DidzisKukainis.lv - Grāmatu apskatu arhīvs

Viljams P. Jangs "Būda"

Sat, 11 Jun 2016 17:22:00 +0000

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Apskatu par Janga "Būdu" nav nemaz tik viegli uzrakstīt, kaut grāmata tik tikko svaigi pabeigta lasīt. Izlasīju to divos vakaros... Kaut esmu pārguris un vispār neko pēc darba vairs negribas, kāda neredzama Spēka iedvesmots, es ķēros pie šī daiļdarba. Kaut gan, pēc izlasīšanas man gribas teikt, ko lai arī nesaka tradicionālā teoloģija, man šī stāsta versija šķita tik ļoti tuva, reāla, patiesa un aizraujoša. Tik aizraujoša, ka gribas ticēt, ka mēs ikviens to reiz piedzīvosim, jo visi taču esam viena Dieva bērni, no kuriem tikai lielākā daļa maldās melu, sāpju un pašpasludinātas, egoistiskas neatkarības muklājos, kaut savās visdziļākajās sirds ilgās ilgojas pēc patiesas Mīlestības, sapratnes un izlīgšanas gan ar Kungu, gan ar saviem tuvākajiem, piedodot ikvienam.

"Būdu" izlasīju, ņemot vērā to, ka tūliņ ķeršos klāt jaunākajam Janga darbam"Krustceles" , tādēļ gribējās zināt, kas tas ir par daiļdarbu, ko visi tik drudžaini iesaka un rekomendē obligāti izlasīt. Jāsaka gan, ka mani kā ļoti progresīvi teoloģiski domājošu cilvēku nekas tā ļoti īpaši šai grāmatā nepārsteidza, jo esmu arī savā sapratnē jau līdz kam tādam iepriekš aizdomājies un, jāsaka arī, Kunga dzīvinošo pieskārienu savā dzīvē sajutis pavisam reāli darbojošos. Protams, sižetu neatstāstīšu, bet tas nav nekas parastajam ikdienas cilvēkam nesaprotams kā daudziem to gribētos mālēt - kā caur piedzīvotām ciešanām nonākt pie piedošanas un patiesas Dievsastapšanas. Un ne tikai tas vien - cik gan bieži ikviens no mums nav lādējis Dievu par mūsu sūrajiem dzīves apstākļiem un uzliktajiem pārbaudījumiem, taču, vai kāds no mums aizdomājas, ka Dievs mūs mēģina uzvest uz pareizā ceļa, uz patiesas sastapšanās ar Viņu ceļa, uz piedošanas, mīlestības un saticības vienam ar otru ceļa.

"Būda" konservatīvu kristieti nostāda visai neērtā situācijā, ja tā pavisam godīgi, jo liek absolūti pārdomāt savus iesīkstējušos un uz paša iztēles būvētus izdomājumus, pieņēmumus un priekšstatus par Dievu, par Svēto Garu, par Sofiju jebšu Visaptverošo Gudrību un Jēzu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu. Šis romāns burtiski cilvēku, manuprāt, pilnīgi ikvienu, izgriež uz āru, liekot pārdomāt un pārvērtēt absolūti visu savu dzīvi un pieņēmumus, kādēļ bieži vien viss notiek tā, kā notiek. Tostarp, kādēļ it kā labais Dievs pieļauj sāpes mūsu dzīvēs, atņemot mums mīļos un tuvos cilvēkus?

Daudzi tūkstoši lasītāju visā pasaulē šo grāmatu ir pasludinājuši teju par līdzvērtīgu Bībelei un varbūt arī tikpat to pasludinājuši par absolūtāko ķecerību, balstoties vien uz savu egoismu un skaļi brēcot, ka "es taču zinu labāk" kāds ir Dievs, kā Viņš izskatās, ko Viņš domā un kādēļ Viņš rīkojas tieši tā un nekā savādāk... Taču, gribētos teikt kādu stiprāku vārdu un apklusināt šos labākzinātājus, bet, mācoties un ieviešot savā dzīvē "Būdas" mācību, es ikvienam cilvēkam novēlu atrast ceļu uz piedošanu, mīlestību un, galvenais, ceļu caur Jēzu pie Mūžīgā Universālā Dieva, kuram mēs varbūt esam paši vien izdomājuši būrīti un tajā Kungu ieslodzījuši, neļaujot Viņam pilnībā darboties mūsu siržu pārveidē un vešanā pie Sevis, tuvāk Sev, savai Gudrībai un Mīlestībai!

P.S. Gribu jūs informēt, ka ļoti skaistu recenziju ar nosaukumu "Jēzus ar trauku dvieli" par šo darbu ir uzrakstījusi arī Bārbala Simsone un publicējusi to savā blogā. Iesaku izlasīt - gan šo recenziju, gan, protams, arī pašu Janga "Būdu". Jo ne jau caur recenzijām un grāmatas apskatiem jūsu sirdis var piedzīvot pilnīgu nokļūšanu Kunga Mīlestības pļavās, vai ne, lasītāji?

Griāns "Dārznieks"

Sun, 03 Apr 2016 15:50:00 +0000

Kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Es pat īsti nezinu, kā lai es aprakstu to, ko esmu sapratis, izpratis un ieguvis, lasot tik viedu grāmatu kā nesen klajā nākušo Griāna "Dārznieks". Jo tā nav parasta grāmata, tā nav pašpalīdzības grāmata, tā nav psiholoģija, tas pat nav garīgums. "Dārznieks" ir grāmata - himna Dzīvei, tās izbaudīšanai, netveramā tveršanai un mirkļa burvībai. Griāns, kaut pirmo reizi dzirdam un lasām viņa vārdu un darbu, ar šo veikumu ir pamatojami ierindots un salīdzināts ar tādiem dižgariem kā Tagori, Halīlu Džibrānu un Sent-Ekziperī, un tomēr savā īpašajā veidā, manuprāt, pat pārspēj viņus. Jo ieved lasītāju majestātiska vieduma un dvēseles apzināšanās mistēriju pasaulē, kas reizē ir it kā tverama un tomēr netverama. Tāds man dažos vārdos šķiet šīs vārsmas, ko mūsu sirdīm dāvājis šis Dievišķā Gara un Pasaules Dārznieka inspirētais viedais rakstnieks.

Kas tad tas tāds par mistisku Dārznieku pēkšņi grāmatnīcu plauktos uzradies? Vai man tādu lasīt? Ko jaunu es iegūšu? Un - vai vispār kāds var mūsdienu pārsātinātajā literatūras pasaulē vēl ko jaunu un nebijušu ienest, piedāvāt, uzrakstīt? Un es mierīgi varu sacīt - ne mirkli nenožēlosiet, ja izlasīsiet šo darbu, jo gandrīz ik rinda šai dzīvesgudrajā darbā ir piesātināta ar aforismiem, atziņām un, jā - arī pamācībām Dzīves dzīvošanā, svinēšanā un mūsu harmonijas ar Dabu svētīšanā. Nav lielāku vārdu par tiem, ar kādu mīlestību, dziļdomību un viedumu Griāns aprakstījis Dzīvību, Dārzu, Radītāju un mūs, Cilvēkus, un tādēļ grāmatas lappuses ieaicina ieiet tādā pasaulē, kuru mēs varbūt arī apzināmies eksistējam, bet tomēr nealkstam, netiecamies pēc tās un nenovērtējam tās sniegto mierinājumu.

Lielos vilcienos runājot par grāmatu, tā lasītāju izved cauri dzīves laikā piedzīvotajam, arī tam, ko tikai vēl piedzīvosim, tā, it kā mūs tam sagatavotu. Nez no kurienes uzrodas Dārznieks, kas, drusku pēc apraksta iztēlošanās, varētu būt drusku līdzīgs Jēzum, jo "apāvis ādas sandales un garu ozolkoka nūju rokās. [..] Un Dārznieks veltīja sevi augiem un kokiem, vāverēm, putniem, fejām, laumiņām un cilvēkiem." Jo Jēzus arī sevi veltīja šīs pasaules apgaismošanai...

Tā, cauri nedaudz vairāk kā 100 lappusēm, daždesmitos nelielos stāstos Dārznieks cilvēkus, sava Dārza apmeklētājus un arī savu mācekli izved cauri lielajām Dzīves mācībām, skolojot tos, apgaismojot viņu dvēseles, sniedzot gurdenajiem atspirdzinājumu, panīkušajiem - iedrošinājumu, bet ikvienam - mudinājumu atvērt savas dvēseles un gara acis tai patiesībai, kuru mums vēsta Dievs, Daba un klusi čukst mūsu sirdsbalss Dārzs. "Vienkārši atver sirdi un ļauj pārvērtībai notikt, kad Dzīvei tas šķitīs piemērots brīdis. [..] Kad cilvēks atrod Mīlestību, Visums nodreb šī diženuma priekšā."

