksperimentiem ar psihedēliskām vielām (piemēram, DMT), bet uzsver, ka:

RED pieredzes ir daudz dziļākas, strukturētākas un nozīmīgākas nekā psihedēliskie tripi;
tās bieži ietekmē cilvēku morāli un dzīvesveidu, radot pozitīvas pārmaiņas, kamēr psihedēliskās pieredzes to nedara tik konsekventi.

Šī daļa grāmatā ir īpaši vērsta uz aizspriedumu un zinātniskās paradigmas kritiku. Parnija mudina gan sabiedrību, gan akadēmisko vidi būt atvērtākiem pret datiem, kas var mainīt mūsu izpratni par apziņu un nāvi.

17. nodaļa: Putting It Together

Šajā nodaļā Parnija apkopojot pierādījumus un pieredzes, izsaka būtiskus secinājumus:

Mēs dzīvojam laikā, kad vecie priekšstati par nāvi vairs nav ilgtspējīgi. Nāve nav viens punkts, bet process, kurā cilvēku var atgriezt pat vairākas stundas pēc sirds apstāšanās.
RED pieredzes pierāda, ka nāve ir pieredzes pilna pāreja, nevis momentāns beigu brīdis.
Zinātnei būs jāpielāgojas jaunajiem atklājumiem un jāatzīst pelēkā zona starp dzīvi un nāvi kā nozīmīga cilvēka eksistences daļa.
Nodaļa arī pieskaras tam, kā sabiedrībai un veselības aprūpes sistēmai būs jāpielāgojas — ne tikai tehnoloģiski, bet arī filozofiski un ētiski.

18. nodaļa: The Flight of Life

Šī ir grāmatas emocionāli spēcīgākā nodaļa. Autors analizē cilvēcisko dimensiju — ko šīs atziņas nozīmē mūsu dzīvei, attiecībām un morālei:

RED pieredzes atklāj, ka mēs netiekam vērtēti pēc statusa vai bagātības, bet pēc mūsu ētiskās rīcības un cilvēcības.
Daudzi pieredzes dalībnieki izjutuši visu savu dzīvi “no otras puses”, izjūtot citu emocijas un ietekmi no sava rīcības.
Nāve tiek uztverta kā morāla atklāsme, kurā mēs paši redzam savu patieso būtību.
Autors aicina dzīvot ar apzinātību, līdzjūtību un ētisku saskaņu, jo “dzīvē nav brīvdienu” — katrs mirklis ir mācība, un cilvēcība ir vienīgais, kas paliek pēc nāves.

Grāmata “Lucid Dying” nav tikai par nāvi, bet par dzīves jēgu, apziņu un mūsu patieso būtību. Tā piedāvā zinātniski pamatotu, taču dziļi garīgu skatījumu uz to, kas notiek brīdī, kad šķērsojam robežu starp dzīvi un nāvi — un kā šīs zināšanas var padarīt mūsu dzīvi nozīmīgāku, līdzjūtīgāku un apzinātāku.

Pētera Kļavas lekcija LU "Nāve kā nodzīvotās dzīves audits"

Mon, 05 May 2025 00:15:00 +0000

«Dzīve pēc dzīves. Pierādījums» | 7 iemesli ticēt, ka pēcnāves dzīve pastāv

Sun, 10 Nov 2024 14:21:00 +0000

Fona attēls: Photo by Shahadat Rahman on Unsplash

Dzīve pēc dzīves...? Pavisam nesen latviski klajā nākusi slavenā amerikāņu psihiatra un pēcnāves dzīves pētnieka, doktora Reimonda Mūdija grāmata "Dzīve pēc dzīves. Pierādījums", kuras apakšvirsraksts vēsta, ka tajā lasāmi un ieraugāmi 7 iemesli ticēt, ka pēcnāves dzīve pastāv. Nenoliegšu, ka šī tēma daudzu ļaužu skatījumā ir ļoti, ļoti kontraversāla un par to var lauzt daudz šķēpu - ir tur aiz nāves kaut kas vai tomēr nekā, tikai tukšums un klusums, bez jebkādām gaismām, dzīvēm, eņģeļiem, būtnēm, tuneļiem utt. Un tomēr - mans personīgais uzskats un viedoklis ir, ka ar nāvi viss nebeidzas. Ir pieejama literatūra, daudzi pētījumi un daudzu cienījamu autoru darbi, ka pēcnāves dzīve ir reāla lieta, kas eksistē. Un šī, svaigi iznākusī Mūdija grāmata atkal un atkal apliecina - varam būt skeptiski, bet ar cilvēka aiziešanu mūžības ceļos noteikti viņa esamība nebeidzas. Mūsdienās šos fenomenus pēta ne vien psihiatri un citi medicīnas jomas speciālisti, bet tajos iesaistās arī kvantu fiziķi un rod dažādus teorētiskus pamatojumus vienā vai citā veidā. Mans personīgais uzskats ir, ka tur, aiz nāves robežas tomēr kaut kas interesants notiek un taps piedzīvots no mūsu katra individuāla skatupunkta, jo visam pamats tomēr ir enerģijas nezūdamības likums, kā arī - ja cilvēks ir tik saprātīgs, inovatīvs, radošs, zinātnisks, tad kādēļ tas viss, ja mēs vienkārši nomirstam un sadalāmies?

