DidzisKukainis.lv - Garīgums & Līdzgaitniecība

Lielā piektdiena: klusuma, krusta un tuvības noslēpums

Fri, 03 Apr 2026 12:47:00 +0000

Lielā piektdiena ienāk bez triumfa. Tā necenšas pārliecināt ar spožumu vai skaļiem vārdiem. Tā atnāk klusi — kā smags, bet patiesību atklājošs klusums. Šī diena aicina ne tik daudz saprast, cik būt klātesošam.

Ignāciskajā garīgumā mēs esam aicināti nepalikt ārpus notikuma kā vērotāji, bet ieiet tajā ar visu savu būtību. Iztēloties — stāvēt zem krusta. Redzēt, dzirdēt, sajust. Nevis steigā meklēt atbildes, bet ļauties jautājumiem: Kur es esmu šajā stāstā? Vai es esmu tas, kurš aizbēg? Tas, kurš noliedz? Vai tomēr tas, kurš paliek?

Krusta priekšā pazūd ilūzijas. Tur nav vietas virspusējībai. Tur atklājas Dievs, kurš nepaliek tāls un neaizskarams, bet kļūst ievainojams. Dievs, kurš cieš. Dievs, kurš mīl līdz galam.

Ignāciskā kontemplācija māca palikt šajā brīdī — nevis pārlēkt uz augšāmcelšanās cerību, bet godīgi izdzīvot krusta realitāti. Jo tikai tas, kurš patiesi ir bijis klātesošs ciešanās, spēj dziļi saprast augšāmcelšanās prieku.

Šajā dienā mēs varam sev jautāt: kur manā dzīvē ir krusts, no kura es cenšos izvairīties? Kur es pretojos mīlestībai, jo tā maksā pārāk dārgi? Un vai es spēju uzticēties, ka arī manās tumsas vietās Dievs ir klātesošs — nevis kā risinājums, bet kā līdzgaitnieks?

Lielā piektdiena atklāj paradoksu: vislielākajā zaudējumā slēpjas visdziļākā dāvana. Krusts, kas šķiet kā sakāve, kļūst par mīlestības uzvaru. Ne uzreiz redzamu, ne viegli pieņemamu — bet patiesu.

Varbūt šodien pietiek ar vienu vienkāršu lūgšanu:

Kungs, dod man žēlastību būt ar Tevi — arī tur, kur ir grūti.

Un palikt. Bez steigas. Bez izskaidrojumiem. Vienkārši būt.

Trešajā adventā – sniegotajā prieka un cerības klusumā...

Sat, 13 Dec 2025 23:55:00 +0000

Photo by Leanne Zeck on Unsplash

Trešais advents, ko Baznīca dēvē par Gaudete svētdienu, ienes gaidīšanas laikā īpašu noskaņu. Tas ir aicinājums apstāties, pacelt skatienu no ikdienas rūpēm un ļaut sirdij atcerēties: Dievs ir tuvu. Šis laiks nav tikai ceļš uz Ziemassvētkiem, bet arī ceļš uz dziļāku iekšējo skaidrību, kur prieks un cerība kļūst par apzinātu izvēli.

Trešais advents mums atklāj, ka kristīgais prieks nav emocija, kas rodas no ārējas veiksmes vai drošības sajūtas. Tas ir auglis paļāvībai. Kā māca Baznīca, prieks dzimst tur, kur cilvēks atveras Dieva klātbūtnei un ļauj Viņam ienākt savas dzīves realitātē – arī tās trauslumā un nepilnībā.

Pāvests Francisks vairākkārt ir uzsvēris, ka patiesais prieks nav virspusējs optimisms, bet dziļa pārliecība, ka Dievs nekad neatstāj cilvēku vienu. Pat gaidīšanas, neskaidrības un sāpju brīžos Viņš jau ir klātesošs un darbojas. Šis prieks nav trokšņains – tas ir kluss spēks, kas ļauj dzīvot ar cerību pat tad, kad atbildes vēl nav redzamas.

Trešais advents aicina katru no mums jautāt sev: kur es savā dzīvē jau piedzīvoju Dieva tuvošanos? Varbūt kā izlīgumu, kas dziedina attiecības. Varbūt kā mieru, kas ienāk nemierīgā sirdī. Varbūt kā pateicību par mazajām, bet būtiskajām dāvanām, kas ikdienā paliek nepamanītas.

Šis ir arī laiks, kad mēs tiekam aicināti kļūt par prieka lieciniekiem citiem. Ne ar skaļiem vārdiem, bet ar iejūtību, pacietību un klātbūtni. Prieks, kas balstīts ticībā, vienmēr ved uz kalpošanu un līdzjūtību.

Svētības vārdi

Lai šis trešais advents stiprina sirdi cerībā, piepilda prātu ar mieru un atver acis Dieva darbībai ikdienā. Lai Kunga tuvums kļūst par drošu pamatu Tavā dzīvē, un lai prieks, kas dzimst no ticības, tiek dāvāts arī tiem, kurus sastopi savā ceļā. Lai Dievs Tevi svētī šajā gaidīšanas laikā un vada pretī patiesajam Gaismas avotam. Āmen.

Kad spēks kļūst par masku: neredzamā high-functioning depresijas realitāte

Wed, 03 Dec 2025 16:51:00 +0000

Foto: Photo by Fernando @cferdophotography on Unsplash

“Depression is the leading cause of disability worldwide.” — World Health Organization (WHO)

Depresija ne vienmēr izskatās pēc dramatiskas sabrukšanas. Nereti tā ir klusa, nemanāma un slēpjas aiz sasniegumiem, disciplīnas un perfekcionisma. Mūsdienu klīniskā psihiatrija arvien biežāk pievēršas stāvoklim, ko ikdienā dēvē par high-functioning depresiju – depresijas formu, kurā cilvēks turpina funkcionēt, bet iekšēji dzīvo nemitīgā izsīkumā.

Medicīniski šis fenomens bieži atbilst persistējošam depresīvajam traucējumam jeb distīmijai — hroniskai, gadiem ilgi ilgstošai depresijas formai.

Psihiatrs un KBT pamatlicējs Ārons T. Beks (Aaron T. Beck) ir uzsvēris:

“Cilvēki ar hronisku depresiju nereti vairs neatpazīst savas ciešanas, jo tās kļūst par daļu no viņu ikdienas domāšanas.”

Kā izskatās šī “neredzamā” depresija?

Hronisks, bet kluss emocionāls smagums

High-functioning depresija ir kā pastāvīgs pelēks filtrs. Cilvēks it kā jūtas “normāli”, bet šis normālums ir balstīts uz gadiem ilgām adaptācijām — līdz brīdim, kad vairs nav skaidrs, kā vispār jūtas labi.

Spēja funkcionēt, kas maldina apkārtējos

Darbs padarīts. Pienākumi izpildīti. Rēķini samaksāti.
Bet viss notiek ar milzīgu iekšēju piepūli, ko citi neredz.

Prieka zudums (anhedonija)

Darbības, kas agrāk sniedza gandarījumu, tagad tiek “izdarītas”, nevis izbaudītas.
Neirobioloģiskie pētījumi rāda, ka hroniska depresija maina dopamīna sistēmas aktivitāti, līdz prieks kļūst teorētisks, nevis sajūtams.

Paškritika un vainas izjūta

Cilvēks sev bieži saka:
“Man vajadzētu būt stiprākam.”
“Citi taču tiek galā labāk.”
“Ja es funkcionēju, tātad ar mani viss ir kārtībā.”

Tieši šī kognitīvā slodze ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ar hronisku depresiju reti meklē palīdzību.

