Stratosfēras iekarotājs Fēlikss Baumgartners jeb Dzīve brīvajā kritienā
Foto: grāmatas vāka fragments
Fēliksa Baumgartnera slaveno lēcienu no stratosfēras jeb Zemei tuvā kosmosa 39 km augstumā 2012. gada 14. oktobrī zina ja ne visi, tad gandrīz visi. Ir pagājuši nepilni trīs gadi un mūsu acīm, sirdij un dvēselei tiek piedāvāta austrieša, četru pasaules rekordu īpašnieka sarakstītā autobiogrāfija "Debesu iekarotājs", kuru latviski izdevis Jāņa Rozes apgāds. Saku lielu paldies apgādam par šī lieliskā darba izdošanu latviešu lasītājam pieejamā mēlē un arī par to, ka šī ir viena no tām grāmatām, ko patiesi lasīju ar baudu, izgaršojot ik lappusi, jo šeitan mijās cilvēciskais ar pārcilvēcisko, vājums ar izturību, līdz kamēr tika sasniegtas it kā ne tik viegli iekarojamas virsotnes - šis lēciens no stratosfēras.
Šo autobiogrāfiju sāku lasīt, braucot autobusā, pēc tam turpināju lasīt tramvajā, nākamajā dienā piesēdu parkā un... pabeidzu lasīt šī harizmātiskā un iedvesmojošā cilvēka, šī tik cilvēcīgā, bet reizē arī tik pārcilvēciskas mērķtiecības piepildītā rekordista dzīvesgājumu, kurš, kā jau es vēstīju arī savā čivinātavas kontā, ir viens no iespaidīgākajiem un inspirējošākajiem, kā arī motivējošākajiem nepadoties, bet uzticīgi doties savu mērķu un sapņu realizēšanas virzienā, līdz kamēr tie tiek sasniegti, piepildīti, īstenoti. Tāds īsumā varētu būt apraksts par šī "Red Bull Stratos" četrkārtējā pasaules rekordista dzīvi un panākumiem, bet - tas nebūt nav viss!
Neveiksmīgās dzīves kaujas vienmēr atgriežas. Viss nepabeigtais, neizanalizētais atgriežas. Tikai kad pats ar sevi esi noslēdzis rēķinus, esi patiešām brīvs. Cilvēka prāts ir dīvaina lieta, un viņa smadzenes vēl aizvien ir lielākā mistērija uz pasaules. Ko gan tik tur notiekošais nespēj radīt: sapņus, asaras un triumfus.
Ar šādiem vārdiem noslēdzas grāmatas autobiogrāfiskā daļa pirms Fēliksa Baumgartnera mātes stāstījuma par savu dēlu un savām bailēm, un tieši šie vārdi ir kā punkts uz i, Fēliksam precīzi noraksturojot sevi - savus sapņus, savas asaras un savus sasniegtos triumfus. Viņš nebaidās būt atklāts, viņš grāmatā atklāj visas savas dvēseles sajūtas, savas bailes, savus visdziļākos dvēseles nostūrus, dziļumus, lai parādītu, ka ar jebko var tikt galā un KĀ visas šīs, jā, diezgan destruktīvās emocijas, bailes un šaubas, pārvarēt. Tas viss ir viņa ģimeniskās komandas darbs, kā arī - paša Fēliksa milzīga sevis atdošana šim pasauli mainījušajam Stratos projektam. Bez sapņiem un asarām nav iespējams nokļūt pie panākumiem!
Šajā grāmatā mēs varam iepazīt arī citādu Fēliksu Baumgartneru - puisi, kurš savu dzīvi, jā, nu no karjeras puses raugoties, sāka no automehāniķa mācekļa amata, kuldamies tuvāk saviem sapņiem par lidošanu, par lēkšanu ar izpletņiem, līdz kļūšanai par beisdžamperi un pasaules rekordistu lēcienā no stratosfēras... Tādu izaugsmi var piedzīvot tikai cilvēks, kuram ir mērķis, kuram savu sapņu piepildījums ir dzīves centrs un kurš nebaidās iet, rīkoties, cīnīties un panākt savu sapņu realizēšanu.
Fēlikss Baumgartners lasītājam nodod būtiskas dzīves mācības, kuras vajadzētu pieņemt un kurās vajadzētu ieklausīties, arī - nodot tālāk. Šīs mācības ir iegūtas praktiskā dzīves rūdījumā, tās nav "sausa teorija", tā ir sāpīga, bet svētīga prakse, kad ir iets caur asarām un sviedriem, caur psiholoģiskām bailēm, nedrošību un atteikšanos, caur riskiem, bet viss ir uzveikts un tagad mēs varam mācīties, smelties viedumu, lai pilnveidotu savas dzīves gājumu un bagātinātu nākamajām paaudzēm nododamo zināšanu bagāžu.
