DidzisKukainis.lv - Blogs / Raksti

Grāmata, kura mēroja piecu gadsimtu ceļu līdz latviešu lasītājam - Tomasa Mora "Utopija"

Mon, 06 Jul 2026 18:59:00 +0000

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: Unsplash

Ir grāmatas, kuras pieder savam laikmetam, un ir grāmatas, kuras pašas kļūst par laikmetu. Tās nelasa, lai uzzinātu, kā reiz domāja cilvēki, bet gan tādēļ, ka tajās vēl aizvien pulsē jautājumi, uz kuriem katrai paaudzei jāatbild no jauna. Pie šādiem darbiem pieder Tomasa Mora "Utopija" — grāmata, kas piecu gadsimtu garumā nav pārstājusi izaicināt ne valdniekus, ne filozofus, ne teologus, ne vienkāršus lasītājus.

"Non est leve negotium de talibus libris loqui, qui non tam narrationem offerunt quam exercitationem intellectūs, nec tam historiam quam quaestionem perpetuam de ordine humano." (Nav viegls uzdevums runāt par tādiem darbiem, kuri nedāvā vienkāršu stāstu, bet gan vingrinājumu prātam; ne vēsturi vien, bet jautājumu, kas nepārtraukti atgriežas pie cilvēka spriestspējas.) - D.K.

Runāt par sera Tomasa Mora "Utopiju", kas pie latviešu lasītāja ir nonākusi pirmo reizi piecu gadsimtu laikā, nozīmē pieskarties grāmatai, kura jau pašā savā iecerē neļauj sevi mierīgi ieslēpt definīcijā, jo tā nevis piedāvā vienu skatījumu uz valsti, bet gan novieto lasītāju starp divām nepārtraukti dinamiskām domas plaknēm: to, kas ir, un to, kas varētu būt, un vēl vairāk — to, kas varbūt nedrīkstētu būt, pat ja tas šķiet labāks par esošo.

Jo Tomass Mors, šis cilvēks, kurš vienā dzīvē spēja būt gan karaļa padomnieks, gan sirdsapziņas ieslodzītais, gan jurists, gan askētiskas konsekvences upuris, neraksta kā tas, kurš meklē sistēmu, bet kā tas, kurš apzinās, ka jebkura sistēma, tiklīdz tā kļūst pilnīga, sāk zaudēt cilvēku. Un tādēļ jau pašā sākumā rodas sajūta, ka šī grāmata nav rakstīta kā savas idejas un pārliecības aizstāvības cietoksnis, bet drīzāk kā dialogs, kurā ideja tiek nepārtraukti pārbaudīta, it kā pats autors negribētu ļaut sev pieķerties nevienam galīgam spriedumam.

Jo vai gan tas nav raksturīgi humānistam — nevis dot likumu, bet radīt spriedzes lauku, kurā lasītājs pats kļūst par tiesnesi tam, ko viņš lasa?

Un tādēļ šī grāmata sākas nevis ar mierīgu aprakstu, bet ar pārvietošanos starp pasaulēm, kur viena pasaule tiek parādīta kā trūkstoša un otra kā pārmērīgi sakārtota, un abas šīs kustības nav nejaušas, bet nepieciešamas, lai cilvēks vispār sāktu domāt.

Pirms mēs nonākam pie Utopijas salas, mēs tiekam iemesti pasaulē zem vārda "Anglija", kas nav tikai konkrēta zeme, bet drīzāk morāls eksperiments par to, kas notiek, kad īpašums kļūst svarīgāks par dzīvi, kad likums kļūst akls pret sociālo realitāti un kad nabadzība vairs netiek uzlūkota kā nelaime, bet gandrīz kā vaina.

Un šeit Mors nerunā kā revolucionārs, kurš vēlas visu nojaukt, bet kā cilvēks, kurš uzdod bīstamu jautājumu: vai kārtība, kas pati rada postu, vēl drīkst saukties par kārtību?

Šis jautājums nav skaļš, bet tas ir noturīgs, un tas seko lasītājam arī tad, kad viņš jau ir nonācis pie salas, kur viss šķiet sakārtots ar tādu rūpību, ka nejaušībai tur vairs nav vietas. Un tomēr tieši šī sakārtotība sākumā apbur: darbs sadalīts, dzīve regulēta, vajadzības ierobežotas, zelts pazemots līdz gandrīz niecības statusam, un viss cilvēku kopums virzās kā viens organisms, kurā katrai daļai ir sava noteikta funkcija.

Bet vai cilvēks, kurš vairs nevar kļūdīties, vēl ir cilvēks pilnā nozīmē? Vai arī viņš kļūst par kaut ko līdzīgu labi uzturētai mehānikai, kur tikums vairs nav izvēle, bet struktūras rezultāts?

Un šeit rodas tas, ko Mors, šķiet, apzināti neatrisina: vai tikums, kas izriet no nepieciešamības, ir tikums, vai tikai tikuma ēna? Jo, ja cilvēks ir labs tādēļ, ka viņam nav iespējas būt ļaunam, tad kur paliek viņa brīvība, un līdz ar to — arī viņa nopelns?

Šīs šaubas kļūst vēl asākas, kad skatāmies uz Utopijas attieksmi pret bagātību, jo tur zelts tiek padarīts par nicināmu lietu, nevis tādēļ, ka tas būtu zaudējis savu materiālo vērtību, bet tādēļ, ka tas tiek apzināti atdalīts no vēlmes struktūras, it kā cilvēka iekāre būtu jāpārraksta ar audzināšanas palīdzību.

Bet vai vēlme, kas tiek izsmieta un pārvērsta par kaunu, patiešām izzūd, vai tikai maina masku? Un vai sabiedrība, kas sevi uzskata par atbrīvotu no alkatības, nav vienkārši iemācījusies alkatību padarīt nemanāmu? Un tā Utopija kļūst nevis par vietu, kur cilvēks ir uzvarējis sevi, bet par vietu, kur cilvēks ir iemācījies sevi disciplinēt līdz gandrīz pilnīgai caurspīdībai, kur pat vēlmes tiek pakļautas redzamībai un režīmam.

Šeit nevar nepamanīt arī pašu stāstīšanas struktūru, kurā par Utopiju runā Rafaēls Hitlodejs — figūra, kura vienlaikus ir gan liecinieks, gan iespējama konstrukcija, gan autoram nepieciešama distance, lai viņš varētu runāt, neuzņemoties pilnu atbildību par sacīto.

Un vai tas nav pats smalkākais humānista paņēmiens — ļaut idejai runāt caur svešu balsi, lai tā iegūtu gan spēku, gan nenoteiktību vienlaikus? Jo, ja autors runātu tieši, viņš kļūtu par likumdevēju; bet, runājot caur starpnieku, viņš kļūst par domas arhitektu, kurš drīzāk rāda struktūras iespējamību nekā tās obligātumu. Tādēļ šī grāmata nekad pilnībā neļauj sev pārvērsties par programmu, jo katrs tās apgalvojums vienlaikus satur arī savu ierobežojumu, it kā pats teksts zinātu, ka cilvēku pasaule necieš galīgumu bez plaisām.

Varbūt tieši šeit arī slēpjas tās īpatnējais spēks: tā nevis māca, bet destabilizē; nevis apstiprina, bet liek atkārtoti pārdomāt to, kas šķita pašsaprotams. Jo, lasot "Utopiju", cilvēks pamana, ka viņa paša pārliecības par taisnīgumu, īpašumu un brīvību nav dabas likumi, bet vēsturiski ieradumi, kas var tikt pārrakstīti — un tieši šis atklājums ir gan atbrīvojošs, gan biedējošs.

Un tādēļ šī grāmata nebeidzas ar secinājumu, bet ar spriedzes palieku, kas paliek lasītājā kā neizdzēšams jautājums: vai ideāla sabiedrība ir cilvēka domas augstākais punkts, vai arī tā ir vieta, kur cilvēks pārstāj būt cilvēks?

Varētu būt iespējams, ka pats Tomass Mors, kurš savā dzīvē piedzīvoja varas un sirdsapziņas konfliktu līdz galējai konsekvencei, šo jautājumu nevis atrisināja, bet šajā darbā to iemiesoja, jo viņa dzīve kļūst par vēl vienu šīs pašas problēmas komentāru: ka starp ideju par kārtību un dzīvo cilvēku vienmēr paliek plaisa, kuru nevar aizvērt ne likums, ne prāts.

Tādēļ ikkatra "Utopijas" potenciālā lasītāja domāšanas veicināšanai nobeigumā viena retoriska piezīme:

Varbūt īstā Utopija nekad nav atradusies uz kādas nezināmas salas okeānā. Varbūt tā vienmēr ir bijusi cilvēka prāta spēja iztēloties taisnīgāku pasauli, vienlaikus apzinoties, ka neviena cilvēku radīta kārtība nebūs pilnīga. Šajā spriedzē starp cerību un realitāti arī slēpjas Mora darba nemirstība. Tādēļ "Utopija" nav piemineklis pagātnei. Tā ir saruna, kas ikreiz sākas no jauna brīdī, kad kāds atver šīs grāmatas pirmo lappusi.