Autors, būdams psihologs, protams labi pazīst cilvēkus, viņu pasauluzskatus, vērtības un tā joprojām, tomēr man domāt, ka autors ir arī samērā augsti garīgs, pat vieds, sauksim tā, cilvēks, pielīdzināms lieliem mistiķiem, Radītāja neaptveramās un mūžīgās Mīlestības pazinējs, jo šāda grāmata, kura aizkustina sirdi tik ļoti, ka nespēj valdīt asaras pie beigu lappusēm - jā, tā ir Radītāja Gara inspirēta un dievišķas gaismas un gudrības pielieta mistērija, kuru mums, lasītājiem, jātver ar lielu cieņu, bijību un vēlmi īstenot savās dzīvēs. Kā rakstīju savā tviterkontā grāmatas lasīšanas gaitā, tad "ja es vadītu laulības, izlaidumus etc., es visiem dāvinātu/ieteiktu dāvināt Griāna "Dārznieku", jo "Dārzniekā" ir viss dzīves eliksīrs, padomi gan ikdienas priekiem, gan savstarpējai saskarsmei, lietu izpratnei, gan pašizaugsmei... Izcili!" Un tā patiesi ir, to nevaru noliegt.

Dārznieks stāsta gan par mīlestību, gan sevis ieraudzīšanu, gan dzīves patiesajām vērtībām, par savādo skatienu, kas atspoguļojas cilvēkā, kad Radītājs caur to runā, par draudzības dārgumu, par mūsu dzīves maskām, par mācīšanās un pacietīgas izaugsmes nepieciešamību et cetera, et cetera... Un tā līdz pat mūsu ikviena šķiršanās brīdim, kad mēs atstāsim savu mīlestību sava iekoptā dārza nākamajiem kopējiem... Varu pievienoties vien grāmatas aizmugurē rakstītajam, ka "šis eseju krājums aicina uz brīdi atstāt ikdienas kņadu, atvēlēt sev mirkli klusuma, norimt un ieklausīties vienkāršos vārdos, lai atvērtu sirdi Dzīvei visā tās pilnībā." Un, jā, gandrīz aizmirsu piebilst, ka šur tur vietumis lasot, manā prātā iezibsnījās domas, ka mūsu pašu esejiste Zenta Mauriņa arīdzan varētu lepoties ar tādu dzīvesgudru un garīgi inspirētu kolēģi kā Griāns. Es pat domāju, ka viņa noteikti ar viņu kļūtu par vēstuļdraugiem... Tā varētu būt izcila harmonija realitātē, bet Mūžības kontekstā tā jau IR izcila harmonija!

Šī nu reiz ir tā grāmata, kura pievienosies manai izcilāko grāmatu kaudzītei blakus "Neziņas mākonim", blakus Halīla Džibrāna "Pravietim" un Hadžāra Džibrāna "Pravieša atgriešanās", blakus D. Čopras, L. Frīmena, A. Nolena, R. Rora un J. Rubeņa darbiem. Jā, patiesi, tik izcila un lieliska ir šī mazā, bet ārkārtīgi personību ietekmējošā un dvēseli pacilājošā grāmatiņa, kura mūs aicina: "Dzīvības dārza vārtiņi ir vaļā - ienāc!"

"Tā ir mācība, ko gribēju, lai tu apgūtu. Ja vēlies kļūt par Dārznieku, tev būs jāapgūst smalkā pacietības māksla, jo nepacietīgs Dārznieks vēlēsies izaudzēt puķes un kokus dažās dienās, bet tādu greznību daba mums nepieļauj.

Tāpēc cieši novērtē ozolu un atdarini viņa mieru, tad pēc kāda laika arī tu tapsi veidots no tik stabila materiāla, ar ko varēsi būvēt māju pats sev... un tiem, kas dzīvē laikā lūgs tev pēc pajumtes."

Regīna Breta "Dievs acis nemirkšķina"

Sun, 03 Apr 2016 15:43:00 +0000

Kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Par Regīnas Bretas grāmatu runājot - izlasīt "Dievs acis nemirkšķina" gribējās jau diezgan sen, faktiski jau tad, kad pirms paliela laiciņa šī grāmata iznāca. Tomēr kaut kā vienmēr netiku un netiku, bet - šeku reku, grāmata ir manās rokās un tā ir iepazīta. Pirmie vārdi, ko par šo grāmatu sacīt - fantastiska grāmata, kas spēj sniegt atbildes uz diezgan daudziem mūsdienu cilvēka aktuālākajām problēmām - kur smelties spēku dzīvot, kā būt laimīgam un kā dzīvi nodzīvot pilnasinīgi, lai tās nogalē nebūtu sev jāpārmet kaut kas neizdarīts, neizpildīts, nepaveikts.

Šajā grāmatā apkopotās mācības autores dvēseles dzīlēs radās, kad viņai apritēja 45 gadi, apcerot visu, ko dzīve iemācījusi. Dvēselē radās avots, no kura izplūda idejas, autore tās pierakstīja un nopublicēja avīžšlejā, vēlāk tās bija tik pieprasītas, ka, nedaudz papildinot, radās grāmata. Grāmata "Dievs acis nemirkšķina", kuras apskatu lasāt. Šīs grāmatas, tāpat kā sleju, saturs ir uzrunājošs un sevī ievelkošs - tas piesaista gan ticīgu, gan neticīgu, gan vienas vai citas pārliecības cilvēku - šīs 50 mācības autorei ir dāvinājusi Dzīve un viņa dalās ar tām, sniegdama tās grāmatas formātā ikvienam pasaules iedzīvotājam. Arī Tev! Jo noder un var noderēt agrāk vai vēlāk.

Mēs ikviens savā ikdienā tik maz aizdomājamies, ka mums ir dots tik daudz, bet mēs to neprotam novērtēt. Mums visas šīs spējas un iespējas ir kļuvušas tik pašsaprotamas, tomēr derētu ik pa laikam aizdomāties, ka pasaulē ir daudzi cilvēki, vietas un dzīves apstākļi, kuros mēs nespētu dzīvot nevienu sekundi. Tādēļ svētīgi ir atcerēties tos vārdus, ar kuriem sākas arī šī grāmata. Un tā - grāmatas pirmā mācība ietver ikvienam iegaumējamu moto: "Es varu..." Jā, daudzi no mums daudz varam, bet tas jāprot novērtēt un ar pateicību sirdī jāpieņem, bagātīgi daloties savā sirsnībā, mīlestībā, žēlsirdībā ar tiem ļaudīm, kuri nekad nav varējuši kaut ko izjust, sajust, piedzīvot un arī varbūt nekad nevarēs. Tas ir viens no cilvēcības likumiem, kas mūsdienās būtu aizvien vairāk un vairāk jāaktualizē.

Dzīve ir skaista. Mēs varam... Padod tālāk - šo noskaņojumu, pārliecību un iejūtīgas sirds pilno dzīvesveidu!

Ričards Smolijs "Aizliegtā ticība. Gnosticisms - kristietības apslēptais mantojums"

Tue, 23 Feb 2016 12:53:00 +0000

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Grāmatas "Aizliegtā ticība" autors Ričards Smolijs ir pasaulē zināma autoritāte misticisma un ezoterisko zināšanu jautājumos. Ieguvis pietiekami elitāru izglītību klasiskajā literatūrā un filosofijā Hārvarda un Oksfordas universitātēs, šis viņa darbs "Aizliegtā ticība" tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu lielākajiem sasniegumiem reliģiju izzināšanā un pētniecībā. Tad nu šie visi fakti un arī personiska interese par mistiskajām tradīcijām pamudināja mani iegādāt šo grāmatu un izzināt tajā paustās atziņas un informāciju. Manuprāt, grāmata ir gana intriģējoša, jo apraksta daudzas patiesības un noslēpumus, kurus pēdējo divtūkstoš gadu laikā noklusējušas un slēpušas tradicionālās reliģijas. "Aizliegtā ticība. Gnosticisms - kristietības apslēptais mantojums" izsmeļoši atbild uz daudzus mūsdienās interesējošajiem garīgajiem jautājumiem, ievedot grāmatas lasītāju noslēpumainā un ikdienas skatienam apslēptā ticības pasaulē. Dažādu reliģiju un konfesiju cīņas un nesaskaņas nereti aizēno patieso mācību par mīlestību un paļaušanos uz augstāko spēku. Grāmatas autors izveicīgi atklāj mūsdienu reliģiju ārišķības, ļaujot saskatīt un sajust īsteno ticību.

Šad un tad man sanāk padomāt par to, kādēļ mūsdienās tik ārkārtīgi pieprasīti ir darbi par un ap ezotēriskām mācībām un, tostarp, arī šajā grāmatā aplūkoto gnosticismu, un esmu nonācis pie secinājuma, ka tas nenotiek aiz kāda viena iemesla, bet gan aiz daudzu iemeslu kopuma. Ne vien aiz ilgām pēc mistiskā un mazzināmā, bet galvenokārt gan aiz ilgām pēc ikkatra paša sastapšanās ar Radītāju - ar to, no kurienes viss ir radies un kas ir visa pirmsākums, un, lūk, šo nespēj dot neviena tradicionālā reliģija, lai arī cik tā nebūtu pretimnākoša.

