DidzisKukainis.lv - ..iz intervijām..

Teologs un garīgās izaugsmes skolotājs Juris Rubenis: "Aiziešana bija sāpīgākais lēmums manā dzīvē"

Fri, 24 Aug 2018 20:01:00 +0000

Foto: atrasts internetā, google.lv

Ieskats dažās atziņās, kuras intervijā žurnālam "Ieva" 2018. gada 15. augustā paudis bijušais luterāņu mācītājs Juris Rubenis, tagadējais Integrālās izglītības institūta programmas direktors un meditāciju nama "Elijas nams" retrītu un garīgās izaugsmes skolotājs.

"Lielākos lēmumus dzīvē cilvēki pieņem, ne tikai pamatojoties uz prāta apsvērumiem, bet arī ieklausoties savā sirdī, savā iekšējā pasaulē, kura neizsaka savu viedokli ar vārdiem un racionāliem apzīmējumiem."

***

"Cīņā katrs savus uzskatus tikai nostiprina. Bieži izvēlas argumentus, kas apstiprina viņa pārliecību, un neskatās uz tiem, kas neapstiprina. Tāpēc parasti šādas cīņas ir negatīvas enerģijas vairošana un liela laika tērēšana. Vai kāds no tā iegūst?"

***

"Aiziešana - tā bija mācību stunda man pašam. Pieņemt dažādību, pieņemt, ka cilvēki lietas redz diametrāli pretēji. Pieņemt, ka neesmu pats pareizākais un gudrākais cilvēks pasaulē, ka es mēdzu kļūdīties. Aiziešana bija mana vienīgā iespēja nesākt cīnīties."

***

"Beidzamajos gados ļoti ieklausos savā dvēselē un daru, ko jūtu tur. Galva ir spekulatīvs instruments, tā var jums piegādāt vajadzīgos slēdzienus vienā vai otrā krāsā. Vienīgi mūsu dvēsele nemelo. Tā nav atkarīga no mūsu prāta slēdzieniem. [..] Taču izšķirīgi svarīgi ir ieklausīties tajā, izmantot dvēseli kā navigācijas instrumentu. Ja to neatklājam, tad garīgums mums ir tikai noteikumu sistēma. Tad labus pieņēmumus tu vari izmantot pilnīgi nepareizā, katastrofālā veidā. Ja nav iekšējās pieredzes, tad principā tu vari būt tikai prasmīgs vai labticīgs burta kalps."

***

"Ja vēlies sekot Jēzum dziļākajā izpratnē, nevis tikai noteiktai priekšstatu sistēmai par viņu - un man tas ir svarīgi -, kādā brīdī tu nonāc spriedzes attiecībās ar sistēmu. Visas lielās garīgās tradīcijas runā par nomiršanu sev. Man aiziešana bija liela nomiršana sev. Īsta, smaga un sāpīga."

***

"Tomēr... Ja tu apvainojies uz notikumiem, kas atgadās ar tevi, tad tu apvainojies uz pasauli. Bet vai tas nav mazliet muļķīgi? Apvainoties uz pasauli, ka tā uzdrīkstas nebūt tāda, kā gaidu... Baigi nelaimīga ir tāda dzīve aizvainojumā."

***

"Un šis [braucot uz dažādiem semināriem un retrītiem] ir labākais naudas tērēšanas veids, jo tu ieguldi sevī, savā attīstībā. Ar savu attieksmi pret lietām vai notikumiem signalizējam par tās nozīmību savā dzīvē. Ja esmu gatavs maksāt tikai eiro, tas parāda, kāda vieta attiecīgajai lietai, notikumam ir manā dzīvē."

****

"Labs garīgums ir tas, kurš nevis attīsta cilvēkā atkarību, bet palīdz atbrīvoties no visu veidu atkarībām. Labs garīgs padomdevējs dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk viņš kļūtu nevajadzīgs, lai bez viņa varētu iztikt."

***

"Mēs dzīvojam sarežģītā, saspringtā pasaulē, kur nav skaidru atbilžu, dzīve ir ambivalenta. Kā varam visnozīmīgākajā veidā būt noderīgi cits citam? Vienkārši - palīdzot dzīvot. Aiz šiem vārdiem saredzu ļoti lielus dziļumus. Tā ir jēga, kāpēc esam laulībā, kāpēc meklējam draugus. Lai būtu kāds cilvēks, ar kuru parunāt par visu, kas tevī notiek. Un cik labi, ja ir kāds, kas tevi dzird, sajūt, atspoguļo un palīdz tev dzīvot."

***

"Un vēl - uzskatu, ka svarīga dzīves daļa ir kļūdas. [..] Visi kļūdās. Visi! Neiedomājies, ka tu varēsi savu dzīvi nodzīvot nekļūdoties. Tā ir atvieglojoša vēsts, kas pasaka - kļūda ir daļa no attīstības. Jo dažkārt visvairāk iemācāmies, kad izdarām kaut ko nepareizi. Jautājums tikai, ko mēs ar šīm kļūdām darām - mācāmies, nostumjam malā vai izmantojam kā materiālu, lai sevi visu mūžu apsūdzētu un dzītu zemē."

***

"Kristietības centrālā vēsts ir par nomiršanu un augšāmcelšanos. Dzīves vidū, nevis nogalē. Dzīves vidū! Tā vienkārši runājot - lai īsti sāktos dzīve, tev ir jāpamostas. Jāpamostas kā garīgai būtnei. Lai šis klikšķis notiktu, divi pasaulē labākie skolotāji ir mīlestība un ciešanas. Jo tos abus nav iespējams nolikt malā. Kad tu esi iemīlējies, ko tu vari izdarīt? Kad tev sāp - ko tu vari izdarīt? Šie skolotāji tevi atplēš vaļā, izved lielākā plašumā. Tu šķietami nomirsti, bet beigās saproti - tu nemaz neesi nomiris. Tikai ar katru nomiršanas reizi kļuvis plašāks, mīlošāks cilvēks."

***

"Ticība ir paļaušanās Dievam. Tavu iepriekšizveidoto priekšstatu nomiršana. Mēs cīnāmies ar Dievu, gribam viņu iespiest mūsu konceptos, priekšstatos. Dievam vajag rīkoties tā un tā! Taču iedomājieties, kāds šoks būtu cilvēkiem, kas sevi uzskata par fundamentāliem kristiešiem, ja viņi ieraudzītu, kāds Dievs ir patiesībā. Cik mīlošs, cik piedodošs... Galvenais, lai mūsu aizspriedumi ar laiku neveido lielāko daļu no mūsu uztveres. Lai tas tā nenotiktu, nepieciešama mūsu pašu pieredze. Tur nelīdz citu sarakstītas grāmatas, skaisti sprediķi, svarīgas lekcijas. Tikai paša pieredze."

***

"Ja depozīti netiek kustināti... Cilvēks līdzinās katordzniekam, kam savulaik ar ķēdi pie kājas piesēja milzīgu akmeni. Meklē grūtuma iemeslu visos iespējamos virzienos, projicē citos, jo droši vien citi vainīgi. Līdz ieraugi, ka tevī pašā ir neatrisinātas lietas. Jo vairāk akmeņu pie kājām, jo ievainojošāki mēs esam pret citiem cilvēkiem. Ja cilvēkā ir miers, iekšēji viņš ir izlīdzinājies, viņš parasti atrod arī labu veidu, kā reaģēt uz uzbrukumiem, nevairojot sāpes. Parasti jau darām pāri citiem, sāpinām viņus tāpēc, ka pašiem sāp."

***

"Taču - ja neesi atradis dziļumu sevī, nevari atrast dziļumu attiecībās.Tev vienkārši tas neienāk prātā. Svarīgākā lieta, kas jāmācās, - prasme sarunāties. Tā vienmēr sākas ar vēlēšanos dzirdēt otru cilvēku. Nevis pateikt savu sakāmo, bet dzirdēt otru... Ja tu nedzirdi otru, tu nespēj ar viņu runāt. Ja tu esi kurls pret otru, arī visas tavas runas ir nulles vērtībā."

***

"Es esmu laimīgāks. Laime, protams, ir sarežģīti izmērāma. Taču to es saredzu kā saskaņu ar savu dvēseli, kā uzdrīkstēšanos izdzīvot to, kas manī jautā pēc izdzīvošanas. Tas nenozīmē, ka esmu iestrēdzis laimes izjūtā, to nevar ieslēgt stand by režīmā un noturēt. Ir izaicinoši brīži, kad saproti - tev vēl ļoti daudz jāstrādā. Taču jūtos laimīgāks nekā agrāk, jo pēdējos gados esmu uzdrīkstējies būt patiess."

***

Svētību un bagātas Dieva žēlastības turpmākajā darbā, Skolotāj Juri! Paldies par visu, ko esi sniedzis un turpini sniegt mūsu sabiedrības garīgajai un dvēseles pasaules izaugsmei!

Sūfisma pētnieks Viljams Čitiks: "Viņš ne Viņš" | Atziņas

Tue, 15 Aug 2017 19:14:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Lai gan ļoti cītīgi cenšos iegādāties un lasīt domāšanu veicinošo un prātu asinošo žurnālu "Rīgas laiks", retāk sanāk tajā publicētās intervijas tā padziļinātāk pārdomāt, piefiksēt sev kādas atziņas un ar tām caur šo blogu padalīties arīdzan ar maniem lasītājiem un sekotājiem. Tad nu esmu nolēmis drusku "laboties" un tā sirsnīgāk iedziļināties šī gada augusta "Rīgas laiks" žurnāla numurā, jo tur ir publicēta intervija ar ievērojamu islāma tekstu pētnieku un interpretu Viljamu Čitiku, kura teiktajā nudien ir vērts ieklausīties. Arī tādā kontekstā, kādā man vairāk interesē, respektīvi, viņš pieskaras arī sūfismam, kas ir arī mans interešu loks attiecībā uz islāma tekstiem, ja mēs tā pavisam godīgi runājam. Īsti citi islāma teksti mani ne visai interesē, bet sūfismā ir kaut kas iedvesmojošs, aizraujošs, interesants, pat savā veidā noslēpumains un mistisks. Ne velti to [sūfismu] tā arī dēvē - par islāma mistisko mācību un atzaru. Pilnu interviju ar Viljamu Čitiku lasiet "RL" 2017. gada augusta drukātajā numurā vai arī RL mājaslapā. Intervijas autors Arnis Rītups par Čitiku saka: "Čitika rūpīgais darbs ar Ibn Arabī un Džalāladīna Rūmī tekstiem sakņojas plašākā interesē par sūfismu kā islāma sirdi. Šīs sirds saprašanā neiztikt bez prāta darba, taču prāts, kas te nepieciešams, ir uzmanīgas atvērtības un koncentrētas ieklausīšanās prāts."

