DidzisKukainis.lv - Blogs / Raksti

"The Serpent Queen" - kad intrigas, vara un nāve pārspēj jebkādus tikumus...

Mon, 08 Jun 2026 13:31:00 +0000

Kadrs no seriāla; izmantoti interneta materiāli

Ir vēsturiski seriāli, kurus noskaties un pēc dažām nedēļām aizmirsti, un ir tādi, kas liek atvērt vēstures grāmatas, meklēt informāciju par reāliem notikumiem un vēl ilgi domāt par redzēto. The Serpent Queen nepārprotami pieder pie otrās kategorijas. Šis seriāls aizved skatītāju uz 16. gadsimta Francijas galmu — pasauli, kur greznas balles, karaliskas kāzas un spoži tērpi ir tikai fasāde nežēlīgai cīņai par varu. Stāsta centrā ir Katrīna Mediči — viena no pretrunīgākajām sievietēm Eiropas vēsturē, kuru vieni uzskatīja par gudru valdnieci, bet citi par aukstasinīgu intrigu meistari. Skatoties seriālu, mani visvairāk pārsteidza nevis vēsturiskie notikumi paši par sevi, bet gan tas, cik mūsdienīgas šķiet cilvēku ambīcijas, bailes, nodevība un vēlme saglabāt ietekmi par katru cenu. The Serpent Queen nav tikai stāsts par Francijas karalieni — tas ir aizraujošs atspoguļojums par varu, tās cenu un cilvēka spēju izdzīvot pasaulē, kur uzticēšanās bieži vien ir visbīstamākā kļūda.

Kā cilvēkam, kurš jau iepriekš bija interesējies par šo Francijas vēstures posmu un lasījis par Valuā dinastiju, reliģiskajiem kariem un Katrīnu Mediči, man bija zināmas bažas, vai seriāls spēs noturēt līdzsvaru starp izklaidi un vēsturisko materiālu. Bieži vien ekranizācijas izvēlas vienkāršot sarežģītus notikumus vai pārvērst vēsturiskas personības par vienpusīgiem tēliem. Tomēr The Serpent Queen mani patīkami pārsteidza. Lai gan seriāls ne vienmēr tiecas pēc absolūtas vēsturiskās precizitātes, tas ļoti veiksmīgi uztver laikmeta garu – nemitīgo spriedzi, politiskās intrigas, reliģisko fanātismu un nestabilitāti, kas raksturoja 16. gadsimta Franciju.

Man īpaši saistoša šķita Katrīnas Mediči personība. Vēstures grāmatās viņa bieži tiek attēlota kā auksta un aprēķinoša intrigante, gandrīz vai Francijas nelaimju iemiesojums. Taču seriāls liek paskatīties uz viņu no cita skatpunkta. Tas uzdod jautājumu, kas mani pavadīja visas skatīšanās laikā – vai Katrīna kļuva nežēlīga tāpēc, ka tāda bija pēc dabas, vai arī viņu tādu izveidoja apstākļi? Skatoties viņas dzīves ceļu, kļūst grūti noticēt, ka cilvēks šādā vidē varētu saglabāt naivumu vai ideālismu. Francijas galms seriālā nav vieta, kur uzvar taisnīgums vai gods. Tā ir vide, kurā izdzīvo tie, kuri spēj pielāgoties, paredzēt pretinieku gājienus un reizēm pieņemt lēmumus, kas pašiem šķiet nepieņemami.

Īpaši spēcīgi mani uzrunāja reliģisko karu tēma. Mūsdienu cilvēkam dažkārt ir grūti līdz galam izprast, cik dziļas un postošas bija katoļu un hugenotu nesaskaņas 16. gadsimtā. Seriāls ļoti labi atgādina, ka tas nebija tikai strīds par ticības jautājumiem. Tā bija cīņa par identitāti, ietekmi, privilēģijām un pašas valsts nākotni. Reliģija kļuva par karogu, zem kura slēpās gan patiesa pārliecība, gan politiskas ambīcijas. Skatoties šos notikumus, neviļus rodas paralēles ar dažādiem konfliktiem arī mūsdienās, kuros ideoloģija bieži vien kļūst par instrumentu varas cīņā.

Tieši šī konteksta dēļ mani īpaši aizkustināja seriālā attēlotais ceļš uz Bērtuļa nakts slaktiņu. Zinot vēsturi, jau iepriekš ir skaidrs, ka tuvojas katastrofa, un tas rada gandrīz traģēdijas sajūtu sengrieķu dramaturģijas izpratnē. Skatītājs zina to, ko varoņi vēl nezina. Katrs mēģinājums panākt izlīgumu starp katoļiem un protestantiem šķiet kā pēdējā iespēja novērst neizbēgamo. Tieši šī priekšnojauta seriālam piešķir īpašu emocionālo svaru.

Manuprāt, viens no seriāla galvenajiem vēstījumiem ir tas, cik trausla ir robeža starp kārtību un haosu. No malas raugoties, Francija šķiet viena no varenākajām Eiropas monarhijām – greznas pilis, spēcīga aristokrātija, sena dinastija. Taču zem šīs ārējās varenības slēpjas valsts, kas atrodas nepārtrauktā krīzē. Skatoties seriālu, kļūst skaidrs, ka dažkārt impērijas nesabrūk no ārējiem ienaidniekiem, bet gan no iekšējām pretrunām, neuzticēšanās un nespējas atrast kopīgu nākotnes redzējumu.

Vēl viena doma, kas man neatstāja prātu pēc noskatīšanās, bija par vēstures netaisnīgumu. Uzvarētāji raksta vēsturi, un daudzas personības gadsimtu gaitā ir kļuvušas par simboliem, kas bieži vien ir daudz vienkāršāki nekā reālie cilvēki. Katrīna Mediči ir viens no šādiem piemēriem. Viņas vārds daudziem asociējas ar intrigām, indi un Bērtuļa nakti. Taču seriāls atgādina, ka aiz šī mīta stāvēja arī māte, sieva, atraitne un valdniece, kura dzīvoja nepārtrauktā spiedienā un centās saglabāt savu ģimeni laikā, kad apkārtējā pasaule burtiski bruka kopā.

Man kā vēstures interesentam īpaši patika tas, ka seriāls ne tikai izklaidēja, bet arī lika domāt. Pēc katras sērijas gribējās pārbaudīt faktus, pārlasīt par konkrētiem notikumiem un salīdzināt dramatizējumu ar vēsturiskajiem avotiem. Manuprāt, tas ir viens no augstākajiem vērtējumiem, ko var dot vēsturiskam seriālam. Tas nevis aizstāj interesi par vēsturi, bet gan rosina to vēl vairāk.

Noslēgumā varu teikt, ka The Serpent Queen man atstāja daudz dziļāku iespaidu, nekā sākotnēji gaidīju. Tas nav tikai stāsts par Katrīnu Mediči vai Francijas galmu. Tas ir stāsts par cilvēka spēju pielāgoties nežēlīgai pasaulei, par varas cenu un par to, cik viegli sabiedrība var nonākt līdz brīdim, kad kaimiņš kļūst par ienaidnieku tikai atšķirīgas pārliecības dēļ. Un tieši šis aspekts man šķita visvērtīgākais – seriāls stāsta par 16. gadsimtu, bet patiesībā runā par jautājumiem, kas cilvēcei ir aktuāli joprojām. Tas atgādina, ka aiz katra vēstures notikuma ir cilvēki ar savām bailēm, cerībām un kļūdām, un ka vēsture nekad nav tik vienkārša, kā to dažreiz mēdz pasniegt.

"Trimdinieks, kurš iemācīja valdīt: Makjavelli paradokss” - atceroties šī dižā prāta dzimšanu...

Sat, 02 May 2026 19:29:00 +0000

Attēls veidots, izmantojot ChatGPT

Ir savādi, ka cilvēks, kura vārds kļuvis par sinonīmu aukstam aprēķinam un politiskai bezkaislībai, patiesībā bija viens no ievainojamākajiem un iluzorākajiem ideālistiem savā laikmetā. Nikolo Makjavelli piedzima 1469. gada 3. maijā pilsētā, kur vara vienmēr bija kā teātris — Florencē. Un tieši šis teātris viņu veidoja: republika, kas sabrūk, Mediči atgriešanās, sazvērestības, nodevības, publiski pazemojumi. Tā nebija tikai politika — tā bija semiotiska sistēma, kur zīmes (lojalitāte, dievbijība, godīgums) reti sakrita ar nozīmēm.