Sociālā maskēšanās

Attiecības tiek uzturētas “darba režīmā”: pieklājības frāzes, virspusējas sarunas, automātiska klātbūtne.
Emocionāla tuvība kļūst smaga, nevis atbalstoša.

Kāpēc high-functioning depresija tik bieži paliek neatpazīta?

Starptautiskās metaanalīzes un garengriezuma pētījumi atklāj vairākus iemeslus:

Simptomi ir subklīniski, bet hroniski — tie nesasniedz smagas depresijas kritērijus, bet no tiem cieš dzīves kvalitāte.
Funkcionēšana rada ilūziju, ka viss ir labi.
Sabiedrībā tiek apbalvoti tie, kas strādā pāri spēkiem, tādējādi neviens nepamana emocionālo zaudējumu, šādi strādājot.
Līdz 70% cilvēku ar viegliem–vidējiem depresijas simptomiem pasaulē nemeklē profesionālu palīdzību (PVO dati).

Slavenā amerikāņu klīniskā psiholoģe un atzīta rakstniece K. Redfīlda Džemisone (Kay Redfield Jamison) par depresijas daudzveidību ir teikusi:

“Depresija nav tikai par skumjām. Tā ir par emociju zudumu, kas lēnām noārda cilvēka spēju sajust dzīvi.”

Ko saka zinātne par ārstēšanu?

Pasaules Veselības organizācija, Eiropas Psihiatru asociācija un Amerikas Psihiatru asociācija uzsver:

Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) efektīvi maina hroniskos domāšanas modeļus.
Antidepresanti (SSRI/SNRI) palīdz stabilizēt garastāvokli un samazināt simptomus, īpaši ilgstošos gadījumos.
Integrēta pieeja (psihoterapija + medikamenti) persistējošās depresijas gadījumos sniedz vislabāko klīnisko efektu.
Miega kvalitāte, fiziskās aktivitātes un sociālais atbalsts būtiski samazina recidīva risku.

Neiroattēlošanas pētījumi rāda, ka terapija spēj uzlabot smadzeņu funkciju savienojamību, īpaši prefrontālajā garozā un limbiskajā sistēmā — reģionos, kas atbild par emociju regulāciju un psiholoģisko elastību.

Kādas ir sekas, ja šo stāvokli ignorē?

Ilgtermiņā high-functioning depresija var:

palielināt izdegšanas risku,
ietekmēt imūnsistēmu un veicināt hronisku iekaisumu,
pasliktināt miega kvalitāti,
samazināt spēju veidot un uzturēt emocionālas attiecības.

Amerikāņu Nacionālais garīgās veselības institūts (NIMH) uzsver:

“Even mild depression can, over time, become debilitating if left untreated.”

Noslēgumā: tas nav rakstura trūkums, bet medicīnisks stāvoklis

High-functioning depresija bieži piemeklē cilvēkus, kurus citi uzskata par stipriem, produktīviem un emocionāli stabilajiem.
Taču spēks, kas redzams no malas, bieži ir maska, ko cilvēks valkā, lai turētos kopā.

Svarīgākais, ko paturēt prātā:

Šis stāvoklis ir reāls.
Tas nav cilvēka vājums.
Un tas ir ārstējams, bieži ar ļoti labiem rezultātiem.

Kad cilvēks beidzot saņem terapiju, notiek kas būtisks:
viņš tikai tad saprot, cik smagi patiesībā ir juties, jo beidzot sāk piedzīvot dzīvi bez emocionālā smaguma, kas gadiem bija kļuvis par normu.

Gaidi ar sirdi: pirmās Adventa sveces vēstījums

Sun, 30 Nov 2025 10:15:00 +0000

Attēls: Didzis Daniels Kukainis

1. Adventa laiks ir kā klusa, nemanāma durvju atvēršanās uz iekšējo telpu, kurā mēs bieži aizmirstam ieiet. Adventa gaisma nav skaļa, tā nedod pavēles un nerunā kā sprediķis. Tā vienkārši izplešas, radot iespēju – atvērties mazliet vairāk, kļūt maigākiem pret sevi un citiem, saklausīt to, kas ir dziļāks par ikdienas troksni.

Garīgais skolotājs Henrijs Nouvens reiz teica: “Pacietīga gaidīšana ir iekšēja attieksme, kas ļauj mums atpazīt Jēzus kluso klātbūtni mūsu dzīvē.” Šie vārdi raksturo to, kas notiek mūsos šajā jaunā liturģiskā jeb Baznīcas gada iesākumā. Mēs nepiespiežam gaismu nākt – mēs vienkārši radām vietu, kur tā var tikt ielaista.

Adventa gaidīšana var kļūt par brīdi, kad mēs sev atļaujam apstāties un pajautāt: kas šobrīd manī prasa mieru? Kur es varu kļūt pieņemošāks? Kā es varu tuvoties mīlestībai, kas nav atkarīga no nosacījumiem? Tas nav sarežģīts garīgs uzdevums, bet gan atgriešanās pie cilvēkmīlestības, kas mūsos jau mīt no mūsu pirmsākumiem.

Tomass Mērtons rakstīja: “Iekšējais miers rodas tad, kad mēs ļaujam Dieva klusajai gaismai atspoguļot to, kas mēs patiesībā esam.” Adventa laikā šī gaisma nav spoža vai pārspīlēta. Tā ir maiga, bet nelokāma. Tā atsedz sirdi – nevis lai radītu vainas sajūtu, bet lai atgādinātu, ka dziļi mūsu būtībā dzīvo labestība, līdzcietība un vēlme dzīvot saskaņā ar mīlestību.

Varbūt šis Advents var kļūt par ielūgumu iemācīties no jauna būt klātesošiem: sev, citiem, Dievam. Būt klusiem, bet ne pasīviem. Mīlošiem, bet ne sentimentāliem. Līdzcietīgiem, bet nezaudēt skaidrību. Tā ir gaidīšana, kas veido mūsu raksturu un ļauj sirdij ienākt gaismā lēni, bet noturīgi.

Un šajā procesā mēs ne tikai gaidām Jēzus gaismu – mēs paši tai kļūstam līdzīgāki. Katrs maigs vārds, katra apzināta klusuma minūte, katrs neliels žests, kas nāk no sirds, kļūst par Adventa sveci, kas iededzas mūsos un ar ko mēs varam sniegt gaismu citiem.

Lai šī 1. Adventa nedēļa ir maigs sākums pārmaiņām, kas nav uzspiestas, bet piedzīvotas. Un lai šajā gaidīšanas brīdī tu sajūti, ka Dieva mīlestība nav tāls apsolījums – tā veidojas tieši tur, kur tu tai dod vietu.

Attiecību problemātikas skarbie līkloči, pie kuriem nākas piestrādāt...

Thu, 04 Jan 2024 22:40:00 +0000

Attēls: Photo by Brett Jordan on Unsplash

Šīs bloga sadaļas ierakstā parunāsim par attiecībām, to uzturēšanu, darbu pie tām, cīņu par tām un tā tālāk. Šeit es runāju, protams, par romantiskām attiecībām, kad divus cilvēkus saista kas vairāk nekā tikai draudzība vai koleģiālas attiecības. Manā ieskatā, mūsdienu sabiedrības attieksme pret attiecībām tādā ilgtspējīgā koncepcijā jau pašā pamatā ir sabojāta vai sabojājusies, līdz ar to mēs apkārtējā vidē (sabiedrībā) redzam un pamanām, ka attiecības, laulība, cieņa vienam pret otru, savstarpējā uzticība savā veidā ir zaudējusi orientierus. Mēģināsim atrast kopsaucēja punktus šādās situācijās un es šajā ierakstā mēģināšu rast kādus labus ieteikumus attiecību krīzes atrisinājumam. Vai man tas izdosies, nezinu, tomēr savu viedokli par šo tematiku es atļaušos paust, balstoties gan sevis paša pieredzē, gan psihoterapeitu ieteikumos.

