DidzisKukainis.lv - Baznīca, Bībele, Teoloģija

Divas izcilas grāmatas Jaunās Derības padziļinātai izpratnei...

Fri, 17 Apr 2026 01:31:00 +0000

Foto no personīgā arhīva

Protams, teoloģiskas grāmatas nav ikdienas lasām- un studējamviela kuram katram, taču, ja ir patiesa interese iedziļināties Jaunās Derības slēptajos dārgumos, tad nekas cits neatliek, kā rakt un meklēt. Jau kopš maniem studiju laikiem, kad studēju teoloģiju Laterāna Pontifikālajā universitātē, tās filiālē Rīgā jeb RARZI, mani uzrunāja priestera, profesora Paula Kļaviņa lekcijas Jaunās Derības teoloģijā un tad arī pats iegādājos Reimonda Brauna "Ievads Jaunajā Derībā", no kuras arī priesteris Pauls mūs mācīja. Pauela "Ievads Jaunajā Derībā" manā grāmatplauktā nonāca vēlāk, kad padziļināti pievērsos pāvestības vēstures rakstīšanai. Taču uzskatu, ka šie divi dižie darbi ir pelnījuši atsevišķu ierakstu blogā un ar tiem iepazīstināšu zemāk.

Mūsdienās, kad pieejams tik plašs informācijas klāsts par Bībeli un kristietības pirmsākumiem, var būt grūti saprast, ar ko sākt nopietnāku Jaunās Derības izpēti. Meklējot uzticamus un akadēmiski pamatotus avotus, īpašu uzmanību piesaista divas plaši atzītas grāmatas, kas bieži tiek izmantotas gan studijās, gan individuālai lasīšanai. Viena no tām ir An Introduction to the New Testament, kas piedāvā padziļinātu un kritisku skatījumu uz Jaunās Derības tekstiem.

Pirms ķeros klāt Reimonda Brauna diždarbam, vispirms ielūkosimies Pauela darbā "Introducing The New Testament". Pauels ir Jaunās Derības profesors Trīsvienības Luterāņu seminārā un viņa fascinējošais darbs grāmatas formātā ir daudzu darba gadu auglis, izglītojot teologu paaudzes. Caur šo darbu autors interesantā, aizraujošā un intelektuāli bagātinošā veidā lasītājus un studentus ved cauri Jaunās Derības pasaulei. Kā ceļojumā - vēsturiski, literāri un teoloģiski pavada mūs, izzinot Jaunās Derības tapšanu, pirmsākumus, detalizēti izklāstot visus iespējamos argumentus, kādi varētu rasties studiju procesā.

Pirmkārt, īpaši jāuzsver, ka šī Pauela grāmata ir ne vien saturiski ļoti bagāta, bet tā ir arī bagātīgi ilustrēta, iespiesta uz laba krītpapīra, cietos vākos, kā enciklopēdija visam mūžam, jo Rakstus pētīt un izzināt, saprast un tajos iedziļināties - tas ir katra meklējoša cilvēka mūža darbs un aicinājums. Tādēļ dosimies šajā grāmatu ceļojumā kopā, draugi!

Marka Allana Pauela grāmata “Introducing the New Testament: A Historical, Literary, and Theological Survey” ir viens no populārākajiem ievadiem Jaunās Derības studijās. Tā piedāvā lasītājam strukturētu un pārdomātu ieskatu kristietības pamata tekstos, apvienojot akadēmisku precizitāti ar pieejamu valodu. Šī grāmata ir īpaši noderīga tiem, kuri vēlas saprast Jauno Derību ne tikai kā reliģisku tekstu, bet arī kā vēsturisku un literāru dokumentu.

Grāmatas galvenais mērķis ir palīdzēt lasītājam orientēties sarežģītajā Jaunās Derības pasaulē. Pauels sistemātiski izskaidro katras grāmatas izcelsmi, autorību, vēsturisko kontekstu un galvenās tēmas. Tas ļauj lasītājam iegūt kopainu, vienlaikus nezaudējot uzmanību detaļām, kas bieži vien ir būtiskas dziļākai izpratnei.

Viens no lielākajiem grāmatas plusiem ir tās līdzsvarotā pieeja. Autors neuzspiež vienu konkrētu interpretāciju, bet gan iepazīstina ar dažādiem akadēmiskajiem skatījumiem. Tas padara šo darbu īpaši vērtīgu studentiem un lasītājiem, kuri vēlas veidot savu viedokli, balstoties uz plašāku informācijas spektru.

Svarīga grāmatas daļa ir vēsturiskais konteksts, kurā radās Jaunās Derības teksti. Pauels palīdz izprast Romas impērijas ietekmi, jūdu reliģiskās tradīcijas un sociālos apstākļus, kas veidoja agrīnās kristietības attīstību. Šis konteksts būtiski bagātina teksta interpretāciju un ļauj to skatīt daudzdimensionāli.

Autors pievērš īpašu uzmanību evaņģēlijiem — Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa tekstiem. Viņš analizē gan to līdzības, gan atšķirības, skaidrojot, kāpēc katrs evaņģēlijs piedāvā unikālu skatījumu uz Jēzus dzīvi un mācību. Šī daļa palīdz lasītājam saprast, ka evaņģēliji nav vienkārši atkārtojumi, bet gan dažādu kopienu liecības.

Tālāk grāmatā tiek aplūkoti Apustuļu darbi, kas sniedz ieskatu agrīnās baznīcas veidošanās procesā. Pauels izceļ galvenos notikumus un personības, īpaši uzsverot misijas darbu un kristietības izplatīšanos ārpus jūdu kopienas. Tas ir būtisks posms, kas palīdz saprast kristietības globālo attīstību.

Liela uzmanība tiek pievērsta arī apustuļa Pāvila vēstulēm. Autors analizē to teoloģisko saturu, kā arī konkrētos apstākļus, kuros tās tika rakstītas. Pauels skaidro sarežģītas idejas vienkāršā valodā, padarot tās saprotamas arī tiem, kuri nav teoloģijas eksperti.

Grāmatā tiek apskatītas arī citas Jaunās Derības vēstules un Atklāsmes grāmata. Īpaši interesants ir skatījums uz simboliku un apokaliptisko literatūru, kas bieži vien lasītājiem šķiet sarežģīta. Pauels palīdz “atkodēt” šos tekstus, sniedzot vēsturiskus un literārus skaidrojumus.

Papildus saturam grāmata izceļas ar savu didaktisko struktūru. Tajā iekļauti kopsavilkumi, jautājumi pārdomām un vizuāli materiāli, kas palīdz labāk apgūt informāciju. Tas padara grāmatu ne tikai informatīvu, bet arī praktisku mācību līdzekli.

Kopumā “Introducing the New Testament” ir vērtīgs resurss ikvienam, kurš vēlas padziļināti izprast Jauno Derību. Tā apvieno zinātnisku pieeju ar saprotamu izklāstu, padarot to pieejamu gan studentiem, gan plašākai auditorijai. Šī grāmata kalpo kā stabils pamats turpmākām Bībeles studijām un kritiskai domāšanai par tās tekstiem.