Ja Umberto Eko būtu rakstījis par Makjavelli, viņš droši vien teiktu, ka “Valdnieks” nav traktāts par varu, bet gan teksts par zīmju sabrukumu. "Valdnieks" māca nevis to, kā būt ļaunam, bet kā atpazīt, ka morāle politikā bieži funkcionē kā valoda bez referenta — kā vārds “tikums”, kas var nozīmēt gan žēlsirdību, gan nežēlību, atkarībā no konteksta.

Un te slēpjas paradokss: Makjavelli nebija cinisks tāpēc, ka neticēja labajam; viņš bija cinisks tāpēc, ka redzēja, cik viegli labais tiek izmantots kā maska. Viņa dzīve to apliecina ar gandrīz literāru ironiju. Kad Mediči dzimta atgriezās pie varas, viņu ne tikai atlaida no amata — viņu arestēja, spīdzināja, izsūtīja. Un tieši šajā piespiedu klusumā, savā lauku īpašumā, viņš rakstīja savu slavenāko darbu — nevis kā triumfējošs padomdevējs, bet kā cilvēks, kurš ir izstumts no spēles.

Ir saglabājusies viena no skaistākajām renesanses epistolām: vēstule, kurā Makjavelli apraksta savu vakara rituālu. Dienā viņš sarunājas ar zemniekiem un strādniekiem, bet vakarā, pārģērbjoties “karaļa cienīgās drānās”, viņš ieiet savā bibliotēkā un sarunājas ar antīkajiem autoriem — Titu Līviju, Ciceronu. Tur viņš vairs nav trimdinieks; tur viņš ir līdzvērtīgs. Tā nav tikai literāra poza — tā ir dziļa pārliecība, ka teksts var pārvarēt politisko sakāvi.

Un tomēr “Valdnieks” bieži tiek lasīts kā rokasgrāmata tirāniem. Tas ir viens no lielākajiem interpretācijas pārpratumiem Rietumu intelektuālajā vēsturē. Jo Makjavelli patiesais jautājums nav “kā valdīt?”, bet “kā vispār ir iespējama kārtība pasaulē, kur cilvēki ir tik nepastāvīgi?”. Viņš raksta par virtù — nevis kā tikumu kristīgā nozīmē, bet kā spēju rīkoties atbilstoši situācijai, gandrīz kā valodas prasmi, kur nozīme rodas tikai lietojumā.

Un pretī tam stāv fortuna — aklā, nepieradināmā nejaušība, kas drīzāk atgādina nevis dievieti, bet haotisku tekstu, kurā cilvēks cenšas ieviest struktūru. Makjavelli slavenā metafora par fortūnu kā sievieti, kuru nepieciešams “valdīt ar spēku”, šodien skan rupji, bet tās būtība ir cita: pasaule nav morāli strukturēta, un cilvēkam jāiemācās dzīvot šajā neskaidrībā, nevis to noliedzot.

Varbūt visinteresantākais ir tas, ka Makjavelli nekad nepiedzīvoja sava darba triumfu. Viņš nomira 1527. gadā, lielā mērā aizmirsts un bez ietekmes, ko viņš bija cerējis atgūt. Un tikai vēlāk viņa vārds kļuva par jēdzienu — “makjavellisms” — kas bieži nozīmē tieši to, pret ko viņš centās brīdināt: politikas pārvēršanu par cinisku manipulāciju bez atbildības.

Tādēļ viņa dzimšanas diena nav tikai atgādinājums par vienu domātāju. Tā ir iespēja pārdomāt, cik bieži mēs paši dzīvojam pasaulē, kur vārdi nozīmē vienu, bet dara ko citu. Un varbūt Makjavelli patiesais mantojums nav padoms valdniekiem, bet brīdinājums pilsoņiem: ja tu nespēj atšķirt zīmes no realitātes, kāds cits to izdarīs tavā vietā.

Garīgo dimensiju un pieredžu daudzveidība: 21. gs. pētījumi un perspektīvas (1. daļa)

Wed, 08 Apr 2026 11:12:00 +0000

Foto: Didzis Kukainis

Šīs divas grāmatas, kuras pavisam nesen ir iegūlušas manas bibliotēkas plauktā, jāsaka, ka tagad būs mana viena no sirdij tuvākajām lasāmvielām un pārdomu avotiem. Jo beidzot ir publikācijas, kuras balstās uz zinātniskiem pamatiem un praktiski izslēdz subjektīvus vērtējumus par garīgām pieredzēm visā to daudzveidībā. Jeidens un Ņūbergs savā darbā (67. lpp.) saka: "[..] iztirzāsim konceptuālos un statistiskos sasniegumus, kas pavēruši iespēju zinātniskai garīgās pieredzes izpētei mūsdienās."

Daudziem, kuri teoloģiju un reliģiju redz tikai kā ticību pārdabiskajam un sekošanu dogmatiskiem priekšrakstiem, Baznīcas norādījumiem un dievkalpojumu apmeklēšanu, koncepts par "garīgumu" un tā zinātnisku izpēti un aprakstīšanu var šķist kaut kas neatbilstošs viņu izpratnei. Tad arī tas lai tā paliek, es nekādā ziņā netaisos kādu pārliecināt par šo grāmatu un to vēstījuma vērtīgumu, es kā zinātnes cilvēks, ar visnotaļ eksaktu skatu uz dzīvi, šos darbus vērtēju visnotaļ atzinīgi un tā arī tos aprakstīšu.

Kā raksta Jeidens un Ņūbergs, jau kopš Džeimsa laikiem ir bijuši un allaž būs cilvēki, kuri šādu skaidrojumu uztvers kā garīgās pieredzes vērtības devalvāciju (69. lpp.). Tāpat abi autori ļoti atzinīgi kopumā izsakās par Džeimsa atziņām un darbu, kuru savā grāmatā dēvē par "Daudzveidību" un kurš drīzumā nonāks arī manā bibliotēkā, lai iepazītos ar to nepastarpināti.

Jo vairāk es šo Jeidena un Ņūberga darbu lasu un iepazīstu, jo biežāk es savā Libristo vēlmju grozā ielieku pa kādai jaunai, līdz šim nelasītai grāmatai... Bīstami lasīt šādas dzīvi un izpratni mainošas grāmatas :) Man, protams, grāmatplauktā stāv arī nesen klajā nākusī grāmata "Psihonauti", kurai arī esmu plānojis pieķerties. Tā varētu būt arī saistoša lasāmviela pēc tam, kad abi šie autori arī savā darbā apraksta pētījumus par psihedēlisko vielu izmantošanu garīgas pieredzes gūšanai un stimulēšanai.

Protams, šī Jeidena un Ņūberga grāmata ir ļoti bagāta gan ar pētījumu teorētiskajiem aspektiem, pamatojumiem un dizainiem, gan arī ar ļoti plašu skaidrojumu par pētījumu metodoloģiju un to priekšvēsturi, raugoties no mūsdienu kognitīvo zinātņu perspektīvas, bet tas, manuprāt, piešķir daudz lielāku svaru un vērtību šīm konkrētajam darbam, kad lasītājs varbūt nav ar tik plašām priekšzināšanām psiholoģijas un kognitīvo procesu vēsturē pirms mūsdienu aktuālajiem pētījumiem.

"Kā minēts šīs grāmatas ievadā, neiroattēlveidošana un neirozinātne tiek izmantotas arī jaunas zinātnes nozares - neiroteoloģijas - ietvaros. Neiroteoloģiju ir izveidojis un proponē Ņūbergs, un tās mērķis ir iezīmēt saikni starp galvas smadzenēm un cilvēka reliģisko un garīgo esību. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi apzināties bioloģisko faktoru nozīmi garīgās pieredzes daudzveidībā. Tādējādi mēs varam ne tikai identificēt dažādus garīgās pieredzes veidus un elementus, bet arī labāk izprast, kā šāda pieredze pārklājas ar galvas smadzeņu un ķermeņa funkcijām. Šāda bioloģiska informācija savukārt var palīdzēt labāk izprast garīgās pieredzes būtību." (111. lpp.)