Ivara Ijaba "Demokrātija" - teicams ievads demokrātijas izpratnē un pareizā tās "tulkošanā"

Mon, 06 Jul 2026 08:21:00 +0000

Demokrātija - vārds, kas uz lūpām ir teju katram, kurš dzīvo demokrātiskā valstī un kuru pēc tās izcelsmes arī spēj iztulkot teju katrs (no gr. val. dēmos - tauta, kratos - vara). Politologs Ivars Ijabs ir sarakstījis teicamu ievadmateriālu, lai padziļinātu un skaidrotu demokrātijas procesus demokrātiskā valsts iekārtā. Manuprāt, autoram ir lieliski izdevies izcelt gan demokrātijas labās puses, gan arī tās trūkumus. Jā, jo katrai valsts pārvaldes formai tādi ir, demokrātija noteikti nav izņēmums. Īsā versija manam vērtējumam par šo grāmatu būtu - tā ir jāizlasa katram demokrātiskas valsts iedzīvotājam, katram latvietim, lai plašāk izprastu demokrātiskos procesus un arīdzan to blaknes, kas ir neizbēgama sastāvdaļa.

Grāmatas iesākumā autors īsos vārdos skaidro galvenos valsts pārvaldes jēdzienus (birokrātija, varas dalīšana, konstitūcija, tiesu vara u.c.), tālāk seko viena no interesantākajām nodaļām "Vinstona mantojums". Kā jau noprotat, te piesaukts ir britu politikas smagsvars Vinstons Čērčils (Winston Churchill, 1874-1965), kurš, lai gan bija gan literāri talantīgs, gan arī mākslinieciski apdāvināts, tomēr bija viscaur praktiskas dabas cilvēks un no viņa mantojumā esam saņēmuši ne vien viedu atziņu. Un viņam piedēvēts arī slavenais izteiciens, ka lai gan daudzas valsts pārvaldes formas, tomēr nekas labāks par demokrātiju nav pagaidām pieejams. Tādēļ arī ar šo vadmotīvu šī grāmatas nodaļa lasītājam sniedz ieskatu demokrātijas "labumos" jeb priekšrocībās - varas atsaucībā (pret pilsoņu viedokļiem un vajadzībām), opozīcijas iespējamībā, iespējā labot kļūdas un mācīties, atvēlot brīvību un pašnoteikšanos, uzskatā par demokrātijas ne-vardarbīgumu (tās ir mazāk vardarbīgas), demokrātijas ir turīgākas, kā arī - demokrātijas ir starptautiski miermīlīgākas.

Šī nelielā grāmatiņa noteikti būtu ievadliteratūra visiem tiem jaunajiem un topošajiem politoloģijas studētājiem, kuri vidusskolā vai ģimnāzijā izvēlējušies attiecīgo mācību apguves "grozu" jeb programmu. Tāpat noteikti šī grāmata jālasa ikkatram politiski un pilsoniski aktīvam un inteliģentam cilvēkam, jo tā skaidro un izgaismo politikas tapšanu un veidošanos. Daudziem jauniešiem noteikti šī grāmata sniegtu visaptverošu priekšstatu par demokrātisko iekārtu, paplašinot viņu izpratni par demokrātiskas valsts iekārtu, tās labajām un ne tik pozitīvajām iezīmēm, kuru arī nav mazums. Taču ieguvumu un pozitīvo iezīmju noteikti ir daudzreiz vairāk - vienlīdzība, mazākuma tiesību aizsardzība, autonomija, līdzdalības iespējas, pilsoniskums, alternatīvu informācijas avotu pieejamība, tautas gribas un kopīgā labuma doktrīna, vērtību daudzveidības līdzāspastāvēšana.

Ijabs šajās lappusēs konspektīvi ir aprakstījis dažnedažādus jēdzienus un politikas zinātnes atziņas, kas ir kļuvušas plašāk izprotamas arī ārpus politikas esošajiem ļaudīm, paplašinot redzesloku un zināšanas, lai būtu spriestspējīgāki pilsoņi (šeit jāpiezīmē arī tas, ka tuvojas 2026. gada Saeimas vēlēšanas!) un tas varētu būt noderīgi šo vēlēšanu kontekstā, izvēloties nākamos politiķus un savu pārstāvniecību parlamentā.

"Ideālā demokrātijā ievēlētajām amatpersonām vajadzētu tikai apkopot un skaidri izteikt to, ko pilsoņu vairums jau iepriekš domājis un vēlējies. Turpretī realitātē politiskie līderi ne tikai seko sabiedriskajai domai, bet gan virza sabiedrības noskaņojumu sevis izvēlētu mērķu virzienā. Arī demokrātiski ievēlētu līderu uzdevums ir ne tikai sekot līdzi sabiedriskās domas aptaujām, bet arī pārliecināt pilsoņus par noteiktiem, kopīgam labumam atbilstošiem mērķiem." (58. lpp.)

Latvijas kontekstā viena no grāmatas nodaļām ir īpaši izteiksmīga - "Dēmoss un viņa tautības". Ja mēs runājam par visu pilsoņu kopumu, kas ir šis "dēmoss", man šajā virsrakstā tomēr gribētos vārda "viņa" vietā izmantot "tā", jo kaut kā dikti neveikli skan šis virsraksts, tas no tāda mana pirmā acu uzmetiena, bet gan jau no lingvistiskā un literārā viedokļa jālieto izvēlētais vārds, jo tomēr runa ir par cilvēkiem un dzīvām būtnēm :) Tā tāda liriska atkāpe pirms iedziļināšanās turpmāk aprakstītajā un aprakstāmajā grāmatas saturā.

Šajā nodaļā autors pievēršas gan minoritāšu jēdziena izpratnei dažādos kontekstos, gan valodiskām un kulturālajām tiesībām, sniedz ieskatu līdz šim nedzirdētā jēdzienā - konsocionālisms, kā arī uzsvar demokrātijas vienu no būtiskākajiem uzdevumiem - veicināt sadarbību dažādu grupu, minoritāšu un kontekstu apstākļos. Mēs saprotam, ka līdz demokrātijas pilnībai noteikti vēl tāls ceļš ejams, taču - galvenais ir būt ceļā un iet uz mērķi, aizsargāt no diskriminācijas un veicināt dažādu diasporu harmonisku līdzāspastāvēšanu multikulturālā pasaules daudzveidībā demokrātijas ietvaros.

Nodaļā "Gudrās galvas" autors plašāk vēsta par dažādiem pārstāvības modeļiem, formām un veidiem, tostarp, aprakstot, kādu rīcību varam sagaidīt no pārstāvniecības un vai tieši tā tas patiešām arī strādā. Taču, kā min autors, atspēkojot bieži sabiedrībā pastāvošos maldus, mūsu ievēlētā pārstāvniecība noteikti nav "sabiedrības šķērsgriezums", lai kā arī daudziem opozīcijas un populistu partiju pārstāvjiem patīk to piesaukt. Ne velti uz parlamentu "raujas" strādāt, teikšu atklāti, pat diezgan caurkrituši pilsoņi. Jo parlamentā tomēr atrodas zināmā mērā priviliģēti ļaudis, kas tomēr nav "vidējais sabiedrības cilvēks".

Mūsdienu sabiedrībā, kurā bieži izskan diezgan kreisas idejas, par kuru izplatību zināmā mērā varam "pateikties" jaunajai paaudzei, kura "izglītojusies" atbilstoša profila ārzemju skolās, jāatceras, ka ne vienmēr visi, kuri pieder kādai grupai, ir dedzīgi tās atbalstītāji. Ijabs min arī labu piemēru grāmatas 81. lappusē, sacīdams: "Galu galā, pēdējā gadsimta zināmākā Eiropas politiķe-sieviete, britu premjerministre Mārgareta Tečere, bija atturīga un pat naidīga pret jebkurām feminisma izpausmēm." Par to der aizdomāties, jo tomēr profesionālisms un ieņemamais amats nekorelē ar grupas piederību, bet gan ar spēju sniegt atbilstošu ieguldījumu un pienesumu kopējam labumam un mērķu sasniegšanai.

Demokrātija viennozīmīgi šajā darbā tiek saistīta ar labklājības jēdzienu un te nu man autoram noteikti jāpiekrīt - demokrātijā tomēr ir lielāka labklājība un augstāks dzīves līmenis, ja mēs salīdzinām ar ne-demokrātiskiem režīmiem. Mums nemaz tālu nav jāskatās, atliek vien paraudzīties tepat uz austrumu puses aizrobežu... Tāpat esam zinoši arī par Ziemeļkoreju un dažām citām ne-demokrātijām, bijušajām Padomju republikām. Šajā nodaļā autors gana izvērsti izceļ demokrātijas un labklājības korelāciju un savstarpējo saikni, kas noteikti ir acīmredzama, kad salīdzinām demokrātiju ar ne-demokrātiskajām iekārtām. Protams, kā raksta autors, "attiecības starp demokrātiju un kapitālismu nebūt nav rožainas" (87. lpp.), taču tālākajā tekstā lasītājs sastopas ar demokrātijas "labumiem", kurus noteikti nevar un nedrīkst vērtēt par zemu, jo tie ir mūsu labklājīgas dzīves pamatā. Vai tās būtu īpašuma tiesības, vai valsts varas ierobežotība un tās prognozējamība, vai ieguldījumi cilvēkkapitālā - veselībā un izglītībā, radošuma un inovāciju veicināšanā.