Protams, viens no pirmajiem viedokļiem, kas man nāk prātā, ir no Makjavelli, jo šī dzīves un attieksmes Skolotāja portrets man karājas dzīvoklī pie sienas goda vietā, taču, lai arī principiāli pieejot viņa sacītajam, pat varētu piekrist, tomēr manī un noteikti daudzos mājo līdzīgas sajūtas - viss nav tik slikti, lai nebūtu sliktāk un noteikti nav tā, ka cilvēki pēc pamatuzstādījuma jeb "by default" jau ir slikti savā būtībā. Nē, noteikti nē - es turpinu uzskatīt, kā esmu līdz šim uzskatījis, ka dvēsele, kura mīt mūsos ikvienā, ir laba, gaiša un tīra, bet mūsu prāta spriedumi, apsvērumi un lēmumi, kuros iesaistīts ego, tie ir bieži vien neracionāli un egoistiski. Tādēļ mēs šajā ierakstā mēģināsim palūkoties gan uz tiem tīrajiem apstākļiem un apsvērumiem, kas nāk no dvēseles, gan ieskatīties tajās dzīlēs, kuras komandē mūsu ego.

Kad divi cilvēki satiekas un starp viņiem uzvirmo sajūta "šeit ir kaut kas vairāk nekā tikai patikšana", ir jāsaprot, ka šajā procesā, protams, iesaistās mūsu dzīvnieciskās jeb reptiļu smadzenes jeb limbiskā garoza - viens otram iepatīkamies ļoti, ļoti primitīvā līmenī, mūsu organisms caur saviem jutekļiem, caur smaržas, jā, arī garšas un citiem receptoriem saprot - ar šo partneri būs "auglība". Apzināti rakstu "auglība", jo mūsu organisma primitīvākie instinkti ir vērsti uz brutālu auglības saošanu, sasmaržošanu un iekšējo izjūtu. Šajā vietā varētu citēt un norādīt desmitiem pētījumus par mūsu tieksmi vienam pret otru, taču es palikšu pie sava skaidrojuma. Kam gribēsies atrast pētījumus par feromonu nozīmi un limbiskajām jeb reptiļu smadzenēm attiecību kontekstā - droši meklējiet, atradīsiet!

Man uz galda šī ieraksta rakstīšanas brīdī atrodas grāmata "Sarunas par mīlestību", ko sarakstījis pāris Arkādijs Pancs un Gaļina Panca, abi ir ārsti un saistīti ar psihoterapijas un psiholoģijas jomu, tādēļ ir diezgan saprotams, kādēļ šāda grāmata par mīlestību un attiecībām. Šī grāmata ir viena no manā plauktā esošajām un lasītākajām grāmatām par un ap mīlestību un attiecībām. Tās autori saka: "Mīlestības pamatā vienmēr ir seksuāla pievilkšanās." (15. lpp.) Jā, nenoliedzami, jo mēs savā būtībā neesam cilvēki, bet dzīvnieki. Tomēr es uz attiecībām skatos plašākā kontekstā - tajās ir arī kaut kas tāds, garīguma un dvēseles moments. Un ja mēs tās plašāk paraugāmies uz attiecībām un mīlestību, arī uz saviem feiliem un savām neveiksmēm attiecību jomā, mēs saprotam vairāk un plašāk.

Psihoterapeits Pancs saka: "Tipiska vīrieša seksualitātes īpatnība ir mūžīgais konflikts starp vēlamo un esošo". Un lappusi tālāk: "Kontrolēt savas vēlmes spēj ikviens vīrietis, ja viņš baidās pazaudēt sev svarīgo [sievieti - A.P.]" Es būšu tālākejošs un sacīšu - vīrieša attieksme parādās viņa izvēlēs! Taču jāpiebilst, ka, lai gan es saprotu dzīvnieciskos instinktus, es tomēr saku - domā, pirms dari! Vēlamais tiek atmodināts no esošā... Dziļa frāze, kas atmodina dzīvniecisko. Bet, bet... ĪSTS vīrietis vienmēr rīkosies pareizi, taisnīgi un saskaņā ar savām iekšējām vērtībām, ne tīri fizioloģijas un reptiļu smadzeņu vadīts! Es saprotu, ka šajā vietā un mūsdienu laikmetā es prasu neiespējamo, taču mums ir dotas smadzenes, prāts un spēja izvērtēt lietas ilgtermiņā, un to es rakstu kā vīrietis... Un tam pievienojas arī šeit minētais autors, kurš atsaucas uz kāda sava drauga, seksologa sacīto: "Vienam no pāra ir jāsaglabā veselais saprāts, neļaujoties kaislībai!" (48. lpp.) Tieši tā - jebkurā brīdī vienam no pāra ir jāspēj saglabāt veselais saprāts, lai uzturētu attiecības, neskatoties uz to, ka otrs ir kaut kādā ziņā zaudējis prātu. Tam nepieciešama dziļa gudrība un spēja sarunāties.

Mums, latviešu vīriešiem, ir viena problēma, kuru arī savā grāmatā apraksta autors Pancs, mēs velkam deķīti katrs uz savu pusi, taču šeit atkal ir bet moments.. mēs esam pakļāvīgi jebkuram vējam, kas vien pār mūsu dzīvi un attiecībām nāk, tostarp, aizvien jauni meklējumi pēc aizvien jaunām sajūtām... (šeit es nerunāju par sevi, es dzīvoju nosacītā celibātā!) Taču meklējumi aizved prom no attiecībām, ja ļaujamies savām dzīvnieciskajām smadzenēm. Mēs atssakāmies no stabilitātes un zināmā, bet meklējam aizvien jaunas un valdzinošas sajūtas. Es nevaru nevienu vainot, ka cilvēks rīkojas tā, kā rīkojas, taču attiecības ir savveida dāvana un iedziļināšanās otrā - vēlme saprast un pieņemt otru līdz kaula smadzenēm. Bet vai mēs tā darām? Nē, man nepatīk tāda un tāda tava rīcība, man gribas to un to, hops - es lecu prom, jo man tā gribas! Un šeit mēs nonākam atkal pie nesen apskatītās egoisma tēmas - jo man tā gribas... Bet attiecības un mīlestība prasa savu darbu un vēlmi ieguldīties, kā mans skolotājs Juris Rubenis sacīja, "attiecību dārzs ir jākopj divatā, viens nevar apkopt tīrumu".

Pamešana un attiecību atstāšana, lai tās iemainītu pret citām - nevēlēšanās strādāt, saprast un iedzīvoties otra sajūtās, nevēlēšanās palikt pie veselā saprāta, kā mēs to augstāk lasījām. Nē, es nesaku, ka šķiršanās nav normāla, bet.. pirms šķiramies, vispirms glābjam, lāpām, runājam, ieklausāmies viens otrā, saprotam, kurā pusē kas ir nogājis šķērsām, kur ir vienas vai otras puses kļūdas. Bet nevēlēšanās risināt attiecību krīzes - mjā, nu tur neviens psihoterapeits nepalīdzēs, kad egoisms un fizioloģija ir ņēmusi virsroku!