Tradicionālās reliģijas nav būvētas uz patiesās sastapšanās ar Dievu ceļa, bet gan uz laicīgās varas un valdīšanas par cilvēku dzīvēm un morāli ceļa, kas nekādā formātā nav pareizs. Tādas ir dažas no manis saprastajām grāmatas atziņām. Protams, šo grāmatu ir jāizlasa, jāizvērtē katram pašam, vai tā ir derīga vai nav, tomēr šī grāmata liek domāt un aicina pārvērtēt savu izpratni, vēršot to no šauri konfesionāli dogmatiskas uz visaptverošu skatu uz lietām un pasauli, kas ir, man gribas sacīt, daudz, daudz savādāka nekā mums līdz šim skaidrots un mācīts...

Lai gan reliģijas mērķis ir "sasiet kopā", ko apzīmē latīņu vārds religare, tomēr reliģija baidās no pārāk individuālistiska skatījuma un individuāliem garīgajiem piedzīvojumiem. Tātad, reliģijas funkcija ir no jauna apvienot katru indivīdu gan ar Dievu, gan savā starpā. Lai gan starp šiem diviem mērķiem nav pretrunu, tomēr ikviena indivīda piedzīvotā sava unikālā garīgā pieredze bieži vien nesaskan ar vispārpieņemtajiem reliģijas/konfesijas uzskatiem, tādējādi indivīdam topot izstumtam, lai tas neradītu draudus pastāvošajai lietu kārtībai. No šī tad ceļas arī tās situācijas, ko mēs reizumis dzirdam, ka kāds nav saprasts/pieņemts/uzklausīts savas konfesijas draudzē utmldz. Tādi cilvēki kļūst par t.s. ķeceriem un izraidītajiem.

Kas man personiski saista un īpaši fascinē šajā grāmatā, tas ir grāmatas ievads - tajā pavisam nedaudzajās lappusēs ir izklāstīts bezmaz vai visas šīs grāmatas eliksīra eliksīrs - šajā grāmatā ir vēstīts, ka cilvēkiem ar pieeju garīgām atklāsmēm nav vajadzīga baznīca - vai arī tā nav nepieciešama tādā veidā kā vidusmēra sabiedrībai. Garīgās atklāsmes saņemošiem cilvēkiem parasti ir arī iekšējās autoritātes, kuras bieži pietrūkst daudziem oficiālo reliģiju līderiem.

Jāņem vērā arī tas, ka tieši šādu reakciju izraisīja Jēzus, kad sāka sludināt. Ikvienam, kam ir tikai ārējas un skolās iegūtas zināšanas par reliģijām, bet nav iekšējās pieredzes un Dieva piedzīvojuma savā dvēselē - šādi cilvēki pret patiesiem garīguma sekotājiem izturas kā pret draudu viņu pašu varai.

Daudzi no mums, ja tiktu jautāts par kristietības pirmsākumiem, diezgan labi izstāstītu stāstu par to, ka dzima Jēzus, Dieva Dēls, mācīja apustuļiem patieso ticību un uzdeva sludināt evaņģēliju visām tautām. Tad ap 2. gadsimtu, balstoties apustuļos kā ieceltos Jēzus pārstāvjos, tika dibinātas draudzes, kas veidoja vispasaules (gr. katholikos) jeb katoļu Baznīcu. Tāda varētu būt standarta stāsta versija, tomēr mūsdienu pieeja grāmatām un izglītības resursiem dara savu, dodot iespēju īpaši kritiski izvērtēt it kā par aksiomu pieņemtu patiesību.

Un tādējādi, ņemot vērā šo visu informācijas pieejamību, jāatceras, ka, gadsimtiem ritot, patiesība paliek nemainīga, tomēr tā ir mainīta pēc apstākļu noteiktās vajadzības. Vārdiem, kuriem tika piešķirta vērtība pirms daudziem gadsimtiem, mūsdienās var izklausīties nesakarīgi, tomēr tie var būt 118. psalmā minētie stūrakmeņi izpratnei par patieso garīgumu un par patiesajām iespējām sastapties ar Radītāju savos garīgajos meklējumos... Par to tad vēsta arīdzan šī grāmata par gnosticismu un gnosis - "Aizliegtā ticība".

Nīls Donalds Volšs "Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi"

Tue, 29 Dec 2015 20:13:00 +0000

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Kad ieraudzīju, ka ir iznākusi Nīla Donalda Volša sarakstītā grāmata "Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi", bez ilgas domāšanas apņēmos to izlasīt un par izlasīto pavēstīt jums, topošie šīs debešķīgās grāmatas lasītāji. Neliekuļojot varu teikt, ka šī ir obligātā literatūra ikvienam, kurš savā dzīvē ikdienas saskaras ar grūtībām, problēmām un neredz tām ne gala, ne malas. Jo caur šīs grāmatas lappusēm ar lasītāju runā pats Radītājs, pats Dievs. Neviens nespētu uzrakstīt šādu grāmatu, ja nebūtu šīs dievišķās informācijas un inspirācijas, neviens...

Jo tālāk es dodos pa šīs grāmatas lappusēm, jo vairāk manī nostiprinās pārliecība, cik tomēr būtiski ir saprast Patiesību - Patiesību par Dievu, Viņa darbības metodēm un instrumentiem attiecībā uz mūsu ikviena dzīvi un garīgo izaugsmi. Grāmata "Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi" liek pārvērtēt pilnīgi visus līdzšinējos pieņēmumus un citu uzspiestos priekšstatus par un ap Dievu, tas jau pirmkārt. Un, otrkārt, cilvēkam, kas vēlas patiesi, patiesi izprast, saprast un izdzirdēt Dievu savā dzīvē runājam, ir jāatsakās no visiem līdzšinējiem pieņēmumiem, pretējā gadījumā nevis tu ļauj Dievam ar Tevi sarunāties un sazināties, bet gan tu uzspied Dievam savu viedokli un pārliecību par Viņu, un tas galīgi nav tas, kas varētu veicināt jūsu savstarpējo komunikāciju.

Šī grāmata prasās pēc citēšanas, citēšanas, citēšanas, jo katrs teikums, katra rindkopa grāmatā - Dieva dota bagātība, kas ikvienu var ievest paradīzē, dzīvojot jau šeit un tagad, šajā it kā nepilnīgajā zemes dzīvē... Kungs nenoliedzami zina, ko dara un tieši tādēļ tev, kas lasi šo apskatu, sniedz uzrunu, lai arī tu iegūtu šo grāmatu un, atmetot kļūdainos priekšstatus un pieņēmumus, sāktu jaunu dzīvi, izlasot "Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi".

Kā jau grāmatas autors priekšvārdā vēsta, tad šīs grāmatas sarakstīšana un "palaišana tautiņās" ir nesusi viņam bieži vien rūgtuma pilnus mirkļus, cilvēku neizpratni un nosodījumu, tomēr viņš nav varējis noklusēt to, ko Dievs viņam vēstījis... Un viens no daudzajiem simtiem un tūkstošiem citātu, ko varētu vēl un vēlreiz šeit citēt, ir šāds: "Pēc tam, kad cilvēki izveidoja uzskatu sistēmu par Dievu atbilstīgi savai pieredzei, nevis garīgajām patiesībām, viņi radīja mīlestības realitāti, kas balstās uz bailēm, sakņojas priekšstatā par biedējošu, atriebīgu Dievu. Šādas mīlestības atbalsta doma ir nepareiza, bet noliegums sagrautu visu teoloģiju. Un, kaut gan jaunā teoloģija, kas nomainītu veco, patiešām būtu pestīšana, jūs, cilvēki, nespējat to pieņemt, jo priekšstats par Dievu, no kura nav jābaidās, kurš nespriež tiesu un kuram nav iemesla sodīšanai, vienkārši ir pārāk lielisks, lai to ietvertu pat jūsu visdiženākajā priekšstatā par to, kas un kāds ir Dievs."

Un, pāršķirot lapu, atkal un atkal mani uzrunā mīlošais un gādīgais Dievs, tādēļ, ja vēlaties izbaudīt ne-teoloģiskā bailes iedvesošā, bet sirsnīgā, mīlošā un ikvienu mūs dvēselē uzrunājošā Dieva pieskārienu savā dzīvē, atver šīs grāmatas lappuses - nenožēlosi ne sekundi un ne santīmu, ko būsi ieguldījis šīs grāmatas lasīšanā un iegādē! Šī nav reliģiska satura literatūra, tas jau pirmkārt. Otrkārt, šī grāmata ir par Mīlestību. Mīlestību, kādā mēs esam radīti un kam mēs esam gatavoti - saņemt, sniegt, izplatīt to savas ģimenes, draugu un līdzcilvēku vidū, pateicoties mūsu visu un ikviena dievišķajai izcelsmei!