Atsaucoties uz garīgo pieredžu daudzveidību, gan šīs grāmatas autori Jeidens un Ņūbergs, gan arī ņemot vērā Džeimsa idejas un izteikumus viņa darbā, kurš ir ļoti plaši iztirzāts šajā grāmatā, jācitē sekojošais:

"Pīlārs, uz kura tā [reliģija] balstās, nav nekas cits kā reliģiskās pieredzes vispārējais pamats: fakts, ka cilvēka daba ir duāla un viņš ir saistīts ar divām domāšanas sfērām, vienu seklāku un otru dziļāku, un var iemācīties apdzīvot jebkuru no tām." (151. lpp.)

Tātad - no mūsu pašu izvēles, tikumu izpratnes un ieradumiem ir atkarīgs, kuru no savas apziņas sfērām mēs vairāk apdzīvosim, kurā iemitināsim savu pieķeršanos, domāšanu un uz kuru balstīsimies, veidojot savu dzīves taku. Jo kā uzskatīja Džeimss, specifiski mentālie stāvokļi spēj pārcelt cilvēka morālos ieradumus no zemākās morālās patības uz augstāku. To mēs bieži vien varam novērot arī no dažādiem dzīves netikumos bijušiem, bet tagad jaunatgrieztiem un mainījušamies cilvēkiem, kā populāriem, tā mazāk zināmiem.

John M. Cooper & D. S. Hutchinson «Plato. Complete Works»

Fri, 03 Apr 2026 09:06:00 +0000

Interneta attēls

Beidzot manā bibliotēkā ir ienācis sējums, kuru jau sen biju nolēmis iegūt — Plato: Complete Works. No malas tā ir tikai bieza grāmata, gandrīz divu tūkstošu lappušu apjomā, bet patiesībā tā vairāk līdzinās slieksnim nekā objektam. Slieksnim starp to, ko mēs par filozofiju domājam, un to, ko nozīmē tajā patiešām ieiet.

Ir grāmatas, kuras mēs lasām, un ir grāmatas, ar kurām mēs dzīvojam. Platons nepieder pie pirmās kategorijas. Viņa dialogi neļauj palikt pasīvam — tie nepiedāvā gatavas atbildes, bet drīzāk uzstājīgi ved uz vietām, kur mūsu pašu pārliecības sāk plaisāt.

Tur ir balsis, kas savā starpā strīdas, ironizē, apšauba. Tur ir Sokrats, kurš nemāca, bet grauj — nevis pasauli, bet cilvēka pārliecību par to, ka viņš jau saprot. Un šis trieciens ir formulēts skarbi un vienkārši:

“Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta.” (Apology)

Šis nav skaists teiciens pie sienas. Tas ir spriedums. Pret mums.

Ja atver šo sējumu nejauši, rodas sajūta, ka iekrīti sarunā, kas jau sen notiek. Nekas netiek paskaidrots no nulles. Tu ienāc telpā, kur cilvēki runā par būtisko, un tev pašam jāatrod sava vieta. Šis pirmais apjukums nav trūkums — tas ir uzaicinājums.

Un tad pamazām sāk iezīmēties kontūras. Vienā dialogā tiek meklēts, kas ir tikums, citā — kas ir zināšana, vēl citā — kāpēc cilvēks alkst pēc skaistā un labā. Un šī meklējuma sākums nav pārliecība, bet izbrīns:

“Brīnums ir filozofa sākums.” (Theaetetus)

Lasot tālāk, kļūst skaidrs, ka šie dialogi nav tikai par “tēmām”. Tie ir par kustību. Par to, kā doma virzās, kur tā iestrēgst, kur tā pārlec pati sev pāri. Ir brīži, kad saruna šķiet gandrīz rotaļīga, un tad pēkšņi tā kļūst nežēlīgi precīza.

Īpaši fascinē tas, ka Platons ļauj saviem tēliem kļūdīties. Argumenti sabrūk, definīcijas izjūk, pārliecības tiek atmaskotas kā nepilnīgas. Un tomēr cauri visam šim procesam skan doma, kas provocē līdz pat šodienai:

“Neviens nedara ļaunu apzināti.” (Protagoras)

Šis teikums nav mierinošs — tas ir satraucošs. Jo, ja tas ir patiess, tad mūsu priekšstats par atbildību kļūst daudz sarežģītāks.

Tajā pašā laikā šis sējums nes sevī arī mieru. Ne tādu mieru, kas nāk no skaidrības, bet tādu, kas rodas, kad pieņem, ka neskaidrība ir daļa no domāšanas. Jo vairāk lasi, jo mazāk gribas steigā nonākt pie atbildēm.

Un tomēr Platons neļauj ieslīgt pasīvā apcerē. Viņš atgādina, ka jautājums par to, kā dzīvot, vienmēr ir praktisks:

“Svarīgi nav tikai dzīvot, bet dzīvot labi.” (Crito)

Šeit filozofija atkal kļūst par dzīvu darbību. Nevis disciplīnu, kas pieder universitātēm, bet sarunu, kas var notikt jebkur — starp draugiem, ielās, klusumā.

Interesanti ir arī tas, kā šajos dialogos saplūst dažādi reģistri. Te ir loģika, bet arī mīts. Argumentācija, bet arī tēli un metaforas. Vienā brīdī tu analizē definīciju, nākamajā — seko stāstam par dvēseles ceļojumu. Un šajos brīžos Platons kļūst gandrīz poētisks:

“Mīlestības pieskārienā ikviens kļūst par dzejnieku.” (Symposium)

Bet viņš nekad neļauj aizmirst, ka šī kustība uz skaisto un labo prasa darbu ar sevi. Ka dvēsele nav statiska:

“Dvēsele iegūst savu veidu no tā, pie kā tā pierod.” (Republic, pārfrāzēts)

Šis teikums skan klusi, bet tas nes sevī disciplīnas prasību.

Un tad nāk smagākie dialogi, kur Platons pats sāk šķietami apšaubīt savas konstrukcijas. Tur filozofija kļūst asa, gandrīz bīstama. Tā vairs nemierina — tā testē. Tā liek domai iet līdz galam, pat ja tas nozīmē nonākt pretrunās.

Šis sējums liek pārdomāt pašu lasīšanas ideju. To nevar “iziet cauri”. To nevar pat īsti “apgūt” tradicionālā nozīmē. Tas prasa lēnumu un apdomāšanu — tādu lēnumu, kas šodien šķiet gandrīz svešs. Tas prasa pacietību ne tikai ar tekstu, bet arī ar sevi.

Varbūt tieši tas ir šī sējuma lielākais spēks: tas atņem ilūziju par vieglu skaidrību. Tas neatstāj lasītāju mierā ar sajūtu, ka “tagad viss ir skaidrs”. Tieši otrādi — tas atver domāšanu kā procesu, kurā skaidrība vienmēr ir kustībā, vienmēr nepabeigta.

Un tomēr šeit ir arī kaut kas dziļi pievilcīgs. Jo līdzās visai šai intelektuālajai stingrībai Platons piedāvā arī skaistumu — sarunu skaistumu, ideju eleganci, to īpašo sajūtu, kad doma pēkšņi iegūst formu.

Tagad, kad šis sējums ir manā plauktā, rodas sajūta, ka nekas būtisks vēl nav noticis. Grāmatas iegūšana ir tikai sākums, un varbūt pat visvienkāršākā daļa. Patiesais darbs ir priekšā — atvērt, lasīt, apstāties, atgriezties, šaubīties, nesaprast un mēģināt vēlreiz.

Jo Platons neprasa tikai lasītāju. Viņš prasa līdzdalībnieku.

Un varbūt tieši tas padara šo sējumu tik vērtīgu: tas nav tikai par filozofijas vēsturi. Tas ir par iespēju atkal un no jauna uzdot jautājumu — nevis ko domāt, bet - KĀ domāt.

Garīguma pieredzes un mūsdienu dimensijas: ieskats divās izcilās grāmatās...

Fri, 03 Apr 2026 00:11:00 +0000

Photo by Dan Farrell on Unsplash

Ir jau samērā vēla nakts stunda, kad esmu pieķēries divu izcilu grāmatu izzināšanai un studēšanai – viena no tām, Jeidena un Ņūberga “Garīgās pieredzes daudzveidība. 21. gadsimta pētījumi un perspektīvas”, nesen ir laista klajā latviešu valodā izdevniecībā “Zvaigzne ABC”. Otrs izcilais darbs ir daudzu autoru kopdarbs, pērn laists klajā Rīgas Stradiņa universitātes paspārnē, “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās: Starpdisciplināra perspektīva”. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kuras es rekomendēju iepazīt un izzināt ikvienam, kuram interešu lokā ir garīguma fenomeni un jautājumi par padziļinātu garīguma izpratni. Ņemot vērā, ka šīs grāmatas ir mūsdienu zinātnes atziņās balstīti darbi, jāpiebilst, ka tā nav ‘baznīciska’ vai konfesionāli dogmatiska literatūra, bet gan plašu pētījumu apkopojums, stingri balstīts modernās zinātnes paradigmās, pētījumu metodēs un interdisciplinaritātē.