Bez mīlestības nedzīvojiet (un atmetiet savu egoismu!)... Pārdomas, 2024. gadā ieejot

Mon, 01 Jan 2024 03:16:00 +0000

Attēls: Photo by Tim Mossholder on Unsplash

Jaunajā 2024. gadā ieejot, kopīgi apcerēsim mīlestības tēmu. Ne velti ieraksta virsrakstā rakstīju par egoisma atmešanu... Mīlestība kā iespēja, mīlestība kā aicinājums, mīlestība kā darbs - tas viss mums liekas tik banāls, bet nekas tāds nešķiet, ja vēlies savai dzīvei piešķirt vērtību, jēgu un prieku. Mīlēt un būt mīlētiem ir mūsu kā cilvēku dabā, jo dzīvnieki to neprot. Vismaz ne tādā formā kā mēs to saprotam un spējam realizēt savstarpējās attiecībās, kā brāļi un māsas, kā vecāki un viņu bērni, kā mīļotie, kā vienkārši divi svešinieki - ikkatrs attiecībās spēj mīlēt. Mūsu dzīve ir saziņa, komunicēšana un līdzās būšana. Bet tas nav iespējams pilnīgi, ja mēs nemīlam. Un ja mīlestībai uzslāņojas egoisms, tas ir kā nezāle, kas apēno augu, kas aiziet bojā, nesasniedzis savu mērķi.

Mani personīgi uz šīm pārdomām iedvesmoja gan pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme", gan arī daži citi avoti, notikumi, situācijas. Bet es šajā ierakstā vēlos runāt ar ikkatru labas gribas cilvēku, kurš vēlas iedziļināties un patiesi izprast - kā mīlēt tā no visas sirds, lai cik grūti arī tas nebūtu. Patiesa mīlestība ir ārkārtīgi dziedinoša un dzīvinoša pieredze, tā māca pazemību un aicina uz mieru, tā nes mieru un tā nekad nedomā, ka tas ir kaut kas neiespējams. Mīlēt varam katrs un ikdienas, bet tikai no mūsu prāta ir atkarīgs tas, vai un kā mēs to saprotam, darām un realizējam mūsu dzīvēs un attiecībās citam ar citu.

Mēs vārdos varbūt arī sakām, ka kādu mīlam, taču dziļi sirdī mēs paši tam neticam, ko sakām un līdz ar to tā ir tukša skaņa, līdzīgi, kā Pāvils Rakstos saka: "kā dunošs varš un šķindoša kimbala" (1Kor 13, 1). Lūk, draugi! Vai mēs pārāk daudz neaizraujamies ar jēgas nonicināšanu? Jo mīlestība ir tik liela, ka tā allaž pastāv, ir un dāvā sevi, taču prāta apsvērumi un ļaušanās aklam egoismam to noplicina... Mēs gan tā mēdzam sacīt, ka mīlestība ir banāla, taču neviens šo lietu nav atcēlis. Mēs varam domāt, kas tā tāda mīlestība ir un kur viņa mūsos mīt, bet viņa vienkārši ir saistīta ar mūsu dvēseli, kas ir svēta un bezgrēcīga, laba un mīloša neraugoties ne uz kādiem prāta apsvērumiem.

Nesen, spēlējot kādu galda spēli, priekšplānā izvirzījās jautājums: "Vai visi cilvēki ir labi?" Protams, kāds sacīja, ka nē, citi ilgi domāja, taču es sacīju - jā, visi cilvēki ir labi! Jo, cik esmu iepazinis dažnedažādus avotus un daudz esmu izglītojies, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsos ikvienā mīt dvēsele, kas ir absolūti laba, tīra, mīloša un, atkal atsaucoties uz Rakstiem, Svētā Gara mājoklis (1Kor 6, 19). Mūsos ikvienā, pat vislielākajā padibenē, mīt dvēsele, kas ir absolūti laba un skaista. Tikai kaut kādi apstākļi dzīvē ir sagriezušies tādā virpulī, ka cilvēks ir tur un tāds, kāds nu katrā mirklī viņš ir. Un daudzos gadījumos te pie vainas ir mūsu pašu egoisms, augstprātība, iedomība un vienkārši kādi it kā racionāli apsvērumi, taču tas noved pie dvēseles mērdēšanas un mīlestības dzirksts pazaudēšanas.

Pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā "Amoris Laetitia" raksta, sacīdams: "Mums vienkārši jāapzinās, ka mēs katrs esam sarežģīta gaismu un ēnu kombinācija" (AL, 113), taču šeit es gribu piebilst, ka mums smagi jāpiestrādā pie tā, lai mūsos gaismas būtu vairāk un ēnas mazāk, vai arī - ēnas būtu apzinātas un mēs apzinātos, kuros mirkļos mēs kļūstam ēnaināki nekā vajadzētu. Es nemitīgi sev atgādinu šos pāvesta vārdus no šī paša pamudinājuma: "Man jāprot novērtēt otra cilvēka mīlestību arī tad, ja tā nav ideāla. Viņš mīl mani tāds, kāds viņš ir, un tā, kā to spēj, ar viņam piemītošajiem ierobežojumiem, bet tas, ka viņa mīlestība nav ideāla, nebūt nenozīmē, ka tā būtu nepatiesa vai nereāla. Tā ir patiesa, tikai ierobežota un no šīs pasaules." (AL, 113). Jā, mūsos var būt dažādu kalibru mīlestības - tādas, kas ir no šīs pasaules un tādas, kas ir no Augšienes. Bet mīlestību mēs varam atpazīt un īstenot vien tad, ja tai ļaujamies...

Es diezgan daudz tiekos ar cilvēkiem, runāju un sarunājos, arī par viņu dzīves dažādajām lappusēm, kādas nu katram tās ir. Un viena no lietām, kas nonāk manā fokusā ir attiecības. Gan mīļoto attiecības, gan savstarpējās attiecības vienkārši kā cilvēkiem. Šajās attiecībās es bieži vien saskatu un ieraugu egoismu - man pretī sēdošais ir superīgs cilvēks, cenšas, pūlas un dara visu, lai viss dzīvē kārtotos, būtu ideālas attiecības un draudzība, bet tas otrs nesaskata neko sevī, kas būtu uzlabojams, maināms vai izdiskutējams... Un tas ir ļoti, ļoti augsta līmeņa egoisms - nespēt redzēt sava paša ēnas puses un necensties tās koriģēt. Psihoterapijā tas iet zem jēdziena "narcistiska personība". Protams, tas ir vēl komplicētāks jautājums un iekļauj sevī daudz citus aspektus, bet egoisms ir pamatu pamats.

Taču daudzi šajā materiālistiskajā laikmetā noraida jebkādu sarunu par mīlestību, dvēseli, ikviena labumu un diženumu, jo tas viss neietilpst viņu dzīves "plānā". Apzināti liku vārdu "plāns" pēdiņās - viens no bezjēdzīgakajiem žurku skrējieniem pasaulē ir dzīvot dzīvi bez mīlestības, bez mierīgas apceres, bez iedziļināšanās sevī un savu "tarakānu" izķeršanas... Un jo es vecāks palieku, jo es vairāk novērtēju apceri, lasīšanu, mieru, mūziku, grāmatas un pabūšanu vienatnē, lai nodotos apcerei. Šajā reizē par mīlestības tēmu. Es varētu stundām un dienām runāt par to, jo tā ir ne vien manas būtības daļa, bet arī manas kalpošanas daļa, kuru es veltu citiem un lielākam kopējam labumam. Es varu atskatīties vēsturē, kur kāds pret mani ir netaisnīgi izturējies, bet - vai es viņu pārstāšu mīlēt un viņam piedot? Ja vien cilvēkam nav egoisma aizplīvurots prāts, viņš spēj mīlēt, viņš spēj saprast un viņš spēj piedot. "Amoris Laetitia" par to saka īsi, bet spēcīgi: "Mīlestība sadzīvo ar nepilnībām, panes tās un prot klusēt, sastopoties ar mīļotā cilvēka ierobežojumiem." (AL, 113).