"Šajā tradīcijā tiek vienkārši pieņemts par aksiomu, ka nav cita dieva kā vien Dievs. Proti, nav citas realitātes kā vienīgi tas, kas ir patiesi reāls, un jebkura lieta jāaplūko caur šī viena punkta prizmu."

***

"Viss nāk no Dieva, viss atgriežas pie Dieva. Tā ir viena no islāma filozofijas pamata atziņām, viena no galvenajām idejām Korānā, kur sacīts: Dievs rada visu, un Dievs liek visam atgriezties."

***

"Ikvienam neizbēgami ir savs unikālais skatpunkts. Vienkārši tāpēc, ka radīšanā nekas neatkārtojas. Radīšana ir Dieva pašizpausme. Un šajā pašizpausmes aktā Dievs nekad neatkārtojas. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un katra Dieva līdzība ir unikāla. Un katra no tām neizbēgami - ontoloģiski, epistemoloģiski - iemieso savu skatpunktu. Daži no šiem skatpunktiem trāpa mērķi, citi - ne; vispārīgi runājot, mēs varam uzticēties tiem skatpunktiem, ko piedāvā pravieši. [..] Tas nozīmē, ka dažādās pieejas, ko piedāvā dažādas reliģijas, arī ir leģitīmas [tiek pieņemti kā visnotaļ leģitīmi skatpunkti, no kuriem iespējams sasniegt cilvēcisku pilnību], katra savā kontekstā."

***

"Nav zināms, kas mēs esam, un tas nebūs zināms līdz brīdim, kad mēs nomirsim. Nāve ir tas punkts, kurā mūsu vieta, kas šobrīd ir nezināma, atklājas mums pašiem un Dievam. Bet līdz tam mēs esam atpakaļceļā pie Dieva, no kura esam nākuši, taču no mūsu skatpunkta precīzais gājums, pa kādu mēs virzāmies, nav noteikts. Tas, kā mēs atgriežamies pie Dieva, lielā mērā atkarīgs no tā, kā mēs izmantojam mums dotos talantus un spējas."

***

"Un ņemot vērā mūsu ierobežoto mūža garumu, vai nevajadzētu izvēlēties ceļu, kas sola pavērt neierobežotas zināšanas? [..] Tā ir aksioma, ka pasaule atgriezīsies pie Dieva. Nāve ir vienkārši stāvokļa maiņa. Visa filozofija ir gatavošanās nāvei. Visa dzīve ir vienkārši gatavošanās brīdim, kad mēs uzzināsim bezgalīgo. Kad mēs mirsim, tad, protams, kā saka Korāns, plīvurs tiks pacelts un mēs visu ieraudzīsim skaidri, taču... mēs redzēsim tikai to, ko spējam ieraudzīt. Visu savas dzīves gaitu mēs attīstām šo savu spēju."

***

"Katrs no mums būs pilnīgi unikāls. Ibn Arabī to formulē tā: dzīves laikā visi cilvēki ir aptuveni vienādi. Nāvē tas vairs nav iespējams. Tāpēc, ka nāvē cilvēks tiek izvērsts ar iekšpusi uz āru."

***

"Mēs savas dzīves laikā attīstāmies. Es šodien neesmu tas pats cilvēks, kas biju pirms gada. Mēs vienmēr maināmies - ideālā gadījumā uz augšu, bet iespējams arī augšup un lejup. Un mēs varam arī regresēt. [..] Sasniegtā "vieta" ir paliekoša. No tās nevar izkrist. Ja tu no tās izkrīti, tad patiesībā nemaz nebiji to sasniedzis."

***

"Tādas personības kā Ibn Arabī, Rūmī kā domātājs, ne tikai mīlas dzejnieks - vairums vispār nesaprot, par ko šie cilvēki runā. Vārdus jau saprot, bet viņiem nav sajēgas par šo pasaules uzskatu. Tāpēc, ka viņi paši dzīvo ar mūsu pasaules uzskatu, es domāju - zinātnisku, ateistisku."

***

"Kurā skolā tagad māca, ka tu esi atbildīgs par savu dzīvi - tādā izpratnē, ka tev par to prasīs norēķinu pēc nāves?To nemāca nevienā skolā!"

***

"Ņemsim vērā, pirmkārt, kultūras kontekstu. Korāns saka, ka Dievs vienmēr sūta cilvēkiem pravieti, kurš runā savas tautas valodā. [..] "Mēs esam sūtījuši praviešus visām tautām." [Jēzus, Buda, Konfūcijs] - pilnīgi noteikti ir pravieši. Tāpēc, ka tas, ko viņi māca, ir patiesība. [..] Tātad, būtībā priekšstats par pravieti ir tāds, ka Dievs savā žēlastībā un gudrībā zina, ka cilvēkiem nav dots iepazīt viņu pašu par sevi; viņi nevar paši atrast atpakaļceļu uz savu pirmavotu, tāpēc dievišķā žēlastība prasa, lai Dievs cilvēkiem parāda pareizo ceļu. Un to viņš dara, sūtot pie cilvēkiem praviešus. "

***

"Kāpēc tas ir kaut kas skaists - atcerēties Dievu? Tāpēc, ka Dievs ir skaists. Dievs ir visa skaistā avots, viņš pats ir skaists... Atklājot sevi... Skaistos veidos. Korāns par Dievu saka, ka viss, ko viņš radījis, ir skaists. Tāpēc tas, ko mēs redzam, kad ieraugām kaut ko skaistu, ir samērā tiešs Dieva skaistuma atspulgs. Taču nevienai radītai būtnei nepiemīt nekas savs; visu, ko tā saņem, tām dod esamības dāvātājs..."

***

"Sūfiju mācībā lielākoties pieņem, ka patība sastāv no trim pamatlīmeņiem. Viens ir tas es, kas pavēl darīt neglītas lietas, un tas ir tas es, ar kuru jācīnās. Otrs ir pārmetošais es, tas, kurš vaino sevi par saviem trūkumiem. Un tas ir labi, jo tu apzinies savas nepilnības un, ja tu tās apzinies, tu centies sevī kaut ko mainīt. Un augstākās pakāpes patība, kas, kā tiek uzskatīts, piemīt praviešiem un varbūt kādam no svētajiem: "dvēsele, kas atradusi mieru". Dvēsele, mierā ar Dievu. Saprotams, ka ar to necīnās - to cenšas sasniegt."

***

"Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis? - Ka es neko nezinu. Kāda jēga dzīvei, kas noved tikai pie atziņas, ka tu neko nezini? - Dievs zina visu. Ja es vispār jebko kaut kad sapratīšu, tad tikai caur paļāvību uz Viņu."

Pēteris Kļava: Neviens nav vainīgs

Sun, 11 Dec 2016 15:23:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Reizēm ir vērts aiziet ciemos, lai uzzinātu, kurā žurnālā kāda vērtīga intervija nopublicēta, jo man pašam neienāktu prātā pārlasīt visu žurnālu virsrakstus, lai piefiksētu vērtīgas sarunas ar patiesi nozīmīgiem cilvēkiem. Tā es biju ciemos pie "Neatkarīgās izglītības biedrības", kur klausījos un skatījos sarunu ar mācītāju un teologu Juri Cālīti, un pēc sarunas nejauši uzzināju, ka jaunajā "Unā" esot saruna ar reanimatologu Pēteri Kļavu. Braucu mājās, gāju kioskā pie stenda un pirku tik šo žurnālu nost, jo ar Pēteri interviju nevarētu palaist garām. Pēteris Kļava noteikti daudziem liekas skarbs, ass, pat nežēlīgs savos izteikumos, tāda sajūta varētu rasties, kad palasa arī šo interviju, bet - ja spēj izlobīt būtiskāko un labākās atziņas no ikvienas intervijas, tad tas noder kā savveida vieduma skolotājs. Un Pēteris Kļava, neapšaubāmi, tāds ir. Lai arī ne visam es pilnībā piekristu, tomēr ir lietas, kuras es viņa sacītajā saklausu un tās akceptēju, tādēļ - šī bloga lasītāji, nododu jūsu rīcībā tās intervijas atziņas, kas ir vērtīgas, lai paturētu redzeslokā un ieklausītos to domā! Lai noder!

Vairāk lasiet decembra UNĀ un ekiosks.lv

Cilvēka vērtību sistēma ir viņa dosjē.

No vienas puses - ja kāds lielās ar savu vērtību sistēmu, visdrīzāk viņš ir intelektuāls narciss. No otras puses - kas ir vērtības? Tie ir pieņēmumi. Eksistence ir koncepcija, tā ir vienošanās un piemērošanās tam, kas tiek pieņemts par vērtīgu.
Galīgā aptumšošanās notiek, kad cilvēks, nesaprotot sevi, izdomā vērtības vai pieņem tās, kuras piedāvā šodienas pirkšanas un pārdošanas civilizācija.

Visos cilvēkos ir šī dievišķā mūza un garīgais kroplis.

Un vērtība ir līdzsvars, savas vietas apzināšanās. Cilvēka inteliģenci raksturo atturība. Neviens inteliģents cilvēks nekad nepretendēs uz Amerikas prezidenta vietu.
Ja kādam ir vēlme sevi prezentēt vai vēlme, lai viņu novērtētu, tas ir smags garīgs defekts. Un tajā pašā reizē - ja nav ambīciju, cilvēks nevar būt radošs.
Jo - kas tad ir vērtība? Tā ir salīdzinājums. Bet, ja tu kaut ko salīdzini, tad neesi vieds, jo gribi izvēlēties, bet izvēle ir duālisms. Un, kā teica Laodzi, kad cilvēks ieraudzīja, ka kaut kas ir labs, radās sliktais.
Jā, vergi ievēl vergturus. Tieši tā. Un es redzu, ka cilvēki ir palikuši trulāki, neintelektuālāki. Lietas ir jāsauc īstajā vārdā. Protams, tādi nav visi, bet pamatmasa ir.
Cilvēki Latvijā pārtiek no tenkām, viņi barojas no citu cilvēku apakšveļas. Tas ir Latvijas dosjē. Man tas tiešām liekas primitīvi.