"An Introduction to the New Testament", ko sarakstījis Raymond E. Brown, ir viens no nozīmīgākajiem darbiem mūsdienu Jaunās Derības pētniecībā. Šī grāmata apvieno dziļu akadēmisku analīzi ar skaidru un strukturētu izklāstu, padarot to pieejamu ne tikai teologiem, bet arī plašākai auditorijai, kas interesējas par kristīgās tradīcijas tekstu izcelsmi un nozīmi.

Darba centrā ir vēlme sniegt visaptverošu pārskatu par Jauno Derību kā vēsturisku un literāru korpusu. Autors sistemātiski analizē katru Jaunās Derības grāmatu, pievēršot uzmanību tās autorībai, datējumam, literārajai formai un teoloģiskajam vēstījumam. Šāda pieeja ļauj lasītājam ne tikai iepazīt tekstu saturu, bet arī saprast to tapšanas apstākļus.

Īpaša nozīme grāmatā ir piešķirta vēsturiskajam kontekstam. Brauns detalizēti skaidro pirmā gadsimta Vidusjūras reģiona sociālo, politisko un reliģisko vidi, kurā radās kristietība. Šis konteksts palīdz interpretēt Jaunās Derības tekstus kā dzīvus dokumentus, kas atspoguļo konkrētu kopienu pieredzi un izaicinājumus.

Autors ir pazīstams ar savu līdzsvaroto pieeju, kas cenšas savienot tradicionālo ticības perspektīvu ar kritisko akadēmisko metodi. Viņš neizvairās no sarežģītiem jautājumiem — piemēram, par tekstu autorību vai redakcijas procesiem —, bet vienlaikus respektē šo tekstu reliģisko nozīmi ticīgo kopienās.

Īpaši nozīmīga ir grāmatas sadaļa par evaņģēlijiem, kur Brauns analizē to savstarpējās attiecības un atšķirības. Viņš skaidro, kā katrs evaņģēlijs ir veidots konkrētai auditorijai un atspoguļo noteiktu teoloģisko perspektīvu. Tas palīdz lasītājam saprast, ka Jaunā Derība nav vienots, homogēns teksts, bet daudzbalsīgs liecību kopums.

Liela uzmanība tiek pievērsta arī apustuļa Pāvila darbībai un vēstulēm. Brauns analizē Pāvila teoloģiju, viņa misijas stratēģiju un ietekmi uz agrīno kristietību, vienlaikus diskutējot par to, kuras vēstules var droši piedēvēt pašam Pāvilam un kuras, iespējams, radušās vēlāk.

Grāmata izceļas arī ar metodoloģisko skaidrību. Tajā tiek iepazīstināts ar dažādām pētniecības pieejām — vēsturisko kritiku, literāro analīzi un teoloģisko interpretāciju. Tas ļauj lasītājam ne tikai apgūt saturu, bet arī izprast, kā notiek Bībeles tekstu zinātniska izpēte.

Papildus tekstam grāmata piedāvā bagātīgu palīgmateriālu klāstu — hronoloģijas, kartes un bibliogrāfijas. Šie elementi palīdz strukturēt informāciju un padara darbu īpaši noderīgu studiju procesā, vienlaikus saglabājot tā pieejamību arī individuāliem lasītājiem.

Personīgi lasot šo darbu, rodas sajūta, ka tas ne tikai informē, bet arī izaicina domāšanu. Raymond E. Brown rakstības stils mudina uzdot jautājumus un nesamierināties ar vienkāršām atbildēm. Tas var prasīt vairāk koncentrēšanās nekā vieglākas ievadgrāmatas, taču tieši šajā dziļumā slēpjas tā lielākā vērtība — lasītājs tiek aicināts kļūt par aktīvu domātāju, nevis tikai informācijas uztvērēju.

Salīdzinot ar "Introducing the New Testament", ko sarakstījis Mark Allan Powell, Brauna darbs ir akadēmiski dziļāks un detalizētāks. Pauela grāmata ir strukturētāka un vieglāk uztverama iesācējiem, ar skaidriem kopsavilkumiem un didaktiskiem elementiem, savukārt Brauns piedāvā plašāku un kritiskāku analīzi. No personīgā skatpunkta Pauela darbs var šķist kā labs sākumpunkts, kas palīdz orientēties tēmā, bet Brauns — kā nākamais solis, kas ved jau daudz dziļākā un nopietnākā izpratnē.

"The Chosen" (Izvēlētais) - kad Evaņģēlijs kļūst par dzīvu satikšanos...

Thu, 12 Mar 2026 15:04:00 +0000

Attēls no interneta resursiem

Ir darbi, kurus cilvēks vienkārši noskatās, un ir darbi, kas cilvēku uzrunā tik dziļi, ka tie kļūst par iekšēju notikumu. Seriāls The Chosen, latviski pazīstams kā “Izvēlētais”, manā dzīvē ienāca nevis kā kārtējais vizuālais stāsts, bet kā satikšanās. Kā mācītājs un teoloģijas interesents esmu pieradis analizēt, vērtēt, salīdzināt, taču šeit analīze bieži vien atkāpjas, jo sirds runā skaļāk par prātu.

Šis seriāls atklāj Jēzu Kristu nevis kā attālu, svinīgu figūru, kas pieder tikai baznīcas ikonogrāfijai, bet kā dzīvu, elpojošu Personu, kura ienāk cilvēka realitātē. Un tieši šī iemiesotā tuvība ir tas, kas mūsdienu cilvēkam tik ļoti pietrūkst – nevis ideja par Dievu, bet sastapšanās ar Viņu.

Seriāla pamats ir dziļi sakņots Evaņģēlijos – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa liecībās, kurās atklājas Kristus dzīve, vārdi un darbi. Taču šī darba veidotāji, īpaši Dallas Jenkins, ir uzdrīkstējušies darīt ko vairāk: viņi ir pievērsušies tam, kas Rakstos paliek nepateikts, bet kas neizbēgami pastāv starp rindām.

Evaņģēliji bieži ir lakoniski, tie koncentrējas uz būtisko, uz pestīšanas vēsti, bet tie neatklāj visas cilvēku ikdienas nianses, viņu sarunas, viņu iekšējos konfliktus. Un tieši šeit seriāls ienes dzīvību, ļaujot skatītājam ieraudzīt, kā šie cilvēki varēja dzīvot, just, baidīties, cerēt un meklēt.

Kad mēs lasām par muitnieku Mateju, Raksti mums sniedz faktu par viņa aicinājumu, bet seriālā, kur viņu atveido Paras Patel, mēs sastopam cilvēku, kurš ir sociāli izolēts, pārprasts un iekšēji vientuļš. Viņa sastapšanās ar Jēzu kļūst nevis par vienkāršu notikumu, bet par dziļu personisku satricinājumu, kurā žēlastība pārspēj bailes.

Līdzīgi arī Sīmanis Pēteris, kuru iemieso Shahar Isaac, netiek attēlots kā ideāls ticības varonis, bet kā cilvēks ar parādiem, ar spriedzi ģimenē, ar bailēm no varas un neziņu par nākotni. Un tieši šajā nepilnībā Jēzus viņu atrod, uzrunā un aicina.