"Amoris Laetitia" ir izcils avots attiecībās esošiem cilvēkiem un ne tikai - iedziļinoties šajā dokumentā, mēs sastopamies ar tādu mīlestības izpratni, kas var mums palīdzēt attīstīt un pilnveidot savējo! Tādēļ es ļoti rekomendēju šo dokumentu lasīt un tajā ar sirdi ieguldīt sevi, savu prātu, lai tas bagātinātu mūsu personīgo sniegumu mīlestības laukā! Taču nobeigumā vēl nedaudz vārdu...

Mīlestība ir tā, kas aicina paplašināt mūsu redzesloku, mūsu domāšanas un dvēseles tiecības, vērst savu sirds un prāta skatījumu uz augstākām vērtībām, pāri mūsu iracionālajam un nekam nederīgajam egoismam, jo tikai mīlestībā mēs varam norūdīties un palikt pastāvīgi esošajās situācijās un izaicinājumos, kuru mūsdienu pasaulē netrūkst ne individuālajā, ne globālajā mērogā. Es, protams, šeit nerunāju par ļoti ārkārtīgi globālām lietām, kuras nav mūsu varā - mīlēt vajag sākt sevi, tad mēs tās mīlestības robežas paplašinām uz saviem tuvākajiem, uz mīļoto cilvēku, uz viņa ģimeni, un tā lēnām palēnām mēs kļūstam par mīlestības ieskautiem. Mīlestība tad plūst kā no avota, kas nekad nebeidzas - paši starojam, dalāmies ar citiem, un tā, kamēr apkārt ir viena vienīga mīlestība. Bet jāsāk ir ar maziem maziem solīšiem - jāizcīna tā lielā cīņa ar savu egoismu, kas traucē un maisās pa kājām mūsu vēlmei mīlēt sevi un savu tuvāko!

2022. gada Lielais Gavēnis pienāk Ukrainas kara ēnā...

Wed, 02 Mar 2022 17:37:00 +0000

2022. gada teju iesākums ir sācies ar ārkārtīgi satraucošu ziņu visai pasaulei - tiek apdraudēta visa Eiropas demokrātiskā civilizācija, Krievijai iebrūkot citas neatkarīgas valsts teritorijā - Ukrainā. Mēs visi, kuri dzīvojam blakus šim ārkārtīgi bīstamajam kaimiņam no mums uz austrumiem, esam patiesi noraizējušies un satraukušies, intensīvi sekojot līdzi notikumiem, to attīstībai un visa pasaule un Eiropa ir sadevusies rokās, lai atbalstītu šo varonīgo ukraiņu tautu. kura cīnās pret ārkārtēja pārspēka iebrucēju savā valstī. Un uz šīs skumjās nots visā pasaulē šogad iesāksim Lielo Gavēni, kas tiek atzīmēts kā 40 dienu periods pirms Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās, lai tādējādi dvēseliski un iekšēji sagatavotos šim visu cilvēci mainošajam notikumam. Taču šogad šis vēsturiski mainošais notikums - Kristus ciešanas un krusta nāve - daudziem izgaismosies kā kara šausmas un ciešanas, kas pavadīs ģimenes locekļus ilgi un sāpīgi. Te tiešām atliek tikai saukt uz debesīm: "Kungs, apžēlojies! Kristu apžēlojies! Kyrie eleison! Christe eleison!"

Pāvests Benedikts XVI savās katehēzēs par lūgšanu ir pievērsies dažādiem lūgšanas aspektiem, taču mums šajā laikā, kad Eiropa un visa pasaule seko līdzi trauksmainajiem notikumiem Ukrainā, kurā savu brutalitāti un okupanta izgājienus demonstrē Krievija, mūsu apcerei var būt nozīmīga loma, ja mēs raugāmies uz Kristus dzīvi šajā gavēņa laikā pirms Ciešanu nedēļas. Mums daudziem noteikti rodas jautājums: "Kur ir Dievs, kur ir pestītājs Kristus?" Jāatceras, ka Dievs pasauli ir nodevis mūsu rokās un valdījumā, taču pats nekur nav "izgaisis". Tāpat arī Dēls Jēzus Kristus ir ikdienas pie mums līdz pat pasaules galam. Bet karus ierosina cilvēki, nelietības un neģēlības pret līdzcilvēkiem paveic mūsu līdzcilvēki, kuri ir pazaudējuši saikni ar patieso Kristu un Viņa garu.

Pāvests Benedikts XVI mums rāda to domāšanas modeli, kuru kā kristieši nedrīkstam aizmirst: "Jēzus savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos uztvēra, pilnībā apzinoties visu, kas notiks. Viņš vēlējās šajās vakariņās būt kopā ar saviem mācekļiem, taču šis Pashas mielasts bija pavisam citāds, pavisam atšķirīgs. Tās bija Viņa vakariņas, kurās Viņš sniedza kaut ko pilnīgi jaunu - pats sevi. Tādējādi Jēzus svinēja savu Pashu, paredzot savu krustu un augšāmcelšanos." Un šajos vārdos mēs savā ikdienas pārdomu mirklī varam smelties spēku un stiprinājumu mūsu nespēkam - Kristus ir ar mums un mēs esam Viņa draugi, laiku laikos, neskatoties pat uz to, kas notiks. Viņš mūs savlaicīgi sagatavo, lai mēs neskumtu, nebaidītos, bet allaž būtu drosmīgi un ticētu labajam, kas sekos.

Aktīvi sekojot līdzi aktuālajam karam, kuru šobrīd piedzīvo Ukraina, mums savā ikdienas dzīvē jāatceras, ka mēs esam vāji un zūdoši, taču mums ir cerība - Kristus, kas ir nomiris, augšāmcēlies un kurš visus velk pie sevis ikdienas līdz pasaules galam. Ukrainā notiekošais ir ļauno spēku darbība, pretstāve pret garīgo stiprumu un nacionālo lepnumu, taču ļaunums apzinās, ka cilvēki, kuri tic un iestājas par savas valsts un Eiropas cilvēka vērtībām, ir garīgi spēcīgāks, tādēļ arī izpauž visu savu rupjo un brutālo naidu. Taču šādas cīņas nekad nebeidzas ar ļaunuma uzvaru, mēs par to varam pārliecināties visā cilvēces vēsturē. Kristus saviem mācekļiem ir apsolījis, ka elles vārti tos neuzvarēs, tādēļ - mīļie draugi un Kristum ticīgie, lai šajā satraukto prātu laikmetā mēs atceramies:

"Upurēšanās par savējiem ir šīs ticības un pārliecības virsotne, kas arī raksturoja šo pēdējo maltīti augšistabā. Jēzus savējiem un katram atstāja šo mīlestības sakramentu - mīliet cits citu, kā Es esmu jūs mīlējis. Lūgsimies, lai, būdami dziļi vienoti ar Viņa upuri, arī mēs spētu pārveidot savu krustu par upuri, kas no brīvas gribas un ar atbildības sajūtu tiek sniegts pret Dievu un tuvākajiem."

«Dievišķā deja» kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmata...