Mēs ikdienas steigā, problēmās un savā nesavaldībā dusmās vēršamies pie Dieva, īsti neticēdami, ka Viņš eksistē un spēj palīdzēt, bet tomēr Viņš ir, Viņš eksistē un Viņam ir plāns mūsu dzīvei, tādēļ arī Viņš pacietīgi mūs uzklausa un sniedz mums atbildes. Arī šādā veidā - caur Nīla Donalda Volša sarakstītajām un apgāda "Zvaigzne ABC" izdotajām grāmatām. Ieklausieties šajos vārdos: "Es runāju ar ikvienu. Visu laiku. Drīzāk būtu jājautā, nevis ar ko Es runāju, bet gan - kurš Manī klausās."

Lasot šo grāmatu, mani ik uz soļa pārņēma patīkamas tirpas, kas skrēja pār muguru, jo mani nevienu brīdi nepameta doma, ka šo grāmatu inspirējis Dievs un Viņš vēlas pavēstīt kaut ko īpašu tieši man, tieši tev un ikvienam, kas lasa vai lasīs šo grāmatu. Protams, neatmetot priekšstatus, ilūzijas un pieņemtos maldus par un ap kristietības ieviesto Dieva skatījumu, nav iespējams nodibināt abpusējo saziņu ar Dievu, mūsu un visas pasaules Radītāju. Katra lappuse, katra rindkopa šajā grāmatā vēsta vienu - tā ir patiesība, patiesība, patiesība... Tikai un vienīgi Patiesība! Jo ikkatru vārdu šajā grāmatā ir inspirējis Dievs, par to man nav radušās ne mazākās šaubas. Un tādēļ vien šī grāmata ir unikāla - Dievs nav beidzis runāt pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kā mums to vēsta kristietība. Kungs runā uz ikvienu un ikdienas, ik sekundi Viņš uzrunā savus ļaudis, bet tikai cik no mums Viņā ieklausās?

Grāmatas apskats: Jānis Pāvils II "Atmiņa un identitāte"

Sun, 01 Nov 2015 13:46:00 +0000

Foto: grāmatas vāka attēla fragments

Parastas grāmatas, vienalga, filosofiska ietvara vai daiļliteratūru, var lasīt un vērtēt, un to izdarīt ir samērā vienkārši pat no laja jebšu vienkāršā cilvēka puses, bet vērtēt pāvesta sarakstītu darbu, kurš nesen ticis iecelts svēto kārtā, laikam tomēr nav tik viegls uzdevums, ņemot vērā arī to, ka neesmu katolis, un tomēr... mēģināšu kaut cik sakarīgi dalīties savos iespaidos par grāmatu "Atmiņa un identitāte".

Pāvests, nu jau svētais Jānis Pāvils II ir vienīgais pāvests, kurš visas Līvzemes, Terra Mariana un Latvijas pastāvēšanas gaitā ir spēris savu kāju uz šīs - mūsu - zemes. Tas ir samērā vērā ņemams fakts. Un tomēr - tas nekādā ziņā nepadara šīs grāmatas vērtēšanu mazāk vieglu vai kā tamlīdzīgi. Īstenībā, izlasot grāmatas priekšvārdu, ko sarakstījis arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs un arī pēcvārdu, ko sarakstījusi filosofijas doktore, filosofe Maija Kūle, var gūt samērā labu un ikdienas lajam pat pārāk glaunu izpratni par šīs grāmatas saturu un pāvesta Jāņa Pāvila II garīgo vēstījumu. Lai man arīdzan gribētos ar to aprobežoties, tomēr pēc grāmatas atklāšanas pasākumā dzirdētā, es tajā iedziļinājos un mēģināju izprast tās vēstījumu, kā sacīt, no vāka līdz vākam. Vai izdevās? Nezinu, grūti pašlaik spriest, jo mēs labi zinām Katoļu baznīcas nostāju daudzos jautājumos, kuros mani personīgie uzskati ne vienmēr sakrīt un arī grāmatā bija dažas vietas, kurām es nevarēju piekrist pilnībā, bet izraut no konteksta tā kā negribējās...

Arhibīskapam piekrītu tiktāl, ciktāl sniedzas šis citāts: "Grāmatā "Atmiņa un identitāte" pāvests analizējis 20. gadsimta traģiskos procesus. [..] Šo grāmatu varam uztvert arī kā Jāņa Pāvila II dzīves rezumējošo vēstījumu, sava veida testamentu. Tajā ir gan pagātnes norišu analīze, gan nākotnes redzējums, gan arī norādītas problēmas, kuras apdraud mūsu civilizācijas turpmāko attīstības gaitu."

Priekšvārdā lasām: "Dekarta un Apgaismības laikmeta idejas sagatavoja augsni diviem pasaules kariem un divu totalitāro 20. gadsimta ideoloģiju uzplaukumam." Un tad pēc pāris lappusēm lasām tālāk: "Tomēr Jānis Pāvils II norāda arī uz pozitīvo, ko Eiropai ir nesis Apgaismības laikmets. Jāpiebilst, ka šāds Apgaismības laikmeta vērtējums nav pārāk bieži sastopams Baznīcas autoru darbos. Viņš novērtē to, ka tā laika domātāji ir attīstījuši ideju par brīvību, vienlīdzību un brālību, kas gan nav jauna un sakņojas Evaņģēlijā. Tāpat pāvests atzīst, ka Apgaismības laikmetā tika sagatavota augsne dziļākai cilvēktiesību izpratnei, kā arī nobrieda ideja par tautu pašnoteikšanās tiesībām." Liekas, ka pretruna, un man pašam arī tā šķita, līdz kamēr aizlasījos līdz Kūles kundzes skaidrojumam.

Pāvests šo pretrunu izmanto, lai parādītu, ka kari un totalitārās iekārtas rodas no atteikšanās no kristīgajiem ideāliem. Zināmā mērā var piekrist, tomēr jāņem vērā arī sekulāri un pasaulīgi iemesli, ne tikai reliģiski un garīgi. Jo karus izraisa aizvien lielāka dzīšanās pēc resursiem, varas sagrābšanas un tā tālāk. Un no tā rodas savveida visādi totalitārismi - patērnieciskās kultūras totalitārisms, krīžu totalitārisms, ārkārtīgais un, pat man reizumis par daudz esošais, liberālisms, kas arī ir savveida totalitārisma paveids un tā joprojām.

Un tomēr - lasot šo grāmatu, varam nojaust, kas pāvestam Jānim Pāvilam II rūpēja un kas viņu satrauca. Viņam rūpēja katras tautas pašnoteikšanās tiesības, demokrātija ar kristīgu vērtību inkorporāciju tajā un arī cilvēks, viņa humanitāte, dzīvības ētika. Ja es nebūtu lasījis daudz citus darbus, gan pāvesta, gan citu autoru, tad varētu maz ko kopsakarībās vērtēt, tomēr jāsaka, ka mūsdienās baznīca maz ko var un spēj ietekmēt. Tādi pāvesti kā Jānis Pāvils II un citi tikpat diženi vīri un sievas, nezinu, reizi gadsimtā rodas...

Laikā, kad patiesi, patiesi ir vajadzīga cildenu un dižu cilvēku klātbūtne pasaules vēstures kursa mainīšanai. Nonākot tuvu pie grāmatas beigām, pāvests 16. tēmā ar virsrakstu "Eiropas tēvzeme" vēsta par saviem iespaidiem par Eiropu, vērtējot notikumus, kas norisinājušies Eiropā tās pagātnē, caur tiem pievēršas kontinenta tagadējai situācijai un ieskicē Eiropas un visas pasaules perspektīvu trešajā tūkstošgadē. Jo šajā nodaļā rakstītajam, lai kā varbūt to ļoti negribētos, tomēr nākas piekrist, ka Eiropu radīja kristīgā evaņģelizācija. Jā, tas varbūt notika barbariski un bieži vien necilvēcīgi, nogalinot un iekarojot, un tomēr "tieši evaņģelizācija sekmēja Eiropas tautu civilizācijas un kultūras rašanos. Ticības izplatīšanās kontinentā veicināja atsevišķu tautu veidošanos, iesējot tajās sēklu kultūrai, kas ikvienā no tām bija atšķirīga, tomēr šīs tautas saistīja kopēja vērtību sistēma, un šīs vērtības sakņojās Evaņģēlijā."

Šī grāmata "Atmiņa un identitāte", lai gan man no sākuma šķita pārāk teokrātiska, teoloģiska un ne tik ļoti filosofiska, palasoties, ielasoties un kopsakarībās visu paanalizējot, varu secināt, ka tajā ir diezgan daudz ikdienā izmantojamas filosofijas. Šī grāmata ne vien palīdz izprast dažādus pasaules un Eiropas vēstures 20. gadsimta notikumus, to cēloņus un sekas, bet dod iespēju izprast arī Katoļu Baznīcas sociālo mācību un tās attieksmi pret demokrātiskajiem, sociālekonomiskajiem un ētiskajiem cilvēku dzīves notikumiem. Par šo grāmatu un tajā paustajām atziņām varētu daudz un dikti rakstīt, apspriesties un diskutēt, ko arī aicinu darīt, tomēr nobeigumā viens, manuprāt, ļoti labs fragments.