2005. gadā apgādā "Atēna" klajā nāca Reimonda Mūdija darbs "Dzīve pēc dzīves". Lai gan grāmata angļu valodā pirmo reizi iznāca jau tālajā 1975. gadā, latviešu lasītājs saprotamu iemeslu dēļ pie tās varēja nonākt tikai 2005. gadā. Šī otrā jeb papildinošā daļa, ja mēs tā to nosaucam, ir pavisam svaiga, gan angļu valodā, gan latviski tā iznāk vien ar gada starpību. Taču ir pagājis noipietns laiks un ir veikti nopietni pētījumi, iesaistīti cienījami ārsti un zinātnieki, un mūsdienās jau vairs neviens neapgalvo to, ko par nāves tuvuma pieredzi sacīja agrāk:

"Varbūt nāves tuvuma pieredze ir tikai sapņi, fantāzijas vai halucinācijas, kuras vēlamies, lai piepildās, un kuras spēlē iesaistadažādi faktori - zāles vienā gadījumā, skābekļa trūkums smadzenēm citā gadījumā, izolētība vēl citā un tā tālāk. Tātad nāves tuvuma pieredze tiktu skaidrota kā maldi."

Tā mēs lasām pirmajā "Dzīve pēc dzīves" grāmatā, kā jau minēju, kas tika izdota daudzus gadu desmitus senākā pagātnē un kad ļoti daudzi bija skeptiski pret šādām pieredzēm. Mūsdienās mēs lasām šādi:

"Cilvēku ticībai, ka dzīvība turpinās pēc nāves, ir pilnīgi racionāls pamats," saka Reimonds [Mūdijs]. "Es nevaru iedomāties veidu, kā apiet pierādījumus, ka tas tā ir. Esmu mēģinājis, bet tas nav iespējams. Tāpēc es saku: jā, ticība, ka dzīve turpinās pēc nāves, ir racionāla." (13. lpp.)

Šīs abas grāmatas "Dzīve pēc dzīves" apkopo to unikālo pieredzi un tās sniegto unikālo iespēju nodarboties ar medicīnisku un filozofisku šī pirmsnāves un pēcnāves fenomena apkopošanu un izpēti. Autors R. Mūdijs ir pionieris šajos pētījumos, taču mūsdienās ar šo fenomenu apzināšanu nodarbojas daudzi interesenti un akadēmiski izglītoti prāti, tostarp, arī Latvijā, mūziķis, ceļotājs un teologs Harijs Vagrants, kurš ir apkopojis un sarakstījis darbu "Viņpus nāves", kurā apkopoti Latvijas iedzīvotāju uzticētie stāsti par savu pieredzi.

Runājot par Mūdija darbu, kuru aplūkojam šeit, tajā ir apkopotas gan 14 kopīgās iezīmes, kas sastopamas šajos nāvei tuvās pieredzes aprakstos, gan arī dvēseles kā ķermeni atstājošās matērijas raksturlielumi, taču pāri visam šīs grāmatas struktūra sevī iekļauj septiņus iemeslus, kas apliecina, ka pēcnāves dzīve ir reāla - ārpusķermeņa pieredze, prekognitīvā pieredze, transformējošā gaisma, beigu skaidrība, spontāna izdziedināšanās, prasmes un mūzas, gaisma, migla un mūzika, psihomanteja. Šeit es, protams, detalizēti visam nepieskaršos, taču šīs grāmatas bagātīgais materiāls ir vērtīgs, lai to izzinātu un mēģinātu apcerēt, jo reiz mēs visi ar to saskarsimies.

"Tāpēc intelektuāls godīgums un vienkārša laipnība pret līdzcilvēkiem prasa, lai mēs precīzi un apzināti formulētu pēcnāves dzīves pierādījuma jēdzienu. Kas vispār ir pierādījums? Pierādījums ir racionāls līdzeklis, lai ikviens, kas tam seko, varētu nonākt pie viena un tā paša loģiskā secinājuma. [..] Tātad grāmata "Dzīve pēc dzīves. Pierādījums" iepazīstina ar jauno nāves pētījumu jomu, kas koncentrējas uz apziņas būtību un pēta pārliecību, ka nāves brīdī apziņa atdalās no ķermeņa. Vai apziņa rodas no neironu materiāla (smadzenēm), un vai tā spēj pastāvēt atsevišķi no smadzeņu vielas īpaši liela stresa, piemēram, nāves laikā? Ja tā, vai apziņa, kas atdalīta no smadzenēm, ir dvēsele? Un vai šī dvēsele dodas uz citu eksistences plānu?" (25., 26. lpp.)