Sat, 15 Jan 2022 12:58:00 +0000

Rubļova ikona «Trīsvienība»

Pirms kāda laika runāju par kādas ģimenes savstarpējām nesapratnēm. Kā jau tādos gadījumos esmu paradis, es ļaujos Augstākā vadībai, lai Viņa gudrība un Gars mani vada par sakāmo, jo es neesmu diplomēts psihoterapeits un man nav gatavu atbilžu uz dažnedažādajiem jautājumiem, kuri rodas sabiedrībā un cilvēku ģimniskajās attiecībās. Taču viena no manām dvēselei tuvākajām grāmatām, nenoliedzami, ir katoļu priestera Ričarda Rora kopā ar Maiku Morelu sarakstītais darbs «Dievišķā deja». Esmu jau par šo grāmatu rakstījis šeit un šeit, kā arī uz to atsaucies savā līdz šim vienīgajā publiskajā garīgumam veltītajā sarunā Mazsalacas pilsētas bibliotēkā. Šajās pārdomās nedaudz ieskicēšu tās savas pārdomas, kā ar šo darbu un uz tajā paustajām atziņām atsaukties, risinot ģimenes psihoterapijas izaicinājumus.

Ne velti šo rakstu esmu ilustrējis ar krievu ikonogrāfa Rubļova ikonu «Trīsvienība», jo tā ir gan uz šeit minētās grāmatas vāka oriģināla, gan, protams, arī uz latviešu tulkojuma vāka. Un šī ir vienīgā ikona jeb tās atdarinājums, kas man atrodas pašam uz sava darba galda mājās, acu priekšā. Kādēļ šī vizualizācija man ir tik tuva? Manuprāt, tā spēj uzrunāt ikkatru, kurš vēlas iedraudzēties un būt savstarpējās attiecībās ar Dievu, Dēlu un Svēto Garu. Un šeit jūs zināmā mērā sastopaties ar ģimeni - Dieva "ģimeni" - Viņa svēto Trīsvienību. Taču ir vēl kāda īpaša lieta, kas attiecas uz šo ikonu - tā uzrunā un pie galda aicina ikkatru no mums, kurš to uzlūko. Skatoties uz ikonu, mēs redzam brīvu vietu, kuru arī ikonā attēlojis tās mākslinieks. Vietā, kurā mēs redzam taisnstūri galdā, zem biķera, kā vēsta leģendas, esot bijis iestrādāts spogulītis. Tas bijis tādēļ, lai ikkatrs, kurš uzlūko šo darbu, tajā piederētu arī pats un šis spogulis ir bijis kā aicinājums un Dieva uzruna skatītājam - jā, arī Tu, mans mīļotais, mīļotā, esi aicināts pie šī galda un būt viens no mūsu vienotības.

Ikkatrā ģimenē ir ģimenes vai pat dzimtas galds, pie kura mēs visi sanākam savās ikdienas ēdienreizēs vai, mūsdienās jau retāk, bet arī lielajās ģimenes saiešanās. Tāda kopābūšana valda arī starp svētās Trīsvienības ģimenes locekļiem - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Kā mums māca teoloģija, Tēvs un Dēls neprasa skaidrojumu, taču bieži vien daudzi jautā, kādēļ vienmēr tas Svētais Gars ir klātesošs un kāda ir tā loma šajās attiecībās? Un atbilde ir vienkārša - Svētais Gars ir tā mīlestības un savstarpējās cieņas un uzticēšanās substance, kas plūst šajās attiecībās no Tēva uz Dēlu, no Dēla uz Svēto Garu un no Svētā Gara atpakaļ pie Tēva. Svētais Gars kalpo kā mīlestība, gudrība, cieņa, sadarbība un Trīsvienības kopā saturošais aspekts. Un principā šeit jūs jau sākat saskatīt virzienu, kādēļ es šo ikonu un šo darbu minu kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmatu - jo Svētā Trīsvienība ar Dēlu, Tēvu un Svēto Garu ir ģimenes viens no paraugiem ikonogrāfijā, neskaitot, protams, Jēzu ar māti Mariju un tēvu Jāzepu dzimšanas ikonās, kuras redzam Ziemassvētkos. Šī Bētlēmes atainošana ir drusku par citu - mums ir Pestītājs dzimis, kas ir ārkārtējs prieks kritušajai cilvēcei, taču Rubļova Trīsvienība ir tieši par ģimenes savstarpējām attiecībām, vienam otra pieņemšanu, uzklausīšanu mīlestībā un pazemībā, cieņā un ar visu mūsu katra atšķirībām.

Šīs grāmatas apakšvirsraksts vēsta ko būtisku - tā ir grāmata par Trīsvienību un mūsu pārveidi jeb transformāciju. Ja mēs rūpīgi ieklausāmies un ļaujamies šim ceļojumam kopā ar Trīsvienību, mēs nonākam pie sevis un ģimenes savstarpējo attiecību transformācijas uz daudz augstāku un cieņpilnāku savstarpējo sapratni un vienam otrā ieklausīšanos. Es, protams, saprotu, ka varbūt no malas šie vārdi izklausās nedzīvi un nerealizējami, taču tas tā nebūt nav. Iepazīstot Trīsvienību, ieklausoties arī ikonas vēstījumā un aicinājumā, ļaujoties Dieva darbībai mūsu dvēselēs, mēs sastopamies ar ārkārtīgi veiksmīgām pārmaiņām mūsu savstarpējās attiecībās arī kā vienas ģimenes locekļi. Šeit es īpaši gribētu pieminēt kristīgās ģimenes, kurām es šo grāmatu īpaši ieteiktu - gan lasīt katram atsevišķi, gan par tās saturu diskutēt un runāt cilvēcisko attiecību kontekstā, gan arī kā kristīgas izturēšanās vienam pret otru veicināšanā savstarpējās ģimenes attiecībās.

Grāmatas priekšvārdā pazīstamais autors Viljams Pols Jangs izsaka ļoti viedas un spēcinošas domas, ieklausīsimies viņa vārdos:

«Grāmata "Dievišķā deja" ir viena no daudzajām balsīm, kas noraida Hierarhiju un cildina Attiecības. Tiklīdz šeit mīlestībā atklātie dziļie noslēpumi ir ieraudzīti, tos vairs nav iespējams neredzēt. Tiklīdz vārdi ir saklausīti, atpakaļceļa vairs nav; ciešanas nespēj izdzēst smaidu sirdī. Dievs, Tu nekad neesi uzskatījis cilvēci par sliktu. Lai mūsu acis tiek dziedinātas, jo īpašie tiem, kuri ir "akli no dzimšanas", un mēs spējam saskatīt Tavu darbu. Lai mūsu ausis atveras mūzikai, kas dziedē, cildinot pretmetu savīšanos, lai pat disonējot mēs saklausītu, ka esam Trīsdaļīgā harmonijā ietverta melodija. Lai pieaug mūsu drosme uzticēties un dzīvot tikai vienai dienai dāvātā žēlastībā, pārkāpt Hierarhijas robežas un noārdīt sienas, kas slēpj mūsu patieso seju! Lai jūtam Jēzus mūžīgo dzīvību darbojamies caur mūsu rokām - dziedinot, satverot, apskaujot - un svinam sava Cilvēciskuma maizi, Ikdienišķā svētumu un Līdzdalību Trīsvienībā! Lai tā notiek, jums lasot šo grāmatu un dzīvojot savu dzīvi!»