"Katrā ziņā katoliskā sociālā ētika, pamatojoties uz vispārējām nostādnēm, sliecas atbalstīt demokrātiju, kas, kā jau teicu, cilvēkam - ar prātu apveltītai un sabiedriskai būtnei - atbilst vairāk. Tajā pašā laikā tā negatavojas šo iekārtu "kanonizēt". Patiesība ir tāda, ka ka ikviena no šīm iekārtām - monarhija, aristokrātija, demokrātija - noteiktos apstākļos var kalpot, lai sasniegtu to, kas ir jebkuras varas galvenais mērķis, tas ir, kopējo labumu. Un tas panākams, ievērojot ētikas pamatnormas. Jau Aristotelis uzskatīja, ka politika nav nekas cits kā sociālā ētika. Tas nozīmē to, ka attiecīgā politiskā iekārta netiek izkropļota tad, ja tā ir praktizēto pilsonisko tikumu auglis. Dažādi minētās iekārtas izkropļojumi atbilstošu nosaukumu guvuši jau sengrieķu tradīcijā. Tā monarhija var kļūt par tirāniju, bet patoloģisko demokrātijas formu Polībija nosaucis par ohlokrātiju - pūļa diktatūru."

Grāmatas apskats: Aleksandrs Pjatigorskis "Kas ir politikas filosofija"

Sun, 01 Nov 2015 13:30:00 +0000

Foto: grāmatas vāka fragments

Tā nu nesen, grāmatu atlaižu laikā, tiku pie samērā senkārotas, sākotnēji ne visai saprastas, bet tikai tagad patiesi izprastas grāmatas "Kas ir politikas filosofija", kuras autors ir slavens krievu filosofs, Londonas universitātes profesors Aleksandrs Pjatigorskis. Faktiski, ne īsti autors, bet gan lektors, jo šajā melnajā grāmatā ir apkopotas viņa atziņas un pārdomas saistībā ar 2006. gadā nolasītu lekciju ciklu par šādu tematiku. Jā, faktiski grāmata ir šo lekciju apkopojums. Kā jau rakstīju drusku iepriekš, pašķirstot šo grāmatiņu agrāk, likās tāda svešāda un manām ausīm acīm, smadzenēm un visiem citiem uztveres ne visai saprotama... Toties tagad, kad tā iegūta savā īpašumā par samērā lētām naudiņām, vien diviem eiro, tad nu ar piezīmēm uz lapu malām esmu tai izbūries cauri - ziniet, nebija tik traki kā biju iepriekš iedomājies... Bija labāk un saprotamāk nekā savulaik domāju. Tad nu - apskats jūsu ievērtēšanai.

Neliels citātiņš no grāmatas atlokā publicētā: "... lekciju cikls veltīts cilvēka situācijas izpratnei varas apstākļos. Asa intelektuāla provokācija, kuras mērķis - politiskās domāšanas un politiskās kultūras audzināšana. Darbu par politiskās domāšanas mītiem autors veido no kāzusu un sižetu pārpilnības. Grāmatā jūs atradīsiet trāpīgas piezīmes par ekspertu veikumu, par politisko gribu, par daudzām vēsturiskām personībām." Un vēl viens, no priekšējā atloka: "Pie kā noved vispārējā politiskās refleksijas līmeņa pazemināšanās? Piemēram, pie jaunu, bezjēdzīgu izteikumu parādīšanās: "politiskās krīzes noregulēšana" (krīzi taču nekā nav iespējams noregulēt), "trešās pasaules valstis", "Rietumu un Austrumu pretnostatījums". Un šie vārdi mistificē politisko domāšanu, piesārņo poras mūsu realitātes uztverei. Galu galā - tieši tāpēc vara spēj mums melot."

Vai mēs redzam, ka mūsu politiķi (nu tie ļaudis, kas tajā darbojas!) jelkad domātu? Maz tādu vai gandrīz nemaz. Tik ambīcijas, cīņa par varu un ietekmes sfērām, krēsliem, amatiem, lielo rubuli... Nedomāt - tā vieglāk dzīvot! Tieši tā arī Pjatigorskis saka, ka nereflektēt par esošo situāciju, ne politisko, ne ekonomisko, nekādu - tā ir ārkārtīgi vulgarizēta dzīve, dzīve bez piepildījuma. Lai gan politisko traktātu skaits audzis, bet īstenu politisko domātāju ar uguni nevar sameklēt - tā nu tas ir! Pjatigorskis uzsver, ka lasītājam jāsaprot, ka politiskā darbība ir tieši saistīta ar domāšanu, ar reflektēšanu. Viņš nestāsta lekcijās par politiskās dzīves novērojumiem, tie lai paliek citiem, Pjatigorskim interesē tikai politiskā domāšana - veids, lai mudinātu lasītāju atbrīvoties no ilūzijām, kā arī, lai būtu par soli pretī politiskās domāšanas apguvei. Lai celtu politisko domāšanu jaunā kvalitātē, lai virzītu politisko kultūru kvalitatīvi jaunā pakāpē - lūk, Pjatigorska mērķis pret lasītājiem.

Pjatigorski izlasīju vienas dienas laikā - ziedoju visu savu darāmo, lai lasītu Pjatigorski. Bija vērts, bija interesanti - man patika un veicu arī daudz dažādu piezīmju un atzīmju, no kurām dažas publicēšu arī šeitan, blogā. Grāmata sastāv no 6 lekcijām, nolasītām Krievijā 2006. gada februārī. To temati, īsumā izklāstot, ir par filosofiju un politikas filosofiju, to problemātiku un galvenajiem jautājumiem, kā arī trim aizejošā laikmeta politikas pīlāriem, atļaušos teikt tā - absolūto valsti, absolūto varu un absolūto revolūciju. Izklausās nu tā, vai ne? Net nē - grāmata patiesi noderēs ikvienam, lai uzlabotu savas zināšanas un izpratni, kā arī audzinātu savu politisko domāšanu, tādēļ - domājošiem cilvēkiem noteikti šī grāmata patiks!

Mani personīgi šai grāmatā fascinēja tas, ka būtiskākie autora citāti, domas un lekciju izcilākās vietas ir izceltas atsevišķi, uzrakstot tās treknrakstā, kā atsevišķus fragmentus, kā lekcijas esenci, varētu pat teikt tā. Protams, grāmatā visu lekciju garumā atzīmēju daudz jo daudz dažādu vietu, par kurām domāt un rakstīt vairāk, tomēr šie treknraksta teksti neiziet no prāta un tos tagad citēju gana bieži. Pjatigorskis vienā no šiem treknraksta tekstiem saka tā, izsakot gluži vai manas domas: "Parunāt, parunāt, parunāt. Tāpēc ka filosofija nepastāv bez sarunas. Kā teicis amerikāņu filosofs Brendons: "Es baidos tikai no viena, ka rītā pamodīšos un nebūs sarunas. Ka man nebūs ar ko parunāt, un tad es nomiršu." Viņš teica taisnību. Tā ir cilvēciskās domāšanas galējā situācija."

Un šādu, un vēl spilgtāku domu pilna ir šī grāmata, ko vien par diviem eiro iegādāju... Ehh, domājošiem cilvēkiem kas tie par priekiem - labas grāmatas tik lēti iegādāt! :)

Tagad, rakstot apskatu, man iešāvās prātā kāda doma. Tuvojas vēlēšanas, vai ne? Un slavenās, es pat teiktu - bēdīgi, skumji slavenās Grigules reklāmas taču arī visi zina, vai ne? Nu Pjatigorska grāmatas kontekstā varu vien sacīt vienu - kur šeit var redzēt, ka politiķis ir domājošs, reflektējošs vai filosofējošs? Kurā vietā to var no šādas plaši izlīmētas "zvaigznes" redzēt? Nevar! Jo cilvēks, politiķis, tāds kā Grigule, ir alkstošs varas amata kārē, bet tā nav dzīve, to jums grāmatas lasīšanas gaitā paudīs arī Pjatigorskis. Politiskā valdīšana, amats un viss prasa domāšanu, refleksiju un filosofiju, bet filosofija - tā ir vientulīga nodarbošanās un uz to vien spējīgi lieli gari. Grigule, kas sevi reklamē uz katra ielas stūra kā tāda *** - nu kāda tur refleksija vai filosofija apakšā? Nekāda! Tā - maza, liriska atkāpe saistībā ar politiku.

Ja godīgi, tad neviens apskats, lai cik garš un izvērsts arī nebūtu, pilnībā nespēs sniegt ieskatu Pjatigorska grāmatā, tas jāņem vērā, jo patiešām neesmu spējīgs ārkārtīgi dziļi un izsvērti izplūst pārspriedumos par šo grāmatu. Tomēr, tomēr, šis fragments vēl var sniegt vienu otru labu atziņu par šīs grāmatas vērtīgumu domāšanas veicināšanā: "Nav taču patīkami lietas saukt īstajos vārdos, vai ne? Es jums došu kādu metodoloģisku padomu: ja jums ir nepatīkami par kaut ko domāt - tā ir pirmā pazīme, ka tieši par to ir vērts padomāt."