Īpaši aizkustinošs ir Marijas Magdalēnas tēls, ko atveido Elizabeth Tabish, jo viņas stāsts kļūst par spilgtu liecību par žēlastības spēku. Viņas tumsa nav tikai metafora – tā ir realitāte, kurā ieiet gaisma, un šī pārvērtība uzrunā ikvienu, kurš jebkad juties salauzts.

Un tad ir pats Jēzus, kuru ar apbrīnojamu dziļumu un maigumu attēlo Jonathan Roumie. Viņa skatienā ir līdzjūtība, viņa balsī – miers, un viņa klātbūtnē – autoritāte, kas netiek uzspiesta, bet aicina. Šis Jēzus smaida, joko un reizē runā ar spēku, kas liek apstāties un ieklausīties.

Šī seriāla spēks slēpjas ne tikai aktierspēlē, bet arī tajā, kā tas ir radīts. Tas nav tradicionāls lielo studiju projekts, bet gan skatītāju atbalstīta iniciatīva, kas dzimusi no vēlmes padarīt Kristus vēsti pieejamu visiem. Tā ir kustība, kurā māksla kļūst par kalpošanu.

Veidotāji balstās ne tikai Rakstos, bet arī vēsturiskos pētījumos par pirmā gadsimta ebreju dzīvi, kultūru un sabiedrību, kā arī sadarbojas ar dažādu konfesiju teologiem, lai saglabātu teoloģisku līdzsvaru. Tas ļauj radīt vidi, kas šķiet ticama, pat ja ne katrs dialoga vārds ir burtiski atrodams Bībelē.

Šeit svarīgi saprast – šis seriāls nav Raksti, un tas nepretendē tos aizvietot. Tas ir māksliniecisks darbs, kas palīdz ieraudzīt Rakstu patiesību no jauna skatpunkta, ļaujot tai kļūt tuvākai un saprotamākai mūsdienu cilvēkam.

Un tomēr, neskatoties uz šo radošo interpretāciju, seriāls saglabā dziļu cieņu pret Evaņģēlija būtību. Tas nemaina Kristus vēsti, bet cenšas to izskaidrot caur cilvēku dzīves pieredzi, kas ir pazīstama arī mums.

Ne mazāk svarīgi ir tas, ka šis seriāls ir pieejams ikvienam – pilnīgi bez maksas, gan oficiālajā mājaslapā, gan lietotnē The Chosen App. Tas ir apzināts lēmums – lai vēsts par Kristu nebūtu ierobežota ar finansiāliem šķēršļiem.

Un īpašs prieks ir par to, ka šis seriāls ir pieejams latviešu valodā nevis kā mehānisks tulkojums, bet kā dzīvs, ierunāts teksts, kurā piedalās īsti cilvēki – aktieri un balss mākslinieki, kuri ar savu balsi piešķir stāstam dziļumu un tuvību. Tas nozīmē, ka skatītājs Latvijā var ne tikai saprast šo vēsti, bet arī to izjust savā valodā, savā kultūras telpā, kas ir ārkārtīgi nozīmīgi evaņģelizācijas kontekstā.

Personīgi šis seriāls man ir kļuvis par garīgu pieredzi. Esmu pieķēris sevi skatāmies naktīs, nespējot apstāties, bet ne tāpēc, ka tas būtu tikai aizraujošs sižets, bet tāpēc, ka katra sērija kļūst par aicinājumu pārdomām, lūgšanai un iekšējai sarunai ar Dievu.

Ir ainas, kurās acis piepildās ar asarām, un ir brīži, kuros jūti, ka Dievs runā nevis caur skaļiem vārdiem, bet caur klusu klātbūtni, kas aizskar sirdi.

Šis seriāls atgādina, ka Kristus vēsts nav pagātnes relikts, bet dzīva realitāte, kas joprojām spēj mainīt cilvēku dzīves. Tas parāda, ka Dievs ienāk nevis ideālā pasaulē, bet tieši mūsu nepilnībā.

Un varbūt tieši tāpēc tas tik ļoti uzrunā arī tos, kuri sevi neuzskata par ticīgiem, jo tas neuzspiež, bet aicina, nevis nosoda, bet piedāvā cerību.

“Izvēlētais” kļūst par tiltu – starp tekstu un pieredzi, starp ticību un šaubām, starp cilvēku un Dievu. Tas ir stāsts, kas ļauj uzdrošināties noticēt, ka arī šodien ir iespējama satikšanās ar Kristu.

Un, ja kaut viens cilvēks, skatoties šo seriālu, pirmo reizi patiesi sajutīs Jēzus Kristus klātbūtni, tad šis darbs jau būs piepildījis savu augstāko mērķi.

Tādēļ es aicinu – ne tikai skatīties, bet atvērt sirdi. Jo dažkārt Dievs runā tur, kur mēs to vismazāk gaidām – pat caur seriālu.

Un varbūt tieši šī būs tā vieta, kur sākas kas jauns.

Bībele kā stāsts: ko vēsta Džona Bergsmas «Bībeles pamati katoļiem»?

Sat, 07 Mar 2026 12:58:00 +0000

Grāmatas vāks: mieramtuvu.lv; fons: Photo by Artur Łuczka on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Bībele bieži tiek saukta par vienu no ietekmīgākajiem tekstiem Rietumu civilizācijas vēsturē. Taču ikviens, kurš mēģinājis to lasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei, ātri saprot, ka šis teksts nav vienkāršs. Bībele nav viena autora darbs, ne arī vienots literārs projekts. Tā drīzāk ir tekstu bibliotēka – dažādu laikmetu, tradīciju un teoloģisku perspektīvu slāņojums, kas tapis vairāk nekā tūkstoš gadu laikā. Tieši tāpēc jautājums, kā šo tekstu vispār saprast kā kopumu, ir viens no centrālajiem kristīgās interpretācijas uzdevumiem.

Kā raksta Bergsma grāmatas ievadā, Bībele nav nejauša seno tekstu kolekcija, bet stāsts par to, kā Dievs pakāpeniski veido savu “ģimeni”.

Šim jautājumam vienkāršu un pārliecinošu atbildi piedāvā amerikāņu katoļu teologs Džons Bergsma savā populārajā ievadgrāmatā "Bībeles pamati katoļiem", kas nesen pieejama arī latviski. Bergsmas piedāvājums ir elegants savā vienkāršībā: visu Bībeles stāstu var saprast kā vienu lielu naratīvu par Dieva derībām ar cilvēci. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet gandrīz pašsaprotami. Ja Bībele ir reliģisks teksts par Dieva attiecībām ar cilvēkiem, tad kāpēc gan šo attiecību vēsturi neredzēt kā vienotu stāstu?

Bergsma šo stāstu strukturē pakāpeniski. Tas sākas ar pirmatnējo derību ar Ādamu, turpinās ar Noas, Ābrahāma, Mozus un Dāvida derībām, un sasniedz savu piepildījumu ar Jaunās Derības Jēzu. Šādā skatījumā Bībeles Vecā Derība un Jaunā Derība vairs nav divas atsevišķas reliģiskas pasaules, bet gan viena nepārtraukta stāsta posmi. Teoloģiski šī ideja nav jauna; tā sakņojas kristīgajā derību teoloģijā un īpaši katoļu tradīcijā. Tomēr Bergsmas nopelns ir pedagoģisks. Viņš šo ideju izstāsta tā, lai Bībeles struktūra kļūtu saprotama pat cilvēkam, kurš līdz šim tekstā redzējis tikai fragmentāru epizožu virkni.