Jau ar pirmajām izlasītajām lappusēm Jeidena un Ņūberga grāmatā sapratu, ka mani uzrunā plašais atsauču loks, kas minēts aiz katras nodaļas, kā arī ievadtekstā minētie citāti no šīs grāmatas idejiskā tēva – Viljama Džeimsa (William James) – 19. gs. beigu psihologs, ārsts un filozofs, modernās psiholoģijas viens no pamatlicējiem – lika man ielūkoties savā interneta grāmatnīcas Libristo kontā un.. pasūtīt vēl dažas grāmatas, lai varu vēl padziļinātāk iejusties šo autoru minētajos fragmentos, citātos un atsaucēs. Tā es bagātinu savu bibliotēku ar Latvijā nesastopamām grāmatām un savu prātu ar atziņām, pie kurām es citādi diezin vai būtu jelkad nonācis. Tā veidojas mans pasauluzskats par plašāku garīguma izpratni nekā tas ir pieņemts ikdienišķu garīguma meklētāju un pat teologu, tostarp, garīdznieku, aprindās.

Daudzi no mums noteikti atpazīst tādus slavenus vārdus kā Freids un Jungs, taču, un šeit man arī pašam jāatzīstas, maz kurš vai praktiski neviens iepriekš nav dzirdējis Viljama Džeimsa vārdu. Es arī nebiju iepriekš dzirdējis vai varbūt tas bija paskrējis gar manām ausīm un nebiju to piefiksējis, kaut gan psiholoģiju esmu diezgan daudz mācījies – gan skolā, gan vairākos augstskolu un universitātes kursos. Un tādēļ mani uzrunāja šī latviski izdotā grāmata, kura diezgan daudz piemin šo autoru un balsta savu darbu, vismaz ievada daļā īpaši, uz Džeimsa slaveno darbu “Reliģiskās pieredzes daudzveidība: pētījums par cilvēka dabu” (The varieties of religious experience: A study in human nature, 1902), jo Džeimsam “principā ir izdevies garīgo pieredzi analizēt empīriski”. Kā jau minēju, šī Džeimsa grāmata nokļuva manā grāmatu grozā un tuvāko nedēļu laikā jau varēšu iedziļināties t.s. pirmavotos.

Tik tālu par Jeidena un Ņūberga darbu. Taču vēl viena piezīme – vispār par šiem autoriem un šo viņu sarakstīto darbu es pirmoreiz dzirdēju pirms kāda laika, kad RSU organizēja “Psiholoģijas dienas” un tur kādā Zoom sesijā es izdzirdēju interesantu un līdz tam nedzirdētu vārdu salikumu “neiroteoloģija” (neurotheology – angl.). Tad nu es sāku meklēt un rakties internetā, aplūkot tēmas izvērsumu un literatūru, un sapratu vienu – ehh, cik gan Latvijas informatīvā telpa ir bijusi šaura līdz šim, jo vienkārši trūkst informācijas par mūsdienu psiholoģijas pētījumu virzieniem un pieejamo literatūru, tostarp, akadēmiskajā vidē. Protams, es daudz ko arī saprotu no esošās situācijas, postpadomju ietekmes u.c. faktoriem, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz modernām zinātnes atziņām, jo mums trūkst kvalificēta personāla, nav attiecīgās akadēmiskās intereses, nav finansējuma, kas ir nepietiekams visai zinātnei kopumā un tā joprojām.

Otra grāmata, kuru es jau minēju šī bloga iesākumā, ir vairāk nekā 30 autoru kopdarbs psiholoģijas profesores K. Mārtinsones zinātniskajā redakcijā “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās”. Tajā ir aplūkotas visdažādākās garīguma mūsdienu izpratnes dimensijas, sākot ar garīguma dimensijas definēšanu metamodernajā (mūsdienu) laikmetā, garīguma transformācijām postsekulārā sabiedrībā, grēksūdzes kā katarses elementa līdz pat garīgumam kā psihopatoloģijai, garīguma viltus ceļiem, traumas pārstrādei kā garīgās pieredzes ceļam, garīgums un ķermenis un daudzām jo daudzām citām saistošām un aizraujošām tēmām.

Šīs abas grāmatas noteikti nav lasāmas ne vienā vakarā, pat ne vienā nedēļā vai mēnesī, tās ir grāmatas, kas uz zinātniskiem pamatiem palīdz veidot ikkatra mūsu paša izpratni par garīguma un personības psiholoģijas šķautnēm cilvēkos un prātos.

Viena no saistošām atziņām man nejauši uzšķīrās, kad gatavojos iesākt rakstīt šo bloga ierakstu. Tā ir atziņa no Andreja Vasiļjeva, kurš ir zināms kā datorzinātnieks, taču ir atklājis arī garīguma meklētāja ceļu, un viņš raksta šādi kādā savā publikācijā: “Joprojām meklēju atbildi uz jautājumu, ko nozīmē patiess garīgums, taču sajūtu to kā apziņas paplašināšanos ārpus konceptuālā prāta sniedzamības robežām un atvēršanos absolūtajai beznosacījuma mīlestībai.” (690. lpp.)

Vai nav izcili sacīts? Lai šie vārdi kalpo mums ikkatram kā iedvesma meklēt, tiekties un aizvien dziļāk izprast tik ļoti aizraujošās garīguma dimensijas mūsu pašu dzīvēs.

Šis raksts ir tapis ar jauno MacBook Neo

Identitātes meklējumi un iekšējā drosme: pārdomas par Toma Lanuā romānu “Kartona kastes”

Tue, 31 Mar 2026 09:53:00 +0000

Fona attēls: Photo by Heather Green on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis

"Kartona kastes", ko sarakstījis Toms Lanuā, ir literārs darbs, kas ārēji šķiet kā vienkāršs pieaugšanas stāsts, taču patiesībā tas atklāj daudz dziļāku un sarežģītāku cilvēka iekšējās pasaules slāni. Šis romāns ne tikai ataino pusaudža pieredzi, bet arī uzdod universālus jautājumus par identitāti, seksualitāti, piederību un sabiedrības ietekmi uz indivīdu.

Romāna centrā ir jaunietis, kurš piedzīvo savu emocionālo un seksuālo identitātes veidošanos. Tomēr šis process netiek attēlots kā harmonisks vai dabiski plūstošs. Gluži pretēji – tas ir sarežģīts, pretrunīgs un bieži vien sāpīgs. Varonis nepārtraukti balansē starp vēlmi būt patiesam pret sevi un bailēm no apkārtējās sabiedrības reakcijas.

Šajā ziņā darbs ļoti precīzi atspoguļo realitāti: pieaugšana nav lineārs ceļš ar skaidrām atbildēm. Tā drīzāk ir nepārtraukta šaubu un meklējumu virkne. Seksualitātes apzināšanās šeit kļūst par vienu no centrālajiem konfliktiem, kas liek varonim apšaubīt gan sevi, gan savu vietu pasaulē.

Ļoti nozīmīga romāna daļa ir sabiedriskā vide, kurā varonis dzīvo. Tā ir konservatīva, normām piesātināta un bieži vien neiecietīga pret atšķirīgo. Šī vide ne tikai ietekmē varoņa uzvedību, bet arī veido viņa iekšējo dialogu – viņš sāk skatīties uz sevi caur sabiedrības uzliktajiem rāmjiem.

Tas rada tā saukto “iekšējo cenzūru” – vēl pirms apkārtējie kaut ko pasaka, cilvēks jau pats sev nosaka robežas. Šis aspekts romānā ir īpaši nozīmīgs, jo tas parāda, ka lielākā cīņa bieži notiek nevis ar citiem, bet ar sevi.

No pieaugušo skatpunkta tas ir īpaši atpazīstami. Arī pieaugušie nereti dzīvo, pielāgojoties sociālajām gaidām, apspiežot savas vēlmes vai identitātes aspektus, kas neatbilst “normai”. Līdz ar to romāns pārsniedz jauniešu literatūras robežas un kļūst par plašāku sabiedrības spoguļattēlu.