Protams, Ijabs šajā darbā nerunā tikai par demokrātijas "cukuroto" pusi jeb pozitīvajiem tās aspektiem, viņš pieskaras arī demokrātijas trūkumiem un mīnusiem, izsvērti aprakstot, kas vēl būtu uzlabojams jeb grāmatā šim ir veltīta nodaļa "Demokratizēt demokrātiju". Kas ir demokrātijas krīze, kas - līdzdalības demokrātija, kā veicināt pilsoņu aktīvu un efektīvu piedalīšanos kopīgo lietu kārtošanā un tā joprojām. Daudzas lietas pie mums Latvijā noteikti ir efektīvas un vērts par tām izteikties pozitīvi, taču vai viss? Noteikti ka nē, tā tas varētu būt ar referendumiem, par kuriem arī autors izsakās, taču tas, ka mums tāda iespēja ir, tas gan ir salīdzinoši reta prakse pasaules demokrātijās.

Šī grāmata tiešām ļoti daudzveidīgi un izvērsti pieskaras dažādiem ar demokrātiju saistītiem jēdzieniem un fenomeniem, tostarp, skaidrojot un sniedzot jaunas zināšanas ikvienam, kurš ir ieinteresēts politiskajos procesos kaut vai tikai kā vērotājs un līdzi sekotājs. Diezin vai daudzi no jums zina, kas ir tādi jēdzieni kā "lotokrātija" un "epistokrātija"? Lai gan sevi pieskaitu pie gana izglītotiem ļaudīm, tomēr šis un tas arī no šajā darbā minētajiem jēdzieniem bija jaunums arī man. Tas ir lasīšanas un dažādu grāmatu iepazīšanas labums - savas redzesloka paplašināšana, tādējādi autors noteikti ir savu mērķi sasniedzis, popularizējot lietas, kuras nelasītājiem noteikti iet secen.

Tuvojoties grāmatas beigu lappusēm, mūsu lasīšanai autors piedāvā izvērstu nodaļu par to, kā demokrātijas iet bojā. Mēs jau no Atēnu polisas vēstures varam vilkt paralēles par to, kā vara tiek uzurpēta un demokrātija var tikt aizstāta ar ne-demokrātiskām pārvaldes formām. Šī nodaļa ir īpaši aktuāla arī mūsu tuvojošos parlamenta vēlēšanu kontekstā, lai mēs kā pilsoniski aktīvi cilvēki ievēlētu atbilstošu parlamenta sastāvu. Autors bagātīgi dāvā piemērus un skaidrojumus par dažādiem populisma virzieniem un formām, kurus mēs varam vērot pasaulē dzenam diezgan spēcīgus asnus pēdējo gadu laikā dažādās, pat diezgan demokrātiskās iekārtās.

Grāmatas beigās autors mums līdzdala savu redzējumu par t.s. demokrātijas parazītiem un alternatīvām, grāmatu noslēdzot ar nodaļu - ... un ko mums ar to iesākt? Jā, skarbi vērtējumi noteikti, taču mums jābūt zinošiem un gataviem sargāt savu demokrātiju, jo, lai gan tai vienmēr ir potenciāls tikt uzlabotai un papildinātai, tomēr ir gana daudz dažādu veidu, kā mēs to varam zaudēt. Tādēļ šīs pēdējās nodaļas ir īpaši vērtīgas, lai apgaismotu mūsu izpratni par demokrātijas labumiem, no kuriem noteikti neviens nav gatavs šķirties, drīzāk gatavs iesaistīties, lai to pilnveidotu un attīstītu par labāku piemēru kāda varētu būt demokrātija 21. gs. multikulturālajā pasaulē. No sirds iesaku izzināt šīs grāmatas lappuses, lai novērtētu to, kas mums ir panākts mūsu brīvības un neatkarības gados kopš tās atgūšanas pēc Padomju okupācijas režīma gāšanas!

Gudberga Bergsona "Gulbis" – pieaugšanas stāsts Islandes dabas klusumā

Sat, 20 Jun 2026 17:53:00 +0000

Grāmatas izdevējs: Aminori

Šī pavisam nelielā grāmata, kuru sarakstījis islandiešu rakstnieks Gudbergs Bergsons, pie latviešu lasītājiem nonāca pavisam nesen. Par šī romāna latviskošanu jāpateicas tulkotājam Denam Dimiņam, kura izcilo valodas izjūtu varam baudīt tagad ikkatrs. Romāna valoda ir tas āķis, pie kura pieķēros es, ar baudu tverot šos izjustos teikumus un domās ceļojot līdzi grāmatas varones gaitām Islandes dzīvē un dabā.

Gudberga Bergsona romāns "Gulbis" man palika atmiņā galvenokārt valodas dēļ. Tas ir no tiem darbiem, kur sižets nav tas, kas notur lasītāju, bet gan veids, kā tiek rakstīts. Jau no pirmajām lappusēm kļuva skaidrs, ka šeit svarīgākais nav notikumu dinamika, bet gan teksts pats par sevi — tā ritms, tēlainība un precizitāte.

Gudbergs Bergsons ir viens no nozīmīgākajiem islandiešu prozas autoriem, kura darbi bieži tiek raksturoti kā psiholoģiski smalki un valodiski ļoti blīvi. Viņa literatūrā ikdienas situācijas nereti iegūst gandrīz poētisku dimensiju, un arī "Gulbis" šajā ziņā nav izņēmums. Tas ir romāns, kas prasa nesteidzīgu lasīšanu un uzmanību katram teikumam.

Lasot šo darbu, man bieži bija sajūta, ka teksts ir ārkārtīgi dzīvs. Tas nav tikai apraksts par pasauli — tas ir pasaules radīšanas process ar valodas palīdzību. Bergsons spēj no šķietami vienkāršiem novērojumiem izveidot tēlus, kas paliek prātā daudz spēcīgāk nekā pats sižeta ietvars.

Īpaši izceļas autora spēja radīt vizuālas ainas. Dažās rindkopās pietiek ar dažiem precīzi izvēlētiem vārdiem, lai lasītājs acu priekšā redzētu ainavu, sajūtu vai kustību. Šī ir grāmatas bagātība un viens no iemesliem, kāpēc teksts šķiet tik blīvs un “dzīvs”.

Bieži pieķēru sevi pie domas, ka šādu valodu gribētos analizēt kā piemēru skolā. Ja būtu latviešu valodas un literatūras skolotājs, noteikti dažus fragmentus izmantotu kā diktātus vai stilistiskus paraugus. Tajos ir ne tikai pareiza un precīza valoda, bet arī iekšējs ritms, kas padara teikumus gandrīz muzikālus.

Romāna sižets ārēji ir salīdzinoši vienkāršs, taču tas nav galvenais tā spēks. Stāsts par bērna pieredzi Islandes vidē kalpo vairāk kā ietvars, kurā atklājas valodas un uztveres nianses. Tas, kas notiek, nav tik svarīgi kā tas, kā tas tiek aprakstīts.

Lasot, rodas sajūta, ka dabas apraksti šeit nav tikai fons. Tie ir aktīvi klātesoši un veido noskaņu tikpat spēcīgi kā cilvēku darbības. Islandes ainava romānā kļūst gandrīz par atsevišķu klātbūtni, kas ietekmē notikumu uztveri un emocionālo fonu.

Šī ciešā saikne starp valodu un vidi rada īpašu lasīšanas pieredzi. Teksts nevis vienkārši pastāsta par pasauli, bet liek to izjust. Tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad literatūra kļūst gandrīz fiziski uztverama.

Manuprāt, tieši šeit slēpjas Bergsona meistarība un noteikti jāuzteic arī tulkotāja Dena Dimiņa nopelns — spēja ar valodas palīdzību radīt ne tikai nozīmi, bet arī sajūtu. Katrs teikums šķiet rūpīgi noslīpēts, bet tajā pašā laikā dabisks, bez mākslīguma vai pārmērīgas dekorativitātes.

Svarīgi ir arī tas, ka autors neuzspiež vienu interpretāciju. Lasītājs netiek virzīts uz konkrētu “pareizo” izpratni, bet drīzāk tiek ielaists tekstā kā līdzdalībnieks. Tas padara lasīšanas pieredzi personisku un atvērtu.

Romāns prasa lēnu lasīšanu. To nevar “izskriet cauri”, jo tad pazūd tieši tas, kas ir visvērtīgākais — valodas smalkums. Dažkārt šķita, ka vislabāk būtu apstāties pie atsevišķām rindkopām un tās vienkārši pārlasīt vēlreiz, lai pilnībā uztvertu to struktūru.

Pēc grāmatas izlasīšanas paliek sajūta, ka esi bijis kontaktā ar ļoti kvalitatīvu, rūpīgi veidotu tekstu. Ne tikai stāstu, bet valodu kā mākslas formu. Un tieši šī pieredze, manuprāt, ir "Gulbja" lielākā vērtība.

Noslēgumā var teikt, ka Gudberga Bergsona "Gulbis" ir romāns, kas īpaši uzrunā tos lasītājus, kuri novērtē valodu kā estētisku pieredzi. Tas nav darbs, kas sevi atklāj ātri, bet tieši lēnums un uzmanība tam piešķir tā patieso spēku. Un manā gadījumā tieši valoda bija tas elements, kas šo romānu padarīja paliekošu.