Mana personīgā pārliecība jau sen ir nostiprinājusies, ka pēc nāves kaut kas interesants eksistē, par to es nešaubos, neskatoties uz savu kristīgā garīguma pieredzi un teoloģijas studijām, kas pēc definīcijas nepieļauj šādu domu eksistenci. Taču es savā dzīvē eju savu domāšanas attīstīšanas ceļu, tādēļ es iedziļinos darbos un grāmatās, kas piedāvā plašāku redzējumu uz lietām nekā šauri dogmatiska teoloģija. Tādēļ vēl jo vairāk ārstu un filozofu sarakstīti darbi par ārpusķermeņa un pēcnāves dzīves pieredzi man ir dikti interesanti un saistoši, jo pats esmu mediķis un zinātniski noskaņots cilvēks.

Lasot gan Mūdija grāmatas un savāktos cilvēku ārpusķermeņa un tuvās nāves pieredzes aprakstus, gan arī daudzu citu autoru darbus, kurus esmu apkopojis šī bloga ierakstā par nāves un miršanas tematikai veltītajām grāmatām, esmu sapratis tikai to vienu būtisko iezīmi - nekādas elles un degšanas ugunī nav un nevar būt, jo Visums ir vienots un ietverts absolūtas mīlestības un mūžīgās gaismas lokā.

Šī NTP (nāvei tuvā pieredze) ļoti maina tās piedzīvotāja dzīvi un uztveri pēc atgriešanās. Mēs šajā darbā varam lasīt daudzus jo daudzus pozitīvus stāstus par šo ietekmi, kādu uz viņiem atstājusi gaismas būtne, ar kuru viņi sastapušies tajā pusē, no kuras atgriezušies - cilvēki sāk novērtēt cieņu pret zināšanām, maina savu attieksmi pret apkārtējiem, gūst neizsakāmu vienotības pieredzi ar Visumu, citādāk uztver savu dzīvi pēc atgriešanās utt. Vai visas šīs izmaiņas neapliecina, ka mūs ikkatru aiz tās robežas gaida mīloša gaismas būtne, kas netiesās, nenosodīs? Protams, mēs agri vai vēlu visi to piedzīvosim. Tāds ir mūsu, kā Visuma būtņu liktenis, kuri ir mirstīgi zemes dzīvē, taču nemirstīgi, lai dzīvotu mūžīgajā ēterā starp saviem mīļajiem un gaismas būtnēm!

Kāds teologs, kurš piedzīvojis NTP, pēc atgriešanās sacījis: "Daudzi cilvēki, kurus es pazīstu, būs pārsteigti, uzzinot, ka tas, kas ir mūsu sirdī, ir daudz svarīgāks par to, kas ir mūsu galvā. [..] Tajā vīzijā ieraudzīju, kāds teoloģijā iestrēdzis ēzelis es biju, noraugoties no augšas uz ikvienu, kas nepiederēja pie manas konfesijas vai nepiekrita maniem teoloģiskajiem uzskatiem." (102.-103. lpp.)

Tāpat šī grāmata ar tās spēcīgajiem stāstiem var izmainīt mūsu egocentrisko domāšanu, ja vien mēs tam ļaujamies un to patiesi vēlamies. Kāds stāsts grāmatas 139.-141. lpp. mums atklāj, kā šī nāves pieredze var mūs izvest ārpus duālisma un materiālisma domāšanas, lai mēs kļūtu vairāk garīgi un pilnveidotu mūsu būtību ar mīlestību un dziedinošu tuvākbūšanu apkārtējiem un saviem mīļajiem. Un šis pats stāsta varonis no materiālista anesteziologa kļuva par apzinātas dziedināšanas skolotāju un dziednieku, jo šī nāves pieredze viņu tik ļoti iespaidoja, ka nespēja nesekot gaismas būtņu norādījumiem. Un gaismas būtnes viņam nodeva vēstījumu par septiņām apzinātas dziedināšanas pamatpatiesībām, kuras varam šeit lasīt:

Apziņa var pastāvēt ārpus ķermeņa.
Dzīve pastāv arī pēc nāves.
Mums ir iepriekšējās dzīves, un tajās gūtā pieredze var ietekmēt mūsu pašreizējo realitāti.
Mēs visi esam saistīti cits ar citu, jo esam radīti no vienas un tās pašas enerģijas, kas izpaužas kā diferencēta matērija.
Dievišķās būtnes eksistē, lai palīdzētu mums un vadītu mūs.
Ir dažādi apziņas līmeņi.
Ir viena visu caurstrāvojoša augstākā mīlestība un saprāts, kas ir visa Visuma avots, un mīlestība ir augstākais radīšanas avots.

"Dzīvības dāvana ir lielāka par tās daļu summu, un, lai kas būtu apziņa, tā pārdzīvo nāvi." (Sikorija, 153. lpp.)