Tieši šeit slēpjas grāmatas galvenais spēks. Lasītājs, kurš pirmo reizi mēģina orientēties Bībeles tekstu pasaulē, iegūst skaidru karti. Sarežģītie stāsti sāk izskatīties kā daļas no lielāka naratīva. Bībele vairs nav haotiska seno tekstu kolekcija, bet drīzāk literārs un teoloģisks projekts ar skaidru virzību. Šī sajūta, ka teksts pēkšņi kļūst strukturēts un saprotams, ir viena no intelektuāli apmierinošākajām pieredzēm, ko reliģiskā literatūra var piedāvāt.

Tomēr tieši šajā brīdī rodas jautājums, kuru grāmata pati īsti neuzdod: vai Bībele patiešām ir tik vienots stāsts, kā to apraksta Bergsma? Mūsdienu Bībeles pētniecība bieži piedāvā krietni sarežģītāku ainu. Teksti, kas veido Bībeli kā veselumu, radušies dažādās kopienās un dažādos vēsturiskos apstākļos. Tajos sastopamas ne tikai teoloģiskas paralēles, bet arī spriedzes, atšķirīgas tradīcijas un dažkārt pat savstarpēji konkurējošas interpretācijas. No šī skatpunkta Bībele nav vienots romāns, bet drīzāk antoloģija, kurā dažādi autori runā savā balsī.

Bergsma šo problēmu risina nevis ar vēsturiski kritisku analīzi, bet ar teoloģisku interpretāciju. Citiem vārdiem sakot, viņš pieņem, ka Bībeles tekstu vienotība nav tikai literārs fakts, bet arī ticības perspektīva. Šādā pieejā tekstu daudzveidība tiek interpretēta kā daļa no lielāka, dievišķi vadīta stāsta. Tas ir pilnīgi leģitīms skatījums teoloģijā, taču tas nav vienīgais iespējamais skatījums uz Bībeles tekstu vēsturi.

Tāpēc "Bībeles pamati katoļiem" interesantākais aspekts, iespējams, nav pat tas, ko grāmata skaidro, bet gan tas, ko tā atstāj ārpus kadra. Tajā gandrīz neparādās modernās Bībeles kritikas jautājumi: tekstu redakcijas vēsture, dažādie avoti Pentateihā, vai diskusijas par to, kā konkrētie teksti nonāca līdz mūsdienu kanonam. No akadēmiskā skatpunkta šie jautājumi ir fundamentāli. No katehētiskā skatpunkta – tie bieži vien tikai sarežģī stāstu, kas citādi varētu būt vienkāršs un skaidrs.

Šī spriedze starp vienkāršību un sarežģītību patiesībā ir viena no interesantākajām lietām kristīgajā intelektuālajā tradīcijā. No vienas puses, teoloģija meklē vienotu jēgu tekstu daudzveidībā. No otras puses, vēsturiskā pētniecība nepārtraukti atgādina, ka šie teksti radušies konkrētos cilvēku un kopienu kontekstos. Bergsmas grāmata skaidri nostājas pirmajā pusē – un dara to ļoti pārliecinoši.

Tieši tāpēc latviskais tulkojums ir nozīmīgs. Reliģiskajā literatūrā latviešu valodā bieži dominē vai nu ļoti akadēmiski pētījumi, vai arī tīri katehētiski materiāli. Bergsmas darbs ieņem interesantu starppozīciju: tas ir pietiekami vienkāršs, lai to lasītu plašāks interesentu loks, bet vienlaikus pietiekami strukturēts, lai radītu intelektuālu interesi par Bībeles kopējo naratīvu.

Varbūt paradoksāli, bet tieši šāda grāmata var izraisīt arī kritiskāku domāšanu. Kad lasītājs pirmo reizi ierauga Bībeli kā vienotu stāstu, nākamais loģiskais solis ir jautājums: cik lielā mērā šī vienotība ir pašā tekstā un cik lielā mērā tā rodas interpretācijā? Šis jautājums nav tikai akadēmisks. Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem visā Bībeles interpretācijas vēsturē.

Šajā ziņā "Bībeles pamati katoļiem" dara tieši to, ko laba ievadgrāmata arī dara: tā nevis noslēdz diskusiju, bet atver to. Un tas, iespējams, ir lielākais kompliments, ko var izteikt jebkuram tekstam, kas mēģina izskaidrot vienu no sarežģītākajiem reliģiskajiem dokumentiem cilvēces vēsturē.

Var arī paskatīties uz "Bībeles pamati katoļiem" no citas puses. Šī grāmata faktiski demonstrē vienu no vecākajām intelektuālajām ambīcijām kristīgajā tradīcijā – vēlmi pārvērst tekstu daudzveidību vienotā stāstā. Tas ir drosmīgs projekts, jo Bībele pati par sevi nav vienkārša grāmata, bet gan vēsturiski un literāri sarežģīts tekstu kopums. Bergsma šo sarežģītību apzināti vienkāršo, lai parādītu lielo naratīvu: Dievs pakāpeniski veido savu tautu, līdz šis stāsts sasniedz kulmināciju ar Jēzu Kristu. Skeptiskāks lasītājs varētu iebilst, ka šāda vienotība ir interpretācijas konstrukcija, nevis pašsaprotama teksta īpašība. Taču varbūt tieši tas arī ir kristīgās Bībeles lasīšanas paradokss: ticība vienmēr mēģina saskatīt vienotu jēgu tur, kur vēsture atstājusi daudzslāņainu un dažkārt pat pretrunīgu tekstu mozaīku. Bergsmas grāmata šo paradoksu neatrisina, bet tā ļoti skaidri parāda, kāpēc cilvēki jau divus tūkstošus gadu turpina mēģināt to darīt.

Kā praktiski lasīt Bībeles problemātiskos pantus, nezaudējot ne patiesību, ne žēlastību

Sat, 20 Dec 2025 14:31:00 +0000

Photo by Franco David on Unsplash

Lasīt problemātiskos Rakstu pantus, piemēram, tos, kas apspriež grēkus, ētiku vai sociālās normas, ir izaicinājums, jo tie viegli tiek izmantoti kā morālas vai ideoloģiskas ieroču sistēmas. Tomēr pastāv metodiski un garīgi droši veidi, kā to darīt, saglabājot gan patiesību, gan žēlastību.

1. Konteksts ir pirmais filtrs

Vienmēr lasiet pantu kopā ar iepriekšējo un sekojošo nodaļu. Piemēram, Rom 1–3 jālasa kā vienots argumenta loks, kur Pāvils vienlaikus apraksta grēku, nosodījumu un Kristus žēlastību.