Kad tenkas kļūst par literatūru: pārdomas par Kosta Tachča romānu "Trešā laulība"

Thu, 18 Jun 2026 14:29:00 +0000

Grāmatas vāks: Aminori telpa

Man bija patiess prieks, kad saņēmu šo burvīgo grāmatu - tās papīrs un smarža uzvēdī joprojām, kad vien tai pieskaros, to lasu un šķirstu. Grāmata "Trešā laulība", kuru sarakstījis grieķu rakstnieks Kosts Tachcis, noteikti nebūtu nonākusi manā redzeslokā, jo ikdienā es savas aizņemtības dēļ par maz pievēršos daiļliteratūrai, taču, pateicoties grāmatas redaktoram Denam Dimiņam, grāmata nonāca pie manis un esmu to veiksmīgi pieveicis. Nebija no vienkāršākajiem darbiem, jo prasa iedziļināšanos, kultūrkonteksta tvērumu un prasmi reizē lasīt, taču neaizmirst arī domāt par notiekošo plašākā kontekstā.

Ir grāmatas, kuras lasa sižeta dēļ. Ir grāmatas, kuras lasa ideju dēļ. Un ir tādas, kuras lasa cilvēku dēļ. Kosta Tachča romāns Trešā laulība pieder pie pēdējās kategorijas. Tas ir viens no tiem retajiem darbiem, kas nevis stāsta par dzīvi, bet rada sajūtu, ka pati dzīve ir ienākusi grāmatas lappusēs — ar visām savām pretrunām, sīkumiem, aizvainojumiem, aizspriedumiem, mīlestību, humoru un neizbēgamo laika ritējumu.

Kad Trešā laulība pirmoreiz iznāca 1962. gadā, Grieķijas literatūrā tā bija gandrīz vai anomālija. Kamēr daudzi rakstnieki vēl arvien meklēja lielus nacionālos stāstus un varonīgus vēstures skaidrojumus, Kosts Tachcis pievērsās šķietami nenozīmīgajam – sieviešu sarunām, ģimenes konfliktiem, ikdienas tenkām un sadzīves detaļām. Taču tieši šajās detaļās viņš atrada to, ko bieži nespēj ieraudzīt pat vēsturnieki: dzīvas sabiedrības nervu. Mūsdienās romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta grieķu prozas darbiem, un tā reputācija gadu gaitā nav mazinājusies.

Tomēr vēl iespaidīgāks par tā vietu literatūras vēsturē šķiet fakts, ka tas turpina atrast jaunus lasītājus arī vairāk nekā sešdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Mūsdienās, kad grāmatu aprite kļuvusi gandrīz pārmērīgi strauja un daudzi darbi pazūd no lasītāju redzesloka dažu gadu laikā, Trešā laulība joprojām tiek tulkota un izdota no jauna. Tas vien jau liecina, ka šeit sastopamies nevis ar laikmeta modes produktu, bet ar darbu, kas spēj runāt pāri paaudzēm un valstu robežām.

Lasot romānu, kļūst skaidrs, kāpēc tas joprojām tiek tulkots jaunās valodās. Daļa literatūras noveco kopā ar laikmetu, kas to radījis. Trešā laulība pieder pie tiem retajiem darbiem, kuri ar gadiem kļūst tikai bagātāki. Mūsdienu lasītājs tajā atrod ne vien Grieķijas vēsturi, bet arī pārsteidzoši pazīstamu cilvēku pasauli. Ambīcijas, greizsirdība, sociālais spiediens, ģimenes konflikti un ilgas pēc laimes nav zaudējušas aktualitāti arī sešdesmit gadus pēc grāmatas publicēšanas.

Īpašu uzslavu pelna arī latviešu izdevums. Tulkot šādu darbu ir sarežģīts uzdevums, jo Tachča valodas spēks slēpjas tieši tās dzīvīgumā. Tekstā sastopamas dažādu sociālo slāņu balsis, sarunvalodas nianses, folkloras elementi un kultūras atsauces, kuras ne vienmēr iespējams tieši pārnest citā valodā. Tādēļ jo vērtīgākas šķiet plašās zemsvītras piezīmes, kas lasītājam kalpo nevis kā sausas piebildes, bet kā ceļvedis Grieķijas kultūras telpā. Tās ļauj daudz pilnīgāk izprast atsauces uz vēsturiskām personībām, politiskajiem notikumiem, reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām.

Mūsdienu izdevējdarbībā bieži vērojama tendence maksimāli samazināt komentārus, paļaujoties uz lasītāja spēju visu atrast internetā. Šajā gadījumā izvēlēts pretējs ceļš, un tas ir apsveicami. Zemsvītras piezīmes ievērojami bagātina lasīšanas pieredzi un ļauj daudz pilnīgāk novērtēt autora ieceri. Tās palīdz saprast nianses, kuras citādi paslīdētu garām nepamanītas. Lasītājs iegūst iespēju ieraudzīt ne tikai stāstu, bet arī pasauli, kurā šis stāsts dzimis.

Arī pats romāns savā būtībā ir daudz vairāk nekā ģimenes hronika. Tas ir darbs par atmiņu. Par laika nepielūdzamību. Par cilvēku centieniem piešķirt jēgu savai dzīvei. Par to, cik bieži mēs kļūdāmies viens otrā un cik reti spējam pilnībā izprast pat tuvākos cilvēkus. Tachcis neidealizē savus varoņus. Viņi ir greizsirdīgi, spītīgi, aprobežoti, dažkārt netaisni. Taču tieši šī nepilnība padara viņus tik pārliecinošus. Lasītājs atpazīst viņos savus radiniekus, kaimiņus un reizēm arī pats sevi.

Ne mazāk iespaidīgs ir romāna humors. Tas nav skaļš vai uzbāzīgs. Tas izriet no cilvēku raksturiem, no viņu pretrunām un dzīves absurda. Dažkārt pietiek ar vienu piezīmi vai sadzīvisku detaļu, lai aina kļūtu gan smieklīga, gan skumja vienlaikus. Tieši šī spēja savienot humoru ar melanholiju ir viena no darba augstākajām mākslinieciskajām kvalitātēm. Dzīvē smiekli un skumjas reti pastāv atsevišķi. Tachcis to saprot lieliski.

Lasot Trešo laulību, arvien vairāk pārņem sajūta, ka romāna patiesais galvenais varonis ir pats laiks. Cilvēki mīl, strīdas, precas, noveco, zaudē tuviniekus un cer uz labāku nākotni, bet laiks turpina savu gaitu neatkarīgi no viņu vēlmēm. Šajā ziņā romāns iegūst gandrīz klasisku vērienu. Tas runā par ļoti konkrētu Grieķiju, taču vienlaikus arī par universālo cilvēka pieredzi.

Varbūt tieši tādēļ šis darbs nav novecojis. Mainījušās tehnoloģijas, politiskās sistēmas un sabiedriskās normas, taču cilvēku raksturi palikuši pārsteidzoši līdzīgi. Mēs joprojām mīlam, baidāmies, tenkojam, ilgojamies un kļūdāmies gluži tāpat kā Tachča varoņi. Trešā laulība ir viens no tiem romāniem, kas atgādina, kādēļ vispār lasām literatūru. Nevis tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks nākamajā nodaļā, bet tādēļ, lai labāk saprastu cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam.

Pēc šīs grāmatas aizvēršanas paliek nevis konkrēti sižeta pavērsieni, bet sajūta. Sajūta, ka uz brīdi bijis iespējams ieskatīties veselas paaudzes dzīvē un sadzirdēt balsis, kuras citādi jau sen būtu apklusušas.

Arī pats Tachča liktenis piešķir romānam papildu rezonansi. Rakstnieks bija viena no pretrunīgākajām un drosmīgākajām personībām Grieķijas kultūras dzīvē. Viņš atklāti izaicināja sabiedrības konservatīvos priekšstatus un bieži nonāca konfliktā ar valdošajām normām. 1988. gadā viņš tika noslepkavots Atēnās, un šis noziegums līdz pat šai dienai nav atrisināts. Zinot šo biogrāfisko fonu, Trešā laulība šķiet vēl nozīmīgāka – kā autora mēģinājums godīgi dokumentēt sabiedrību visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā.

Īpaši fascinējoši ir tas, ka Tachcis gandrīz pilnībā atsakās no tradicionāla viszinoša stāstnieka. Romāna pasauli mēs iepazīstam caur divu sieviešu balsīm, un šī izvēle bija neparasti drosmīga sava laika literatūrā. Lasītājs nepārtraukti sastopas ar atmiņu nepastāvību, puspatiesībām, aizspriedumiem un personiskiem aizvainojumiem. Rezultātā rodas sajūta, ka vēsture tiek nevis izstāstīta, bet atcerēta.

Manuprāt, vislielākais Tachča sasniegums ir tas, ka viņš spēj pārvērst šķietami nenozīmīgas sarunas literatūrā ar paliekošu vērtību. Viņa varoņi pārspriež radiniekus, laulības, naudas problēmas, kaimiņu dzīvi un senus aizvainojumus, taču šo sarunu plūsmā pakāpeniski atklājas vesels laikmets. Tā ir reta rakstnieka dāvana – no ikdienišķā izveidot universālu stāstu par cilvēka dabu. Tādēļ Trešā laulība nav tikai nozīmīgs grieķu romāns. Tā ir viena no tām grāmatām, kas atgādina, ka lielā vēsture patiesībā vienmēr sākas mazās, ikdienišķās cilvēku dzīvēs.