Izlasot šo grāmatu, varu tikai piekrist doktora Mūdija sacītajiem vārdiem, kuri iedrošina ne vien mani, bet lai kalpo arī ikvienam šī bloga un grāmatas lasītājam:

"Ja kāds no šiem aprakstiem atbilst jums, iespējams, jūs patiešām prātojat un uztraucaties, vai dzīve pēc nāves pastāv. Un, ja tas tā ir, tad, balstoties uz savu 60 gadu pieredzi, kas gūta, pētot šo noslēpumu, es piedāvāju jums personīgu padomu: esiet par to drošs. Pēc gadu desmitiem ilgas, neatlaidīgas un stingras skeptiskas izpētes esmu pārliecināts, ka dzīve pēc nāves eksistē. Tāpēc es piedāvāju jums šīs domas un padomu, lai tās jums sniegtu mierinājumu, komfortu, atbalstu vai apgaismību. Jā, tuneļa galā patiešām ir mierinoša, mīloša gaisma." (209. lpp.)

Ieteicamā literatūra par nāves, miršanas, sērošanas un pēcnāves dzīves tēmu...

Sun, 10 Nov 2024 13:48:00 +0000

Photo by Christina Deravedisian on Unsplash

Šeit publicēju sarakstu ar ieteicamo literatūru par nāves un miršanas tēmu un ar to saistītajiem jautājumiem!

Bērpo, Tods, Vinsenta, Linna. Debesis ir! Zvaigzne, 2012.

Boass, Saimons. Miršanas ceļvedis iesācējam. Zvaigzne, 2025.

Čopra, Dīpaks. Dzīve pēc nāves. Atēna, 2008.

Daulinga Singa, Ketlīna. Uz nāves sliekšņa. Zvaigzne ABC, 2018.

Ebens, Aleksandrs. Debesu valstības pierādījums. Avots, 2013.

Ennšē, Einsteins Dāgs. Nemirstības vēsture. u.c., 2018.

Freizers, Mets. Mēs esam nemirstīgi. Zvaigzne ABC, 2023.

Gavande, Atuls. Būt mirstīgam. Jāņa Rozes apgāds, 2015.

Goldbergs, Brūss. Pagājušo un nākamo dzīvju atklājumi. Lietusdārzs, 2018.

Jaloms, Ērvins, Jaloma, Merilina. Nāves un dzīvības jautājums. Zvaigzne ABC, 2022.

Jēgers, Teobalds Roberts. Atgriezties no nāves. Jumava, 2019.

Kalaniti, Pols. Kad elpa pārtop par gaisu, Zvaigzne ABC, 2022.

Keslers, Deivids. Kā atrast jēgu zaudējumā. Lietusdārzs, 2024.

Kiblere-Rosa, Elizabete. Aizejot. Lietusdārzs, 2012.

Kiblere-Rosa, Elizabete, Keslers, Deivids. Mierinājums. Lietusdārzs, 2015.

McFadden, Julie (@HospiceNurseJulie). Nothing to Fear. Demystifying Death to Live More Fully. Vermilion, London, 2024.

Mūdijs, Reimonds A. Dzīve pēc dzīves. Atēna, 2005.

Mūdijs, Reimonds A., Perijs, Pols. Dzīve pēc dzīves. Pierādījums. Zvaigzne ABC, 2024.

Ņūtons, Maikls. Dvēseļu liktenis. Atēna, 2008.

Ņūtons, Maikls. Dvēseļu ceļojums. Atēna, 2006.

Ņūtons, Maikls. Dzīve starp dzīvēm. Atēna, 2009.

Rāmdass. Joprojām šeit. Lietusdārzs, 2023.

Rinpoče, Sogjals. Tibetas dzīvo un mirušo grāmata. Lietusdārzs, 2020.

Sadhguru. Dzīve un nāve vienā elpas vilcienā. Lietusdārzs, 2017.

Serminera, Džīna. Reinkarnācija: Edgara Keisija stāsts. Jumava, 2005.

Takers, Džims B. Atgriezties dzīvē. Avots, 2015.

Vagrants, Harijs. Viņpus nāves. Zvaigzne ABC, 2024.

Van Lommels, Pims. Apziņa viņpus dzīves. Lietusdārzs, 2015.

Veiss, Braiens L. Viņpus laika, kur nemirstība. Zvaigzne ABC, 2011.

Veiss, Braiens L. Mīlestība nekad nebeidzas. Zvaigzne ABC, 2012.

Veiss, Braiens, Veisa, Eimija. Brīnumi notiek. Lietusdārzs, 2020.

Vēra, Bronija. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves. Zvaigzne ABC, 2013.

Zingers, Maikls A. Pārlaicīgā dvēsele. Lietusdārzs, 2016.

Zvaigžņu Vanadze un domubiedru kopiena. Pagānu dzīvo un mirušo grāmata. Lietusdārzs, 2019.