2. Identificējiet literāro un vēsturisko slāni

Pants nerunā par visiem cilvēkiem visos laikos; tas bieži apraksta konkrētu auditoriju un kultūras kontekstu. Filoloģiska un vēsturiska analīze palīdz izvairīties no vispārinājumiem un netaisnīgiem spriedumiem.

3. Meklējiet alegorisko un tipoloģisko dimensiju

Pat problemātiskie panti bieži satur tiem pāri stāvošu teoloģisku mācību. Skatieties, kā teksts attiecas uz Kristus dzīvi, Baznīcas darbību vai pestīšanas vēsturi.

4. Morāle kā iespēja, nevis ierocis

Apsveriet, ko pants māca manai dvēselei, nevis citiem. Morālais slānis ir iekšējai transformācijai, nevis ārējai apspiešanai vai tiesāšanai.

5. Anagoģija un mistika

Padomājiet par galīgajām lietām: ko pants saka par Dievu, mūžīgo dzīvi un attiecībām ar Radītāju. Kontemplatīvs skatījums palīdz pantam kļūt par spoguli, nevis par ieroci.

6. Salīdzinoša un daudzslāņaina lasīšana

Vienmēr izmantojiet vairākus slāņus vienlaikus: burtisko, literāro, vēsturisko, alegorisko, morālo, anagoģisko un mistisko. Šī hierarhija nodrošina, ka pat problemātisks pants tiek interpretēts disciplīni un godīgi.

7. Lūgšana un meditācija

Lasīšana vienmēr jāpapildina ar lectio divina pieeju: lūgšanu, meditāciju un kontemplāciju. Tas palīdz pantam darboties kā garīgajam ceļvedim, nevis ideoloģiskam instrumentam.

Šī prakse palīdz saglabāt līdzsvaru starp patiesību un žēlastību: neviens pants nav izņemts no Dieva mīlestības un pestīšanas stāsta, un lasītājs tiek aicināts skatīties uz tekstu ar pazemību, disciplīnu un atvērtu sirdi.

Kad pants kļūst par ieroci: kāpēc Bībeli nedrīkst lasīt vienā slānī...

Sat, 20 Dec 2025 14:10:00 +0000

Photo by Adrian Swancar on Unsplash

Viens no paradoksālākajiem kristīgās vēstures faktiem ir tas, ka teksts, kura centrā ir pestīšana, žēlastība un atjaunošana, tik bieži tiek izmantots kā ierocis. Pietiek izraut vienu pantu no konteksta, pasludināt to par “skaidru Dieva vārdu” un ar to sist pa konkrētu cilvēku, grupu vai sociālu parādību. Šāda prakse mūsdienās ir tik izplatīta, ka daudziem tā šķiet pašsaprotama. Taču no klasiskās kristīgās ekseģēzes viedokļa tā ir metodoloģiski kļūdaina.

Vēsturiski Baznīca nekad nav lasījusi Svētos Rakstus tik vienkāršoti.

Bībele kā daudzslāņains teksts

Gan patristiskajā, gan viduslaiku tradīcijā valdīja skaidra pārliecība: Raksti ir dziļāki par vienu nozīmi. Tie ir vienlaikus vēsturisks dokuments, literārs darbs, teoloģiska liecība, morāla pamācība un garīgs ceļš. Tieši tāpēc izveidojās daudzslāņaina lasīšanas metodoloģija, kas vēlāk tika apkopota četru, bet praksē – pat septiņu nozīmju sistēmā.

Šī pieeja nekad nedeva lasītājam tiesības izraut vienu frāzi un absolutizēt to ārpus visa pārējā teksta. Gluži pretēji – katrs slānis bija pakļauts citiem, un visi kopā kalpoja vienam mērķim: cilvēka vešanai pie sastapšanās ar Dievu, nevis citu cilvēku nosodīšanai.

Kas notiek, kad paliek tikai viens slānis

Mūsdienu publiskajā telpā Bībeli visbiežāk lasa vienā līmenī – reducētā, moralizējošā formā. Pants tiek izrauts no:

literārā konteksta,
vēsturiskās situācijas,
kanoniskās struktūras,
Kristus krusta un augšāmcelšanās centra.

Rezultāts ir paredzams: Raksti sāk runāt citā balsī, nekā tie tika rakstīti. Tie vairs neformē lasītāju, bet kalpo viņa pozīcijas nostiprināšanai. Šādā lasījumā Bībele vairs nav aicinājums uz atgriešanos, bet instruments identitāšu cīņā.

Tieši pret šo parādību asi iestājas vairāki mūsdienu Bībeles pētnieki.

Mūsdienu balsis, kas atgādina seno gudrību

Teologi kā Henri de Lubac, Brevard Childs, Richard Hays, N. T. Wright un Rowan Williams neatkarīgi viens no otra ir nonākuši pie līdzīga secinājuma: pantu izraustīšana ir nevis ticības stiprināšana, bet hermeneitiska vardarbība.

Viņi atgādina, ka:

pants bez kanona deformē vēsti,
morāle bez Kristus kļūst par likumu,
Raksti bez kontemplācijas kļūst par ideoloģiju.

Īpaši svarīgi ir tas, ka šie autori neatsakās no Rakstu autoritātes. Gluži pretēji – viņi to aizstāv, atgriežot autoritāti pašam tekstam, nevis lasītāja iepriekšējiem spriedumiem.

Bībele nav rakstīta, lai uzvarētu strīdus

Ja Jaunā Derība kaut ko konsekventi parāda, tad to, ka Raksti vispirms atmasko lasītāju, nevis viņa kaimiņu. Pāvila vēstules, kuras tik bieži tiek izmantotas kā morāli ieroči, patiesībā ir uzbūvētas tā, lai sagrautu paštaisnumu. Tieši tāpēc Romiešu vēstules pirmajai nodaļai seko otrā – ar vārdiem: “Tāpēc tu, cilvēk, kas tiesā citus, neesi attaisnojams.”

Viduslaiku lasījumā šī struktūra nebija nejaušība, bet metodoloģisks signāls: teksts jālasa tā, lai tas vispirms skar mani.

Lasīšana, kas dziedina, nevis ievaino

Daudzslāņaina Rakstu lasīšana nenozīmē relatīvismu vai “mīkstināšanu”. Tā nozīmē disciplīnu, pazemību un gatavību ļaut tekstam runāt pilnā balsī. Burtiskā nozīme netiek atcelta, bet tā tiek ievietota plašākā struktūrā, kurā galavārds nepieder apsūdzībai, bet pestīšanai.

Kad Raksti tiek lasīti šādi, tie pārstāj būt akmeņi, ko mest, un kļūst par spoguli, kas atklāj gan patiesību, gan vajadzību pēc žēlastības.

Varbūt tieši tas ir pats drošākais kritērijs, pēc kura atšķirt pareizu lasījumu no nepareiza: vai šis lasījums ved pie krusta — vai pie akmens rokā.

Benedikts XVI: autoritāte bez fundamentālisma

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga ir pāvesta Benedikta XVI (Jozefa Racingera) balss. Atšķirībā no biežā priekšstata, ka Baznīcas autoritāte automātiski nozīmē stingru, burtisku vai pat fundamentālistisku Rakstu lasīšanu, Benedikts konsekventi aizstāvēja tieši daudzslāņainu, kanonisku un teoloģiski disciplinētu ekseģēzi.