"The Serpent Queen" - kad intrigas, vara un nāve pārspēj jebkādus tikumus...

Mon, 08 Jun 2026 13:31:00 +0000

Kadrs no seriāla; izmantoti interneta materiāli

Ir vēsturiski seriāli, kurus noskaties un pēc dažām nedēļām aizmirsti, un ir tādi, kas liek atvērt vēstures grāmatas, meklēt informāciju par reāliem notikumiem un vēl ilgi domāt par redzēto. The Serpent Queen nepārprotami pieder pie otrās kategorijas. Šis seriāls aizved skatītāju uz 16. gadsimta Francijas galmu — pasauli, kur greznas balles, karaliskas kāzas un spoži tērpi ir tikai fasāde nežēlīgai cīņai par varu. Stāsta centrā ir Katrīna Mediči — viena no pretrunīgākajām sievietēm Eiropas vēsturē, kuru vieni uzskatīja par gudru valdnieci, bet citi par aukstasinīgu intrigu meistari. Skatoties seriālu, mani visvairāk pārsteidza nevis vēsturiskie notikumi paši par sevi, bet gan tas, cik mūsdienīgas šķiet cilvēku ambīcijas, bailes, nodevība un vēlme saglabāt ietekmi par katru cenu. The Serpent Queen nav tikai stāsts par Francijas karalieni — tas ir aizraujošs atspoguļojums par varu, tās cenu un cilvēka spēju izdzīvot pasaulē, kur uzticēšanās bieži vien ir visbīstamākā kļūda.

Kā cilvēkam, kurš jau iepriekš bija interesējies par šo Francijas vēstures posmu un lasījis par Valuā dinastiju, reliģiskajiem kariem un Katrīnu Mediči, man bija zināmas bažas, vai seriāls spēs noturēt līdzsvaru starp izklaidi un vēsturisko materiālu. Bieži vien ekranizācijas izvēlas vienkāršot sarežģītus notikumus vai pārvērst vēsturiskas personības par vienpusīgiem tēliem. Tomēr The Serpent Queen mani patīkami pārsteidza. Lai gan seriāls ne vienmēr tiecas pēc absolūtas vēsturiskās precizitātes, tas ļoti veiksmīgi uztver laikmeta garu – nemitīgo spriedzi, politiskās intrigas, reliģisko fanātismu un nestabilitāti, kas raksturoja 16. gadsimta Franciju.

Man īpaši saistoša šķita Katrīnas Mediči personība. Vēstures grāmatās viņa bieži tiek attēlota kā auksta un aprēķinoša intrigante, gandrīz vai Francijas nelaimju iemiesojums. Taču seriāls liek paskatīties uz viņu no cita skatpunkta. Tas uzdod jautājumu, kas mani pavadīja visas skatīšanās laikā – vai Katrīna kļuva nežēlīga tāpēc, ka tāda bija pēc dabas, vai arī viņu tādu izveidoja apstākļi? Skatoties viņas dzīves ceļu, kļūst grūti noticēt, ka cilvēks šādā vidē varētu saglabāt naivumu vai ideālismu. Francijas galms seriālā nav vieta, kur uzvar taisnīgums vai gods. Tā ir vide, kurā izdzīvo tie, kuri spēj pielāgoties, paredzēt pretinieku gājienus un reizēm pieņemt lēmumus, kas pašiem šķiet nepieņemami.

Īpaši spēcīgi mani uzrunāja reliģisko karu tēma. Mūsdienu cilvēkam dažkārt ir grūti līdz galam izprast, cik dziļas un postošas bija katoļu un hugenotu nesaskaņas 16. gadsimtā. Seriāls ļoti labi atgādina, ka tas nebija tikai strīds par ticības jautājumiem. Tā bija cīņa par identitāti, ietekmi, privilēģijām un pašas valsts nākotni. Reliģija kļuva par karogu, zem kura slēpās gan patiesa pārliecība, gan politiskas ambīcijas. Skatoties šos notikumus, neviļus rodas paralēles ar dažādiem konfliktiem arī mūsdienās, kuros ideoloģija bieži vien kļūst par instrumentu varas cīņā.

Tieši šī konteksta dēļ mani īpaši aizkustināja seriālā attēlotais ceļš uz Bērtuļa nakts slaktiņu. Zinot vēsturi, jau iepriekš ir skaidrs, ka tuvojas katastrofa, un tas rada gandrīz traģēdijas sajūtu sengrieķu dramaturģijas izpratnē. Skatītājs zina to, ko varoņi vēl nezina. Katrs mēģinājums panākt izlīgumu starp katoļiem un protestantiem šķiet kā pēdējā iespēja novērst neizbēgamo. Tieši šī priekšnojauta seriālam piešķir īpašu emocionālo svaru.

Manuprāt, viens no seriāla galvenajiem vēstījumiem ir tas, cik trausla ir robeža starp kārtību un haosu. No malas raugoties, Francija šķiet viena no varenākajām Eiropas monarhijām – greznas pilis, spēcīga aristokrātija, sena dinastija. Taču zem šīs ārējās varenības slēpjas valsts, kas atrodas nepārtrauktā krīzē. Skatoties seriālu, kļūst skaidrs, ka dažkārt impērijas nesabrūk no ārējiem ienaidniekiem, bet gan no iekšējām pretrunām, neuzticēšanās un nespējas atrast kopīgu nākotnes redzējumu.

Vēl viena doma, kas man neatstāja prātu pēc noskatīšanās, bija par vēstures netaisnīgumu. Uzvarētāji raksta vēsturi, un daudzas personības gadsimtu gaitā ir kļuvušas par simboliem, kas bieži vien ir daudz vienkāršāki nekā reālie cilvēki. Katrīna Mediči ir viens no šādiem piemēriem. Viņas vārds daudziem asociējas ar intrigām, indi un Bērtuļa nakti. Taču seriāls atgādina, ka aiz šī mīta stāvēja arī māte, sieva, atraitne un valdniece, kura dzīvoja nepārtrauktā spiedienā un centās saglabāt savu ģimeni laikā, kad apkārtējā pasaule burtiski bruka kopā.

Man kā vēstures interesentam īpaši patika tas, ka seriāls ne tikai izklaidēja, bet arī lika domāt. Pēc katras sērijas gribējās pārbaudīt faktus, pārlasīt par konkrētiem notikumiem un salīdzināt dramatizējumu ar vēsturiskajiem avotiem. Manuprāt, tas ir viens no augstākajiem vērtējumiem, ko var dot vēsturiskam seriālam. Tas nevis aizstāj interesi par vēsturi, bet gan rosina to vēl vairāk.

Noslēgumā varu teikt, ka The Serpent Queen man atstāja daudz dziļāku iespaidu, nekā sākotnēji gaidīju. Tas nav tikai stāsts par Katrīnu Mediči vai Francijas galmu. Tas ir stāsts par cilvēka spēju pielāgoties nežēlīgai pasaulei, par varas cenu un par to, cik viegli sabiedrība var nonākt līdz brīdim, kad kaimiņš kļūst par ienaidnieku tikai atšķirīgas pārliecības dēļ. Un tieši šis aspekts man šķita visvērtīgākais – seriāls stāsta par 16. gadsimtu, bet patiesībā runā par jautājumiem, kas cilvēcei ir aktuāli joprojām. Tas atgādina, ka aiz katra vēstures notikuma ir cilvēki ar savām bailēm, cerībām un kļūdām, un ka vēsture nekad nav tik vienkārša, kā to dažreiz mēdz pasniegt.

"Trimdinieks, kurš iemācīja valdīt: Makjavelli paradokss” - atceroties šī dižā prāta dzimšanu...

Sat, 02 May 2026 19:29:00 +0000

Attēls veidots, izmantojot ChatGPT

Ir savādi, ka cilvēks, kura vārds kļuvis par sinonīmu aukstam aprēķinam un politiskai bezkaislībai, patiesībā bija viens no ievainojamākajiem un iluzorākajiem ideālistiem savā laikmetā. Nikolo Makjavelli piedzima 1469. gada 3. maijā pilsētā, kur vara vienmēr bija kā teātris — Florencē. Un tieši šis teātris viņu veidoja: republika, kas sabrūk, Mediči atgriešanās, sazvērestības, nodevības, publiski pazemojumi. Tā nebija tikai politika — tā bija semiotiska sistēma, kur zīmes (lojalitāte, dievbijība, godīgums) reti sakrita ar nozīmēm.

Ja Umberto Eko būtu rakstījis par Makjavelli, viņš droši vien teiktu, ka “Valdnieks” nav traktāts par varu, bet gan teksts par zīmju sabrukumu. "Valdnieks" māca nevis to, kā būt ļaunam, bet kā atpazīt, ka morāle politikā bieži funkcionē kā valoda bez referenta — kā vārds “tikums”, kas var nozīmēt gan žēlsirdību, gan nežēlību, atkarībā no konteksta.