Domas par drošību mani ir pavadījušas visu dzīvi. Es gan vienmēr esmu bijis pārgalvīgs, taču man vienmēr arī bijusi svarīga drošība. Jau kā bērns nekad nelēcu uz galvas ūdenī, iepriekš neizpētījis, cik dziļš ir ūdens un vai tur nav lielu akmeņu. Nekad neesmu paļāvies uz laimīgu gadījumu, bet gan uz savām spējām, sagatavotību, apgūtajām zināšanām. Es apsveru riskus. Es vienmēr esmu mēģinājis mācīties no citu kļūdām. Es, tā teikt, gūstu labumu no mācību maksas, ko citi samaksājuši. Kāpēc divreiz kāpt uz viena un tā paša grābekļa? Lielā mērā tieši tāpēc es pēc 17 gadiem ekstrēmajā sportā vēl joprojām esmu sveiks un vesels.
Ļoti spēcīgi un pārdomu vērti vārdi par bailēm un to kontroli:
Bailes šai situācijā ir pastāvīgs pavadonis. Kamēr es bailes spēju kontrolēt, tās ir mans draugs - tās man liek koncentrēties un nepārtraukti uzmanīties. Ja zaudēju kontroli, tās pārvēršas panikā un līdz ar to manā nāvīgākajā ienaidniekā.
Šī grāmata ir jāizlasa, jāizbauda arī tās košais ilustrāciju ieliktnis grāmatas vidū, tikai tad ir iespēja iegūt visas tās zināšanas, to dzīves mācības bagāžu, ko Fēlikss mums kā lasītājiem vēlas atstāt, lai mēs ikviens varētu bagātināties caur viņa uzkrāto zināšanu prizmu, jo, šeit der pat kāds salīdzinājums, viņam, pat lecot nelegāli, piemēram, no Petronas Dvīņu torņiem Kualalumpurā, vienmēr ir bijis svarīgi, lai tie izstarotu zināmu cieņu pret sabiedrību un šie projekti tiktu izpildīti eleganti. Tāda arī ir šī autobiogrāfija - eleganta un ar cieņu rakstīta ikvienam. Man lasot neradās šaubas, ka Fēlikss Baumgartners arī ikdienas komunikācijā varētu būt ļoti atvērts, pozitīvs un īstenībā ļoti pazemīgs cilvēks, man ne mirkli nešķita, ka lasu ievērojama cilvēka autobiogrāfiju - tik dziļu cilvēcību tā izstaroja. Baumgartners varētu pat uzvesties snobiski, iedomīgi un justies kā karalis, bet viņš tāds nevēlas būt, viņš vēlas būt kritiska viedokļa un taisnīguma paudējs mūsdienu sabiedrībā un tādiem viņš novēl būt arī mums ikvienam. Fēliksa Baumgartnera, šī dzīves un riska menedžera mācībās patiesi ir vērts ieklausīties!
Sākas diena - vakar tu cerēji, ka tā tev atnesīs veiksmi, bet šodien tu lūkojies atpakaļ, bet tikai lai redzētu, cik tālu esi ticis. Mēs pasaulei pierādījām to, kas ilgu laiku tika uzskatīts par neiespējamu.
Mēs sev bieži uzdodam jautājumu, vai esam gājuši pa pareizo ceļu, kad toreiz pagātnē izvēlējamies iet pa kreisi, nevis pa labi. Atbilde skan: jā. Jo ir vienalga, kādu ceļu tu izvēlies. Cilvēks vienmēr izvēlēto ceļu izmanto atbilstoši sev. Ja es eju pa kreisi, cenšos šo ceļu pēc iespējas labāk izmantot un līdz ar to esmu izdarījis pareizo izvēli. Un, ja es būtu gājis pa labi, es arī būtu šo ceļu pēc iespējas labāk izmantojis un tāpēc arī tas būtu bijis vislabākais. Protams, ja es tajā ieguldu visu savu enerģiju.
Cilvēkam ir ļoti liela nepieciešamība dumpoties un tā ir jāapmierina. Tāpēc mums tik ļoti patīk par visu uztraukties. Ja katrs cilvēks vakarā sev pajautātu: kas labs ar mani šodien notika? Un, ja viņš vēl nākamajā rītā atcerētos visus šos labos notikumus, dzīve kļūtu vienkāršāka.