Romānā būtisku lomu ieņem pirmā iemīlēšanās, kas nav tikai romantisks piedzīvojums, bet arī spēcīgs pašizziņas instruments. Šī pieredze atklāj varonim ne tikai viņa jūtas pret citu cilvēku, bet arī daudz dziļākas patiesības par sevi.

Pirmā mīlestība šeit tiek attēlota kā intensīva un transformējoša pieredze – tā vienlaikus sniedz prieku un rada ciešanas. Šī dualitāte ir ļoti autentiska, jo īpaši pusaudžu kontekstā, kur emocijas bieži tiek piedzīvotas maksimālā intensitātē.

Svarīgi ir tas, ka autors neidealizē šo pieredzi. Tā nav pasaka ar vienkāršu atrisinājumu, bet gan sarežģīts emocionāls process, kas atstāj ilgstošu ietekmi uz varoņa identitāti.

Literāri "Kartona kastes" izceļas ar tiešu, godīgu un emocionāli piesātinātu valodu. Autors veiksmīgi izmanto iekšējo monologu, kas ļauj lasītājam iedziļināties varoņa domās un izjūtās. Tas rada īpašu tuvības sajūtu – lasītājs nevis tikai vēro notikumus no malas, bet piedalās tajos psiholoģiskā līmenī.

Stāstījuma vienkāršība šajā gadījumā ir priekšrocība, nevis trūkums. Tā ļauj koncentrēties uz saturu un emocijām, nevis uz formālām literārām konstrukcijām. Rezultātā teksts kļūst pieejams, bet vienlaikus nezaudē savu dziļumu.

Lai gan romānā attēlotie notikumi var būt saistīti ar konkrētu laiku un vietu, tā tematika ir universāla un aktuāla arī mūsdienās. Jautājumi par seksualitāti, identitāti un pieņemšanu joprojām ir būtiski, īpaši jauniešu vidū.

No pieaugušo skatpunkta šis darbs var kalpot kā svarīgs atgādinājums par empātijas nepieciešamību. Tas liek aizdomāties par to, cik liela nozīme ir videi, kurā jaunietis aug, un cik lielā mērā sabiedrība ietekmē viņa spēju pieņemt sevi.

Manuprāt, šis romāns ir vērtīgs ne tikai kā literārs darbs, bet arī kā psiholoģisks un sociāls pētījums. Tas palīdz labāk izprast gan jauniešu pieredzi, gan plašākus cilvēka identitātes veidošanās mehānismus.

Tas nav viegls lasāmgabals emocionālā ziņā, taču tieši tas padara to nozīmīgu. Tas rosina domāt, analizēt un, iespējams, arī paskatīties uz sevi godīgāk.

"Kartona kastes" ir darbs, kas runā par drosmi būt pašam. Par drosmi pieņemt savas jūtas, pat ja tās neatbilst sabiedrības gaidām. Par drosmi dzīvot autentiski pasaulē, kur tas ne vienmēr ir viegli.

Šī grāmata ir nozīmīga gan jauniešiem, kuri vēl tikai meklē savu identitāti, gan pieaugušajiem, kuri var tajā atpazīt savas agrākās vai pat joprojām aktuālās iekšējās cīņas. Tā atgādina, ka sevis izzināšana ir process, kas nebeidzas ar pusaudža gadiem, bet turpinās visu mūžu.

«Brokastis ar Seneku» jeb Stoicisma dzīves māksla 21. gs. cilvēkam...

Wed, 25 Mar 2026 07:42:00 +0000

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Ir grāmatas, kuras izlasi un noliec plauktā, un ir tādas, kuras nemanāmi sāk “dzīvot” tev līdzi ikdienā. "Brokastis ar Seneku" noteikti pieder pie otrajām. Tā nav tikai par filozofiju — tā ir par sarunu ar sevi, kas sākas pavisam vienkārši, varbūt pat pie rīta kafijas, bet turpinās daudz dziļāk, nekā sākumā gaidīts. Lasot šo darbu, rodas sajūta, ka Seneka nav tikai vēstures figūra, bet gan kluss, gudrs sarunu biedrs, kurš mierīgi un bez liekas moralizēšanas uzdod neērtus, bet ļoti vajadzīgus jautājumus. Un varbūt tieši tas padara šo grāmatu tik īpašu — tā neuzspiež atbildes, bet māca domāt. Šī nav grāmata, kuru var “izskriet cauri”. Tā drīzāk ir kā lēna pastaiga, kur katra doma aicina apstāties, pārdomāt un, iespējams, paskatīties uz savu dzīvi no mazliet citādāka skatpunkta.

Ir teksti, kas piedāvā zināšanas, un ir teksti, kas pārveido skatpunktu, no kura šīs zināšanas tiek uztvertas. "Brokastis ar Seneku" pieder pie otrajiem — tā ir grāmata, kas ne tikai iepazīstina ar stoiķu filozofiju, bet arī ierosina lasītājam ieņemt noteiktu attieksmi pret dzīvi. Jau no pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka šis nav mēģinājums rekonstruēt Lūciju Annēju Seneku kā vēsturisku figūru akadēmiskā nozīmē, bet drīzāk — aktualizēt viņa domas kā dzīvu un praktiski pielietojamu pieredzi mūsdienu cilvēkam.

Šajā darbā savijas divas, šķietami pretējas pieejas. No vienas puses, autors balstās klasiskajā stoicisms tradīcijā, respektējot tās konceptuālo dziļumu un ētisko stingrību. No otras puses, teksts ir veidots tā, lai tas būtu pieejams arī lasītājam bez priekšzināšanām filozofijā. Šī līdzsvara izjūta starp akadēmisko precizitāti un populārzinātnisku skaidrību rada īpašu lasīšanas pieredzi — tādu, kurā netiek zaudēts ne domas dziļums, ne tās cilvēciskais tuvums.

Grāmatas centrā ir ideja par filozofiju kā dzīves praksi, nevis teorētisku disciplīnu. Šeit Seneka netiek interpretēts kā abstraktu ideju autors, bet kā domātājs, kurš nepārtraukti reflektē par cilvēka attiecībām ar laiku, likteni, emocijām un paša iekšējo brīvību. Autors konsekventi uzsver, ka stoiķu mācība nav aicinājums uz emocionālu atsvešinātību, kā tas bieži tiek pārprasts, bet gan uz skaidrību — spēju atšķirt to, kas ir mūsu kontrolē, no tā, kas nav. Šī šķietami vienkāršā atziņa, kas sakņojas stoiķu ētikā, tiek izklāstīta ar pietiekamu niansētību, lai atklātu tās praktisko sarežģītību.

Īpaši nozīmīgs ir veids, kā tekstā tiek risināta laika pieredze. Senekas pārdomas par dzīves īsumu un laika izšķērdēšanu šeit iegūst jaunu aktualitāti, saskaroties ar mūsdienu steidzīgo, fragmentēto ikdienu. Autors necenšas moralizēt vai piedāvāt vienkāršotus risinājumus, bet drīzāk izgaismo paradoksu: cilvēks, kurš pastāvīgi sūdzas par laika trūkumu, bieži vien pats to izšķiež. Šī doma tiek attīstīta nevis kā pārmetums, bet kā aicinājums uz apzinātību — uz spēju dzīvot tā, lai laiks netiktu vienkārši “patērēts”, bet piedzīvots.

Lasot, pakāpeniski rodas sajūta, ka šī grāmata darbojas divos līmeņos. Virspusēji tā ir skaidrojoša un informatīva, piedāvājot strukturētu ieskatu stoiķu domāšanā. Taču dziļākā līmenī tā ir refleksīva — tā provocē lasītāju ne tikai saprast, bet arī konfrontēt sevi ar jautājumiem, kuri bieži paliek ārpus apzinātas uzmanības. Tieši šajā spriegumā starp zināšanu un pašrefleksiju slēpjas darba lielākā vērtība.

Tāpēc "Brokastis ar Seneku" var lasīt gan kā ievadu antīkajā filozofijā, gan kā personisku intelektuālu pieredzi. Tā nepiedāvā gatavas atbildes, bet rada telpu, kurā šīs atbildes var sākt veidoties. Un varbūt tas arī ir tuvākais, kādā veidā mūsdienu teksts var pietuvoties sākotnējai filozofijas idejai — nevis iemācīt, kā dzīvot, bet iemācīt, kā par to domāt.