Un te slēpjas paradokss: Makjavelli nebija cinisks tāpēc, ka neticēja labajam; viņš bija cinisks tāpēc, ka redzēja, cik viegli labais tiek izmantots kā maska. Viņa dzīve to apliecina ar gandrīz literāru ironiju. Kad Mediči dzimta atgriezās pie varas, viņu ne tikai atlaida no amata — viņu arestēja, spīdzināja, izsūtīja. Un tieši šajā piespiedu klusumā, savā lauku īpašumā, viņš rakstīja savu slavenāko darbu — nevis kā triumfējošs padomdevējs, bet kā cilvēks, kurš ir izstumts no spēles.

Ir saglabājusies viena no skaistākajām renesanses epistolām: vēstule, kurā Makjavelli apraksta savu vakara rituālu. Dienā viņš sarunājas ar zemniekiem un strādniekiem, bet vakarā, pārģērbjoties “karaļa cienīgās drānās”, viņš ieiet savā bibliotēkā un sarunājas ar antīkajiem autoriem — Titu Līviju, Ciceronu. Tur viņš vairs nav trimdinieks; tur viņš ir līdzvērtīgs. Tā nav tikai literāra poza — tā ir dziļa pārliecība, ka teksts var pārvarēt politisko sakāvi.

Un tomēr “Valdnieks” bieži tiek lasīts kā rokasgrāmata tirāniem. Tas ir viens no lielākajiem interpretācijas pārpratumiem Rietumu intelektuālajā vēsturē. Jo Makjavelli patiesais jautājums nav “kā valdīt?”, bet “kā vispār ir iespējama kārtība pasaulē, kur cilvēki ir tik nepastāvīgi?”. Viņš raksta par virtù — nevis kā tikumu kristīgā nozīmē, bet kā spēju rīkoties atbilstoši situācijai, gandrīz kā valodas prasmi, kur nozīme rodas tikai lietojumā.

Un pretī tam stāv fortuna — aklā, nepieradināmā nejaušība, kas drīzāk atgādina nevis dievieti, bet haotisku tekstu, kurā cilvēks cenšas ieviest struktūru. Makjavelli slavenā metafora par fortūnu kā sievieti, kuru nepieciešams “valdīt ar spēku”, šodien skan rupji, bet tās būtība ir cita: pasaule nav morāli strukturēta, un cilvēkam jāiemācās dzīvot šajā neskaidrībā, nevis to noliedzot.

Varbūt visinteresantākais ir tas, ka Makjavelli nekad nepiedzīvoja sava darba triumfu. Viņš nomira 1527. gadā, lielā mērā aizmirsts un bez ietekmes, ko viņš bija cerējis atgūt. Un tikai vēlāk viņa vārds kļuva par jēdzienu — “makjavellisms” — kas bieži nozīmē tieši to, pret ko viņš centās brīdināt: politikas pārvēršanu par cinisku manipulāciju bez atbildības.

Tādēļ viņa dzimšanas diena nav tikai atgādinājums par vienu domātāju. Tā ir iespēja pārdomāt, cik bieži mēs paši dzīvojam pasaulē, kur vārdi nozīmē vienu, bet dara ko citu. Un varbūt Makjavelli patiesais mantojums nav padoms valdniekiem, bet brīdinājums pilsoņiem: ja tu nespēj atšķirt zīmes no realitātes, kāds cits to izdarīs tavā vietā.

Garīgo dimensiju un pieredžu daudzveidība: 21. gs. pētījumi un perspektīvas (1. daļa)

Wed, 08 Apr 2026 11:12:00 +0000

Foto: Didzis Kukainis

Šīs divas grāmatas, kuras pavisam nesen ir iegūlušas manas bibliotēkas plauktā, jāsaka, ka tagad būs mana viena no sirdij tuvākajām lasāmvielām un pārdomu avotiem. Jo beidzot ir publikācijas, kuras balstās uz zinātniskiem pamatiem un praktiski izslēdz subjektīvus vērtējumus par garīgām pieredzēm visā to daudzveidībā. Jeidens un Ņūbergs savā darbā (67. lpp.) saka: "[..] iztirzāsim konceptuālos un statistiskos sasniegumus, kas pavēruši iespēju zinātniskai garīgās pieredzes izpētei mūsdienās."

Daudziem, kuri teoloģiju un reliģiju redz tikai kā ticību pārdabiskajam un sekošanu dogmatiskiem priekšrakstiem, Baznīcas norādījumiem un dievkalpojumu apmeklēšanu, koncepts par "garīgumu" un tā zinātnisku izpēti un aprakstīšanu var šķist kaut kas neatbilstošs viņu izpratnei. Tad arī tas lai tā paliek, es nekādā ziņā netaisos kādu pārliecināt par šo grāmatu un to vēstījuma vērtīgumu, es kā zinātnes cilvēks, ar visnotaļ eksaktu skatu uz dzīvi, šos darbus vērtēju visnotaļ atzinīgi un tā arī tos aprakstīšu.

Kā raksta Jeidens un Ņūbergs, jau kopš Džeimsa laikiem ir bijuši un allaž būs cilvēki, kuri šādu skaidrojumu uztvers kā garīgās pieredzes vērtības devalvāciju (69. lpp.). Tāpat abi autori ļoti atzinīgi kopumā izsakās par Džeimsa atziņām un darbu, kuru savā grāmatā dēvē par "Daudzveidību" un kurš drīzumā nonāks arī manā bibliotēkā, lai iepazītos ar to nepastarpināti.

Jo vairāk es šo Jeidena un Ņūberga darbu lasu un iepazīstu, jo biežāk es savā Libristo vēlmju grozā ielieku pa kādai jaunai, līdz šim nelasītai grāmatai... Bīstami lasīt šādas dzīvi un izpratni mainošas grāmatas :) Man, protams, grāmatplauktā stāv arī nesen klajā nākusī grāmata "Psihonauti", kurai arī esmu plānojis pieķerties. Tā varētu būt arī saistoša lasāmviela pēc tam, kad abi šie autori arī savā darbā apraksta pētījumus par psihedēlisko vielu izmantošanu garīgas pieredzes gūšanai un stimulēšanai.

Protams, šī Jeidena un Ņūberga grāmata ir ļoti bagāta gan ar pētījumu teorētiskajiem aspektiem, pamatojumiem un dizainiem, gan arī ar ļoti plašu skaidrojumu par pētījumu metodoloģiju un to priekšvēsturi, raugoties no mūsdienu kognitīvo zinātņu perspektīvas, bet tas, manuprāt, piešķir daudz lielāku svaru un vērtību šīm konkrētajam darbam, kad lasītājs varbūt nav ar tik plašām priekšzināšanām psiholoģijas un kognitīvo procesu vēsturē pirms mūsdienu aktuālajiem pētījumiem.

"Kā minēts šīs grāmatas ievadā, neiroattēlveidošana un neirozinātne tiek izmantotas arī jaunas zinātnes nozares - neiroteoloģijas - ietvaros. Neiroteoloģiju ir izveidojis un proponē Ņūbergs, un tās mērķis ir iezīmēt saikni starp galvas smadzenēm un cilvēka reliģisko un garīgo esību. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi apzināties bioloģisko faktoru nozīmi garīgās pieredzes daudzveidībā. Tādējādi mēs varam ne tikai identificēt dažādus garīgās pieredzes veidus un elementus, bet arī labāk izprast, kā šāda pieredze pārklājas ar galvas smadzeņu un ķermeņa funkcijām. Šāda bioloģiska informācija savukārt var palīdzēt labāk izprast garīgās pieredzes būtību." (111. lpp.)

Atsaucoties uz garīgo pieredžu daudzveidību, gan šīs grāmatas autori Jeidens un Ņūbergs, gan arī ņemot vērā Džeimsa idejas un izteikumus viņa darbā, kurš ir ļoti plaši iztirzāts šajā grāmatā, jācitē sekojošais:

"Pīlārs, uz kura tā [reliģija] balstās, nav nekas cits kā reliģiskās pieredzes vispārējais pamats: fakts, ka cilvēka daba ir duāla un viņš ir saistīts ar divām domāšanas sfērām, vienu seklāku un otru dziļāku, un var iemācīties apdzīvot jebkuru no tām." (151. lpp.)

Tātad - no mūsu pašu izvēles, tikumu izpratnes un ieradumiem ir atkarīgs, kuru no savas apziņas sfērām mēs vairāk apdzīvosim, kurā iemitināsim savu pieķeršanos, domāšanu un uz kuru balstīsimies, veidojot savu dzīves taku. Jo kā uzskatīja Džeimss, specifiski mentālie stāvokļi spēj pārcelt cilvēka morālos ieradumus no zemākās morālās patības uz augstāku. To mēs bieži vien varam novērot arī no dažādiem dzīves netikumos bijušiem, bet tagad jaunatgrieztiem un mainījušamies cilvēkiem, kā populāriem, tā mazāk zināmiem.

John M. Cooper & D. S. Hutchinson «Plato. Complete Works»

Fri, 03 Apr 2026 09:06:00 +0000

Interneta attēls

Beidzot manā bibliotēkā ir ienācis sējums, kuru jau sen biju nolēmis iegūt — Plato: Complete Works. No malas tā ir tikai bieza grāmata, gandrīz divu tūkstošu lappušu apjomā, bet patiesībā tā vairāk līdzinās slieksnim nekā objektam. Slieksnim starp to, ko mēs par filozofiju domājam, un to, ko nozīmē tajā patiešām ieiet.