Šo darbu es pats lasu un pārlasu reizi no reizes, tveroties tajā un smeļot iedvesmu savām sarunām ar līdzcilvēkiem, kuri reizumis vēršas pie manis pēc garīgām sarunām un spirdzinājuma savos problēmu momentos, tādēļ man par šo darbu patiesi ir prieks un es to rekomendēju kā attiecību uzlabošanas līdzekli ģimenēm attiecību un savstarpējo nesaskaņu nolīdzināšanā, izpratnes veicināšanā vienam par otra īpatnībām. Filozofs Būbers ir sacījis: "Kad gan mēs paši, gan citi tiekam uztverti nevis kā vienkārši objekti, bet gan balstoties uz savstarpējas apbrīnas pilnām "Es un Tu" attiecībām, mums jau piemīt garīga zināšana." Nevar nepiekrist, tādējādi mēs esam nonākuši pie t.s. kontemplatīvās zināšanas, tas ir veids, kā mēs savās dzīvēs varam ielaist Dievu un Viņa Trīsvienību, lūkojoties uz mūsu cilvēciskajām attiecībām un tajās rodot vietu arī šai dievišķajai komponentei.

«Virzoties tālāk, paturiet prātā šo būtisko "atspoguļošanas" metaforu: patiess spogulis vispirms attēlu uztver un tad, neko nesagrozot, atspoguļo - bet tā, ka nu es arī to redzu. Ir ārkārtīgi svarīgi atrast pareizo spoguli, kas rāda jūs godīgi un dziļi. Šajā procesā dzimst personība, un mūsu pienākums ir no šiem atspulgiem nebēgt. Gandrīz tieši to pašu ir gribējis teikt patības psiholoģijas pamatlicējs, psihoanalītiķis Haincs Kohuts. Šī doma ir pareiza arī no teoloģijas un garīguma perspektīvas; mūsu uzdevums ir precīzi uztvert un tad atspoguļot mums nodoto iekšējo tēlu, līdz, kā teicis apustulis Pāvils, "pakāpeniski tiekam pārveidoti tēlā, ko atspoguļojam".»

Ģimenes savstarpējās attiecības ir allaž izaicinošas, jo vienā vai otrā veidā mūs kaut kas var tajās tracināt, mēs kaut ko nevēlamies pieņemt vai redzēt, taču, ja mēs uz ģimeni un tās locekļiem lūkojamies caur Trīsvienības ieaicinošajām brillēm, ticiet man, mēs gūstam jaunu pieredzi un sapratni par līdz šim nesaprotamo un nepieņemamo. Franciskāņu māsa un angliskajā pasaulē labi pazīstama rakstniece Ilija Delio par attiecībām ir rakstījusi šādi, kad palūkojamies Trīsvienības jeb trinitārā gaismā uz mūsu ģimenes attiecībām:

«Vai varam izprast Trīsvienību kā bezgalīgu, attīstībā esošu procesu? No šāda viedokļa mainīgums nav pretrunā ar Dievu; drīzāk mainīgums ir Dievam būtisks, jo Dievs ir mīlestība un mīlestība nemitīgi pāraug pati sevi, tiekdamās pēc arvien lielākas vienotības... Trīsvienības dinamiskā dzīve kā arvien jauna mīlestības kvalitāte nozīmē, ka visas dievišķās attiecības ir jauns sākums, jo visas dievišķās personas ir transcendents mīlestības horizonts. Esamība ir mīlestības transcendence, un Dieva Esamība mīlestībā nozīmē mūžīgu brīvību.»

Lai kad un kurā vietā es šo darbu par dievišķo deju un trinitāro pārveidi neatšķirtu, es teju katrā rindkopā ieraugu ko tādu, ko savās ģimenēs var pārņemt šīs grāmatas lasītājs. Ne velti es šo darbu rekomendēju kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmatu - jo mēs ikkatrs, kas esam iesaistīti vienā vai citā formā, bet ģimenes attiecībās, esam līdzdalīgi šajā dievišķajā perihorēzē jeb dejā un Trīsvienībā ieaicināti, kā mums to atspoguļo Rubļova ikona. Kāds cisterciešu lajs un skolotājs ir sacījis un šos vārdus mēs esam aicināti dziļi pārdomāt savos prātos un iedzīvināt sirdī. Ieklausīsimies:

«Dievs ir mūsos, jo mēs esam Kristū. Būdami mistiskās miesas locekļi, kristieši faktiski līdzdala Trīsvienības dievišķo dabu. Mēs ne tikai VĒROJAM deju, bet to DEJOJAM. Mēs sadodamies rokās ar Kristu, un Gars plūst CAUR MUMS un STARP MUMS, un mūsu soļus dejā vienmēr virza Tēva mīlošās rokas apskāviens. Šajā ziņā mēs esam Kristus mistiskās miesas locekļi, mēs redzam Tēva priekpilno mīlestību caur Dēla acīm. Un ar katru elpas vilcienu mēs elpojam Svēto Garu.»

Lai šie nobeiguma vārdi kalpo kā iedvesma atvērties Dieva Trīsvienības izpratnei un trinitārās mīlestības iepazīšanai savās ģimenēs. Lai šī grāmata «Dievišķā deja» stiprina un atver mīlestības apvāršņus jūsu ģimenēs!

«Dievišķā personība un cilvēciskā personība ir savstarpēji saistīti, viens otru atspoguļojoši koncepti. Dieva daba, būdama attiecības, rada mūsu dabu, un mūsu dabu veido šī pati saikne, proti, bezgalīga atvērtība un spēja mīlēt.»

Cerības sveci Adventa vainagā dedzot...

Sat, 27 Nov 2021 22:00:00 +0000

Photo by Waldemar Brandt on Unsplash

Šis gads ikkatra mūsu valsts iedzīvotāja dzīvē ir bijis izaicinājumu pilns, jo joprojām pasaulē valdošā pandēmija nav uzveikta. Un mēs neviens nezinām, kad šim pasaules ikdienu mainošajam notikumam pienāks redzamās beigas. Taču mēs varam Adventa laikā apdomāt šī laika vēstījumu, izvērtēt mūsu gada laikā paveikto, ar drošu cerību raugoties nākotnē, nedaudz plānojot dzīvi, bet paliekot atvērtiem aizvien jauniem izaicinājumiem, kādus mums šī esošā realitāte varētu vēl nest nākamajā dzīves gadā. Adventa laiks ir rosinošu jautājumu un atbilžu meklēšanas laiks, gan izvērtējot pagājušo, gan rodot ierosmes nākamībai, kas nāk. Jo vārds "advents" ir vārds tieši ar šādu nozīmi - atnākšana.

Vēlos jums, šī bloga lasītāji, šī gada Adventa pārdomām līdzdalīt gadu gaitā nemainīgas atziņas no mācītāja, garīgā skolotāja un vieda padomdevēja Jura Rubeņa reiz rakstītā nelielajā, bet ļoti ietilpīgajā grāmatiņā "Līdzi Baznīcas gadam", kur Juris Rubenis par Adventu raksta šādi:

«Taču šī laika vienreizību mācāmies apjaust, atklājot, ka Adventa laika pamatnoskaņa (vismaz Jaunajā Derībā) ir apjausma, ka nekas, pilnīgi nekas vēl nav skaidrs. Šķiet, ka man tiek uzdotas bezgala daudzas mīklas, ka manā dzīvē notiek nesaprotami notikumi, kas ved pretī kaut kam lielam un biedējošam vienlaikus.

Adventa laiks spiež atklāt kādu citu, dziļāku dimensiju mūsu dzīvē un mācīties saklausīt, ko tā runā. Ko tā saka? To nekad iepriekš nevar zināt. To nevajag jau iepriekš izfantazēt. Ir jāļauj sevi pārsteigt. Jā, tā neapšaubāmi rodam atbildi. Taču ne uz mūsu lūpu vai smadzeņu uzdotajiem jautājumiem, bet uz to (īstenībā vienu lielu jautājumu), kas dziļi dus mūsos un sevi piesaka tikai atsevišķos dzīves brīžos, parasti - negaidītu satricinājumu brīžos, situācijās, kad pār savu dzīvi zaudējam intelektuālo kontroli un tāpēc esam vispatiesākie.

