Pārdomām - "Atjaunoties un pilnveidoties, atgriežoties pie Avota"
Pāvests Francisks savā 2013. gada apustuliskajā pamudinājumā "Evaņģēlija prieks" (Evangelii Gaudium) mūsu visu kristiešu, it īpaši, garīdznieku, uzmanību vērš uz to, KĀ mēs nododam Evaņģēlija vēsti, skaidri norādot: "Nevajag domāt, ka Evaņģēlija vēsti vienmēr var nodot ar vieniem un tiem pašiem fiksētiem formulējumiem, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, kas izsaka absolūti nemainīgu saturu." (EG, 129) Šis apustuliskais pamudinājums, lasīts pazemības gaismā un ar patiesu sirds vēlmi atjaunoties un bagātināties Dieva kā visa mīlestības atjaunojošā un spēcinošā Avotā, ikkatram lasītājam, bet, jo īpaši garīdzniekam, dāvā ārkārtīgu pārdomu un sevis, savas dzīves un rīcības izvērtes materiālu. Vai tu, lasītāj, kristieti un/vai kolēģi mācītāj, esi gatavs šajā Ciešanu laikā atvērt sirdi plašāk, nenocietinoties ar saviem skaidriem spriedumiem par visām lietām?
Pāri darīšana otram, slēpta aiz "morāles", "likumiem", "mācības tīrības" un "baznīcas likumiem un kārtības", jāsaka, atzīstama par tādu pat negatīvu notikumu kā jebkura cita veida diskriminācija, it īpaši mūsdienu demokrātiskajā pasaules iekārtā, kādā mēs dzīvojam šeit, Eiropā. Pāvests Francisks daudzos savos darbos aizvien atgriežas pie Dieva kā Žēlsirdības, bet mēs, cilvēki, ar vieglu sirdi tiesājam tos, kuri mums rāda Dieva gaismu un Viņa nebeidzamo Žēlsirdību un Mīlestību plašākā rakursā.. Ikkatrs no mums ir aicināts uz harmoniju līdz ar apkārtējiem, apzinoties, ka Dievs pēc Sava prāta katru no mums ir radījis tādu, kādu uzskatījis par Sevis cienīgu un aicinātu būt šajā nepilnīgajā, bet aizvien uz svēttapšanu ceļojošajā pasaulē.
Pāvests Francisks savā darbā "Dieva vārds ir Žēlsirdība" raksta: "[..] arī tad, kad esmu nonācis slēgtu durvju priekšā, es vienmēr esmu meklējis kādu sīku spraudziņu, katru iespēju, lai šīs durvis pavērtu un varētu dāvāt piedošanu un žēlsirdību." Tad man ir jautājums: kādēļ mēs, kas dēvējam sevi par radības kroni, nespējam būt kaut kripatiņu tuvāki un līdzīgāki Dievam, lai piedotu un būtu iejūtīgāki pret līdzcilvēkiem? Kādēļ mēs aizmirstam, ka mūsu mūžs ir vien sīks puteklis salīdzinot ar Dieva mērogiem, ka tas beigsies drīz, ātrāk nekā mēs apjautīsim patieso dzīves esenci?
Piesaukt morāli tur, kur pats piesaucējs varbūt dzīvo ne tādos grēkos vien, ir ne tikai divkosīgi, bet pat absolūti nāvējoši mūžīgās dzīves kontekstā, kura mūs aicina uz nemitīgu pilnveidošanos mīlestībā, nevis tiesāšanā un arī Kristus mūs nav aicinājis palikt infantiliem, bet dzīvot ar pieauguša cilvēka prātu un spriestspēju, tostarp, par Dievu un Viņa darbiem spriežot, pilnā mērā lietojot savas intelektuālās spējas un dāvanas (sal. Vienkārši kristietība, K S. Lūiss). Jāsaka godīgi, mani nebeidz pārsteigt daudzu pārgudrais tonis, kritizējot teoloģiskus konceptus, kurus kritizētājs pats ne vien nesaprot, bet pat tajos nevēlas iedziļināties, apmierinoties vien ar kritiku per se. Kaut gan šeit, jāatzīst, man patīk jezuīta, doktora P. Cirša atziņa: "Jo mazāk saprasts, jo mazāk tīra un mazāk noteikta ir ticība, jo mazāk tai gaismas un prieka." (Dogmu Dievs, 13. lpp.)