Ir grāmatas, kuras mēs lasām, un ir grāmatas, ar kurām mēs dzīvojam. Platons nepieder pie pirmās kategorijas. Viņa dialogi neļauj palikt pasīvam — tie nepiedāvā gatavas atbildes, bet drīzāk uzstājīgi ved uz vietām, kur mūsu pašu pārliecības sāk plaisāt.

Tur ir balsis, kas savā starpā strīdas, ironizē, apšauba. Tur ir Sokrats, kurš nemāca, bet grauj — nevis pasauli, bet cilvēka pārliecību par to, ka viņš jau saprot. Un šis trieciens ir formulēts skarbi un vienkārši:

“Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta.” (Apology)

Šis nav skaists teiciens pie sienas. Tas ir spriedums. Pret mums.

Ja atver šo sējumu nejauši, rodas sajūta, ka iekrīti sarunā, kas jau sen notiek. Nekas netiek paskaidrots no nulles. Tu ienāc telpā, kur cilvēki runā par būtisko, un tev pašam jāatrod sava vieta. Šis pirmais apjukums nav trūkums — tas ir uzaicinājums.

Un tad pamazām sāk iezīmēties kontūras. Vienā dialogā tiek meklēts, kas ir tikums, citā — kas ir zināšana, vēl citā — kāpēc cilvēks alkst pēc skaistā un labā. Un šī meklējuma sākums nav pārliecība, bet izbrīns:

“Brīnums ir filozofa sākums.” (Theaetetus)

Lasot tālāk, kļūst skaidrs, ka šie dialogi nav tikai par “tēmām”. Tie ir par kustību. Par to, kā doma virzās, kur tā iestrēgst, kur tā pārlec pati sev pāri. Ir brīži, kad saruna šķiet gandrīz rotaļīga, un tad pēkšņi tā kļūst nežēlīgi precīza.

Īpaši fascinē tas, ka Platons ļauj saviem tēliem kļūdīties. Argumenti sabrūk, definīcijas izjūk, pārliecības tiek atmaskotas kā nepilnīgas. Un tomēr cauri visam šim procesam skan doma, kas provocē līdz pat šodienai:

“Neviens nedara ļaunu apzināti.” (Protagoras)

Šis teikums nav mierinošs — tas ir satraucošs. Jo, ja tas ir patiess, tad mūsu priekšstats par atbildību kļūst daudz sarežģītāks.

Tajā pašā laikā šis sējums nes sevī arī mieru. Ne tādu mieru, kas nāk no skaidrības, bet tādu, kas rodas, kad pieņem, ka neskaidrība ir daļa no domāšanas. Jo vairāk lasi, jo mazāk gribas steigā nonākt pie atbildēm.

Un tomēr Platons neļauj ieslīgt pasīvā apcerē. Viņš atgādina, ka jautājums par to, kā dzīvot, vienmēr ir praktisks:

“Svarīgi nav tikai dzīvot, bet dzīvot labi.” (Crito)

Šeit filozofija atkal kļūst par dzīvu darbību. Nevis disciplīnu, kas pieder universitātēm, bet sarunu, kas var notikt jebkur — starp draugiem, ielās, klusumā.

Interesanti ir arī tas, kā šajos dialogos saplūst dažādi reģistri. Te ir loģika, bet arī mīts. Argumentācija, bet arī tēli un metaforas. Vienā brīdī tu analizē definīciju, nākamajā — seko stāstam par dvēseles ceļojumu. Un šajos brīžos Platons kļūst gandrīz poētisks:

“Mīlestības pieskārienā ikviens kļūst par dzejnieku.” (Symposium)

Bet viņš nekad neļauj aizmirst, ka šī kustība uz skaisto un labo prasa darbu ar sevi. Ka dvēsele nav statiska:

“Dvēsele iegūst savu veidu no tā, pie kā tā pierod.” (Republic, pārfrāzēts)

Šis teikums skan klusi, bet tas nes sevī disciplīnas prasību.

Un tad nāk smagākie dialogi, kur Platons pats sāk šķietami apšaubīt savas konstrukcijas. Tur filozofija kļūst asa, gandrīz bīstama. Tā vairs nemierina — tā testē. Tā liek domai iet līdz galam, pat ja tas nozīmē nonākt pretrunās.

Šis sējums liek pārdomāt pašu lasīšanas ideju. To nevar “iziet cauri”. To nevar pat īsti “apgūt” tradicionālā nozīmē. Tas prasa lēnumu un apdomāšanu — tādu lēnumu, kas šodien šķiet gandrīz svešs. Tas prasa pacietību ne tikai ar tekstu, bet arī ar sevi.

Varbūt tieši tas ir šī sējuma lielākais spēks: tas atņem ilūziju par vieglu skaidrību. Tas neatstāj lasītāju mierā ar sajūtu, ka “tagad viss ir skaidrs”. Tieši otrādi — tas atver domāšanu kā procesu, kurā skaidrība vienmēr ir kustībā, vienmēr nepabeigta.

Un tomēr šeit ir arī kaut kas dziļi pievilcīgs. Jo līdzās visai šai intelektuālajai stingrībai Platons piedāvā arī skaistumu — sarunu skaistumu, ideju eleganci, to īpašo sajūtu, kad doma pēkšņi iegūst formu.

Tagad, kad šis sējums ir manā plauktā, rodas sajūta, ka nekas būtisks vēl nav noticis. Grāmatas iegūšana ir tikai sākums, un varbūt pat visvienkāršākā daļa. Patiesais darbs ir priekšā — atvērt, lasīt, apstāties, atgriezties, šaubīties, nesaprast un mēģināt vēlreiz.

Jo Platons neprasa tikai lasītāju. Viņš prasa līdzdalībnieku.

Un varbūt tieši tas padara šo sējumu tik vērtīgu: tas nav tikai par filozofijas vēsturi. Tas ir par iespēju atkal un no jauna uzdot jautājumu — nevis ko domāt, bet - KĀ domāt.

Garīguma pieredzes un mūsdienu dimensijas: ieskats divās izcilās grāmatās...

Fri, 03 Apr 2026 00:11:00 +0000

Photo by Dan Farrell on Unsplash

Ir jau samērā vēla nakts stunda, kad esmu pieķēries divu izcilu grāmatu izzināšanai un studēšanai – viena no tām, Jeidena un Ņūberga “Garīgās pieredzes daudzveidība. 21. gadsimta pētījumi un perspektīvas”, nesen ir laista klajā latviešu valodā izdevniecībā “Zvaigzne ABC”. Otrs izcilais darbs ir daudzu autoru kopdarbs, pērn laists klajā Rīgas Stradiņa universitātes paspārnē, “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās: Starpdisciplināra perspektīva”. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kuras es rekomendēju iepazīt un izzināt ikvienam, kuram interešu lokā ir garīguma fenomeni un jautājumi par padziļinātu garīguma izpratni. Ņemot vērā, ka šīs grāmatas ir mūsdienu zinātnes atziņās balstīti darbi, jāpiebilst, ka tā nav ‘baznīciska’ vai konfesionāli dogmatiska literatūra, bet gan plašu pētījumu apkopojums, stingri balstīts modernās zinātnes paradigmās, pētījumu metodēs un interdisciplinaritātē.

Jau ar pirmajām izlasītajām lappusēm Jeidena un Ņūberga grāmatā sapratu, ka mani uzrunā plašais atsauču loks, kas minēts aiz katras nodaļas, kā arī ievadtekstā minētie citāti no šīs grāmatas idejiskā tēva – Viljama Džeimsa (William James) – 19. gs. beigu psihologs, ārsts un filozofs, modernās psiholoģijas viens no pamatlicējiem – lika man ielūkoties savā interneta grāmatnīcas Libristo kontā un.. pasūtīt vēl dažas grāmatas, lai varu vēl padziļinātāk iejusties šo autoru minētajos fragmentos, citātos un atsaucēs. Tā es bagātinu savu bibliotēku ar Latvijā nesastopamām grāmatām un savu prātu ar atziņām, pie kurām es citādi diezin vai būtu jelkad nonācis. Tā veidojas mans pasauluzskats par plašāku garīguma izpratni nekā tas ir pieņemts ikdienišķu garīguma meklētāju un pat teologu, tostarp, garīdznieku, aprindās.

Daudzi no mums noteikti atpazīst tādus slavenus vārdus kā Freids un Jungs, taču, un šeit man arī pašam jāatzīstas, maz kurš vai praktiski neviens iepriekš nav dzirdējis Viljama Džeimsa vārdu. Es arī nebiju iepriekš dzirdējis vai varbūt tas bija paskrējis gar manām ausīm un nebiju to piefiksējis, kaut gan psiholoģiju esmu diezgan daudz mācījies – gan skolā, gan vairākos augstskolu un universitātes kursos. Un tādēļ mani uzrunāja šī latviski izdotā grāmata, kura diezgan daudz piemin šo autoru un balsta savu darbu, vismaz ievada daļā īpaši, uz Džeimsa slaveno darbu “Reliģiskās pieredzes daudzveidība: pētījums par cilvēka dabu” (The varieties of religious experience: A study in human nature, 1902), jo Džeimsam “principā ir izdevies garīgo pieredzi analizēt empīriski”. Kā jau minēju, šī Džeimsa grāmata nokļuva manā grāmatu grozā un tuvāko nedēļu laikā jau varēšu iedziļināties t.s. pirmavotos.