Tas ir valsts sabrukuma dosjē, kad paši slīcēji, slimnieki un nabagi mēģina glābties.

Neviens nav vainīgs. Bet to pateikt ir bīstami, jo apskaidrotu cilvēku vairs neinteresē šī pasaule. Viņš redz, ka viss ir kārtībā.
Tāpēc tā ir milzīga atbildība, lai cilvēki pareizi saprot informāciju.

Cilvēkam ir tiesības nomirt. Viņam ir arī tiesības nebūt reanimētam.

Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana. Kādreiz cilvēkiem notiek ārprātīgi notikumi, bet viņi tik un tā neko nesaprot. Ja kādu interesē otra cilvēka vai slavenību dzīve, viņš ir garīgi slims, iekšēji nepietiekams.

Reti ir tādi cilvēki, kuri turpina informatīvi, garīgi apzināties, ka dzīve turpinās.

Uzskatu, ka tas ir vienkārši viduslaiciski - dzīvē atskaitīties tikai olbaltumu līmenī. Tas, ko es daru, - gribu paplašināt uzskatu, ka apziņa nav olbaltums, ka apziņa ir nepārtraukta.
Es prasu jums, cienījamo lasītāj, ko jūs teiksiet bērnam - kas būs pēc tam? Viņš prasa konkrēti - kas būs pēc tam, kad es nomiršu? Bērniem ir vajadzīgas zināšanas. Tā ir cita paaudze. Ticība ir ļoti svarīga. Es nenoliedzu. Bet vajag precīzas zināšanas. Jūs visi mirsiet. Un ko jūs, cilvēki, tādā brīdī gribētu dzirdēt? Kas tad ir pamatvērtība? Viss atkarīgs no tā, cik tu esi sapratis sevi.

Pasaulē vispār viss ir savādāk. Tu vienmēr esi. Tu kādreiz nebiji uz Zemes, tu to varbūt neatceries, bet noteikti tev ir bijuši sapņi, kuros esi lidojis, redzējis skaistas pasaules. Nu, redzi, tā arī būs pēc tam. Uz īsu brīdi būs grūti, bet pēc tam tu lidosi tālāk ļoti skaistā pasaulē.

Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana.
Tas ir mans pienākums - cilvēkiem intelektuāli palīdzēt uztvert šo notikumu [nāvi], jo nav tāda cilvēka, kas no nāves nebaidītos.
Visi jūt. Nāve ir atskaites sistēma visam. Ne jau piedzimšana, bet nāve ir saprašanas epicentrs. Visa dzīve zemapziņā ir pakārtota nāves bailēm.

Visu mūžu gatavojos nāvei, jo tā ir dzīves auglis. Nāve ir restarts. Tas ir tavu beigu kvalitātes rādītājs. Tāpēc tā nav nāve, tā ir ražas novākšana. Būtībā tu visu mūžu sēj un vienā dienā tas tiek nopļauts. Līdzi neko nepaņemsi. Jautājums - ko tu esi iesējis?

Cilvēks dzīvo ar jēdzieniem laime, gandarījums un vērtība, bet tie visi ir prāta izdomājumi, tās ir koncepcijas. Tas nav nekas gudrs.

Elle un paradīze ir prātā. Bet prāts nav jēga, prāta avots ir jēga.

Šī dzīve nav maiga un tīra. Tā ir rupja. Riktīgi rupja. Tāpēc kaut kādi kompromisi ir vajadzīgi.

Domāju, ka ļoti svarīgi, lai vīrietis ir godprātīgs profesionālis. Un tajā pašā laikā profesija nav dzīves jēga. Lai vīrietis nekautrējas studēt sevi garīgi, lai palasa Ziedoņa epifānijas. Ir svarīgi, lai cilvēki mācās, nevis balstās uz pārdzīvojumiem. Visa pasaule, filmas, māksla balstās uz pārdzīvojumu, bet tas nevienu nav attīstījis.

Cilvēki vairojas nesankcionēti kā mencas. Mani tas sadusmo. Viņi nav cienīgi būt par vecākiem, bet viņi to dara kā dzīvnieki. Viņi ne par ko neatbild. Tās ir manas galvenās dusmas. Es ļoti daudzus no viņiem sterilizētu. Domāju, ka sabiedrība pie tā nonāks. Nu, nevar ļaut radīt ciešanas tādos apmēros, kā to dara šie pirmās kastas līmeņa [cilvēki, kuri nesaprot, ka viņi vispār neko nesaprot; tādi ir 96% sabiedrības - P.K.] nelaimīgie cilvēki. Viņi nav vainīgi, bet kādam tas ir jākontrolē.
Un tad man ir dusmas, kad redzu, ka ļoti labs cilvēks tērē savu dzīvi bezjēdzīgām nodarbēm un ļaujas primitīvu refleksu apmierināšanai. Tad man ir žēl. Un no malas jau nevar palīdzēt, bet liekas, ka tev ir tiesības to pateikt. Kaut gan - ja tev neprasa, kādas tev ir tiesības?
Mums jāpaliek tīrākiem, labākiem un viedākiem.

Atziņas un domugraudi ņemti no intervijas ar reanimatologu Pēteri Kļavu žurnālā "Una" (DEC / 2016)

Vīrietis mežā - mācītājs Juris Rubenis | Atziņas

Wed, 16 Nov 2016 15:04:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Žurnāla "Santa" 25 gadu jubilejas numuru iegādājos tikai viena vienīga iemesla dēļ - tajā publicēta žurnāla galvenās redaktores Santas Dansbergas-Ančas saruna ar vīrieti mežā - mācītāju, teologu un domātāju Juri Rubeni. Kā raksta Santa, "Juris Rubenis pašlaik uzskatāms par vienu no latviešu garīgajiem līderiem" un es pilnībā varu tam tikai piekrist. Mācītājs Rubenis ir tas cilvēks, kura sirdsgudrajā padomā vajadzētu ieklausīties, no kura ir iespējams ļoti daudz ko gūt savai dvēselei un iekšējās pasaules izkopšanai, kā arī - saprasto nodot tālāk. Pavisam nesen apgādā "Zvaigzne ABC" klajā nāca Jura Rubeņa jaunākais darbs - grāmata par attiecībām, mīlestību un, jā, arī seksu - "Viņa un Viņš" (mans apskats lasāms šeit | 10 atziņas no grāmatas - šeit). Šajā publikācijā es ar sava bloga starpniecību vēlos līdzdalīt tās atziņas, kas uzrunāja mani lasīšanas gaitā un kuras nudien ir vērts piefiksēt, paturēt savā redzeslokā un laiku pa laikam pārlasot, neaizmirst! Lai svētīgi un noderīgi, mīļie draugi!

Brīva telpa, kurā neesi apspiests, izrādās, ļauj izpausties visam, kas ir mūsos, arī tam, kas nemaz nav patīkams.
Mums jāatvadās no infantiliem vaidiem un jāsaprot, ka daudzas lietas tavā vietā neviens nedarīs. Brīvā sabiedrībā tev jāuzņemas visa atbildība. Un dažiem tas nepatīk. Man tas patīk.

Dzīves izaicinājumi automātiski visus cilvēkus nedara labākus.

Brīva sabiedrība parāda, ka ir tūkstošiem viedokļu. Visdažādāko. Mēs bieži nenovērtējam labās lietas.
Varbūt tu arī kļūdies, zaudē, bet reizē tas ir ļoti interesanti. Vari sevī atrast spējas un talantus, par kuriem ļoti sakārtotās valstīs varbūt neko neuzzinātu, jo būtu maza skrūvīte noteiktā mašinērijā.

Dažkārt tie skaistākie brīži manā dzīvē ir bijuši, kad, šķiet, parasti cilvēki kaut ko ļoti svarīgu ir iemācījuši man. Ir tāds vārds pazemība, un šis vārds nozīmē, ka neviens nekad nav gatavs un neviens visu līdz galam nezina. Nekad to neaizmirsti!

Dzīves notikumi tev vēlreiz liek apsēsties skolas solā un vēlreiz pabeigt vēl vienu augstskolu. Un tikai ar gadiem saproti, ka gandrīz viss ir citādi, nekā izskatās.
Dzīves produktīvai attīstībai ir labi atcerēties, ka nezinu, kurp eju, un varu piedalīties tādā lielā, skaistā plūsmā. Nevis nosaku kailu mērķi un eju tam pretī.
Manī ir notikušas lielas pārmaiņas. Tu ieraugi un spēj novērtēt otra cilvēka fantastiski lielo nozīmi sevis veidošanā un pamodināšanā.
Dzīvot mežā ir skaisti. Jā, man patīk dzīve mežā, bet arī saprotu, ka tā ir liela privilēģija. Dzīvei mežā ir savs skaistums, bet tā nav aizbēgšana no pasaules, drīzāk vietas atrašana, kura tev labāk palīdz apjaust tos uzdevumus, kas jāpaveic pašam sevī.
Labākās lietas manā dzīvē ir notikušas, paklausot iekšējam mudinājumam.

Es pat formulētu, ka garīgums pēc būtības nav stāsts par kaut kādām ceremonijām. Garīgums ir labprātīga atvērtība pārmaiņām sevī. Nekad neapstāties un nesacīt sev - nu viss ir labi.

Viens no lielajiem tēliem garīgajās tradīcijās ir ceļš. Ceļā tu ej no tā, ko pazīsti, pretim tam, ko nepazīsti, un pat nevari iedomāties, kas būs priekšā. Ceļš ir situācija, kuru tu nekontrolē. Tu atdod sevi procesam. Un tieši neparedzamās lietas ir tās foršās, kas notiek cilvēka dzīvē.

Dziļākais nervs ir palikt ceļā un būt atvērtam pārmaiņām.