Adventa laika īstais saturs atklājas tikai tiem, kas gatavi meklēt. Tiem, kas zina - nav iepriekš gatavu atbilžu. Es nemaz nezinu, ko, kā un kad es atradīšu, bet, atmetot augstprātību, paštaisnību un saldenu sentimentālismu, es vēlētos meklēt šajā negaidīti jaunajā virzienā.»

Un šo pārdomu rosinājuma vārdi lasāmi šī citāta pēdējā teikumā: «... es vēlētos meklēt šajā negaidīti jaunajā virzienā.» Jā, tas ir Adventa laika mudinājums un atziņa, kuru iedēstīt savās sirdīs ikkatram mums. Šis laiks, kurā mēs dzīvojam, ir patiesi izaicinošs un jauns visai pasaulei, taču mums ne velti tādu piedzīvot ļauts - mums jāmainās un jāmeklē jaunā virzienā - gan dabas aizsardzības, gan līdzcilvēku, gan savstarpējās komunikācijas un cilvēcisko attiecību jomā, gan globāli domājot - par mieru, par sociālo taisnīgumu, par ticību, mīlestību, par patieso, labo un skaisto! Lai Dievs mums uz to visu palīdz šī gada Adventa laikā noskaņot savas sirdis un prātus!

Dažas atziņas un fragmenti no Ričarda Rora grāmatas "Universālais Kristus"

Sun, 07 Feb 2021 11:39:00 +0000

Photo by Sigmund on Unsplash

"Kristus ir visur; viņā ikkatrai dzīvei ir jēga un ikviena dzīve ietekmē visas pārējās." Šī grāmata savu lasītāju ved ceļojumā cauri kristīgajam garīgumam, jo "kad zinu, ka apkārtējā pasaule ir gan Dieva slēptuve, gan viņa atklāsme, es vairs nevaru iedalīt visu dabiskajā un pārdabiskajā, svētajā un laicīgajā. [..] Viss, ko es redzu un pazīstu, patiesi rotē ap vienu saistītu, saskaņotu, loģisku centru. Šī Dievišķā Klātbūtne tiecas radīt saiknes un kopību, nevis nošķiršanos un šķelšanos."

Lai šie vārdi jums palīdz un jūs iedvesmo, dāvā cerību, mīlestību un ticību!

Kad ļaujam Jēzum sevi mīlēt, paplašinās mūsu sirds kapacitāte. Kad ļaujam Kristum sevi mīlēt, palielinās mūsu mentālā kapacitāte. [..] Taču es patiesi ticu, ka nekad nav bijis nevienas dvēseles, kas nepiederētu Kristum, pat tajos laikos, kad Jēzus vēl nebija dzimis. Kāpēc lai kāds gribētu tik šauru reliģiju un tik ierobežotu Dievu? Ceru, ka tie no jums, kurus reiz sadusmojusi, ievainojusi vai izslēgusi no kopības tā vēsts par Jēzu vai Kristu, kas jums sludināta, jūt - durvis ir vaļā. Ja esat izmisuš, domājot, ka šos vārdus nekad nesadzirdēsiet, es jums apliecinu: jūs esat laipni gaidīti.

***

Mīlestība ir paradokss. Nereti tā ietver skaidru lēmumu, bet savā būtībā mīlestība ir nevis prāta vai gribasspēka jautājums, bet gan enerģijas plūsma, kas tiek labprātīgi atdota, neprasot neko pretī. Protams, šādas cilvēciskās mīlestības paraugs ir dievišķā mīlestība, tomēr cilvēciskā mīlestība ir skola, kas nepieciešama, lai mēs spētu sastapties ar dievišķo mīlestību. Ja nekad neesat pieredzējis cilvēcisko mīlestību tik dziļi, ka pazīstat upurēšanos, piedošanu un augstsirdību, jums būs ļoti grūti iztēloties vai pieredzēt mīlestību, ko dod Dievs. Savukārt, ja nekad neesat ļāvis Dievam mīlēt sevi tik dziļi un maigi, kā viņš to dara, nezināsiet, kā mīlēt otru cilvēku tik dziļi, cik tas būtu iespējams.

***

Vēlme un gatavība mīlēt ir augstākā brīvība, kas ļauj cerēt uz pozitīvu nākotni. Kad esat ietverts dievišķās mīlestības plašumā, jums vairs nav vēlmes pēc cilvēciska soda, atriebības, pārsteidzīgiem spriedumiem un aicinājumiem uz atmaksu. Katrā ziņā neko no šīs sīkumainības mēs neredzam Augšāmceltajā Kristū, lai gan viņš ir pieredzējis atraidījumu, nodevību un nežēlīgu nāvi; nekā tāda nav pat viņa iekšējā lokā un visā Jaunajā Derībā. Plašāku, ietilpīgāku dzīvi es īsti nespēju iedomāties. Jēzus nāve un augšāmcelšanās mainīja pasaules vēsturi.

***

Jebkādā Dieva darbībā vai šķietamā bezdarbībā vienmēr izpaužas mīlestība un vēlme uzturēt ar mums abpusējas attiecības. Kristus Noslēpums - šī vienojošā mīlestība, ar kuras palīdzību tiek pārvaldīta visa materiālā pasaule, - māca, ka Dievu nekad nevar piedzīvot atrauti no tā, kas mums visvairāk nāk par labu.

***

Patiesībā garīgās dāvanas nav paredzētas tikai mūsu individuālai lietošanai: visi Dieva vārdi ir jāuztver ar maigumu un niansētību, lai tieši tāpat - ar maigumu un niansētību - tos varētu nodot tālāk citiem. Es pat teiktu tā: nekas, kas sacīts ar pārlieku bravūru, pašpārliecinātību un vēlmi kontrolēt citus vai atstāt uz tiem iespaidu, nekad nenāk no Dieva balss mūsos. Ja kāda doma jums šķiet pārāk asa, kauninoša, jūsu vai citu cilvēku vērtīgumu mazinoša, caur to diezin vai runā Dieva balss. Tam jūs varat ticēt. Tā ir vienkārši jūsu balss. Kāpēc gan mēs vienmēr iedomājamies pavisam pretējo: ka kauninošās balsis vienmēr nāk no Dieva, savukārt tās, kas pauž žēlsirdību, - no mūsu iztēles? Taču kā biktstēvs un garīgais vadītājs varu apliecināt: šī aplamā loģika ir vispārēja norma.

***

Mums ir jāiemācās atpazīt pozitīvo plūsmu un atšķirt to no iekšējas negatīvās pretestības. Manuprāt, tam vajadzīgi gadi. Ja kāda balss nāk ar apsūdzību un noved pie apsūdzības, tad viss ir gauži vienkārši: tā pieder apsūdzētājam, un tas ir burtisks bibliskā vārda "velns" (diabolos - grieķu val.) tulkojums. Kaunināšana, apsūdzēšana, vainošana - tas gluži vienkārši nav veids, kādā runā Dievs. Tā runājam mēs. Dievs ir augstākajā mērā nevardarbīgs, un to es esmu iemācījies no svētajiem un mistiķiem, kurus esmu lasījis, saticis un iepazinis no citu stāstītā. Tik daudzi svētie nevar kļūdīties.

Vairāk par Ričarda Rora grāmatu "Universālais Kristus" varat uzzināt grāmatas apskatā!