Gan savos akadēmiskajos darbos, gan pāvesta dokumentos viņš atkārtoti uzsvēra, ka Bībele nav nejaušu pantu krājums, bet vienots Dieva vārda process vēsturē, kur burtiskā nozīme ir pamats, nevis galamērķis. Apustuliskajā pamudinājumā Verbum Domini Benedikts skaidri norobežojas no fundamentālisma, norādot, ka šāda pieeja "atsakās no vēsturiskās atklāsmes rakstura" un faktiski padara tekstu par ideoloģisku instrumentu.

Benedikta hermeneitika balstās uz trim savstarpēji saistītiem principiem: Rakstu lasīšanu Baznīcas tradīcijā, kanoniskā veseluma ievērošanu un orientāciju uz Kristu kā Rakstu centru. Šādā lasījumā problemātiski vai asi panti nekad netiek nolikti lasītāja rokās kā ieroči, bet tiek ievietoti pestīšanas stāstā, kura kulminācija ir krusts un augšāmcelšanās.

Tieši šeit Benedikta pieeja saskan ar seno ekseģētisko gudrību: Rakstu autoritāte neizpaužas to brutalizēšanā, bet to pacietīgā, pazemīgā un Baznīcā iesakņotā lasīšanā. Šī autoritāte nevis atbrīvo lasītāju no atbildības, bet gan padziļina to — jo jo dziļāk teksts tiek lasīts, jo mazāk vietas paliek paštaisnumam.

Ar šo perspektīvu kļūst skaidrs, ka pareiza Rakstu lasīšana nav kompromiss starp patiesību un žēlastību. Tā ir prasība pēc abām vienlaikus.

“Interpretatio fundamentalistica recusat historicum characterem revelationis biblicae et, consequenter, ipsam incarnationis logicam.” (Benedictus XVI, Adhortatio apostolica Verbum Domini, §34)

“Fundamentālistiska interpretācija atsakās ņemt vērā Bībeles atklāsmes vēsturisko raksturu un līdz ar to arī pašu iemiesošanās loģiku.”

Šis formulējums precīzi apkopo Benedikta XVI nostāju: Rakstu lasīšana, kas ignorē vēsturi, kontekstu un kanonisko veselumu, faktiski nonāk pretrunā ar kristīgās ticības pašu centru — Dieva iemiesošanos laikā un vēsturē. Tieši tāpēc patiesa Rakstu autoritāte nav savienojama ar pantu izraustīšanu vai to izmantošanu kā morālu ieroci.

https://www.catholicherald.com/article/global/pope-benedict-dies-at-age-95/

Bībeles teksta iepazīšana, izmantojot 7 slāņu lasīšanas metodi...

Sat, 20 Dec 2025 13:41:00 +0000

Photo by Elizabeth Cho on Unsplash

Viduslaiku Bībeles ekseģēze balstījās pieņēmumā, ka Svētie Raksti nav reducējami uz vienu vienīgu nozīmes plakni. Teksts tika uzlūkots kā daudzdimensionāla realitāte, kurā vienlaikus darbojas valoda, vēsture, teoloģija, morāle un garīgā pieredze. Šāda pieeja neradās kā spekulatīva abstrakcija, bet kā metodoloģiska atbilde uz pārliecību, ka Bībele ir gan cilvēciski sarakstīts, gan dievišķi iedvesmots teksts.

Lai šo daudzslāņainību disciplinēti uztvertu, viduslaiku teologi un ekseģēti attīstīja hierarhisku lasīšanas modeli, kas praksē bieži tika formulēts kā četru, bet paplašinātā veidā — kā septiņu savstarpēji saistītu lasījuma slāņu sistēma. Šie slāņi nav alternatīvas interpretācijas, no kurām jāizvēlas viena; tie veido vienotu analītisku struktūru, kur katrs nākamais slānis balstās iepriekšējā.

Šī raksta mērķis ir sniegt konceptuālu pārskatu par šiem septiņiem lasīšanas slāņiem, lai tie kalpotu par metodoloģisku ietvaru padziļinātai konkrētu Bībeles tekstu analīzei turpmāk.

1. Burtiskais un gramatiskās nozīmes slānis (sensus litteralis / grammaticalis)

Ekseģēze vienmēr sākas ar tekstu tā tiešajā, valodiskajā nozīmē. Šajā slānī uzmanība tiek pievērsta vārdu nozīmēm oriģinālvalodās, gramatiskajai struktūrai, sintaksei un teksta semantiskajām niansēm. Viduslaiku autoritātes konsekventi uzsvēra, ka bez burtiskās nozīmes nav iespējama neviena augstāka interpretācija: tā ir pamats, uz kura balstās visa turpmākā lasīšana.

2. Retoriskais un literārais slānis (sensus rhetoricus)

Šajā līmenī teksts tiek analizēts kā literārs un komunikatīvs akts. Tiek ņemtas vērā metaforas, paralēlismi, simboliskā valoda, žanrs un argumentācijas struktūra. Retoriskais slānis palīdz saprast ne tikai to, kas tiek pateikts, bet arī to, kādā veidā un ar kādu iedarbības nolūku teksts uzrunā savu auditoriju.

3. Vēsturiskais slānis (sensus historicus)

Vēsturiskā lasīšana rekonstruē teksta rašanās situāciju: autoru, adresātus, sociālo un reliģisko kontekstu, kā arī vietu pestīšanas vēstures kopainā. Viduslaiku domāšanā šis slānis nekad netika uztverts kā pašpietiekams, tomēr tas bija būtisks, lai izvairītos no patvaļīgas vai ahistoriskas interpretācijas.

4. Alegoriskais jeb tipoloģiskais slānis (sensus allegoricus / typologicus)

Alegoriskajā slānī teksts tiek lasīts ticības perspektīvā. Vecās Derības notikumi un tēli tiek saprasti kā norādes uz Kristu, Baznīcu un pestīšanas realitāti. Šis slānis strukturē doktrinālo saturu un savieno atsevišķus Rakstu fragmentus vienotā teoloģiskā sistēmā.

5. Tropoloģiskais jeb morālais slānis (sensus tropologicus)

Morālais slānis pievēršas jautājumam par cilvēka dzīvi un rīcību. Teksts tiek interpretēts kā pamācība par tikumiem, kaislībām, iekšējo disciplīnu un praktisku dzīves virzību. Viduslaiku lasījumā šis slānis attiecās nevis tikai uz ārēju uzvedību, bet uz dvēseles formāciju kopumā.

6. Anagoģiskais slānis (sensus anagogicus)

Anagoģiskā lasīšana paceļ skatienu pāri laicīgajam un vērš to uz galīgajām lietām: mūžīgo dzīvi, Dieva valstību un radības piepildījumu. Teksts šeit funkcionē kā norāde uz realitāti, kas vēl nav pilnībā atklājusies, bet kurai visa pestīšanas vēsture ir pakārtota.