Deivids Keslers «Kā atrast jēgu zaudējumā»

Sun, 27 Oct 2024 14:44:00 +0000

Photo by Ian Taylor on Unsplash

Es jau noteikti kaut kur iepriekš esmu minējis un rakstījis, ka neesmu nekā speciāli tiecies uz tanatoloģijas jeb intereses par nāvi un miršanu pusi, taču, retrospektīvi atskatoties, sāku par to interesēties jau līdz ar koledžas pirmajiem studiju gadiem, kad arī savu pētniecisko darbu rakstīju par miršanas iemesliem un cēloņiem. Es galīgi neesmu alcis strādāt ar mirušajiem anatomijas apmācības procesā vai tiesu medicīnā, taču manā profesionālās dzīves ritējumā tā viss ir iegrozījies, ka esmu procesos, kuros ir darīšana ar nāvi, miršanu, patoloģijām, orgāniem, preparēšanu un tā joprojām. Protams, no malas var šķist, ka tā ir sava veida apsēstība, nē, nebūt nē, es nemeklēju speciāli tādus darbus un nodarbošanos, bet neviens cits to nedara, tad nu kaut kā sanāk man pašam to darīt. Nu jā, neliels ievads un atkāpe pirms grāmatas apraksta, taču vajadzīga lieta. Arī šī grāmata noteikti ir vajadzīga lieta, lai veicinātu izpratni par sērām un jēgas atrašanu pēc zaudējuma piedzīvošanas. Deivida Keslera grāmata ir viena no tām, kuru jālasa apdomājot un piedomājot, apcerot savus zaudējumus, lai saprastu, ka visam mūsu dzīvē ir jēga un nozīme. Daudz kas ir atkarīgs no mūsu skatpunkta, taču visā bieži vien var saskatīt jēgu, ja vien palūkojamies uz notikušo kopā ar citiem. Par to arī ir šis darbs.

Iespējams, kāds no jums, šī bloga lasītāji, uzdosiet jautājumu - kas ir jēga, kāda tā izskatās un uz ko tā ved? Principā, sākot jau no grāmatas pirmajām ievada lappusēm, tā ir arī šīs grāmatas būtiskākā vēsts - lasot šos principus un zaudējuma jēgas meklējumus kopā ar citiem caur citu stāstiem un atmiņām, tad pastāv ceļš noskaidrot, vai arī mūsu zaudējumos mēs katrs spējam atrast tajā esošo jēgu. Jo jēga piemīt visam un visos zaudējumos ir sava nozīme, lai aizgājēji un viņu atstātā mīlestība turpinātos citādākā veidā - ar jēgu un nozīmi gan mūsu pašu, gan apkārtējo dzīvēs!

«Kā jēga izskatās? Tā var ieņemt dažādas formas - varat izjust pateicību par laiku, kas pavadīts kopā ar tuvinieku, atrast veidus, kā pieminēt un godāt aizgājēju, vai arī atskārst dzīves īsumu un vērtību, šādu atskārsmi padarot par atspēriena punktu lielākām pārmaiņām. Tie, kuri spēj atrast jēgu, lielākoties izdzīvo īsāku sēru laiku salīdzinājumā ar tiem, kuri to neatrod. [..] Jēgas meklējumi pēc zaudējuma ikvienu no mums vedīs pa atšķirīgu ceļu.» (9. lpp.)

«Jēgu var atrast visur, un šī jēga novedīs jūs pie dziļākiem jautājumiem un dziļākām atbildēm. Varbūt jēga jūs sasniegs, izpildot rituālus, kas godā jūsu tuvinieka dzīvi, vai arī ziedojot, lai pieminētu šo cilvēku. Tuvinieka zaudējums var arī mudināt padziļināt saites ar vēl dzīvajiem vai atjaunot attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem esat atsvešinājies. Varbūt saasināti izjutīsiet dzīves skaistumu, kas ir mūsu privilēģija, kamēr vien esam uz šīs zemes.» (11. lpp.)

Kad grāmatas lasīšanas gaitā nonākam līdz tās 4. nodaļai ar virsrakstu "Pirmais solis jēgas meklējumos", mēs sastopamies ar sēru piekto pakāpi, kā to ir definējusi Kiblere-Rosa, respektīvi, pirmais solis sākas ar zaudējuma pieņemšanu. Autors bieži vien grāmatā stāsta savu ceļu, kad viņš zaudējis dēlu un kā noticis viņa jēgas atrašanas ceļš. Tā arī šajā nodaļā mēs saskaramies ar autora jēgas meklējumiem. Pieņemšana nav iespējama bez sēru posma izdzīvošanas un spēcīgas atbalsta komandas blakus un arī autors uz to vērš uzmanību. Tāpat arī sērošanai un pieņemšanai jānotiek savā tempā un laikā, nav vajadzības neko sasteigt. Labākie rezultāti ir tad, kad viss ir izdzīvots, izsērots un ar dziļu atbalstu ir atnākusi sapratne par jēgas virzību un mērķi.