Mūsu egocentriskā sistēma visu laiku baidās. Tāpēc lielākais mudinājums ir cilvēkam palīdzēt pārvarēt bailes. Uzdrīkstēties pārspēt bailes nav vienkārši. Ja izaicinājumi ir lieli, tad arī bailes ir lielas.
Cilvēkā ir divas pretējas vilkmes. Viena vilkme ir palikt tur, kur esi, jo gribas noturēt pierasto status quo. Bet līdzās ir otra, dziļuma vilkme, milzīgs evolūcijas spriegums, kas grib augt un spert jaunu soli tālāk. Iespējams, tās ir pašas skaistākās lietas, kas tad notiek caur mums. Bet tas tiešām nav viegli. Tāpēc nevajag pārmest cilvēkiem, kuriem nav bijusi šāda drosme. Turklāt, kad šīs lietas notiek, tu visu laiku jūti, ka nav jau tā, ka tu viens to dari. Tu esi tikai starpnieks lielām lietām. Un tas palīdz paturēt veselīgu pazemību. Stāsts ir par to, ka tu saskati citu perspektīvu - ka caur tevi notiek lietas. Tā ir dāvana tev, un tā ir ļoti skaista sajūta.

Mācies pats uzņemties atbildību!

Vienmēr esmu mēģinājis parādīt ko tālāk un vairāk par sevi. Visi esam ar savām attīstītajām, neattīstītajām pusēm, bet viens otram varam palīdzēt, daloties ar to, ko katrs esam sapratuši. Līdz galam svarīgu otram vari pateikt tikai tad, ja pats iekšēji esi to piedzīvojis.

Aiz visvisādām citām lietām vienmēr slēpjas meklējums pēc sevis paša. Tātad mēs meklējam savu dziļuma vai gara dimensiju.

Varbūt viens no tēliem, kā es aprakstītu mīlestību, ir atvērtība un iekļaujoša pieņemšana. Tas tevi pašu padara laimīgāku, jo, izrādās, ir skaisti būt atvērtam un iekļaujošam. Tu esi piedzimis šajā pasaulē un meklē apstiprinājumu, ka esi gaidīts, mīlēts un pieņemts tāds, kāds esi.
Tu atspoguļo to, ko piedzīvo.
Principā mīlestības attiecības nozīmē attiecības starp diviem ļoti, ļoti problemātiskiem cilvēkiem, un tikai tad, kad viņi atveras un pieņem viens otru, var notikt lielais brīnums. Mēs varam dot stimulu otram augt. Tu nevari automātiski mīlēt cilvēci. Tu vari mīlēt konkrētus cilvēkus un mīlestības telpu lēnām paplašināt.
Mīlestība nenozīmē bezzobainu attieksmi pret pasauli! Mīlošais skatupunkts nozīmē, ka arī saspringtā situācijā tu cilvēkā, kurš objektīvi dara nepareizas lietas, turpini redzēt cilvēku.
Viduslaiku domātājs Bonaventura ir sacījis, ka Dievs atšķirībā no cilvēkiem, kuri mēdz viens otru piespiest ar varu, spēj darīt lietas ar mīlestību.

Mīlestība ir milzīgs spēks. Tā nav bezformīga, izļumējusi nostāja, bet milzīga izaicinoša jauda.

Mēs bieži neprotam ar pateicību un prieku novērtēt to, kas mums jau ir. Principā daudziem nekad nav labi. Bet garīga pieeja vienmēr ir pateicīga.

Mums ir jāmācās izlīgt ar sevi, pieņemt un saprast sevi.

Dzīve jau notiek tikai šajā mirklī. Mana dzīves kvalitāte nozīmē, cik priecīgs, apmierināts un līdzsvarots jūtos šajā mirklī. Ja es saku: "Nē, arvien kaut kur ir labāk," - tad nonāku nebeidzamā skrējienā un visa mūža garumā esmu sarūgtināts, neapmierināts un dusmīgs.

Arī iekšēja vientulība drīzāk ir uzdevums, ko mēs atrisinām vai neatrisinām attiecībās paši ar sevi. Tur īsti no malas palīdzēt nevar neviens. Domāju, ka liela daļa cilvēku dzīvo ļoti sliktās attiecībās ar sevi. Pat agresijā.

Garīgums nenozīmē iestāšanos reliģiskā organizācijā, bet gatavību strādāt ar sevi. Mums nevienam nav jāizliekas par kaut ko, kas neesam. Garīgums ir uzdrīkstēšanās būt patiesam un autentiskam cilvēkam.

Attiecībās vienmēr ir kritiski posmi, kuros mums jāsaprot, kāpēc ir svarīgi būt kopā tieši ar šo cilvēku. Tie ir tādi trausli, bet vienlaikus arī ļoti motivējoši brīži. Tam ir jāiet cauri pilnīgi visiem cilvēkiem, un neiedomāsimies, ka ir kādas attiecības, kurās ceļš ir rožlapiņām kaisīts līdz finālam! Patiesībā tikai ar gadiem mēs spējam novērtēt to milzīgo vērtību, kāda mūsu dzīvē ir tevi saprotošam, pieņemošam, mīlošam cilvēkam blakus. Tas ir pats lielākais dārgums, kas šajā pasaulē ir dabūjams.
Dieva klātbūtne ir klātesoša mums visiem. Bet visspilgtāk mēs varam to nojaust caur mīļoto cilvēku. Bet tāpēc visiem, kuri ir vientuļi, nav jājūtas mazvērtīgiem. Cilvēkam jāskatās, kā godīgi izdzīvot savu dzīves uzdevumu tajā situācijā, kurā atrodas. Vajadzētu mācīties redzēt, ka arī citās attiecībās ir liels potenciāls. Ja mēs neatrodam vīrieti vai sievieti blakus, bibliskais teksts tik un tā paliek spēkā - nav labi būt vienam. Tev līdzās ir cilvēki, un tajās attiecībās, kas tev ir pieejamas, vari izdzīvot un īstenot daudzas skaistas lietas.

Bet mācies būt atvērts! Nenoraksti sevi! Ja mēs paši sevi norakstām, tad sevi paralizējam un apstādinām. Mēs sūtām noteiktus signālus apkārtējiem - netuvojies man! Tāpēc ir ļoti svarīgi paturēt atvērtību.

Krīžu brīžos cilvēkam nevis tik daudz jāfokusē uzmanība, kas otrā ir kļūdains, bet vajadzētu pievērst uzmanību sev un pajautāt - kas manī ir problemātisks? Jo esmu līdzdalīgs šajā situācijā. Nereti tā var būt ļoti laba atslēdziņa attiecību risināšanā, jo es nevaru piespiest otru mainīties, bet varu diezgan daudz izdarīt pats ar sevi. Vienādojums mainās, ja mainās viens elements vienādojumā. Ja tu bēdz no attiecībām, kad tās liek mainīties tev pašam, emigrē no vienām uz otrām, tad principā tu nekad no attiecībām nesaņem pašu svarīgāko, ko tās spēj dot. Ļoti bieži cilvēkam nepatīk viņš pats, bet tam tu pārlec pāri, un tad tev nepatīk cilvēks blakus, pasaule nepatīk. Nekas nepatīk. Bet tas ir konflikts, kas tev ir jārisina pašam ar sevi. Mācies labāk ieraudzīt savas rīcības patiesos motīvus! Virspusēji mēs kādreiz dodam vienas atbildes, bet dziļumos patiesībā ir pilnīgi citas atbildes, kāpēc tā rīkojos.
Dzīves pirmajā daļā mēs skatāmies uz ārpusi, bet pakāpeniski mums vajadzētu iepazīt kaut ko dziļāku citam citā un arī šai pasaulē. Īstenībā ir skaisti, ka cilvēkam pēc 40 vairs nav par katru cenu kaut kas jāpierāda visai pasaulei. Tu zini, ko tu vari, tu zini, ko tu nevari, tev ir iekšēja skaidrība par daudz ko, tu vari atļauties būt tas, kas esi, un nebēdāt, ka kādam nepatiksi.

Mūsu uzdevums jau nav izpatikt citiem, bet iespējami patiesi izdzīvot savu īpašo dzīves uzdevumu.

Domāju, ka skaisti ir tie cilvēki, kuri ir atraduši lielāku dziļumu sevī, un tie, kuri turpina augt un meklēt.

Atziņas ņemtas no Santas Dansbergas-Ančas sarunas ar Juri Rubeni žurnālā "Santa" (No. 11/293)

Mācītājs Juris Rubenis: "Attiecības ir vienkāršas" | Atziņas

Sun, 16 Oct 2016 16:35:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Kā izveidot un nepazaudēt savstarpēji smalko attiecību ķīmiju, lai arī pēc desmitiem gadu kopdzīves vienam ar otru būtu interesanti? Mācītājs un teologs Juris Rubenis nesen klajā laida savu jaunāko grāmatu "Viņa un Viņš" - par mīlestību, attiecībām un seksu. Caur šīs grāmatas lappusēm mācītājs aicina palūkoties ne vien uz savas dzīves attiecībām, bet arī uz visas pasaules norisēm caur garīguma un vērtību prizmu, novērtējot to, kas mums pieder un aizdomājoties par to, kā mēs varam kļūt viens otram labāki, tuvāki un mīlestības pilnāki. Grāmata ir smalka, tā jālasa un jāpārlasa, lai visu tajā rakstīto uztvertu līdz sirds dziļumiem. Nesen žurnālā "Sestdiena" ( 7. - 13. okt., 2016.) bija publicēta saruna ar teologu Juri Rubeni, tad nu līdzdalu arī jums mani uzrunājošās atziņas no tās.

Tā ir liela dāvana, ka partneri nav vienkārši vīrs un sieva, bet arī draugi.
Es sevi uztveru kā meklētāju, kā cilvēku, kas mācās dzīvot. Vislabāk cits citam varam palīdzēt, ja patiesi runājam par to, ko paši esam sapratuši.
Paiet diezgan ilgs laiks, kamēr tu nonāc pie godīgas izpratnes, ka mūsu pašu dzīves labad ir tik ārkārtīgi svarīgi, lai mēs varētu šī vārda dziļākajā nozīmē līdzvērtīgi, līdztiesīgi viens otru pilnībā pieņemt.
Paiet ilgs laiks, kamēr nonākam paši pie sevis. Sevis atklāšana vienmēr ir saistīta ar sevis kā vīrieša vai sievietes atklāšanu.
Ideāli būtu, ja mēs nekad neapstātos augt, ja nekad neiedomātos, ka viss ir kārtībā. Jo mūsu attiecībās vienmēr ir milzīgs neizmantotais potenciāls. Mums liekas, ka kaut kā jau viss funkcionē, kaut kā notiek, ir jau labi, nevajag iespringt. Mēs reducējamies uz minimumu, un tad attiecības funkcionalizējas.