Un vēl: "Vairums cilvēku, tas nav nekāds noslēpums, domā vulgāri. Turklāt lietojot pašu šausmīgāko pasaules aprobežotības formulu "visi tā domā", kas faktiski neatbilst patiesībai: kā var zināt, ka visi tā domā? Kāda man tuva persona teica: "Tas, ar ko tu nodarbojies, taču nevienu pasaulē neinteresē." Es viņai ļoti nopietni atbildēju: "Ja jau tas interesē mani, tad tu vairs nevari teikt - nevienu." Šis universālisms, kas tiek piedēvēts domāšanai, ir pirmā vulgaritātes pazīme." Pjatigorskis grāmatā sniedz ārkārtīgi modernas, visām sabiedrības grupām aktuālas atziņas, pārdomas un viedus, vērā ņemamus vārdus, to nu noliegt nevar. Nevar noliegt neko, kas viņa grāmatā sarakstīts. Katrs lasītājs atradīs sev kādu pieturas punktu. Nu ja vien viņš nav galīgs muļķis un totāls vulgārs nedomātājs pēc definīcijas... Vēl daži citāti un atziņu pērles, kas rakstītas, lai mudinātu jūs domāt, aizdomāties un varbūt pat beidzot saņemties un aizdoties uz grāmatnīcu iegādāt šo grāmatu, jo zaudētāju nebūs - var rasties viena doma vai pretreakcija dažam filosofa Pjatigorska paustajam, bet arī tad jau tā būs domāšana un reflektēšana - tieši tas, ko Pjatigorskis aicinājis darīt - domāt un reflektēt!"

Iegaumējiet, nekādas citas nozīmes, izņemot burtisko, vārdam "mūsdienīgs" nav. "Mūsdienīgs" vienmēr ar kaut ko ir mūsdienīgs. Jūs saprotat, uz laiku mūsdienīgs. Dažkārt - uz mirkli mūsdienīgs."

"Politiskā vara - tas ir, kad viens cilvēks nosūta otru pie trešā, lai otrais piespiestu trešo darīt tā, kā vēlas pirmais." "Kad es saku par kādu "domā, izprot" - mums tam ir nozīme vienīgi tad, ja tas top izteikts, uzrakstīts, pasacīts, iegaumēts. Viss cits ir pļāpas. Tāpēc politiskā refleksija nozīmē: lasīja, dokumentēja, no kaimiņiem dzirdēja, žagata pažadzināja."

"Draugi, mēs dzīvojam 21. gadsimta sākumā! Bet patstāvīgi domājošu cilvēku daudzums visās progresīvajās valstīs izrādījies tik niecīgs, ka šie suņa murgi skan vēl joprojām.""Patiesība varas cilvēkus neinteresē."

"Tomēr mēdz būt izņēmumi, pat filosofu vidū, tādi, kas atmet standarta, klišejisko, šablonizēto terminoloģiju un cenšas vienkārši DOMĀT. Politiķu vidū tas ir kas gandrīz neticams. Parazīti taču! Ko nozīmē parazīti? Parazīts - tas ir cilvēks, kas nerada neko savu, bet viņam vajadzētu radīt savu paša domāšanu. Taču politiķi un politologi līdz pat šim laikam izmanto 40. gadu vārdus un nespēj no tiem ne par sprīdi atkāpties."

""Bet ko gan mums darīt? Un filosofs saka: "To, ko tu nekad neesi darījis, - padomā." Un kaut jūs zinātu, cik šausmīgi ir - padomāt." Ziniet, kad es lamājos, man prātā tikai viens: kādi talantīgi cilvēki bija, bet nedomāja - domāt ir grūti.""

Grāmatas apskats: Henrijs Džeikobijs "Hauss un filosofija jeb Melo visi"

Sun, 01 Nov 2015 13:28:00 +0000

Foto: grāmatas vāka fragments

Manuprāt, nav uz pasaules cilvēka, kurš nezinātu dažādi vērtēto, bet tomēr slaveno doktoru Hausu. Protams, ja nu vienīgi kaut kur aiz ekvatora mītošie vai dziļos mūžamežos dzīvojošie, bet - par tiem mēs tagad nerunāsim, sarunāts? Parunāsim par mums zināmo, uzzināsim daudz ko jaunu un vispār - palūkosimies uz Hausu caur dažādu filosofijas novirzienu prizmu, gan arīdzan pretēji - uz filosofiju no Hausa skatupunkta. Ja kāds teiks, ka nekas nesanāks, tad - sanāks gan, jo man priekšā stāv nesen svaigi izlasītā grāmata "Hauss un filosofija jeb Melo visi". Grāmatnīcā, ieraugot šo grāmatu, atmetu visas vajadzības, ar lielāko prieku iztērēju 13 eiro un - ilgi gan lasījās, bet bija tā vērts... Grāmata atdara daudzus snaudošos aizvirtņus mūsu domāšanā, lauž stereotipus, maina domāšanas kategorijas, vienvārdsakot, neieinteresēto un vienaldzīgo šīs grāmatas kontekstā nav, nebūs un nevar būt! Jā, trijos vārdos - patiesi laba grāmata, varētu noderēt tagad, izlaidumu laikā, pat kā vidusskolniekiem dāvanā, skolu beidzot un izejot lielajā, ļaunajā pasaulē, lai bišķīt "uzaudzētu ādu", kā sacīt... Labi, pietiks nu pļāpāt, ķeršos pie grāmatas apskata :)

Kā jau parasti, lasot grāmatas un, vēl jo vairāk - lasot izcilas grāmatas, blakus ņemu lapu, zīmuli un lasīšanas gaitā atzīmēju interesantākās vietas, saistošākos domugraudus un tā tālāk. Arīdzan šī grāmata neiztika bez šīs padziļinātās lasīšanas. Pēc pirmās izlasītās atziņas, raugoties uz Hausu caur Sokrata un Bērtranda Rasela prizmu, varētu arī grāmatu nemaz tālāk nelasīt, jo uzreiz tiek sniegta atbilde, kāds tad ir doktora Hausa dzīvesstils un domāšanas veids. Un tomēr, grāmata ir jālasa arī tālāk un to es arī mudinu darīt, kaut arī es jums šo nelielo dziļdomīgo fragmentu nocitēšu: "Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta. (Sokrāts) [..] Pārbaudīta dzīve ir tāda dzīve, kurā tiek meklēta patiesība. Tu esi zinātkārs. Tu gribi izprast. Tu nepieņem idejas tikai tāpēc, ka tās ir atzītas un ierastas. Tev nav bail uzdot jautājumus. Tā ir filosofa dzīve. Izcilais britu domātājs Bērtrands Rasels šā dzīvesveida vērtību apraksta šādi: Filosofija ir jāstudē ne jau skaidru atbilžu dēļ, jo atbildes uz jautājumiem var nebūt patiesas, bet drīzāk pašu jautājumu dēļ, jo šie jautājumi paplašina mūsu apziņu par to, kas ir iespējams, bagātina mūsu intelektuālo iztēli un samazina dogmatisko pārliecību, bet tas savukārt norobežo prātu no spekulācijām."

Kā man reiz medicīnas studiju gados kāds ievērojams Stradiņu ķirurgs teica, tad pie kāda ārsta mēs labāk ārstētos - pie Hausa, kurš ir nīgrs, kaitinošs, nepieklājīgs un pārkāpj visas ētikas normas, bet tai pat laikā - izcils diagnosts un profesionālis vai pie tāda ārsta, kurš studijas ir kaut kā nebūt pabeidzis, pie diploma ticis, ar visiem ucinās un ķuķinās, bet no zināšanām un diagnosta - ne smakas... Es toreiz atbildēju, ka tad jau labāk lai ir Hauss... Nu, lūk! Visa grāmata praktiski norāda tieši uz to pašu - lai gan Hauss ir kaitinošs, riebīgs, vulgārs, nepieklājīgs, neētisks un visādi citādi netīkams, bet tieši tādēļ viņš ir izcils diagnosts... Jo viņš ir ārkārtīgi ekscentriska un neordināra personība, kas atspoguļo arī mūs zināmā mērā un mudina mūs arīdzan nepeldēt pa straumi, bet savā dzīvē ienest šādus tādus ekscentriskuma elementus.

"Hauss mūs fascinē tāpēc, ka ir tik labs savā darbā un tik slikts visās citās jomās, un šie fakti ir saistīti. Vai mēs gribētu, lai Hauss ir labāks cilvēks? Nē, ja mūs piemeklētu kāda mistiska slimība. Tādā gadījumā mēs ar prieku paciestu viņa nepieklājību, negodīgumu un vēlmi pārkāpt likumu."