«Sērojot mēs vēlamies palikt ostā. Nav slikta vieta, kur brīdi uzkavēties. Tā ir vieta, kur atjaunot spēkus, sakārtot sevi, pārorientēties. Taču, tāpat kā kuģi būvēti kuģošanai, arī mums galu galā jāatstāj drošā osta, lai uzņemtos risku atkal mīlēt, atrast jaunus piedzīvojumus, dzīvot pēc zaudējuma un varbūt pat palīdzēt citiem.» (81. lpp.)

Šo grāmatu noteikti nevar lasīt kā romānu, tā ir terapeitiska un uztveri mainoša, līdz ar to tā lasāma stāstu pa stāstam, pa nodaļai, ar apcerīgu un viedu prātu, jo ir lietas, kuras mums kā cilvēkiem nekad nebūs lemts izprast līdz galam. Tādēļ viens iedrošinošs citāts no autora:

"Lai sāktu dziedināšanos, ir jāatdod vara Dievam, Visumam, liktenim, lai kam arī jūs ticētu. Tas varētu nozīmēt, ka atzīstat savas dusmas uz Dievu. Esmu drošs, ka Dievs ir gana liels, lai tiktu galā ar jūsu dusmām un niknumu. [..] Kādu jēgu varat piešķirt atlikušajai dzīvei? Kādu jēgu varat atrast dzīvajos?" (109. lpp.)

Noteikti, ka kāds no jums, lasītāji, ir savā dzīvē saskāries ar pašnāvību, kāds draugs, tuvinieks vai pazīstams cilvēks to vienkārši ir paveicis. Tad nu šīs grāmatas 7. nodaļa ir veltīta pārdomām, kā tikt galā ar sērošanu un atrast jēgu palicējiem. Šī grāmata noteikti nav no vieglākajām lasāmvielām, bet tā ir lielisks ceļvedis mums visiem, kuri saskaras ar sērām un zaudējuma pieredzi - vai tā būtu tuvinieka nāve, vai nedzimušā bērna nāve, vai kāda četrkājaina ģimenes locekļa aiziešana. Par to visu un daudz ko vairāk stāsta šī grāmata. Grāmata savās lappusēs ir tik ietilpīga, ka ne visu varu šeit aprakstīt. Tāpat tiek runāts par garīgajām slimībām un atkarību, cīņu pret stigmatizāciju, jēgas meklējumiem jebkurā situācijā un gadījumā.

Grāmatas trešā jeb nobeiguma daļa ir par jēgu kā dzīvi veicinošu fenomenu. Pašās grāmatas beigās ir nodaļa par pēcnāves dzīvi. ļoti interesanta nodaļa, kuras tematika mani interesē personīgi. Šīs grāmatas autors ir sarakstījis arī grāmatu par pēcnāves dzīves fenomenu, kurā apkopojis daudzus stāstus no psihiatriem, pacientiem, mācītājiem un daudziem citiem. Grāmata saucas Visions, Trips and Crowded Rooms: Who and what you see before you die. Noteikti, ka interesanta lasāmviela. Iespējams, ka kādā no nākamajiem ierakstiem pievērsīsimies arī šai grāmatai.

Tods Bērpo un Linna Vinsenta "Debesis ir!"

Mon, 14 Oct 2024 18:48:00 +0000

Grāmatas vāka fragments

Grāmata "Debesis ir!" ir tik satriecoša, ka tā tika izlasīta divu stundu laikā, šīs divas stundas nešaubīgi atņemot naktsmiegam, taču piešķirot tās dvēseles mieram, kas seko pēc grāmatas izlasīšanas. Tie būtu mani pirmie sajūsmas pilnie grāmatas apskata ievadvārdi, taču šīs grāmatas kontekstā tie nerimsies, jo grāmata "Debesis ir!" tos ir bagātīgi jo bagātīgi pelnījusi, jo grāmata nav fantastika, bet gan dokumentāls stāsts, kuru ilustrē arī nedaudz bildes...

Man šo grāmatu bija interesanti lasīt nedaudz arī no medicīnu studējuša cilvēka skatupunkta, jo reizēm mani pārņēma satraukums par tālākā sižeta attīstību, kad uzzināju, cik mazajam Koltonam bīstama ir bijusi saslimšana un potenciālās sekas - plīsis apendicīts un tam sekojoši vēdera dobuma abscesi. Jā, šīs grāmatas galvenā varoņa, ja tā to var saukt, mazā Koltona gandrīz traģiskā nelaime mani ļoti uzrunāja un manī izraisīja pamatīgu žēlumu reizēm par likteņa grūtumu, taču lasot tālāk, sapratu, ka visam vienmēr ir nozīme un katrai sāpei ir nepārvērtējams pozitīvs, ilglaicīgs un ikdienas dzīvē nozīmīgs ieguvums.