Mēs ļoti bieži atdalām garīgos, mentālos procesus no mūsu seksualitātes. Seksualitāte neiegūst iespēju garīgi augt un kļūt par kaut ko vairāk, un mūsu garīgums pazaudē atbalsta punktu matērijā, fiziskajā pasaulē. Mēs dzīvojam tādā dīvainā iekšējā sašķeltībā.

Līdz galam tu kļūsti nobriedis, kad saproti, kā ar šo spēku [seksualitāti] sadarboties un kas tas īsti ir.

Apspiesta seksualitāte šodien ir patoloģija un perversija rīt.

Kas tad kristietība ir? Manā izpratnē tā saistās ar divām lietām - patiesumu un mīlestību. Tev nav jātēlo kaut kas, kas tu neesi, tev ir jācenšas būt patiesam, un tev ir jāmācās mīlēt. Tās abas ir ļoti sarežģītas lietas. Gan patiesums, gan mīlestība. Lieliem džungļiem ir jāiet cauri, kamēr tu uzdrīksties būt patiesāks. Arī mīlešanas mācīšanās ir ļoti sarežģīta.
Ir sajūta, ka mēs ļoti, ļoti maz zinām cits par citu. Tas, ko mēs rādām uz ārpusi, ne vienmēr ir tas, kas mūsos notiek. Cilvēki ir iemācījušies kopt fasādi. Mana pieredze ir, ka iekšējā nepieciešamība augt un attīstīties var būt visneiedomājamākiem cilvēkiem. Tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izdarot kategoriskus slēdzienus par citiem cilvēkiem. Tādu, kuri vēlas sevi vairāk izprast vai augt mīlestībā, ir vairāk, nekā mēs domājam.

Uz sabiedrību mēs varam attiecināt visas tās pašas pārveides un attīstības stadijas, kas ir cilvēka dzīvē.

Briedums nozīmē nevilkt visu pagātni līdzi, bet saprast, kas ir patiešām paliekošais, kas jāpaņem no pagātnes, lai paliktu brīvas rokas kaut kā jauna paņemšanai no tagadnes un nākotnes. Pāreja vienmēr nozīmē atvadīties no ļoti daudzām lietām.

Varbūt pats svarīgākais ir mācīties novērtēt to, ko nozīmē būt cilvēkam. Man šķiet, ka būt cilvēkam - tas ir ļoti skaisti, ja tu redzi, ka esi garīgi fiziska būtne un tev ir jāatrod prasmīgs, labs līdzsvars starp ārējo un iekšējo dzīvi.

Mums var palīdzēt plašāki, dziļāki, transformēti cilvēki un mēs intuitīvi šos cilvēkus pazīstam. Viņi palīdz mums uzķert attīstības fokusu.
Manuprāt, tā ir vienīgā pozitīvā izaugsmes iespēja - kļūt vērīgiem pret realitāti, kurā tu atrodies, iekšējo un ārējo.
Attiecības ir centrālais, fundamentālais nervs, uz kā balstās mūsu dzīve.

Mīlestība ir kādas lielas dziļuma plūsmas atklāšana, pamatenerģijas atklāšana, kas atrodama visā šajā pasaulē un kas mājo arī mūsos. Mīlošs cilvēks nekad nevar būt zaudētājs. Mīlestība pati par sevi ir ļoti vērtīga pieredze, kas ir ļoti būtiska arī tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ tu nesaņem pretī to, ko meklē.

Attiecību pamats ir patiesums un briedums.
Ietvars var būt ļoti svarīgs, bet beigu beigās tev pašam arī tas ir jāpiepilda.

Ir ļoti grūti iekāpt cilvēkos. Ir daudz attiecību modeļu, kuri no malas var likties savādi, tomēr funkcionē. Tu neesi tiesīgs nākt no malas tur jaukties un teikt - tagad pārtaisiet! Var ļoti dažādus attiecību modeļus veidot, ja diviem cilvēkiem tas darbojas.

Pirmajā dzīves daļā cilvēks tā kā izskrien viena veida riņķus, un mūsu dzīves kvalitāte vai laime tad saistās ar ārējām lietām, mēs skatāmies uz ārpusi un domājam, ka mums vajag noteiktu daudzumu ārēju lietu, lai mēs justos labi. Tas viss ir ļoti labi - dzīves pirmais solis ir apgūt pasauli ap mums. Tur nav nekā nepareiza. Bet ap trīsdesmit vai pēc, kā nu kuram cilvēkam, sevi sāk pieteikt iekšējā pasaule, iekšējā teritorija. Tai dzīves viduspunktā mēs sākam pagriezties uz iekšpusi, sākam just, ka tur, iekšpusē, arī ir kaut kas ļoti interesants. Tāpēc tajā brīdī, iespējams, rodas līdzsvarotāka un smalkāka spēja uztvert lietas.

Beigu beigās katrs dzīvo savu dzīvi, un no malas nevienam nav tiesību, ja runa ir par pieaugušiem cilvēkiem, nākt un noteikt, kas kādam ir jādara. Mēs varam tikai sniegt orientierus, bet mēs nevaram dzīvot otra vietā un uzņemties atbildību otra vietā. Tas būtu pilnīgi nepareizi.

Atziņas ņemtas no intervijas ar teologu Juri Rubeni žurnālā "Sestdiena" (7.-13. okt., 2016.)

Pauls Kaligs: Filozofija kā tīra prieka avots

Mon, 26 Sep 2016 10:10:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Žurnāla "Rīgas Laiks" septembra numurā ir publicēta saruna ar kādu ļoti viedu vīru, ievērojamu filosofu Paulu Kaligu. Protams, ne-filosofiem un tiem, kuri nav draugos ar akadēmisko filosofiju, diezin vai kaut ko izteiks viņa zinātnisko interešu lauks - Plotīna pētniecība. Tad nu drusku paskaidrošu, kas tas tāds Plotīns ir (bija?) un kādēļ mani personīgi šī intervija un tajā paustais uzrunāja, lai šajā sadaļā es publicētu viedākās atziņas no šīs intervijas ar Kaligu. Kā mums vēsta Vikipēdijas šķirklis par Plotīnu, tad Plotīns tiek saistīts ar 19. gs. ieviesto neoplatonisma kustību jeb filosofiju. Plotīna slavenākais darbs ir viņa "Eneādas", par kurām arī Kaligs ir rakstījis komentārus un viens no komentāru izdevumiem ir redzams arī titulbildē. Plotīna darbs ir ietekmējis visa veida mistiķus un misticismu daudzu gadsimtu garumā, ieskaitot kristīgo, islāma, pagānu u.c. metafiziskos pasaules uzskatus. Plotīna pētnieks un komentators Kaligs caur interviju uzrunāja ar to, ka, šķiet, viņa sniegtās atbildes par meklētāja dabu un tās saistību ar lielajiem filosofiskajiem jautājumiem lielā mērā sakrīt ar manu pasaules ieskatu, kaut gan, kā jau vienmēr, ne visam varētu pilnīgi piekrist. Tomēr šī intervija ir domāšanu raisoša un atbildes un jautājumus risinoša - tas arī ir galvenais, lai tā uzrunātu! Lai noder!

Filosofam nepieciešams savs, diezgan radikāli oriģināls skatījums uz pasauli un savu vietu tajā.