Turklāt īpaši saistošs šķiet veids, kā autors risina cilvēka iekšējās brīvības jautājumu. Stoiķu izpratnē brīvība nekad nav bijusi saistīta ar ārējiem apstākļiem — tā sakņojas spējā pārvaldīt savu attieksmi. Šī ideja, kas mūsdienu kontekstā bieži tiek trivializēta kā vienkārša “domā pozitīvi” pieeja, šeit iegūst daudz nopietnāku un pat prasīgāku nozīmi. Brīvība nozīmē disciplīnu, paškontroli un gatavību atteikties no ilūzijām par pilnīgu kontroli pār dzīvi. Tas savukārt pieprasa intelektuālu godīgumu — spēju atzīt savas robežas, nevis tās maskēt.

Interesanti, ka tekstā vairākkārt netieši parādās spriedze starp individuālo un sociālo dimensiju. Lai gan stoiķu filozofija bieži tiek interpretēta kā individuālistiska, šeit skaidri iezīmējas doma, ka cilvēks nav izolēta vienība. Senekas skatījumā būt saprātīgam nozīmē arī būt taisnīgam attiecībās ar citiem, un šī ētiskā perspektīva piešķir viņa domām plašāku sabiedrisku nozīmi. Tādējādi grāmata neaprobežojas tikai ar individuālās labbūtības jautājumiem, bet pieskaras arī tam, kā mēs dzīvojam kopā ar citiem.

Ne mazāk nozīmīga ir attieksme pret ciešanām un grūtībām. Mūsdienu kultūrā bieži dominē tendence izvairīties no diskomforta vai to pēc iespējas ātrāk novērst, taču šajā darbā tiek piedāvāts atšķirīgs skatījums. Grūtības netiek romantizētas, bet tās arī netiek uztvertas kā kaut kas absolūti negatīvs. Drīzāk tās kļūst par iespēju trenēt raksturu — nevis abstraktā, bet ļoti konkrētā nozīmē. Šī doma var šķist neērta, jo tā noņem ierasto attaisnojumu meklēšanu un novirza uzmanību uz paša reakciju.

Lasot tālāk, arvien skaidrāk iezīmējas arī attiecības ar nāvi kā viens no centrālajiem stoiķu domas elementiem. Nāve šeit netiek dramatizēta vai padarīta par tabu; tā tiek integrēta kā neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Šāda perspektīva nevis rada pesimismu, bet gluži pretēji — var pastiprināt dzīves vērtības izjūtu. Apziņa par laika ierobežotību liek precīzāk izvērtēt prioritātes, un šajā ziņā Senekas pārdomas iegūst pārsteidzošu aktualitāti arī šodien.

Vēl viens būtisks aspekts ir valodas vienkāršība, kas slēpj sevī konceptuālu dziļumu. Autors izvairās no sarežģīta terminoloģiskā aparāta, bet tas nenozīmē, ka idejas tiek vienkāršotas. Drīzāk notiek pretējais — sarežģītais tiek formulēts skaidri, nezaudējot būtību. Šī prasme ir īpaši nozīmīga, runājot par filozofiju, jo tā ļauj saglabāt domas precizitāti, vienlaikus padarot to pieejamu plašākai auditorijai.

Zīmīgi ir arī tas, ka grāmata neuzspiež vienotu lasīšanas tempu vai interpretāciju. Tā atstāj vietu pauzēm, atkārtojumiem un personiskām pārdomām. Šādā ziņā teksts darbojas gandrīz kā meditācijas forma — nevis strukturētā, tehniskā nozīmē, bet kā domāšanas ritma palēnināšana. Lasītājs tiek aicināts ne tikai uztvert informāciju, bet arī apzināti pie tās atgriezties, ļaujot idejām integrēties lasītāja domāšanā.

Galu galā šī darba vērtība slēpjas ne tik daudz tajā, ko tas pasaka, cik tajā, ko tas ierosina. Tas neatrisina lasītāja problēmas, bet maina veidu, kā uz tām skatīties. Un šī maiņa bieži vien ir daudz nozīmīgāka par jebkuru konkrētu padomu. "Brokastis ar Seneku" tādējādi kļūst par tiltu starp antīko domāšanu un mūsdienu pieredzi — nevis kā teorētiska konstrukcija, bet kā dzīvs dialogs, kas turpinās arī pēc grāmatas aizvēršanas.

«Latviešu grāmatniecības laika skala» un «Teksts mūs neinteresē» - grāmatniecība Latvijā divos jaunizdevumos

Thu, 12 Mar 2026 17:03:00 +0000

Grāmatu attēli: lnb.lv; fona attēls: Photo by Bekky Bekks on Unsplash

Mēs bieži domājam par grāmatu kā par tekstu – stāstu, informāciju vai zināšanām, kas tajā rakstītas. Taču patiesībā grāmata ir daudz vairāk nekā tikai vārdi uz papīra. Tā ir arī vēsture, dizains, kultūra un veids, kā cilvēki dažādos laikos ir domājuši, mācījušies un dalījušies ar idejām. Tieši par to liek aizdomāties divas interesantas grāmatas – "Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala" un "Teksts mūs neinteresē", kas tapušas Latvijas Nacionālā bibliotēka programmā "Latviešu grāmatai 500".

Latviešu grāmatniecības vēsture ir daudz senāka, nekā sākumā varētu šķist. Par tās simbolisko sākumu tiek uzskatīts 1525. gads, kad vēstures avotos pirmo reizi minēta latviešu valodā drukāta grāmata, lai gan pats izdevums līdz mūsdienām nav saglabājies. Tomēr šis notikums iezīmēja svarīgu pagrieziena punktu latviešu valodas, kultūras un zināšanu attīstībā.

Tieši šim garajam ceļam cauri gadsimtiem pievēršas grāmata “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala”. Tā vienuviet apkopo nozīmīgākos notikumus latviešu grāmatniecības vēsturē – no viduslaikiem līdz pat 2025. gadam. Izdevums ļauj redzēt, kā laika gaitā mainījusies grāmatu rakstīšana, drukāšana, izdošana un lasīšanas paradumi. Īpaši interesanti man šķita tas, ka tajā iekļauta informācija arī par lībiešu un latgaliešu grāmatniecību, kā arī par grāmatām un bibliotēkām, kas paredzētas neredzīgiem un vājredzīgiem lasītājiem.

Vēl viens nozīmīgs fakts – šīs grāmatas idejas autors bija ilggadējais bibliotēkas direktors Andris Vilks, un tā kļuva par vienu no viņa pēdējiem lielajiem projektiem. Tas piešķir izdevumam arī simbolisku nozīmi – kā sava veida kopsavilkumu par latviešu grāmatniecības attīstību.

Savukārt grāmata “Teksts mūs neinteresē” liek paskatīties uz grāmatu pavisam citādi. Tā radīta kā dokumentācija izstādei, taču vienlaikus tā ir arī ceļvedis, kas palīdz pamanīt lietas, kurām parasti nepievēršam uzmanību – teksta izkārtojumu, proporcijas, papīru, drukas tehniku un dizaina elementus.

Lasot par šo izdevumu, man radās doma, ka grāmata patiesībā ir arī dizaina objekts. Mēs bieži koncentrējamies tikai uz saturu, bet aizmirstam, ka grāmatas izskats, struktūra un vizuālais noformējums arī ietekmē to, kā mēs uztveram tekstu un kādu lasīšanas pieredzi gūstam. Šajā izdevumā apkopoti izstādes materiāli, fotogrāfijas un raksti par grāmatu dizainu un iespiešanas vēsturi, kas ļauj labāk saprast grāmatas tapšanas procesu.

Manuprāt, šīs abas grāmatas lieliski papildina viena otru. “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala”palīdz ieraudzīt lielo vēsturisko kopainu – piecu gadsimtu garumā veidojušos grāmatniecības tradīciju. Savukārt “Teksts mūs neinteresē” pievērš uzmanību detaļām – tam, kā grāmata tiek veidota, dizainēta un kā tā darbojas kā fizisks objekts.

Tieši tāpēc šie izdevumi kopā rada daudz plašāku priekšstatu par grāmatu. Tie parāda, ka grāmata nav tikai informācijas nesējs – tā ir arī kultūras artefakts, kas spēj ietekmēt sabiedrību, valodu un pat mūsu domāšanas veidu.

Un varbūt tieši tāpēc, pat digitālajā laikmetā, grāmata joprojām saglabā savu īpašo vērtību.

