Halucinācijas - dziļākai cilvēka izpratnei...
Foto: grāmatas vāka fragments
Cik nu tur dziļa tā izpratne tas lai paliek filosofiem un vēl visādiem speciem, es tomēr beidzot ar šo grāmatu kaut cik necik galā tiku, savas grūtības bija, bet nu - piebeidzu! Negribu sacīt, ka šī grāmata ir no vienkāršākajām un vieglākajām lasāmām un izzinošākajām literatūrām, tomēr, tomēr... Interesanta, vienvārdsakot! Sākot šo grāmatu lasīt, es domāju, vai es vispār tikšu kaut lappusi uz priekšu, jo tēma tomēr ārkārtīgi komplicēta - halucinācijas, kas sevī ietver dažādus redzes, dzirdes, ožas pieredzējumus, kurus ir samērā grūti izskaidrot. Palasījos, ielasījos, grāmatu piebeidzu, bet tagad joprojām palieku pie uzskata, ka ja lasītāju neinteresē medicīniska tematika, tad šai grāmatai nav jēgas ķerties klāt - tā ir pilna neiroloģijas un vispārējās medicīnas terminoloģijas pārbagāta. Pat man, cilvēkam, kas ar medicīnu un veselības aprūpi it kā ir uz tu, grāmata bija izaicinājums, arī profesionālā ziņā. Tāda nu šī Olivera Saksa grāmata "Halucinācijas" ir - nepavisam ne viegli iekarojama klints, bet kas to pieveic, tas šos fenomenus saprot daudz labāk! Bet ticība pārdabiskiem redzējumiem gan var zust, grāmata ir skeptiska un zinātniski pamatota - brīdinu!
Halucinācijas ir fenomens, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par visnotaļ stigmatizējošu - ja tev ir halucinācijas, tad pēc tevis alkst tvaiķene, runājot tautas vārdiem... Un tomēr - "daudzās kultūrās halucinācijas, tāpat kā sapņus, uzskata par īpašu un privileģētu apziņas stāvokli. Cilvēki pēc tā aktīvi tiecas, izmantojot garīgās prakses, meditāciju, narkotikas vai vienatni." Kā izrādās, halucinācijas nebūt neliecina par pilnīgi aizbraukušu jumtiņu, lai kā arī negribētos domāt. Tām ir pavisam dažāds raksturs un šajā grāmatā autors, profesionāls ārsts neirologs Olivers Sakss, tās visas arī izvērtē un parāda kā pilnīgi dabisku cilvēku smadzeņu darbības produktu, ja tā varētu sacīt. Halucinācijas - tās ir "cilvēka būtības svarīga sastāvdaļa", kā autors vēsta grāmatas priekšvārdā. Zināmā mērā šiem vārdiem varu pat piekrist.
Kas tad īsti ir halucinācijas? Autors šajā grāmatā par vadmotīvu ir izvēlējies izmantot šo Viljama Džeimsa 1890. gada halucināciju definīciju, kuru tas ir sniedzis savā grāmatā "Psiholoģijas principi": "Halucinācija ir apziņas forma, kas izteikti izpaužas sajūtu līmenī kā laba un patiesa sajūta, it kā tai būtu reāls objekts. Vienkārši objekta nav, tas arī viss."
Kā jau vēstīju šī apraksta ievaddaļā, gribu grāmatas lasītājus brīdināt, ka šī grāmata var izraisīt sava veida ticības krīzi, jo, lai ne gan tieši, bet visumā noraida halucināciju pārdabisko raksturu. Tiem, kuriem ir saasināta interese par vīzijām, redzējumiem, arī - halucinācijām, šis darbs var patiešām nepatikt, jo autors halucināciju rašanos un veidošanos dažādos smadzeņu centros pavēsta auksti un bezkaislīgi, kā skeptiķis, ārsts un noraidot pilnīgi jebkādu pārdabiskas būtnes iejaukšanos halucināciju rašanās gaitā. Tiesa gan, halucinācijas tradicionālā veidā var izskaidrot medicīniski un neiroloģiski, tomēr personīgi es uzskatu, ka pastāv kaut kas ārpus mums, kurš kādam patiešām var dot halucinācijām līdzīgus redzējumus, lai apkārtējiem kaut ko vēstītu un ziņotu, bet kopumā es nevēlos ļoti oponēt autoram, jo man trūkst absolūtu pierādījumu savas pārliecības pamatošanai.
Īpaši pievērsu uzmanību grāmatas nodaļai par dzirdes halucinācijām jeb t.s. "balsīm". Kā zināms, sabiedrībā visādos formātos eksistē šīs "balsis" - vienam tās liek kaut ko nodarīt sev vai citiem, līdz pat uzbrukumiem, pašnāvībām, tomēr citiem tās šķitami liek rīkoties tā, it kā pats nezinātu, kā jārīkojas - "dod" padomu, kādu karjeru izvēlēties, ko paveikt vai no kā nevajag baidīties un izvairīties. Tad nu iedziļinājos tā no sirds šai nodaļā un secinājums ir viens: mēs, cilvēki, taču esam audiālas un komunikatīvas būtnes, mēdzam sarunāties pat ar sevi, vai ne tā? Nu tad rezultāts arīdzan ir tāds, ka mēs caur šīm balsīm dzirdam savas domas, kuras paši sev nespējam atpazīt kā savas, tā vismaz vēsta Olivers Sakss: "Daži pētnieki ir izvirzījuši viedokli, ka dzirdes halucinācijas izraisa nespēja atpazīt iekšējo runu kā savu (vai, iespējams, tās izriet no tās šķērsaktivizācijas ar dzirdes apgabaliem, tāpēc tas, ko vairums cilvēku uztver kā savas domas, iegūst "balsi")."
Tiekot tālāk grāmatas lappusēs, mani patīkami uzjautrināja autora stāstījums par viņa eksperimentiem ar dažādām apreibinošām vielām un narkotikām - LSD, meskalīnu un citām. Es, protams, laikam pēc šiem aprakstiem nekad negribētu testēt nevienu vielu. Paldies, es atturēšos, jo negribu ar runājošiem zirnekļiem sastapties, piemēram. O. Sakss stāsta: "Manu uzmanību piesaistīja zirneklis uz virtuves sienas. Kad pieliecos tuvāk, lai paskatītos uz to, zirneklis uzsauca: "Čau!" Man nepavisam nešķita savādi, ka zirneklis saka "čau" (tāpat kā Alisei nešķita savādi, ka Baltais Trusis prot runāt). Es atteicu: "Tev arī čau," - un mēs uzsākām sarunu, galvenokārt par analītiskās filosofijas tehniskajām problēmām." Tāds, lūk, rezultāts, ja saēdās sintētiskos vilkogu preparātus... Par to un vēl daudz ko citu halucinogēnu šajā grāmatā "Halucinācijas". Ja interesē nezināmais, neizprotamais, tad šī grāmata ir tieši laikā!