Pat lieli domātāji sliecas iekļauties jau esošas diskusijas laukā. Pirms viņi mēģina formulēt savus uzskatus, tiem jāieņem attieksme pret dažādiem citu uzskatiem.
Es cenšos izprast situāciju, taču tas vēl nenozīmē, ka es ar to samierinos. Tas var būt priekšnosacījums jaunu ceļu atrašanai vai esošo vispārpieņemto uzskatu pārskatīšanai. Lai izmainītu pastāvošo struktūru, tā vispirms ir pamatīgi jāiepazīst.
Ir vajadzīgs zināms treniņš, zināma piepūle, lai saprastu, kā tuvoties šādām lietām un kā uzdot filosofiskus jautājumus. Tādēļ Sokrats, manuprāt, filosofijas vēsturē arī ir tik nozīmīgs. Ja viņš kādam vispār kaut ko iemācīja, tad dažiem viņš iemācīja, kā uzdot filosofiskus jautājumus.
Kad cilvēks aug, viņā kaut kādā brīdī pamostas vēlme saprast, kāpēc kaut kas ir tā un ne citādi. Viņš sāk uzdot dažādus jautājumus... Bet ar laiku cilvēks saprot, ka daži jautājumi ir vieglāk atbildami nekā citi, un viņu sāk vilināt jautājumi, uz kuriem atrast atbildi ir grūtāk.
Bet svarīgi bija, ka es nepadevos, bet turpināju lasīt. Es teicu: nē, es gribu saprast, kas te īsti notiek.
Es uzskatu, ka filosofija ir domāta ne tik daudz tam, lai atbildētu uz jautājumiem, kā tam, lai piedāvātu metodes un pieejas, ar kuru palīdzību iespējams formulēt jautājumus un pārbaudīt dažādās atbildes, kas uz šiem jautājumiem var tikt sniegtas.
Pēc kāda laika, studējot filosofiju, mēs sākam apjaust, ka, šādi jautājot [kas ir realitāte?], mēs jautājam ne tikai par realitāti, bet arī par sevi. Ka arī mēs esam šajā realitātē iegremdēti ļoti īpašā veidā. Uzdodot šādu jautājumu un mēģinot uz to atbildēt, mēs labāk apzināmies paši sevi un savas iespējas, savus iepriekšpieņemtos priekšstatus.
Schismi [grieķ.]... Iegriezums, caur kuru jūs redzat to, ko nu tur redzat. Persona ir skatīšanās caur šo iegriezumu, ja tā drīkst izteikties. Persona, manuprāt, ir kaut kas tāds, kam ir sakars ar skatījumu uz lietām. Tā nav ne dvēsele, ne mati, ne kaut kas cits; tas ir veids, kādā jūs skatāties uz lietām. Tieši tas definē personu kā personu iepretim citām personām.
Nu, ja mēs nedomājam, tad, manuprāt, saziņa ir tikpat kā neiespējama.
Domāju, ka daudzos gadījumos cilvēki nezina savus motīvus. Viņi domā, ka zina, bet viņus dzen uz priekšu pavisam citi motīvi, nevis tādi, kā viņiem liekas.
Vai dzīvei ir kāda jēga? Es teiktu, ka dzīvei piemīt tāda vērtība, kādu mēs tai vēlamies piedēvēt, jo pašai par sevi tai nekādas vērtības nav; vērtība nav nekas tāds, kas pasaulē jau eksistētu gatavā veidā. Vērtību uz pasauli, lietām, notikumiem projicē cilvēki. Tādēļ atbilde uz šō jautājumu atkarīga no tā, vai mēs vēlamies projicēt vērtību uz dzīvi vai ne. Nedomāju, ka dzīvei pašai par sevi piemistu kāda vērtība. Bet piešķirt vai piedēvēt tai kaut kādu vērtīgu saturu šķiet ļoti saprātīgi.
Nu, viena vērtība, ko sniedz dzīve, ir prieks jeb bauda. Viena no tām ir filosofija. Piemēram, dažu filosofisku tekstu lasīšana man sniedz ārkārtīgu prieku, tas ir kaut kas tāds, kas piepilda manu dzīvi ar to, ko nosaucām par jēgu. Filosofija man ir priekpilna pieredze.
Filosofisku tekstu studēšana var sagādāt lielu prieku. Tie ir intriģējoši, tie aplūko lietas, kuras ir ļoti nozīmīgas mūsu pasaules izpratnei. Tie piedāvā jaunus skatpunktus - jaunus veidus, kā skatīties uz pasauli, kas citādi, bez šo tekstu lasīšanas, mums būtu liegti. Mums tie nebūtu pieejami.
Bet šīs [Platona] idejas veido realitāti. Tas ir ļoti neparasts veids, kā skatīties uz pasauli, un, ja mums nebūtu iespējas lasīt Platonu un mēģināt viņu saprast, lielākā daļa cilvēku droši vien nekad nesastaptos ar šādu realitātes redzējumu. Man šāda iespēja liekas tīrs prieka avots, tas ir fantastiski - zināt, ka ir arī šāds skatījums uz pasauli, un spēt par to padomāt. Es nesaku, ka tas ir pareizais skatījums, bet tas palīdz domāšanai par to, kas ir realitāte. Mani tas interesē, un man tas sagādā prieku.
Es cenšos savu ticību balstīt zināšanā. Ticēšana manā izpratnē iekļauj domāšanu par kaut ko kā par patiesu un kā par kaut kādā ziņā pieejamu zināšanai.
Kolīdz jūs savā prātā formulējat kādu ideju par Dievu, kolīdz piedēvējat viņam noteiktas īpašības, jūs varat mēģināt atdarināt dažus šo īpašību aspektus. Piemeram, tātad, ja Dievs ir gudrs, tad filosofam jācenšas kļūt pēc iespējas gudrākam, lai atdarinātu Dievu.
Domāju, ka Visums, kā es to saprotu, ir atkarīgs no manas domāšanas. Kad skatos uz Visumu, es automātiski uz to projicēju savu domāšanas veidu. Ja kāda daļa no jums netiek projicēta uz to, ko jūs vērojat vai uz ko skatāties, jūs ar to nevarat sazināties. Proti, es gribēju teikt, ka līdzīga situācija rodas arī mūsu attiecībās ar pasauli, ar fizisko pasauli.
Dievi dzīvo cilvēku prātos un sirdīs. Dievi, manuprāt, nekur nav aizgājuši - tie ir klāt tajā, kā mēs skatāmies uz pasauli.
Bet man šķiet, ka filosofija palīdz nonākt pie domas, ka tas, vai jūs esat dzīvs vai miris, galu galā jau nav nemaz tik svarīgi. Varbūt tā var raisīt jūsos ilūziju, ka jūs nonāksiet kontaktā ar kaut ko tādu, kas pastāv ārpus laika. Un tā ir visai mierinoša doma. No otras puses, es teiktu: ja nezinātu, ka dzīve ir galīga un beigās gaida nāve, varbūt nebūtu nekādas motivācijas censties kaut ko saprast. Mūžīga, laikā neierobežota esamība atņemtu jebkādu stimulu kaut ko darīt.

Filosofa Paula Kaliga atziņas, ņemtas no RL 09/2016 numura.

Teologs Juris Rubenis "Gaisma caur plaisu"

Fri, 16 Sep 2016 21:34:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis

Pavisam nesen izdevniecība "Zvaigzne ABC" klajā laidusi Latvijā, šķiet, respektētākā un sirdsgudrākā mācītāja, teoloģijas doktora un kontemplācijas, meditācijas skolotāja Jura Rubeņa jaunāko grāmatu "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss". Pēc šīs grāmatas iznākšanas žurnāls Ir aicinājis mācītāju Rubeni uz sarunu par šo grāmatu un tajā iekļautajām tēmām. Kā jau vienmēr, arī izlasot šo interviju, mani uzrunāja mācītāja vēstījums un ar būtiskākajām intervijas atziņām vēlos padalīties arī ar citiem.

Es domāju, ka mūsdienu pasaulē ir milzīgas problēmas atrast jēgpilnas attiecības ar savu ķermeniskumu. Cilvēki svārstās amplitūdā no tā, ka ķermenis tiek nicināts, līdz tam, ka ķermeni izolē no cilvēku veidojošā garīgā satura un visādi "uzlabo", it kā tādā veidā ķermenim un seksualitātei tiktu būtiski palīdzēts.
Esam ļoti centrēti uz sevi. Ja esam gatavi augt, kļūt vērīgāki, tad varam saredzēt ko vairāk par savu ego.
Es domāju, ka šajā pasaulē nav absolūti nevienu attiecību, kurās nebūtu jāpārvar kādas grūtības. Attiecību dziļākais princips ir tāds, ka tās ir savstarpēji atklājošas un pašatklājošas. Katras attiecības nozīmē ne tikai atklāt kaut ko otrā cilvēkā, bet arī sevī. Attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana, iepriecināšana. Pasaule ir sarežģīta, bet mēs varam censties dāvināt viens otram prieku.
Mēs visi izdarām kļūdas. Dziļi kristīgs risinājums ir tas, kas parāda, nevis kā cilvēkam Dievu sasniegt no pilnības (kas ir tikai prāta konstrukcija), bet kā sasniegt no tās nepilnīgās, kļūdainās, strupceļiem pilnās situācijas, kurā katrs atrodamies.
Garīguma dziļākā jēga ir ne tik daudz atrast statisku pilnību, bet atrast savu vietu lielajā esamības bildē saistībā ar visu, kas ir. No šī punkta var sākties pārmaiņas. Svarīgāko savā dzīvē mēs iemācāmies nevis tad, kad visu darām pareizi, bet kad izdarām kaut ko nepareizi. Iekams neesi pakritis un sasities jeb pieredzējis sāpīgo un problemātisko dzīves pusi, tu kaut ko šajā dzīvē nesaproti.

Sirds, kas ir bijusi ievainota, gandrīz vienmēr ir plašāka nekā sirds tā, kurai veicies paštaisni norobežoties un dzīvot "pareizās shēmas" ietvarā.

Mūsu uzdevums ir caur ievainojumiem nonākt pie dziļākiem savas esības pieredzes slāņiem. No vienas puses, plaisa kaut ko sagrauj. No otras puses, tā var būt ceļš, pa kuru gaisma tevī nonāk. Vienmēr, ja cilvēki uzdrīkstas strādāt ar saviem ievainojumiem patiesi un atklāti, rodas iespēja kļūt nobriedušiem, labākiem. Ievainojumus, kurus nerisinām, mēs turpinām nodot tālāk, ievainojot citus.

Skaistas attiecības paredz intensīvu darbu.

Šajā pasaulē neatradīsim nevienas puslīdz skaistas attiecības, kurās nebūtu ieguldīts liels darbs: daudz savstarpējas piedošanas. Arī pieņemšanas. Strādāšanas ar savām ēnas pusēm.
Tas, ka cilvēki attiecībās piedzīvo krīzes, nenozīmē, ka partneris ir nekam nederīgs. Mīlestība prasa tev augt, tevī rodas pamatota neapmierinātības sajūta ar to, kas tev ir. Tev šķiet, ka mīlestība var būt kaut kas vairāk. Kad neapmierinātības zvaniņš nozvana, ir laiks augt dziļumā un plašumā!

Aizbēgot no attiecībām tajā brīdī, kad tās sāk prasīt darbu, nozīmē, ka tu nekad neko neiemācies.

Nepieņemt lēmumus otra vietā! Ja sāc pieņemt lēmumus citu vietā, tu kļūsti par tiem atbildīgs. Mēs varam apspriest scenārijus, bet lēmumi par savu dzīvi jāpieņem katram pašam.
Ideāls cilvēks ir fikcija, tādu pasaulē nav. Visi esam attīstības procesā. Taču varam atrast dzīves partneri, ar kuru kopā augt, iedvesmoties. Palīdzēt atrast otro elpu, kad tas vajadzīgs. Tā ir lielākā attiecību vērtība. Domāju, ka visi cilvēki, mani ieskaitot, kuriem par savām attiecībām ir prieks, var sacīt: mans partneris vai partnere palīdzējis man veidoties par jēdzīgāku cilvēku.

Jautājums - ko otrā cilvēkā meklēju? Objektu patērēšanai vai sastapšanos dvēseles līmenī.