Gaisma no tumsas: kā filma «L'ombra di Caravaggio» atklāj ģēnija Karavadžo dramatisko pasauli

Sat, 07 Mar 2026 22:11:00 +0000

Kadrs no filmas

Kā cilvēku, kuru jau daudzus gadus patiesi saista renesanses un agrīnā jaunā laika māksla, mani vienmēr īpaši uzrunā darbi, kas ļauj tuvāk iepazīt šo laikmetu ne tikai caur grāmatām vai muzeju zālēm, bet arī caur dzīvu, vizuālu stāstu. Tāpēc ar patiesu prieku nesen atklāju filmu L'ombra di Caravaggio, kas veltīta vienai no spilgtākajām un pretrunīgākajām personībām Eiropas mākslas vēsturē – Michelangelo Merisi da Caravaggio. Šo filmu skatījos ar lielu interesi un baudījumu, jo tā ne tikai piedāvā dramatisku ieskatu mākslinieka dzīvē, bet arī ļauj gandrīz fiziski sajust laikmetu, kurā radās viņa darbi. Tā ir pieredze, kas var aizraut gan mākslas vēstures interesentus, gan tos, kuri tikai sāk iepazīt vecmeistaru pasauli. Tieši tāpēc gribas iedrošināt arī citus sameklēt šo filmu, noskatīties to mierīgā vakarā un ļauties stāstam, kas var kļūt par lielisku sākumu dziļākai iepazīšanai ar Karavadžo gleznām, viņa neparasto talantu un dramatisko laikmetu, kurā dzima viena no ietekmīgākajām glezniecības revolūcijām Eiropas mākslā.

Filma “L’ombra di Caravaggio” piedāvā interesantu, vizuāli piesātinātu un dramaturģiski tumšu skatījumu uz vienu no pretrunīgākajām personībām Eiropas mākslas vēsturē – Karavadžo. Lai gan publiskajā telpā viņš nereti tiek romantizēts kā dumpiniecisks ģēnijs, filma cenšas rekonstruēt laikmetu, kurā viņa māksla radīja gan apbrīnu, gan dziļu satraukumu. Skatoties šo darbu, kļūst īpaši skaidrs, cik radikāla bija Caravaggio pieeja glezniecībai laikā, kad Itālijas māksla vēl arvien dzīvoja augstās renesanses estētisko ideālu ēnā, bet vienlaikus jau virzījās uz dramatisko un emocionāli piesātināto baroka pasaules uztveri.

16. gadsimta beigas un 17. gadsimta sākums Itālijā bija laikmets, kad renesanses harmonijas ideāls sāka zaudēt dominanci. Augstā renesanse, ko iemiesoja Leonardo da Vinči, Rafaēls un Mikelandželo, bija balstīta uz ideālās proporcijas meklējumiem, klasisko antīko formu atdzimšanu un cilvēka kā kosmiskas harmonijas centra izpratni. Glezniecībā tas izpaudās kā līdzsvarotas kompozīcijas, skaidra telpiskā perspektīva un idealizēti cilvēka ķermeņi. Taču 16. gadsimta otrajā pusē šī estētiskā sistēma sāka šķist pārāk stabila un attālināta no realitātes. Maniērisma gleznotāji jau bija sākuši deformēt proporcijas, radīt mākslīgas pozas un spriedzes pilnas kompozīcijas, un tieši šajā mākslas krustpunktā parādījās Karavadžo.

Filma diezgan precīzi ataino viņa konfliktu ar institucionālo baznīcu, kas tajā laikā bija viens no galvenajiem mākslas pasūtītājiem. Pēc Tridentas koncila katoļu baznīca bija definējusi stingras prasības reliģiskajai mākslai: tai bija jābūt skaidrai, emocionāli saprotamai un didaktiskai, lai stiprinātu ticību pret reformācijas idejām. Karavadžo savā ziņā šos principus izpildīja, bet darīja to radikāli citādi nekā viņa laikabiedri. Viņš atteicās no idealizācijas un svētos attēloja ar brutālu, gandrīz dokumentālu realitāti. Modeļi bieži bija ielas cilvēki – ubagi, strādnieki, prostitūtas, kas Romā bija viegli pieejami kā dzīvi modeļi. Tas radīja skandālu, jo reliģiskās gleznās pēkšņi parādījās netīras kājas, saburzīti apģērbi un nogurušas sejas.

Filmas vizuālā valoda ļoti apzināti imitē Karavadžo glezniecības principu, ko mākslas vēsturē sauc par dramatisko chiaroscuro jeb spēcīgu gaismas un ēnas kontrastu. Viņa gleznās telpa bieži ir tumša, gandrīz bez fona, un figūras iznirst no tumsas kā teatrāla prožektora izgaismotas. Šī tehnika piešķir attēliem milzīgu dramatisku spriegumu un koncentrē skatītāja uzmanību uz emocijām un ķermeņa kustību. Filmas kadri bieži ir veidoti tieši šādi – sejas iznirst no ēnas, telpa kļūst gandrīz abstrakta, un gaisma darbojas kā galvenais kompozicionālais elements. Tādējādi kino valoda kļūst par sava veida glezniecības turpinājumu.

Svarīgi ir arī tas, ka Karavadžo māksla mainīja veidu, kā reliģiskie sižeti tika uztverti. Ja renesanses gleznās svētie bieži atradās harmoniskās, ideālās telpās, tad Karavadžo tos ielika reālā pasaulē. Viņa “Svētā Mateja aicinājumā” notikums notiek tumšā krodziņā, kur Kristus parādās starp nodokļu iekasētājiem, kas izskatās kā 17. gadsimta romieši. Līdzīgi “Svētā Pētera krustā sišana” parāda fiziski smagu, gandrīz brutālu kustību, kur cilvēki ar piepūli paceļ krustu. Šāds reālisms radīja sajūtu, ka Bībeles stāsti notiek nevis tālā ideālajā pagātnē, bet gandrīz skatītāja acu priekšā.

Filma daudz uzmanības pievērš arī Karavadžo biogrāfijas dramatiskajai pusei. Vēsturiskie dokumenti tiešām liecina, ka viņš bieži iesaistījās kautiņos, tiesas procesos un konfliktos. Romā saglabājušies policijas arhīvi, kuros minēti dažādi incidenti – no ieroču nēsāšanas bez atļaujas līdz vardarbīgiem strīdiem. 1606. gadā duelī tika nogalināts Ranučo Tomasoni, un pēc šī notikuma Karavadžo bija spiests bēgt no Romas. Viņa turpmākie gadi pagāja Neapolē, Maltā un Sicīlijā, kur viņš turpināja gleznot, bet vienlaikus dzīvoja pastāvīgā spriedzē un nedrošībā. Filma šo bēgļa sajūtu izmanto kā centrālo dramaturģisko motīvu, padarot mākslinieka dzīvi par gandrīz detektīvisku stāstu.

Īpaši interesants filmā ir baznīcas izmeklētāja tēls – tā sauktā “ēna”, kas analizē Karavadžo dzīvi, lai izlemtu, vai viņš ir pelnījis pāvesta apžēlošanu. Šāds naratīvs ļauj vienlaikus skatīt mākslinieku no dažādām perspektīvām: kā ģēniju, kā noziedznieku, kā sociālu provokatoru un kā cilvēku, kurš vienkārši meklē patiesu realitāti glezniecībā. Šī struktūra arī simboliski atgādina Karavadžo mākslu – viņa gleznās vienmēr ir spriedze starp gaismu un tumsu, starp atklāsmi un noslēpumu.

No mākslas vēstures skatpunkta viņa nozīme ir milzīga, jo viņš būtiski ietekmēja veselu gleznotāju paaudzi visā Eiropā. Tā sauktie karavadžisti parādījās Itālijā, Spānijā, Nīderlandē un Francijā. Mākslinieki sāka izmantot dramatisku apgaismojumu, reālistiskus modeļus un emocionāli intensīvas kompozīcijas. Spāņu glezniecībā šo ietekmi var redzēt pie Ribera un vēlāk arī pie Velaskesa, savukārt Nīderlandē Karavadžo idejas iedvesmoja Utrehtas karavadžistus. Pat Rembranta agrīnajos darbos var sajust līdzīgu gaismas dramaturģiju.