Pāvests Francisks saka: "Jākontemplē Vārds, bet jākontemplē arī tauta" (EG, 154) Kurš vēl vairāk kontemplē tautu, ja ne garīdznieks, kurš atbild uz tautas ilgām pēc zināšanām un vēlmes sastapties ar Dievu caur savu sapratnes līmeni, prizmu un veidiem, kas uzrunā katru individuāli? Turpat pamudinājuma tālākajā tekstā pāvests turpina, sacīdams: "Bībeles teksta vēsts jāsaista ar cilvēcisko situāciju, ar cilvēku dzīvi, ar pieredzi, kuru Vārdam jāizgaismo, [jo] mēs cenšamies atklāt, ko Kungs vēlētos sacīt konkrētajos apstākļos." (EG, 154) Tas ir t.s. "evaņģēliskās izšķiršanas process, kurā Gara gaismā tiecamies pazīt aicinājumu, kam Dievs liek izskanēt konkrētajā vēsturiskajā situācijā: tieši tajā un caur to Dievs aicina ticīgos." (EG, 154)
Mēs ikviens, kas sevi dēvējam par kristieti, līdz ar šo pirmo pasludinājumu (kerigmu) - "Jēzus Kristus tevi mīl, Viņš ir atdevis dzīvību, lai tevi izglābtu. Viņš ir dzīvs un katru dienu ir tev blakus, lai tevi apgaismotu, stiprinātu, atbrīvotu" (EG, 164) - jo īpaši Ciešanu laikā esam aicināti apcerēt Dieva nebeidzamo žēlsirdīgo Tēva mīlestību, kuras augstākā manifestācija bija Dēla krusta nāve. Mums jāvēlas pieaugt dievišķajā mīlestībā, tādējādi palīdzot augt un pilnveidoties Dieva dzīvajai baznīcai, cilvēku draudzei šeit uz zemes, kurā "jāatklājas žēlsirdības mātišķajiem dziļumiem, kura iziet pretī daudzajiem ievainotajiem, kam tik ļoti pietrūkst uzklausīšanas, sapratnes, piedošanas un mīlestības." (Dieva vārds ir Žēlsirdība, 63. lpp.)
Teoloģiskas grāmatas ir ļoti labi lasīt, bet tās ir ar dziļu un kontemplatīvu prātu arī jāapcer, lai nebūtu jāmet akmeņi uz tiem, kuri mums atklāj plašāku ainu. Un akmeņu mešana uz praviešiem un laika zīmju izgaismotājiem un pastorālajiem kalpiem nav nekas jauns, tomēr svētais Ambrozijs kādā savā darbā ir sacījis šādi: "Tur, kur tiek dāvātas žēlastības, Kristus ir klātesošs; tad, kad tiek piemērota stingrība, ir klāt tikai Baznīcas kalpi, bet Kristus tur nav." Mēs ikviens esam aicināti nebaidīties iet, pieskarties, tvert plašākus apvāršņus, kļūt drosmīgāki, lauzt vecumvecus stereotipus un maldus...
"Jēzum ir cita loģika. Jēzus mums atklāj jaunus Dieva loģikas apvāršņus: Dievs ir mīlestība un vēlas visu cilvēku pestīšanu. Jēzus nesēžas pie galda, lai izpētītu situāciju, nekonsultējas ar ekspertiem par visiem par un pret. Viņam ir svarīgi aizsniegt un glābt tālos. Gan toreiz, gan šodien šāda loģika un šāda attieksme var šokēt, izsauc kurnēšanu tajos, kas ir pieraduši visu piemērot savām prāta konstrukcijām un savai rituālu tīrībai, bet neļauj, ka realitāte, lielāka mīlestība un augstāki standarti viņus pārsteigtu."
[Lūgšana]: Mīļais Tēvs, kura priekšā mēs nākam, atklāj un izgaismo mūsu augstprātību un izved mūs Sevis dziļākas un plašākas pazīšanas gaismā, lai mēs, atzīdami savu dzīvi kā "izbalsinātiem kapiem", tava Gara spēkā un pateicoties Viņa dāvanām, kļūtu pieņemošāki, mīlošāki un citus izprotošāki un pret citiem aizvien žēlsirdīgāki. Dārgais un žēlsirdīgais Dievs, kurš esi mūs ikvienu radījis saskaņā pats ar savu vēlmi un plānu, izgaismo mūsu dzīvē to, kāds ir mūsu aicinājums, dāvādams spēku pastāvēt tumsībā un tur, kur mūs nesaprot, dāvā mums Gara gaismas lukturi, lai mēs droši spētu iziet cauri naktij, kura mums tiek vardarbīgi uzspiesta, kavējoties atzīt mūsu ikkatra spēju ar intelekta palīdzību pašiem Tevi zināt, pazīt un Tev tuvoties. Mēs sevi visu noliekam Tavās rokās, Tēvs, lūgdami Jēzus mācīto lūgšanu: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.