Nav iespējamas nevienas attiecības bez krīzēm. Tās vienmēr saistījušās ar to, ka ir nepamanīts un nepārstrādāts egocentrisms. Lielais uzdevums - attiecību krīzē saredzēt īstos cēloņus. Lai kādi tie būtu, vienmēr tajos līdzdalīgi esam mēs paši. Kad skatāmies uz kādām ilgām, skaistām attiecībām, tās nav iztikušas bez krīzēm. Taču krīzes ir pacietīgi, gudri risinātas.
Mums vairākas reizes mūžā sevi jāremotivē, kāpēc vēlamies būt kopā tieši ar šo cilvēku. Tie vienmēr ir ļoti trausli brīži. Taču ļoti vērtīgi.
Mūsu seksualitāte var kļūt par nesēju aizvien smalkākai mīlestības valodai. Ja iemācāmies seksualitāti kā mīlestības valodas katalizatoru, no tās var izaugt tādi stāvi, par kādiem attiecību sākumā pat neiedomājamies. Seksualitāte cilvēka dzīvē var būt kas daudz skaistāks un grandiozāks, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Esmu vēlējies grāmatu [Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss] uzrakstīt kā integrālu pasaules redzējumu. Vēlos pastāstīt, ka visam ir sava vieta cilvēkā un kādā veidā varam priecāties par saviem resursiem, izdzīvot visas savas iespējas gudrā mijiedarbībā. Tiklīdz izslēdz kādu daļu realitātes, rodas problēmas.

Mūsdienās nevar runāt par attiecībām, apejot šo [homoseksualitātes] jautājumu. Mana nostāja ir šāda: es neesmu radījis citus cilvēkus. Neesmu pasaules autors. Šajā pasaulē ir arī homoseksuāli cilvēki. Tas ir dotums, ar kuru man pazemīgi jārēķinās.

Pazemība ir ļoti vērtīga lieta cilvēka pasauluztverē - ka tu dzīvo nevis sava mazā ciematiņa robežās, bet redzi, ka pasaule ir daudzveidīga. Ir zināma jēga acīmredzot, kāpēc Dievs, kas šo pasauli radījis, to veidojis tik daudzveidīgu.

Lielais izaicinājums mums visiem ir iekļaut citus viedokļus. Respektēt tos. Neuzskatīt, ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais.

Mums jāaug. Ja neaugsim, vienmēr būs tā, ka vieni ar augstprātību skatīsies uz citiem kā uz muļķiem, bet otri uz pirmajiem - kā svētuma, visu vērtību sagrāvējiem, pret kuriem vēl jānotur pēdējais bastions.

Ieklausieties: kas ir visi pasaules kari iepretim tam, kā mēs diendienā spējam ievainot un pazemot cits citu ģimenē. Būtu ļoti svarīgi atrast mieru attiecībās, esot atšķirīgiem. Mācīties pieņemt atšķirīgo. Augt caur to.

Atziņas ņemtas no intervijas ar teologu Juri Rubeni žurnālā "Ir" #37, 15.-21.IX, 2016. (38.-41. lpp.)

Mācītājs Kaspars Simanovičs: "Jēzus bija grēkāzis"

Thu, 09 Jun 2016 23:05:00 +0000

Kolāža: Didzis Kukainis; foto: žurnāls "Una"

Mani pārņēma patiess prieks, kad uzzināju, ka žurnālā "Una" ir publicēta intervija ar domātāju un vienu no pašreizējiem trim Lutera draudzes mācītājiem Kasparu Simanoviču. Izdevniecībā "Dienas Grāmata" nesen klajā nāca viņa sprediķu krājums "Torņakalna sprediķi", tādējādi šī intervija žurnālā ir savveida turpinājums grāmatai, lai lasītājs Kasparu ieraudzītu ne vien kā mācītāju, bet arī kā aktuālo norišu vērotāju un domātāju. Neapgāžami, tas noved pie savveida konfrontācijas un to ikviens no mums varēja pamanīt, lasot Lutera draudzes mācītāju kopīgo paziņojumu par viņu nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. "Jēzus bija grēkāzis" - intervijai piešķirts provokatīvs virsraksts, bet, manuprāt, tas ir pozitīvi skaļš, jo aicina domāt... Nenonivelēt mums piešķirto Dieva dāvanu - prātu! Kaspars arī šajā intervijā caur savām atziņām mudina to neaizmirst!

Patiesa saruna dziedina. Bet ir tādi esības līmeņi, tādi dvēseles līmeņi mūsos, kur ar terapeita klātbūtni nepietiek, kur nepieciešama izjūta, ka telpā sēžam ne tikai mēs divi, bet ir vēl kāda lielāka klātbūtne. Dažkārt šī lielākā klātbūtne, Dieva klātbūtne ir tā, kura vienīgā spēj aizsniegt tos dziļumus, kuros šis dziedinājums nepieciešams.
Katrā ziņā ticības pieredze nav konstanta, tā ir plūstoša. Pie ticības piederas pārliecība par faktu, ka ir kāds, ar kuru veidot šīs attiecības.
Realitāte ir daudz niansētāka, un tās atbildes, kuras tu gaidi no Dieva, neatnāk tikai tā, kā tu esi iedomājies. Dažreiz tās atnāk citādākā izskatā vai neatnāk vispār, un tu mācies pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir.
Tā sajūta [ka Dievs neatbild] ir traģiska tad, ja tev liekas, ka Dievam vienmēr ir jāatbild. Bet tas to nenozīmē. Tiešā veidā atbildes var arī nebūt.
Ja tev nav pieredzes un tev ir tavas fantāzijas par Dievu, un šajās fantāzijās ietilpst tas, ka Dievam vienmēr ir jāatbild un jānodrošina tas, ko tu vēlies, tad ir ļoti liela vilšanās.
Ja kāds cilvēks sacītu, ka Dievs viņam nekad nav atbildējis, es uzdrošinātos sacīt, ka ir rūpīgāk jāklausās, vērīgāk jāieskatās realitātē, dzīvē, pasaulē. Respektīvi, nevis ar saviem priekšstatiem ejot pie realitātes, bet ļaujot realitātei ienākt manī. Un, esot pietiekami godīgam, atvērtam un vērīgam, un kādreiz arī pietiekami klusam, mēs, es gandrīz vai gribētu sacīt - garantēti, varētu sadzirdēt, sajust, apzināties kaut ko aiz tā visa vai caur to visu - kaut ko tādu, ko mēs varbūt pat nezinām, kā nosaukt, nezinām, ko ar to iesākt, bet tā izjūta, ka caur šo visu realitāti tur ir kāds klātesošs, - domāju, ka šo pieredzi var piedzīvot ikviens cilvēks. Ja mēs savukārt gribam par Dievu domāt kādās ļoti konkrētās kategorijās un šo realitāti ar lielo burtu ielikt savu priekšstatu Prokrusta gultā, tad, jā, mēs varētu tur neko ne redzēt, ne dzirdēt. [..] Bet, ja mēs iepretim realitātei esam draudzīgi un atvērti, domāju, ka Dieva klātbūtni mēs varētu apzināties.
Tas [mēģinājumi jebkā konkretizēt Dievu un skaidrot Viņa domas] ir grēks tanī brīdī, kad es pretendēju, ka mana interpretācija ir pēdējā instance. No kristīgā, no Bībeles viedokļa tas ir grēks tad, kad es savu interpretāciju par Dievu novienādoju ar Dievu pašu. Tajā mirklī, kad es savu interpretāciju pasludinu par galējo interpretāciju, saku, ka tāds noteikti ir Dievs, tā kļūst par elkdievību.
Pravieši vienmēr ir izaicinājuši sava laika priekšstatus, lai sistēma neiecementētos un nekļūtu nedzīva. Jo tad mēs esam pagalam, tad dzimst autoritāras un totalitāras struktūras, kuras savas Dieva interpretācijas vārdā uzmetas par visu lietu mērītājām.
Jāapzinās sava ierobežotība un jābūt paškritiskam. Respektīvi, pēc iespējas jāpēta apkārtējā un iekšējā pasaule [..], jābūt pašrefleksijas stāvoklī, vismaz iekšēji relativizējot savus uzskatus un pārliecības, apzinoties, ka Dievs vai realitāte ar lielo burtu vienmēr ir kaut kas lielāks par maniem mēģinājumiem to skaidrot. Tajā brīdī, kad cilvēkam zūd pašrefleksijas spēja, viņš ir ļoti apdraudētā stāvoklī, jo tad tālākais ir atkarīgs no tā, vai viņam pieder vara.
Kristietība ļoti bieži nav izturējusi pārbaudi ar varu. Tāpēc man arī mūsdienās nepatīk situācijas, kurās baznīca un vara savstarpēji tā kā koķetē, izmanto viena otru un gūst savstarpēju labumu. Jo tuvāk varai ir baznīca un otrādi, jo nedrošāka situācija.
Dievkalpojums, altāris un dievgalds ir kausējamais katls, kurš pārkausē visu cilvēku sirdis.
Ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav iespējas atgriezties un nostāties uz Rakstiem to sākotnējā interpretācijā. Līdz ar to ikreiz, kad mēs kārtējā paaudzē vai gadsimtā paņemam rokās Svētos Rakstus, mēs to gribot negribot interpretējam. [..] Jautājums ir, vai mēs spējam dzirdēt viens otru, pieņemt viens otra viedokli un spējam joprojām palikt ar vienu un to pašu Bībeli rokās un sacīt: jā, mēs lietojam vienus un tos pašus Svētos Rakstus, bet akceptējam to, ka viedokļi var būt dažādi, un tāpēc nekļūstam par ienaidniekiem.
Dievam nav svarīgi dzimumi tādā nozīmē, ka mēs neesam tikai bioloģiskas mašīnas, kuru uzdevums ir ražot pēcnācējus, neesam gēnu atražošanas mašīnas. Mums ir dots kaut kas vairāk. Cilvēki sabiedrībā dzīvo tādā līmenī, kur dzimumatšķirībām nevajadzētu būt nozīmei, proti, savstarpējas cieņas, respekta, tolerances ziņā, kopējas sadzīvošanas nozīmē. [..] Kad cilvēks ir piedzīvojis atbrīvošanos no aplamiem priekšstatiem par dzīvi un pasauli un spēj plašāk raudzīties uz realitāti un apzināties savu vienotību ar to, viņš vienā brīdī saprot, ka cilvēki nebūtu jādala pēc dzimuma vai rases.
Kad potenciālie zaudētāji sāk protestēt un piesaukt vērtības, man ir pilnīgi skaidrs, ka te runā cilvēki, kuri baidās zaudēt varu.
Man tas ir ļoti nozīmīgs kritērijs - nedarīt pāri, spēt raudzīties uz pasauli iekļaujoši un apzināties, ka mums visiem ir tiesības šajā pasaulē būt un dzīvot tiktāl, ka mēs nedarām viens otram pāri. Tas ir ļoti kristīgs princips, un visur, kur cilvēki no šī principa atkāpjas, viņi, manuprāt, rīkojas nekristīgi, lai kādus Bībeles citātus viņi piesauktu. Kristus uzdevums bija iekļaut tos, kurus citi atstūma, izrādīt mīlestību un līdzcietību pret tiem, kuriem citi darīja pāri. Stāsts nebija par to, vai viņi bija vainīgi, viņš mēģināja parādīt, ka Dievs mīl arī tos cilvēkus.
Man ir izjūta, ka katrā laikmetā sabiedrībā ir kādas grupas cilvēku, kuras ir izdevīgi marginalizēt, turēt noslēgtas un tādējādi padarīt atpazīstamas. Runa ir par grēkāža mehānismu. [..] Evaņģēlija tekstos ļoti skaidri atklājas Jēzus kā grēkāzis - bez vainas apsūdzēts, bez vainas nogalināts. Šie teksti grēkāža mehānismu izgaismo no iekšienes. [..] Katrs laikmets, katra paaudze pēc iespējas savā vidū ir meklējusi grēkāžus, tos identificējusi un upurējusi. Vai mēs runājam par kristiešiem antīkajā Romā, ebrejiem tajā pašā Romā vai viduslaiku kristietībā, vai melnādainajiem cilvēkiem Amerikā, par sievietēm. Es šajā līnijā ieliktu arī homoseksuālus cilvēkus. Grēkāzis vienmēr ir atšķirīgais, tas nav tāds pats kā mēs. Sabiedrība intuitīvi jūt, ka tai ir vajadzīgi šie atšķirīgie cilvēki, kurus nedrīkst uzņemt savā vidū, jo, kad būs spriedze, būs, ko upurēt.
Tā garīgā pieredze, kuru Jēzus pirmie sekotāji bija piedzīvojuši, tā iekšējā atbrīvošana, kuru sauc par pestīšanu, bija tik iedvesmojoša, ka viņi to gribēja pastāstīt vēl un vēl. Pārliecībai par savu nemirstību nav obligāti jānoved pie terora.
Eiropa ir aizvien mazāk kristīga, bet, ja domājam par evaņģēliju saturu, par līniju pamanīt vājākos, atšķirīgos, nostāties viņu pusē, neļaut viņiem darīt pāri, tad es teiktu, ka mēs konsekventi turpinām šo līniju.