Par to, ka eksistē kas augstāks un ikviena dzīvē kas daudz būtiskāks, man nav šaubas bijušas ne mirkli, taču šajā grāmatā mani nedaudz mulsināja diezgan detalizētie Dieva un Trīsvienības apraksti, kas vairāk atbilstu harizmātiskiem kristīguma aizstāvjiem nevis trīsgadīga puikas stāstītajam, jo nedaudz nonāk pretrunā ar manis agrāk lasītu literatūru par līdzvērtīgu tematiku. Taču es negribu apšaubīt mazā zēna stāstīto, jo šī joma tomēr ir tik neizzināma un neizprotama ar šīs zemes maņām un pieredzi, ka baidos kļūt skeptiski subjektīvs, kas nebūt mani nedrīkstētu atturēt no Cerības visu grāmatā aprakstīto piedzīvot, nonākot Mūžībā.

Kad mazo zēnu operēja, zēns esot nonācis Debesīs, sēdējis klēpī Jēzum, redzējis varavīkšņainu zirgu, izbaudījis Svētā Gara un Dieva Tēva, kā arī eņģeļa Gabriēla klātbūtni, detalizēti aprakstīja savu mirušo māsiņu, ko viņa māte zaudēja spontānajā abortā, kā arī tikās ar vecvectēvu... Detaļas mūsdienu skeptiskajam cilvēkam ir tik neticamas, ka pat man, garīguma literatūras lasītājam, atzīšos, reizēm kaut kāda neticības dzirksts iegailējās: "Vai tiešām tā varētu būt?" Taču, tanī pat laikā, grāmatas lasīšanas laikā, sirdī ielīst miers, jo, ja cilvēka sirdī ir Jēzus, tad Mūžībā cilvēks tiks glābts - tas ir pats galvenais vēstījums, ko vēsta mazais cilvēkbērns Koltons.

Grāmatā ir stāstīts ne tikai Koltona pieredzētais Debesīs, bet arī viņa tēva, mācītāja šaubas par savu ticību un Dieva lomu viņa dzīvē, kā arī tēvs izgāž dusmas pret Dievu, ka tas taisās atņemt viņam dēlu. Māte pārdzīvo iekšēju šoku un raizes, ka dēls varētu nomirt, taču Dievs turpina savu darbu, caur dakteri Holerenu atjauno Koltona veselību un uztic viņam evaņģelizācijas darbu, tā saliedējot ne tikai ģimeni, bet arī tēva draudzes locekļus, kuri Koltona slimības laikā izveidoja lūgšanu ķēdi un lūdza Dievam pēc Koltona glābšanas.

Grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, pat tādam cilvēkam, kas ir neticīgs, jo - lai vai kā arī nebūtu, patiesību mēs uzzināsim tikai aizejot Mūžībā, taču savas glābšanas dēļ mēs savās sirdīs taču varam pieņemt Miera Princi - Jēzu! Jo Koltons visiem arī vēlas darīt zināmu, ka Jēzus ļoti, ļoti mīl bērnus. Un šajā kontekstā varam atminēties Bībeles pantu par tapšanu kā bērniem, lai būtu vistuvāk Jēzum... Izvēlēsimies tuvākmīlestību, vienam otra cienīšanu, nešaubīšanos par garīguma nozīmi mūsu dzīvēs, jo nekas nevar būt Augstāks un Mūžīgāks par Mīlestību! Par to Mīlestību, kas nāk no tuvākā mīlestības parauga - Jēzus!

Dr. med. Ebens Aleksandrs "Debesu valstības pierādījums"

Mon, 14 Oct 2024 18:41:00 +0000

Grāmatas vāka fragments

Apskatu par šo brīnumaino piedzīvojumu, kāds aprakstīts grāmatā "Debesu valstības pierādījums. Neiroķirurga ceļojums aizsaulē", nav iespējams nemaz tik vienkārši uzrakstīt. Nav vienkārši tādēļ, ka jāspēj "iziet" no parastā cilvēka skata punkta uz šādām lietām un jāparaugās pārdabiski, pārpasaulīgi, apzinoties, ka mēs visi esam saistīti kādām neredzamām, bet tomēr, tomēr mūs pie sevis aicinošām un turošām saitēm, lai mēs apzinātos, ka esam un tiekam mīlēti un pieņemti tieši tādi, kādi mēs esam. Bezgalīga un beznosacījumu mīlestība ir visa Dievišķā Avota pamatā un rūpēs par mums, tiem, kas dzīvo šo nepilnīgo zemes dzīvi.

Grāmata nav izcili bieza, tajā ir tikai nedaudz vairāk par 200 lappusēm, tādēļ to var izlasīt kādās pāris stundās, ja atmet malā visus citus traucēkļus un darbus. Jo uzskatu, ka šī grāmata ir viena no tām literatūras pērlēm šai gadsimtā, kas ir jāizlasa ikvienam, lai izskaustu vai vismaz mazinātu to nemitīgo skepsi, kas ir mūsu līdzcilvēku sirdīs un prātos tai laikā, kad tādi cilvēki, kuri ir piedzīvojuši iespēju paviesoties Debesīs un to līdzdalīt apkārtējiem, nevis saskartos ar nesapratni un uzskatīšanu par "dīvaiņiem", bet saņemtu patiesu sapratni, jo viss, ko šie ļaudis stāsta, ir absolūta balta patiesība!