Filma, protams, nav akadēmisks pētījums, un tajā ir arī romantizācijas elementi, tomēr tā diezgan precīzi uztver galveno ideju: Karavadžo bija mākslinieks, kurš radikāli mainīja attiecības starp realitāti un reliģisko attēlojumu.

Viņš necentās attēlot ideālu pasauli, bet gan atklāt svētumu pašā realitātē – netīrajās ielās, nogurušajās sejās un dramatiskajā gaismā, kas šķeļ tumsu. Šī pieeja padarīja viņa gleznas gan šokējošas laikabiedriem, gan ārkārtīgi ietekmīgas nākamajām paaudzēm.

Tādēļ skatoties filmu rodas sajūta, ka tā patiesībā stāsta ne tikai par vienu mākslinieku, bet par brīdi Eiropas kultūras vēsturē, kad māksla sāka atteikties no renesanses ideālā līdzsvara un pieņēma daudz nemierīgāku, dramatiskāku pasaules redzējumu. Karavadžo šajā pārejā bija viens no galvenajiem katalizatoriem – gleznotājs, kurš iededza gaismu tik spēcīgi, ka tās radītās ēnas kļuva tikpat nozīmīgas kā pati gaisma.

Varbūt tieši tāpēc Karavadžo darbi joprojām tik spēcīgi uzrunā skatītājus vairāk nekā četrus gadsimtus vēlāk – viņš necentās gleznot ideālu pasauli, bet gan atklāt cilvēcību ar visām tās ēnām. Un, kad pēc filmas noskatīšanās nākamreiz muzeja zālē vai grāmatas lapaspusē sastapsiet kādu no viņa gleznām, iespējams, skatīsieties uz to citām acīm: pamanīsiet gaismu, kas izlaužas no tumsas, sejas, kas šķiet gandrīz dzīvas, un stāstu, kas turpina elpot pāri gadsimtiem. Varbūt tieši šajā brīdī kļūs skaidrs – Karavadžo nav tikai mākslas vēstures vārds. Viņš ir pieredze, kuru ir vērts atklāt atkal un atkal.

Grāmatu smarža, bibliosmija un dopamīns: neliels ceļojums lasītāja maņās

Sat, 07 Mar 2026 21:10:00 +0000

Photo by Jo Anaya on Unsplash

Ir kāds mirklis, ko daudzi lasītāji pazīst, bet reti par to runā skaļi. Tu paņem rokās jaunu grāmatu, vēl pirms esi izlasījis pirmo teikumu, atver to un uz mirkli apstājies. Lapas viegli iečaukstas, un tu ieelpo. Tas ir tik īss brīdis, ka dažkārt pats nepamani, ka to dari, tomēr tas notiek gandrīz katru reizi. Man tas ir kļuvis par automātisku kustību – tikpat dabisku kā ielikt grāmatzīmi vai uzvārīt krūzi tējas. Varētu pat teikt, ka manā dzīvē lasīšana sākas nevis ar tekstu, bet ar smaržu.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka šai sajūtai ir savs nosaukums – bibliosmija. Tas apzīmē baudu, ko cilvēki izjūt, sajūtot grāmatu aromātu. Termins pats par sevi skan gandrīz kā no kādas senas bibliotēkas – nedaudz zinātnisks, nedaudz romantisks, taču tas ir ļoti ļoti precīzs. Jo patiesībā runa nav tikai par smaržu. Tā ir sajūta, kas saistīta ar gaidām, mieru un ziņkāri – to īpašo stāvokli, kad vēl nezini stāstu, bet jau jūti, ka tūlīt ieiesi citā pasaulē.

Cilvēkiem, kuri mīl grāmatas, šī pieredze bieži ir daļa no kaut kā lielāka. Vēsturiski pat pastāvējis jēdziens bibliomānija, kas apraksta gandrīz nevaldāmu vēlmi krāt un iegādāties grāmatas. Lai gan tas reizēm tiek lietots humoristiski, tajā ir zināma patiesība. Dažiem no mums grāmatas nav tikai informācijas nesēji. Tās kļūst par priekšmetiem ar savu klātbūtni, svaru, papīra faktūru un pat aromātu. Līdzās tam biežāk lieto arī vārdu bibliofīlija, kas vienkāršāk raksturo dziļu un patiesu mīlestību pret grāmatām. Šajā mīlestībā ietilpst arī viss, ko nevar izteikt tikai ar tekstu – klusums bibliotēkā, lapu čaboņa un, jā, arī grāmatu smarža.

Interesanti, ka šis aromāts nav tikai poētiska ideja. Tas ir ļoti konkrēts ķīmisks process. Jaunas grāmatas smaržu veido papīra šķiedras, drukas krāsa, līmes un dažādi gaistoši organiskie savienojumi, kas lēnām izdalās gaisā. Katrs izdevums smaržo nedaudz citādi, jo smaržu ietekmē papīra veids, drukas tehnoloģija un pat glabāšanas apstākļi. Laikam ejot, grāmatas aromāts mainās. Vecā papīrā esošais lignīns sadalās un veido aromātiskas molekulas, tostarp, vanilīnu, kas piešķir vieglu vaniļas noti. Tieši tāpēc vecās bibliotēkās ir tik īpašs aromāts – tajā sajaucas simtiem vai pat tūkstošiem grāmatu lēnais novecošanas process.

Tomēr ķīmija ir tikai viena stāsta daļa. Otra daļa atrodas mūsu smadzenēs. Smarža ir viena no visciešāk ar emocijām saistītajām maņām. Aromāta signāli smadzenēs vispirms nonāk ožas sīpolā (bulbus olfactorius), kas ir cieši savienots ar limbisko sistēmu – reģionu, kas atbild par emocijām un atmiņām. Šajā sistēmā svarīga loma ir amigdalai, kas apstrādā emocionālās reakcijas, un hipokampam, kas palīdz veidot un saglabāt atmiņas.

Šī anatomiskā tuvība nozīmē, ka smaržas var ietekmēt mūsu emocijas gandrīz uzreiz. Reizēm pietiek ar vienu aromātu, lai pēkšņi atcerētos vietu vai cilvēku, par kuru neesi domājis gadiem. Šo parādību psihologi sauc par Prusta efektu – nosaukums nāk no franču rakstnieka Marsela Prusta, kurš savā romānā "Zudušo laiku meklējot" aprakstīja, kā viena smarža var atdzīvināt veselu pagātnes pasauli.

Grāmatu aromāts bieži darbojas tieši šādi. Tas var atgādināt par bērnības bibliotēkām, par skolas solā lasītām grāmatām vai par klusām pēcpusdienām, kad pirmo reizi aizrāvāmies ar literatūru. Šīs atmiņas nav tikai intelektuālas – tās ir fiziskas un emocionālas. Mēs tās gandrīz varam sajust.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc šis aromāts šķiet tik patīkams. Smaržas var aktivizēt smadzeņu atlīdzības sistēmu, kur nozīmīgu lomu spēlē dopamīns. Dopamīns ir neirotransmiters, kas saistīts ar motivāciju, baudu un gaidām. Kad noteikta pieredze atkārtoti saistās ar pozitīvām emocijām – piemēram, mieru, koncentrēšanos vai intelektuālu gandarījumu –, smadzenes sāk to uztvert kā patīkamu signālu.

Iespējams, tieši tāpēc jaunas grāmatas aromāts tik bieži izraisa gandrīz refleksīvu prieku. Smadzenes jau zina, kas sekos: stāsts, idejas, citas dzīves un citas pasaules. Viena ieelpa kļūst par sākuma signālu ceļojumam.

Varbūt tāpēc šis mazais rituāls šķiet tik svarīgs. No malas tas var izskatīties kā sīkums – vienkārši smaržot papīru. Taču tajā savienojas daudz vairāk nekā tikai aromāts. Tur satiekas materiālu ķīmija, smadzeņu bioloģija, personīgās atmiņas un kultūras pieredze.

Un varbūt tieši tas padara grāmatas tik īpašas arī digitālajā laikmetā. Ekrānā var izlasīt tekstu, bet nevar sajust lapu čaboņu vai papīra aromātu. Tur nav tās īsās pauzes starp grāmatas atvēršanu un pirmo teikumu.

Tā pauze ir brīdis, kad stāsts vēl nav sācies, bet jau ir klātesošs. Un dažkārt pietiek ar vienu dziļu ieelpu, lai saprastu, ka lasīšana nav tikai domāšana. Tā ir pieredze, kas sākas ar maņām – un dažreiz, ļoti vienkārši, ar grāmatas smaržu.