"Daudzi no mums negribētu dzīvot pasaulē, kurā neatrastos vieta Hausam. Cilvēki no šādiem Hausiem var mācīties daudz un rosināt viņu ekscentriskumu - tā ir milzīga sociāla lietderība. Tādējādi mums ir sociāli iemesli apbrīnot ekscentriķus un daudzos gadījumos ekscentriskumu uztvert kā labu īpašību."

"Hauss nicina liekulību. Viņš neslēpj no kolēģiem to, ka lieto zāles, tieši otrādi - stāsta, ko domā un kā jūtas. Protams, vispārpieņemtā morāle mums liek būt pieklājīgiem, bet pieklājība ne vienmēr prasa būt godīgiem. Patiesība Hausam ir būtiska, jo viņš saviem pacientiem un citiem cilvēkiem, runājot par liekulību un negodīgumu, saka - "melo visi"."

No Hausa skatupunkta raugoties, nav svarīgi tas, ko tu zini, bet gan tas, ko tu dari un kā rīkojies. Un šeit es atkal varu piekrist šai domai un Hausa filosofijas uztverei - tā ir laba skola, lai saprastu, ka katram ir jādomā, jārīkojas, jāmostas no snaudas... Letarģiju un nerīkošanos jāatstāj pagātnē. Vai Hauss kā diagnostiķis un, lai gan sarkastisks un visus nicinošs ārsts, ir intelektuāli labs cilvēks? Pēc filosofijas teorijas sanāk pretrunīgs raksturojums - no vienas puses ir, no Tikumu vienotības teorijas - nav.

Mans personīgais viedoklis ir, ka tomēr Hauss kā tēls un varonis ir intelektuāli labs cilvēks, jo viņš lielā mērā atbilst šim raksturojumam: "Lai būtu intelektuāli labs cilvēks, jāspēj sevī iemiesot intelektuālās īpašības, tādas rakstura iezīmes kā progresīvu domāšanu, uzmanību pierādījumu vākšanā un izvērtēšanā. intelektuālo drosmi un intelektuālo autonomiju. Un, lai iemiesotu šīs vērtības, cilvēkam ir jāizrāda interese par patiesību patiesības dēļ, nevis naudas vai slavas dēļ."

Par dažām labām lietām es biju visai izbrīnīts, jo patiešām, lai gan esmu daudz lasījis un arī mācījies filosofiju, es nemaz tā īsti nebiju dzirdējis. Kaut gan par vienu lietu es it kā nojautu, ka tas tā varētu būt: "Progresīvi domājoša personība neuzklausa nevienu. Tā klausās tikai tajos, kuros vajadzētu ieklausīties." Jā, gūstot apstiprinājumu savai nojautai, sapratu, ka jau labu laiciņu kā to vien daru - ieklausos tajos, kuros patiesi vajag ieklausīties un neuzklausu nevienu, kam nav vērtīgs viedoklis. To derētu daudziem īstenot, tad dzīvē mazāk klačiņu, baumu un aprunāšanas būtu, bet vairāk visi dzītos pēc patiesības... Bet tas jau laikam nav no cilvēkiem sagaidāms, vismaz ne manā dzīves laikā.

Lai gan, kā jau minēju, grāmata ir izcila, tajā ir ļoti daudz vērtīgu pārdomu tematu un ideju avotu, ne visu aprakstīt ir iespējams, tādēļ iesaku šo grāmatu iegādāt un izlasīt... Vien pārdomu un apceres nobeigumā pāris nelieli fragmenti, kas savelk kopā Hausa personību, rīcību un būtības saknes: "Hauss ir intelektuāls par spīti tikumības trūkumam. Iespējams, atsevišķās jomās ētisku īpašību trūkums rada problēmas prāta darbībai, bet Hausam tas netraucē nonākt pie patiesa slēdziena. Labsirdības un taisnīguma trūkums viņu padara par kretīnu, bet tas viņam neliedz progresīvi domāt, būt intelektuāli drosmīgam un uzmanīgam pierādījumu vākšanā. Hausa intelektuālās kvalitātes nepadara viņu par morāli labu cilvēku un neliek pret citiem izturēties ar cieņu, laipnību vai iejūtību, bet viņa mērķis nav atbilstoša citu ārstēšana. Viņa mērķis ir PATIESĪBA. Intelektuālai personībai rūp patiesība patiesības dēļ. Un Hausam tā rūp."

"Hauss ir gan pasaules līmeņa kretīns, gan pasaules līmeņa diagnostiķis. Viņš nepārtraukti izmanto radošas un neparastas metodes, lai tiktu pie informācijas un diagnozēm, kas viņam ļauj glābt pacientus ar tādām problēmām, ko neviens cits nevar atrisināt. [..] Hausa diagnostiķa izcilība ir iespējama tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir nelīdzsvarota. Viņš spēj būt vislabākais ārsts [..] un tas ir tāpēc, ka viņš ir apsēsts ar patiesības meklēšanu. Šī apsēstība ir vienīgais, kas viņam ir. Tā ir visa viņa dzīve."

Grāmatas apskats: Idrīss Šāhs "Austrumu gudrības"

Sun, 18 Oct 2015 13:05:00 +0000

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Nezinu gan statistiku, cik Latvijā īsti ir sūfisma sekotāju, tomēr gribas ticēt, ka varētu būt pietiekami. Daudzi no tiem sevi gan neapzinās kā sūfisma skolas sekotājus, tomēr ar savu rīcību, domāšanas veidu un ticībā balstītajām patiesībām tādi ir. Lai gan pats balstos kristietības atziņās, man sūfiju mācība personīgi ir ļoti tuva un sūfisma literatūras lasīšana - dvēseles bagātināšana un padzirdīšana no dzidrā Gudrības un Zināšanu Avota.

Idrīsa Šāha apkopotajos stāstos "Austrumu gudrības" parādās visa sūfiju un sūfisma skolas filosofija - mācība, Ceļš un iešana pa to. Šī grāmata ir kā viegla barība maz pieredzējušajiem un uz sava Ceļa tikko nostājušamies meklētājiem - caur vienkāršiem un viegli uztveramiem stāstiem tiek līdzdalīta Dievišķās Mīlestības Ceļa mācības un tas, kas mums jāievēro un jāiemācās, lai sirsnīgā tuvākmīlestībā dzīvotu starp līdzcilvēkiem un piedalītos sabiedriskajās norisēs.

Lai gan stāsti paši par sevi daudz ko stāsta, pamāca un spēj sniegt ārkārtīgi vērtīgu garīgo bagātību dvēselei un prāta barību, šīs grāmatiņas pievienotā vērtība ir sastopama grāmatiņas beigu daļā, pēdējās 30 lappusēs. Tajās ir paustas sūfisma garīgo skolotāju pamācības par praktiskajām norisēm sūfismā, sūfisma skolu noteikumi, izcili divdesmit padomi par sevis iztukšošanu un no jauna piepildīšanu ar sūfisma viedo gudrībām, kā arī visbeidzot - atziņa par sūfiju meklējumiem, kas mūsdienās varētu būt īpaši aktuāli, jo laiks ir dikti skrejošs, bet mūsu garīgā piepildītība aizvien ir tapšanas un nepieciešamības stadijā.

Ko nu es daudz personīgi pļāpāšu par un ap sūfismu, tādēļ ļaušu, lai par to, kādas bagātības šajā nelielajā bagātību krātuvītē slēpjas, runā pati grāmata:

Sūfisms ir radīts kā līdzeklis cilvēka pamodināšanai (jo cilvēkam ir iespēja atgriezties savā sākotnē, taču viņš ir aizmirsis šīs iespējas pastāvēšanu un aatiecībā uz īstenību viņš ir "iemidzis"), lai viņš spētu apzināties visu šajā grāmatā aprakstīto, ne tikai gūtu par to kādu priekšstatu. Tie, kas pamostas, spēj atgriezties, sākt "ceļojumu", reizē dzīvodami savu tagadējo dzīvi visā tās pilnībā.

Laiku pa laikam kā sūtņi ierodas ļaudis, lai kalpotu cilvēkam un glābtu viņu no "akluma" un "miega" (ko mūsdienās drīzāk varētu dēvēt par "amnēziju"), ko mūsu speciālajā literatūrā vienmēr raksturo kā vietēju slimību. Šie ļaudis pastāvīgi ir saskarē ar Pirmsākumu un nes "zāles", kas ir puse no izdziedēšanas. Otra puse, tāpat kā tradicionālajā Zemes medicīnā, ir darbība, ko veic tas, uz kuru iedarbojas, lai atlabtu ar mazāko iespējamo palīdzību. Šie kosmiskie dziednieki - vissenākā jēdziena burtiskā skaidrojumā - bieži mīt pasaulē gandrīz neievēroti, kā kamielis tuksnesī. Viņi ir piederējuši pie visām rasēm un visām ticībām.

Sūfismam ir divi galvenie mērķi: 1) parādīt cilvēkam viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir, un 2) palīdzēt viņam attīstīt viņa patieso, iekšējo patību, viņa nezūdošo daļu. Lai gan cilvēks "ir nācis no tāla tāluma, pašlaik ir iemidzis un var atgriezties, kad būs ieguvis līdzekļus, kas ļauj atgriezties", viņš to spēj paveikt vienīgi tad, ja savā darbībā stāv uz stingra pamata tajā pasaules punktā, kurā mēs viņu sastopam; mūsu sauklis ir: "Esi Pasaulē, bet nepiederi tai."