7. Mistiskais un kontemplatīvais slānis (sensus mysticus / contemplativus)

Augstākais lasīšanas līmenis nav vērsts uz jaunas informācijas iegūšanu, bet uz lasītāja transformāciju. Teksts tiek uzlūkots kā telpa, kurā cilvēks sastopas ar Dievu. Šis slānis bija cieši saistīts ar praksi, ko vēlāk dēvēja par lectio divina, kur izpratne un kontemplācija veido vienotu pieredzi.

Septiņslāņainā Bībeles lasīšanas metodoloģija atklāj viduslaiku ekseģēzes pamatprincipu: Svētie Raksti ir vienlaikus teksts, mācība, morāla vadlīnija un garīgs ceļš. Šāda pieeja necenšas vienkāršot Bībeles nozīmi, bet tieši pretēji — disciplinēti atzīst tās daudzdimensionalitāti.

Šis ievads kalpo kā metodoloģisks pamats turpmākai analīzei, kur konkrēti Bībeles teksti tiks lasīti caur visiem septiņiem slāņiem, ļaujot ieraudzīt gan to iekšējo struktūru, gan interpretācijas iespēju robežas.

Šeit došu vienu labu piemēru (par Jēkaba kāpnēm), tiesa gan, latīņu valodā, ko man palīdzēja uzģenerēt ChatGPT:

Pieminot pagrieziena punktu kristietībā: 1700 gadi kopš Nīkajas koncila

Fri, 29 Nov 2024 22:16:00 +0000

Attēls: https://ascensionglossary.com/index.php/Council_of_Nicea

Romas katoļu baznīcas galva pāvests Francisks ir paziņojis, ka 2025. gadā dosies uz mūsdienu Turcijas pilsētu Izniku, lai pieminētu un svinētu 1700 gadu jubileju 325. gadā tur notikušajam Nīkajas ekumeniskajam koncilam. Nīkaja ir šīs vietas vēsturiskais nosaukums. Nīkajas koncils, kuru sasauca tā laika imperators Konstantīns I, eklezioloģijā jeb mācībā par Baznīcu ir nozīmīgs notikums, jo definēja daudzas mūsdienās aktuālas Baznīcas dzīves lietas, tostarp, kristiešiem labi zināmo Nīkajas ticības apliecību, kā arī šajā koncilā tika pieņemti Baznīcas pārvaldes 20 kanoni, kas kļuva par vēlāko Baznīcas kanonisko likumu pamatu.

Iznikas (Nīkajas) vārti. Foto: https://www.gotobursa.com.tr/en/mekan/istanbul-gate-iznik-798/

324. gadā imperators sasauca vispārējo koncilu, kurš 325. gadā notika imperatora pilī viņa virsvadībā. Kā vēsta kristietības vēsture, Konstantīns vadīja lielo atklāšanas sapulci, kurā klātesoši bija tie, kuri bija pārdzīvojuši Lielo vajāšanu. Lai gan imperatoram bija vēlme pēc vispārējas Baznīcas sapulces, no Rietumu pasaules pārstāvju bija visai maz. Šajā koncilā tā laika Romas bīskapu Silvesteru pārstāvēja vien 2 prezbiteri jeb priesteri.

Nav daudz pierādījumu par koncila norises gaitu, līdz mūsdienām vairāk zināms ir koncila iznākums un tā pieņemtie lēmumi, jo tie ir atstājuši iespaidīgu nospiedumu kristietības un Baznīcas vēsturē.

"Ikviena dievišķa rīcība sākas no Tēva, iziet tālāk caur Dēlu un tiek pabeigta Svētajā Garā."

Nīkajas ticības apliecība. Attēls: Kristietības vēsture, 2005.

Pāvests Francisks apstiprina, ka vēlētos doties uz Nīkaju 2025. gadā:

Īsumā par Jāņa Atklāsmes grāmatu un tās satura simbolismu...

Sat, 21 Oct 2023 02:19:00 +0000

Ilustratīvs attēls, atrasts google.lv

Jāņa Atklāsmes grāmatu un tās skaidrojumus bieži vien mēģina tvert kā daudzreiz piesauktās tuvojošā pasaules gala jeb Apokalipses vēstnesi kopš senlaikiem. Taču tiem, kuri ir studējuši teoloģiju un ne tajā virspusējākā, bet gan stipri padziļinātākā līmenī, studiju laikā ir tapis daudz skaidrots par un ap šo Bībeles tekstu. Tad nu ņemot palīgā savu studiju laiku materiālus (Laterāna Pontifikālā universitāte Romā), kā arī izmantojot dažus citus palīgmateriālus un avotus, sniegšu arī sava teoloģijas un Bībeles bloga lasītājiem nelielu ieskatu šajos tekstos, kas bieži vien nevajadzīgi satrauc mazāk biblisko pasauli pārzinošos prātus. Ir pagājis teju gads, kad sāku šo ierakstu, beidzot nododu to jūsu vērtējumam.

Šajā aprakstā un ieskatā ielūkosimies, iesākumā pieskaroties nedaudz Atklāsmes grāmatas autoram - apustulim Jānim jeb, kā manos materiālos aprakstīts, "Patmosas pareģim". Kādēļ gan tāds piedēvējums? Ja ceturtajā jeb Jāņa evaņģēlijā un viņa vēstulēs nekas netiek par viņa autorību minēts, Atklāsmes grāmatā viņa autorība ir minēta vismaz četras reizes (sal. Atkl 1, 1; 4; 9; 22, 8).

No vienas puses, skaidrs, ka autoram nebija iemesla neizpaust savu vārdu, un viņš arī zināja, ka pirmie lasītāji spēs skaidri viņu noteikt. Bez tam ir zināms, ka jau 3. gadsimtā pētnieki apstrīdēja Jāņa "Apokalipses" īsto identitāti. Ērtības labad mēs arī viņu sauktu par "Patmosas pareģi", jo viņš ir saistīts ar Egejas jūras salas vārdu, kur, saskaņā ar autobiogrāfisko aprakstu, viņš bijis izsūtīts "Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ" (Atkl 1, 9). Un tieši Patmosā "Kunga dienā... pārsteigts ekstāzē" (Atkl 1, 10), Jānis redzēja grandiozu skatu, dzirdēja ārkārtējas vēstis, kuras stipri ietekmēja Baznīcas un visas Rietumeiropas kultūras vēsturi. Piemēram, no viņa grāmatas nosaukuma - Apokalipse - mūsu valodā ieviesušies vārdi "apokalipse, apokaliptisks". Lai gan neprecīzi, tie atgādina tuvojošos katastrofu.

Viens no lieliskākajiem avotiem Jaunās Derības teoloģiskajā izpratnē un tās veicināšanā ir Marka Alana Povela darbs "Introducing the New Testament: A Historical, Literary and Theological Survey" (2018, Baker Academic). Šajā rakstā es arī kādā brīdī atsaukšos uz šo darbu un minēšu arī citus avotus, kas var noderēt turpmākajiem pētījumiem un lasīšanai izziņas nolūkos.