Atziņas un domas fragmentāri citētas no intervijas žurnālā "Una" (jūnijs, 2016)

Žurnālists Aidis Tomsons: "Mīlestība dara dzīvi vieglāku"

Wed, 30 Mar 2016 19:13:00 +0000

Foto: atrasts internetā, google.lv; kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Mans darbs ir rosināt radioklausītājus domāt, un vislabāk tas izdodas, ja esmu neitrāls.
Mūsu izpratne ir sašķelta. Kāds iet uz priekšu, kāds baidās no jebkuras jaunas atziņas. To var redzēt visās baznīcās. Vai tas būtu jautājums par demokrātiju, cilvēktiesībām vai baznīcu - katram savs pieņēmums par to, kas ir svēts, pareizs un labs. Risinājums - vairāk lasīt, pētīt, atvērties. Saprast, ka viss dzīvē nav vienkārši.
Nē, man nav stipru nervu. Ja nebūtu iemācījies atrast Dievu savās ikdienas gaitās, varētu dzert nervu zāles.
Kad atradu laiku sarunām ar Dievu, sāku iekšēji justies ļoti komfortabli. Dievs dod garu.
Tas, kā tici, ir pāri teoloģiskai izpratnei. Respektīvi, esmu gatavs upurēt daudz, lai tev ir tiesības būt musulmanim vai budistam.
Domāšana sabiedrībā veidojusies gadiem ilgi. Katram ir bijušas dažādas iespējas uzzināt, kā cilvēki dzīvo un kā baznīca citviet attīstījusies. Cilvēks nav spējīgs viegli mainīt domāšanu, tas ir sāpīgs process - jāpārvērtē savas izpratnes.
Domāšana mainās. Dievs man mācījis nebūt atbildīgam par šo pasauli. To dara Dievs. Es varu sadarboties ar viņu un darīt ko labu. Jo mīlestība padara dzīvi vieglāku. Dieva dota mīlestība rada mīlestību.
Bet man šķiet, ka mūzika un viss skaistais nāk no Dieva. Viņš stāv aiz visa skaistā. Ir jāmēģina viņu saredzēt.
Bībele māca toleranci. Pieņemt cilvēku, bet nepieņemt viņa rīcību. Mīlēt otru tādu, kāds viņš ir. Atliek tikai piekrist vai nepiekrist. Kristus saka: mīli otru kā sevi pašu. Tā gan ir grūta padarīšana. Es ikdienā cenšos otru cilvēku turēt augstāk nekā sevi pašu. Respektē viņa izvēles.
Dievs katram iedevis sirdi mīlēt skaisto un patīkamo. Tas tikai jādara.
Lai Dievs tiktu galā ar ļaunumu, grēku un visu slikto, kas notiek apkārt, viņš bija gatavs upurēt savu dārgāko. Lai mēs ieraudzītu, cik ļoti viņš mīl. Šī mīlestība izkausē sirdi. Gribas tai atsaukties. Dievs skumst, ja viņa bērni negrib ar viņu draudzēties. Reizi gadā - ar to Dievam ir par maz, un man arī ar to būtu par maz. Tāpēc man tā ir ikdiena.
Kur nekristietis var saņemt mīlestību? Kāds jau dod. Cilvēciskā ir nepietiekoša. Vismaz man ar to ir par maz.
Valsts - tie ir cilvēki. Un mēs kā sabiedrība esam bailīgi. Gribētu, lai Latvijas iedzīvotāji būtu domājoši - tādi, kuri nav bailīgi stāvēt pret netaisnību. Kuri nedomā tikai par to, kas ar viņiem notiks. Gatavi iestāties par labo.

Atziņas gūtas no intervijas ar žurnālistu Aidi Tomsonu žurnālā "Ir" #12 (309), 24.-30.III, 2016.

Vienīgais antīkās vēstures profesors Latvijā Harijs Tumans: "Un lai notiek, kam jānotiek!"

Wed, 30 Mar 2016 18:15:00 +0000

Foto: Latvijas Universitāte; kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Kur palikuši mūsdienu varoņi, un kādi tie ir iepretim sengrieķu ideālam? Pārdomās dalās vienīgais antīkās vēstures profesors Latvijā Harijs Tumans, kurš nupat saņēma titulu "Gada vēsturnieks Latvijā 2015".

Atziņas gūtas no intervijas ar profesoru žurnālā "Ir", #12 (309), 24.-30.III, 2016.

Ar domas dzimšanu ir tāpat kā ar mūzikas vai mākslas dzimšanu - piespiedu kārtā neko nevari izspiest no sevis.
Tā sen zināma metafora, ka radoša darba darīšana pielīdzināma grūtniecībai un dzemdēšanai. Žoržs Simenons tik burtiski to uztvēra, ka pat rakstīja savus detektīvus uz koka galda - gultas, ko bija ieguvis no dzemdību nama.
Varonība ir kultūras produkts. Ir kultūras, kurās nav varonības ideāla, vai arī tas kā vērtība ir mazizteikts. Jautājums ir par vērtību sistēmu, bet vērtības rada motivāciju. Kas tad ir varonības pamatā? Gatavība nāvei. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes mirt augstāku vērtību labā. Varonība būtībā izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa.
Ir ārkārtīgi liela atšķirība, vai cilvēks ar varonību izglābj citu dzīves, savu valsti, vai iznīcina nevainīgus cilvēkus. Varonis nav robots, kas nogalina. Ir nepieciešams ētiskais kodols un cīņas noteikumi. Tieši dzīvības un nāves robeža atklāj, kas ir kas.
"Dari, kas tev jādara, un lai notiek, kam jānotiek!" Tātad es zinu, kas man jādara, lai notiek, kas notikdams. Ja man par to būs jāmirst, es miršu.
Esam sevi izsmēluši. Kas ir mūsdienu varonis? Killers no masu kultūras lauka. Supermens. Vai varoņi kā karikatūras, par ko ironizēt... Šodien nevajag varoņus: karo profesionāļi, tas ir dienests.
Lai tauta saprastu savu vietu pasaulē, jāskatās tam pāri.
Līderis, kuram ir ideāli un goda kodekss, var mainīt pasaules kārtību.
Senajā Grieķijā varoņi bieži nonāca konfliktā ar valsti. Valsts kā ierobežojums. Vistīkamākais bija viduvējais pilsonis - mietpilsonis bez ambīcijām, no kura tika prasīta māka sadzīvot ar citiem, nelekties un būt savā vietā. Varonība ir gluži pretējais - tiekšanās pāri rāmjiem uz zvaigznēm. Ikdienišķības pārvarēšana. Valsts tādos varoņos nav ieinteresēta, tie apdraud sociālo kārtību.
Mūsu ideāls ir personīgā labklājība. Nauda un bauda. Cilvēks tiek audzināts patērēšanai. Strādā un pelni, lai baudītu! Naudu apēst, naudu izvadīt, un lai nebūtu nekādas citas motivācijas dzīvot. Es domāju, ka mūsu civilizācija tādu cilvēku šodien programmē.
Mūsdienu kultūru ļoti noplicina tas, ka zudusi klasiskā izglītība. Klasiskās izglītības uzdevums bija attīstīt personību. Padarīt glītu. Ko? Cilvēku.
No cilvēciskā viedokļa man Eiropas civilizācijas žēl, jo mēs redzam to vēlīnā stadijā. Taču civilizāciju likteni mēs nevaram iespaidot. Tāpēc labāk domāsim par šodienu - kas ir labākais, ko katrs savā vietā varam izdarīt. Citiem vārdiem: dari, kas tev darāms, un lai notiek, kam jānotiek.