"Ja Augstākais Cilvēks paveic kaut ko apbrīnas vērtu, tad tas ir viņa Meistarības apliecinājums, nevis darbības mērķis."

Un visbeidzot - lai par sūfiju skolotājiem un viņu darbiem liecina kāds stāsts no šīs grāmatas, kuram dots tieši tāds nosaukums "Skolotāju dzīve un darbi":

Kādam pirmās pakāpes dervīšam jautāja: - Kādēļ cilvēki ziedo tik daudz laika un pūļu tam, lai studētu pagātnes Skolotāju dzīvi un darbus, ja viņu dzīve, iespējams, aprakstīta aplami, viņu darbu iespaids izpaudies tikai tolaik un viņu vārdi var būt slepenas nozīmes pilni? Dervīšs atbildēja: - Skolnieki šādās studijās uzzina, kas stāstīts par Skolotājiem un ko teikuši viņi paši. Kaut kas no tā noderēs ikdienas dzīvē. Kaut kas kļūs skaidrs, skolniekam pilnveidojoties. Kaut kas ir noslēpumā tīts un tiks izprasts tikai īstajā brīdī - kad Meklētājs būs tam gatavs. Kaut kas ir domāts, lai to izskaidrotu skolotājs. Kaut kas ir paredzēts, lai atturētu tos, kas nespēj iet Ceļu, un neļautu tiem traucēt Ceļa cilvēkus. Ielāgo labi, ka nepatika pret mūsu darbu parasti norāda: tāds cilvēks vairās no mums, jo no viņa ir jāvairās mums pašiem.

Lasot, pētot un izzinot enciklopēdisko grāmatu "Kristietības vēsture"...

Sun, 30 Aug 2015 20:21:40 +0000

Foto: grāmatas vāka fragments

Grāmata „Kristietības vēsture” ir gana bieza – tai ir gandrīz 700 lappuses, taču, manuprāt, tā tam arīdzan ir jābūt, jo šī grāmata ir visaptverošs kristietības vēstures izklāsts un līdz ar to – nopietns enciklopēdisks izdevums. Kā uz grāmatas vāka vēsta Christianity Today, tad „ja jums vēl nav nevienas rokasgrāmatas par kristietības vēsturi, tad šī varētu būt īstā.” Un, pēc manas pirmās iepazīšanās ar šo grāmatu, nedaudz ielasoties saturā, ielūkojoties bildēs un vēsturisko notikumu hronoloģijās, man absolūti nākas piekrist šiem Christianity Today paustajiem atzinības vārdiem, kas veltīti šai grāmatai. Tādas visaptverošas kristietības vēstures grāmatas man līdz šim arī nebija manā grāmatplauktā, tādēļ varbūt varu būt nedaudz subjektīvs, bet, novērtējot cenas un kvalitātes attiecības, man šķiet, ka šis ir īpaši optimāls un vispārējo inteliģenci paaugstinošs izdevums, kuru būtu vērts pastudēt daudziem...

Manuprāt, kurš katrs neķersies klāt grāmatai, kurā ir aplūkots viens no visu laiku pretrunīgāk vērtētajiem pasaules fenomeniem - kristietība. Taču mani tieši tas arī aizrāva, ka šis ir pretrunīgi vērtēts temats un fenomens, jo līdz ar to tā apraksts spēj izkristalizēties un līdz mūsu maņām nonāk tas tādā veidā, kurā varam patiesības gaismā ieraudzīt vēstures notikumus un tā tie ir pasniegti arī šajā biezajā enciklopēdiskajā izdevumā. Pēc manām domām, šajā grāmatā viss ir pausts gana objektīvi, nav ne pārmērīga slavinājuma, ne arī nepamatota nopēluma kādām vēstures norisēm.

Enciklopēdiski izdevumi ar to manās acīs ir ļoti vērtīgi un tajos ir patīkami iedziļināties, ka tie ir bagātīgi apveltīti ar ilustrēto materiālu, kā arī tajos visi atspoguļotie notikumi un iesaistītie personāži ir maksimāli konspektīvi, bet ļoti izsmeļoši aprakstīti - gan dzīvesgājums, gan rīcība un konkrētā iesaiste vēstures notikumos. Šajā aspektā "Kristietības vēsture" pilnīgi atbilst manam priekšstatam par izcilu enciklopēdisku izdevumu, jo ilustrācijas, hronoloģiskās laika tabulas un vispār vizuālais materiāls šajā grāmatā ir bagātīgi pārstāvēts. Tāpat bagātīgi atrodama visa informācija - sākot no pirmbaznīcu izcelšanās un Dieva lomas vēsturē līdz pat mūsdienu harismātiskajai kustībai un potenciālajai vēlmei atgriezties pie baznīcu vienotības un ekumenisma.

Cik nu man ļauj spriest manas līdzšinējās vēstures, kultūras vēstures un arīdzan kristietības un tās vēstures zināšanas, tad šajā kristietības vēstures enciklopēdijā var atrast informāciju praktiski par jebkuru notikumu, tajā iesaistītajiem cilvēkiem un to lomu kristietības vēstures kontekstā, kā arī mākslas, arhitektūras un tēlniecības sasaisti ar kristietību un tās inkorporāciju kristietībā, praktiski kopš pašiem, pašiem kristietības pirmsākumiem.

Šī enciklopēdija ir sadalīta astoņās nodaļās, zem kuras vēl apakšā ir daudz apakšnodaļu un dažādu, ikviena interesēm atbilstošu, šķirkļu. "Kristietības vēsture" sākas ar pirmo nodaļu, kurā ir aplūkota Dieva un vēstures mijiedarbe un šī mijiedarbe praktiski caurauž visu enciklopēdiju līdz pat noslēguma jeb astotajai nodaļai, kurai dots nosaukums "Tagadne un nākotne", kurā ir pieminētas gan baznīcas un varas attiecības karu laikā, kā arī komunistu un nacionālsociālistu izaicinājumi kristīgajai ticībai XX gadsimtā. Bagātīgi aplūkoti vispretrunīgākie baznīcas un kristietības vēstures fakti - baznīcas un pāvesta Pija nerīkošanās ebreju jautājumā, klusēšana holokausta sakarā, kā arī marksisma, boļševisma un komunisma izaicinājumi kristietībai. Un tā bez gala, jo saturs, manuprāt, ir izcils un tas ir redzams katrā grāmatas nodaļā.

Viena no spilgtākajām un interesantākajām iezīmēm šajā dižajā grāmatā ir tā, ka šī grāmata nav tikai viens no kārtējiem tulkojumiem, bet, piesaistot Dr. Juri Rubeni, tajā ir ievietoti interesanti fakti un raksti no kristietības vēstures notikumiem Latvijā. Tā iepazinos ar latviešu "ekumenisma tēvu" Edgaru Rumbu, uzzināju daudz jauna gan par Livonijas iedzīvotāju kristīšanu, Ernstu Gliku un viņa pirmo Bībeles tulkojumu latviski, hernhūtiešu jeb brāļu draudzēm un vēl, vēl, vēl...

Es nevaru iedomāties citu kristietības vēstures enciklopēdiju, kura vienkopus īsi, konspektīvi un, galvenais, ikviena lasītāja uzmanību piesaistoši un inteliģenci paaugstinoši, būtu apkopoti visi (!) kristietības vēstures notikumi un ļaudis, tostarp, arī dažādi atkritēji jeb herētiķi (ķeceri), to attiecības ar inkvizīciju, kā arī bagātīgi paskaidrota to sludinātās mācības pamatnostādne attiecībā pret "vienīgo un pareizo" katoliskās baznīcas mācību.

Manuprāt, šajā grāmatā ir viss, kam ir bijusi vai joprojām ir paliekoša saskare ar kristietību - vai tā būtu arhitektūra, glezniecība vai liturģijas attīstība, praktiski jebkas, kas jelkad ticis pieminēts, lietots, radīts vai atzīmēts kristietībā un ar to saistītajos notikumos. Caur šīs grāmatas lappusēm ikviens var papildināt zināšanas ne vien kailās teoloģiskās lietās, bet atsvaidzināt un iegūt zināšanas mākslā, kultūrā un dažādās vēsturiskās norisēs, kurām bijusi būtiska ietekme uz kristietības vēstures gaitu laiku līkločos. Šajā grāmatā ir viss - sākot no Romas Klementa, Tertulliāna, Milānas Ambrozija, ķeltu klosteru kustības, izcilā Īrijas misionāra Patrika līdz pat Aleksandram Solžeņicinam, absolūti neaizmirstot Akvīnas Tomu, Asīzes Francisku, Ulrihu Cvingliju, metodistus, Bībeles izplatīšanu, misionārismu un pat Mao Dzedunu.