Tik tālu par Jeidena un Ņūberga darbu. Taču vēl viena piezīme – vispār par šiem autoriem un šo viņu sarakstīto darbu es pirmoreiz dzirdēju pirms kāda laika, kad RSU organizēja “Psiholoģijas dienas” un tur kādā Zoom sesijā es izdzirdēju interesantu un līdz tam nedzirdētu vārdu salikumu “neiroteoloģija” (neurotheology – angl.). Tad nu es sāku meklēt un rakties internetā, aplūkot tēmas izvērsumu un literatūru, un sapratu vienu – ehh, cik gan Latvijas informatīvā telpa ir bijusi šaura līdz šim, jo vienkārši trūkst informācijas par mūsdienu psiholoģijas pētījumu virzieniem un pieejamo literatūru, tostarp, akadēmiskajā vidē. Protams, es daudz ko arī saprotu no esošās situācijas, postpadomju ietekmes u.c. faktoriem, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz modernām zinātnes atziņām, jo mums trūkst kvalificēta personāla, nav attiecīgās akadēmiskās intereses, nav finansējuma, kas ir nepietiekams visai zinātnei kopumā un tā joprojām.

Otra grāmata, kuru es jau minēju šī bloga iesākumā, ir vairāk nekā 30 autoru kopdarbs psiholoģijas profesores K. Mārtinsones zinātniskajā redakcijā “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās”. Tajā ir aplūkotas visdažādākās garīguma mūsdienu izpratnes dimensijas, sākot ar garīguma dimensijas definēšanu metamodernajā (mūsdienu) laikmetā, garīguma transformācijām postsekulārā sabiedrībā, grēksūdzes kā katarses elementa līdz pat garīgumam kā psihopatoloģijai, garīguma viltus ceļiem, traumas pārstrādei kā garīgās pieredzes ceļam, garīgums un ķermenis un daudzām jo daudzām citām saistošām un aizraujošām tēmām.

Šīs abas grāmatas noteikti nav lasāmas ne vienā vakarā, pat ne vienā nedēļā vai mēnesī, tās ir grāmatas, kas uz zinātniskiem pamatiem palīdz veidot ikkatra mūsu paša izpratni par garīguma un personības psiholoģijas šķautnēm cilvēkos un prātos.

Viena no saistošām atziņām man nejauši uzšķīrās, kad gatavojos iesākt rakstīt šo bloga ierakstu. Tā ir atziņa no Andreja Vasiļjeva, kurš ir zināms kā datorzinātnieks, taču ir atklājis arī garīguma meklētāja ceļu, un viņš raksta šādi kādā savā publikācijā: “Joprojām meklēju atbildi uz jautājumu, ko nozīmē patiess garīgums, taču sajūtu to kā apziņas paplašināšanos ārpus konceptuālā prāta sniedzamības robežām un atvēršanos absolūtajai beznosacījuma mīlestībai.” (690. lpp.)

Vai nav izcili sacīts? Lai šie vārdi kalpo mums ikkatram kā iedvesma meklēt, tiekties un aizvien dziļāk izprast tik ļoti aizraujošās garīguma dimensijas mūsu pašu dzīvēs.

Šis raksts ir tapis ar jauno MacBook Neo

Identitātes meklējumi un iekšējā drosme: pārdomas par Toma Lanuā romānu “Kartona kastes”

Tue, 31 Mar 2026 09:53:00 +0000

Fona attēls: Photo by Heather Green on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis

"Kartona kastes", ko sarakstījis Toms Lanuā, ir literārs darbs, kas ārēji šķiet kā vienkāršs pieaugšanas stāsts, taču patiesībā tas atklāj daudz dziļāku un sarežģītāku cilvēka iekšējās pasaules slāni. Šis romāns ne tikai ataino pusaudža pieredzi, bet arī uzdod universālus jautājumus par identitāti, seksualitāti, piederību un sabiedrības ietekmi uz indivīdu.

Romāna centrā ir jaunietis, kurš piedzīvo savu emocionālo un seksuālo identitātes veidošanos. Tomēr šis process netiek attēlots kā harmonisks vai dabiski plūstošs. Gluži pretēji – tas ir sarežģīts, pretrunīgs un bieži vien sāpīgs. Varonis nepārtraukti balansē starp vēlmi būt patiesam pret sevi un bailēm no apkārtējās sabiedrības reakcijas.

Šajā ziņā darbs ļoti precīzi atspoguļo realitāti: pieaugšana nav lineārs ceļš ar skaidrām atbildēm. Tā drīzāk ir nepārtraukta šaubu un meklējumu virkne. Seksualitātes apzināšanās šeit kļūst par vienu no centrālajiem konfliktiem, kas liek varonim apšaubīt gan sevi, gan savu vietu pasaulē.

Ļoti nozīmīga romāna daļa ir sabiedriskā vide, kurā varonis dzīvo. Tā ir konservatīva, normām piesātināta un bieži vien neiecietīga pret atšķirīgo. Šī vide ne tikai ietekmē varoņa uzvedību, bet arī veido viņa iekšējo dialogu – viņš sāk skatīties uz sevi caur sabiedrības uzliktajiem rāmjiem.

Tas rada tā saukto “iekšējo cenzūru” – vēl pirms apkārtējie kaut ko pasaka, cilvēks jau pats sev nosaka robežas. Šis aspekts romānā ir īpaši nozīmīgs, jo tas parāda, ka lielākā cīņa bieži notiek nevis ar citiem, bet ar sevi.

No pieaugušo skatpunkta tas ir īpaši atpazīstami. Arī pieaugušie nereti dzīvo, pielāgojoties sociālajām gaidām, apspiežot savas vēlmes vai identitātes aspektus, kas neatbilst “normai”. Līdz ar to romāns pārsniedz jauniešu literatūras robežas un kļūst par plašāku sabiedrības spoguļattēlu.

Romānā būtisku lomu ieņem pirmā iemīlēšanās, kas nav tikai romantisks piedzīvojums, bet arī spēcīgs pašizziņas instruments. Šī pieredze atklāj varonim ne tikai viņa jūtas pret citu cilvēku, bet arī daudz dziļākas patiesības par sevi.

Pirmā mīlestība šeit tiek attēlota kā intensīva un transformējoša pieredze – tā vienlaikus sniedz prieku un rada ciešanas. Šī dualitāte ir ļoti autentiska, jo īpaši pusaudžu kontekstā, kur emocijas bieži tiek piedzīvotas maksimālā intensitātē.

Svarīgi ir tas, ka autors neidealizē šo pieredzi. Tā nav pasaka ar vienkāršu atrisinājumu, bet gan sarežģīts emocionāls process, kas atstāj ilgstošu ietekmi uz varoņa identitāti.

Literāri "Kartona kastes" izceļas ar tiešu, godīgu un emocionāli piesātinātu valodu. Autors veiksmīgi izmanto iekšējo monologu, kas ļauj lasītājam iedziļināties varoņa domās un izjūtās. Tas rada īpašu tuvības sajūtu – lasītājs nevis tikai vēro notikumus no malas, bet piedalās tajos psiholoģiskā līmenī.

Stāstījuma vienkāršība šajā gadījumā ir priekšrocība, nevis trūkums. Tā ļauj koncentrēties uz saturu un emocijām, nevis uz formālām literārām konstrukcijām. Rezultātā teksts kļūst pieejams, bet vienlaikus nezaudē savu dziļumu.

Lai gan romānā attēlotie notikumi var būt saistīti ar konkrētu laiku un vietu, tā tematika ir universāla un aktuāla arī mūsdienās. Jautājumi par seksualitāti, identitāti un pieņemšanu joprojām ir būtiski, īpaši jauniešu vidū.

No pieaugušo skatpunkta šis darbs var kalpot kā svarīgs atgādinājums par empātijas nepieciešamību. Tas liek aizdomāties par to, cik liela nozīme ir videi, kurā jaunietis aug, un cik lielā mērā sabiedrība ietekmē viņa spēju pieņemt sevi.

Manuprāt, šis romāns ir vērtīgs ne tikai kā literārs darbs, bet arī kā psiholoģisks un sociāls pētījums. Tas palīdz labāk izprast gan jauniešu pieredzi, gan plašākus cilvēka identitātes veidošanās mehānismus.

Tas nav viegls lasāmgabals emocionālā ziņā, taču tieši tas padara to nozīmīgu. Tas rosina domāt, analizēt un, iespējams, arī paskatīties uz sevi godīgāk.

"Kartona kastes" ir darbs, kas runā par drosmi būt pašam. Par drosmi pieņemt savas jūtas, pat ja tās neatbilst sabiedrības gaidām. Par drosmi dzīvot autentiski pasaulē, kur tas ne vienmēr ir viegli.

Šī grāmata ir nozīmīga gan jauniešiem, kuri vēl tikai meklē savu identitāti, gan pieaugušajiem, kuri var tajā atpazīt savas agrākās vai pat joprojām aktuālās iekšējās cīņas. Tā atgādina, ka sevis izzināšana ir process, kas nebeidzas ar pusaudža gadiem, bet turpinās visu mūžu.