Kā jau tas man ir parasts, lasot jebkuru grāmatu, pa rokai turu līmkarodziņus, ar kuriem grāmatā atzīmēt interesantākās vietas vai atmiņā paturēt vērtos citātus un domugraudus. Un tā nu ir sanācis, ka arī šajā grāmatā diezgan daudzās vietās ir tapuši ielīmēti šie mazie, bet tik noderīgie līmkarodziņi. Šī grāmata patiešām spēj uzburt reālu ainu par to, kas mums ikvienam "draud" pēc mūsu ķermeniskās nāves - mēs iziesim cauri nepatīkamam ellei līdzīgam posmam, ko autors pēc savas pieredzes ir nosaucis par "Sliekas redzespunkta valstību", kurā dvēsele atrodas nepatīkamā, dubļiem līdzīgā smacējošā vietā, kurā ap tevi vijas tādi kā asinsvadi netīrā, dubļainā dzemdē vai koku saknes zemzemē. Autora vārdiem runājot, "izstarojot tumšu, netīri sarkanu krāsu, tie sniedzās lejup no kādas vietas tālu virs manis uz kādu vienlīdz tālu vietu zem manis." Bet ar to viss šis raksturojums nebeidzas, bet gan atklājas daudz kas nepatīkamāks un negaidītāks, lai visbeidzot tas finišētos ar ceļojumu Melodijas virpulī un došanos cauri Tunelim.

Protams, citēt šo grāmatu varētu bez gala un mitas, jo ar katru ielīmēto karodziņu paveras aizvien plašāk lauks domām, viedokļiem un pārdomām. Viena no grāmatas iesākumā esošajām atziņām ir sekojoša, kas reizē arī parāda mūsu pašu esības niecību salīdzinot ar to, kas vēl ar mums tikai notiks tālākā vai tuvākā nākotnē Mūžības kontekstā domājot: "Esot tur, es nebiju cilvēks. Es pat nebiju dzīvnieks. Es biju kaut kas pirms tam vai zem tā visa. Es vienkārši biju vientuļš apziņas punkts sarkanbrūnā bezlaika jūrā."

Taču mums jāatceras, ka tādas sajūtas autoru pārņēma, atrodoties kaut kur pirms patiesajām Debesīm un patiesās svētlaimes. Reliģijā, iespējams, ka to dēvē par elli vai ko tamlīdzīgu, es gan personīgi gribētu vairāk sliekties uz šķīstītavas pusi... Šķīstītavas pusi tādēļ, ka man šķiet, ka tajā notiek apziņas metamorfoze, lai tu saprastu, ka atsakoties no ego, tu vari kļūt vēl tuvāk un saplūst ar Dievišķo Avotu, kas seko pēc šī šķīstītavas posma. Nu kaut kā tamlīdzīgi.

Šī grāmata, nenoliedzami, ļauj mums ielūkoties arī šī ārsta, neiroķirurga, Dr. med. Ebena Aleksandra, patiesajā ikdienas dzīvē pirms šī, teiksim, negaidītā notikuma - nokļūšanas komā un ceļojumā aizsaules valstībā. Autors pats arī atzīstas, sakot, ka "tā arī nekad netiku atmetis iekšējās šaubas par to, kā tas viss reāli ir iespējams. Lai arī cik es uzaugot tiku kārojis ticēt Dievam, debesu valstībai un pēcnāves dzīvei, gadu desmiti akadēmiskās neiroķirurģijas dziļi zinātniskajā pasaulē bija radījuši pamatīgas šaubas par šādu lietu eksistenci. Modernā neirozinātne diktē, ka smadzenes rada apziņu - prātu, dvēseli, garu, vienalga, kādā vārdā izvēlaties nodēvēt neredzamo, netveramo sevis daļu, kas patiesi padara mūs par to, kas esam, - un šī nostāja šaubas man neradīja."

Gribu sacīt, kādēļ obligāti jums šī grāmata ir jāizlasa un jāiesaka to izlasīt visiem saviem apkārtējiem. Tas ir jāizdara kaut vai tikai tādēļ, lai saprastu un apzinātos, ka ikviens no mums tiek un ir mīlēts no Dievišķā Avota, no šīs mīlestības upes, jo tā ir mīlestība, kurā ietvertas visas mīlestības, kādas vien varam pazīt šeit, dzīvojot nepilnīgo zemes dzīvi, bet tai pat laikā - Dievišķā Avota mīlestība ir vispatiesākā un vistīrākā mīlestība, kas mums ikvienam pauž trīs dzīvē ievērojamas un vērā paturamas atziņas:

"Tu esi mīlēts un lolots, no visas sirds, mūžīgi."
"Tev nav no kā bīties."
"Tu neko nevari izdarīt aplam."

Atcerieties šos vārdus un īstenojiet tuvākmīlestību ne tikai pret saviem vistuvākajiem, bet pret ikvienu, ko sastopat savā ceļā! Jo tāds ir Dievišķā Avota aicinājums.