Jāņa Atklāsmes grāmatu jāizprot uz dramatiskās septiņu Āzijas (Efezas, Smirnas, Pergamas, Tiatīras, Sardu, Filadelfijas, Laodicejas) Baznīcu pieredzes fona. Tām bija jāpārvar nopietnas grūtības. 1. gadsimta beigās - vajāšanas un arī iekšējus saspīlējumus - liecībā par Kristu. Jānis tās uzrunā, paužot pastiprinātu pastorālo jūtīgumu vajāto kristiešu vidū, kurus viņš mudina izturēt ticībā un neidentificēties ar pagānisko pasauli. Viņa nolūku uz visiem laikiem nosaka atklāsme, sākot ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos, par cilvēka vēsturisko nozīmi.

Vispirms Jāņa pamatskatījums attiecas uz Jēru, kas nokauts tomēr stāv (sal. Atkl 5, 6) un nostādīts troņa priekšā, uz kura jau sēž pats Dievs. To sakot, Jānis vēlas sākumā pateikt divas lietas: pirmā ir tā, ka, lai gan Jēzus tika vardarbīgi nogalināts, viņš nav smagi pakritis zemē, bet pradoksāli stāv ļoti droši uz savām kājām, jo ar augšāmcelšanos uzveica nāvi reiz par visām reizēm. Otra lieta ir tā, ka pats Jēzus, tieši tāpēc, ka mira un tika augšampiecelts, no tā laika pilnībā ņem dalību Tēva karaliskumā un pestīšanas varā. Šis ir pamatskatījums.

Virs šīs zemes Jēzus, Dieva Dēls, ir neaizsargāts, ievainots un miris Jērs. Tomēr viņš stāv taisni uz kājām Dieva troņa priekšā un ņem dalību dievišķajā spēkā. Viņa rokās ir pasaules vēsture. Šādi pareģis vēlas mums teikt: paļaujies uz Jēzu, nebaidies no pretestības spēkiem, no vajāšanas. Ievainotais un mirušais Jērs ir uzvarētājs. Seko Jēram Jēzum, uztici sevi Jēzum, ej viņa ceļu. Pat ja šajā pasaulē viņš ir tikai Jērs, kas parādās vājš, tieši viņš uzvar!

Viens no vissvarīgākajiem skatījumiem Atklāsmes grāmatā ir šis Jērs: viņš atver vīstokli, kas iepriekš noslēgts ar septiņiem zīmogiem, kurus neviens nebija spējīgs atlauzt vaļā. Jānis pat atspoguļots asarās, jo neatrod nevienu cienīgu atvērt vīstokli vai to izlasīt (sal. Atkl 5, 4).

Vēsture paliek neatminama, neizprotama. Neviens to nevar izlasīt. Droši vien Jāņa raudāšana tik apslēptas vēstures noslēpuma priekšā izsaka Āzijas Baznīcu samulsumu par Dieva klusumu iepretim vajāšanām, kurām tās toreiz bija pakļautas. Tas ir samulsums, kas var skaidri rādīt mūsu izbailes iepretī nopietnām grūtībām, neizpratni un ienaidu, kuru cieš arī Baznīca mūsdienās daudzās pasaules malās. Tie ir pārbaudījumi, kurus, protams, Baznīca nav pelnījusi, tāpat kā pats Jēzus nebija pelnījis savas mokas. Tomēr tās atklāj gan cilvēka ļaunumu, kad tas padodas vilinājumiem uz ļaunu, gan arī augstāku virzību pār notikumiem no Dieva puses.

Atklāsmes grāmatā atrodam dziļi zīmīgu skatījumu uz sievieti, kas dzemdē vīriešu kārtas bērnu, kā arī uz pūķi, kas jau izraidīts no debesīm lejā, bet joprojām ļoti spēcīgs. Šī sieviete simbolizē Mariju, Pestītāja Māti, bet reizē viņa simbolizē visu Baznīcu, Dieva tautu visos laikos, Baznīcu, kas visos laikmetos lielām ciešanām aizvien dzemdē Kristu. Un viņu vienmēr apdraud pūķa vara. Viņa parādās neaizsargāta un vāja. Tomēr, kamēr viņa ir apdraudēta, pūķa vajāta, viņu arī aizsargā Dieva mierinājums. Un galu galā šī sieviete uzvar. Pūķis neuzvar.

Šīs grāmatas lielais pravietojums mūsos iedveš paļāvību. Sieviete, kas cieš vēsturē, Baznīca, kas tiek vajāta, galu galā parādās kā spoža līgava, tēls jaunajai Jeruzālemei, kur vairs nebūs bēdu vai asaru, kas ir pārveidotās pasaules simbols, kas norāda uz jauno pasauli, kuras gaisma ir pats Dievs un kuras gaismeklis ir Jērs.

Tāpēc, lai gan Jāņa Atklāsmes grāmatu caurvij nemitīgas atsauksmes uz ciešanām, pārbaudījumiem un asarām - vēstures tumšo vaigu, to līdzīgi pārņem biežas slavas dziesmas, kas it kā simbolizē vēstures spožo vaigu. Piemēram, lasām tajā par lielu daudzumu, kas dzied, gandrīz saucot: "Aleluja!, jo valda Kungs, visvarenais mūsu Dievs. Priecāsimies un līksmosim, un dosim viņam godu, jo ir pienācis Jēra kāzu mielasts un viņa Līgava ir sagatavojusies." (Atkl 19, 6-7).

Šeit sastopam tipiski kristīgu paradosku, saskaņā ar kuru ciešanas nekad nav redzamas kā beidzamais vārds, bet drīzāk kā pāreja uz laimi; tiešām, pašas ciešanas jau noslēpumaini sajauktas ar prieku, kas plūst no cerības. Tieši tāpēc Jānis, Patmosas pareģis, var noslēgt savu grāmatu ar beigu vēlmi, baiļu ilgām trīsot. Viņš piesauc Kunga galīgo atnākšanu: "Nāc, Kungs Jēzu!" (Atkl 22, 20). Tā bija viena no centrālajām lūgšanām agrīnajā kristietībā, kuru sv. Pāvils iztulkoja aramiešu valodas formā: "Marana tha". Un šai lūgšanai "Nāc, mūsu Kungs!" (sal. 1Kor 16, 22) ir daudzas dimensijas.

Turpmākai lasīšanai varat ielūkoties fragmentā no minētās grāmatas "Introduction New Testament":

Book of Revelation

Šeit pieejami papildus materiāli Jaunās Derības studēšanai no šī paša autora M. A. Powell.

Attēls: google.lv

Jaunajā Derībā minētās pilsētas, mazpilsētas un ciemati...

Sun, 09 Jan 2022 17:10:00 +0000

Sv. Pāvila, apustuļa, misiju ceļojumi.

Lai rakstītu šo ierakstu un tajā aplūkotu Bībeles Jaunajā Derībā pieminētās pilsētas, mazpilsētas un ciematus, nācās iepazīties arī ar dažām publikācijām zinātniskajās datubāzēs. Jāsaka gan, ka šis ir tikai intereses rosināts vaļasprieks un savveida pašizglītošanās Jaunās Derības teoloģijā un tādējādi vien dalos ar iepazīto, saprasto un izzināto šajā pašmācības ceļā. Viena no šādām publikācijām bija Paul Ellingworth publikācija "Cities, Towns, and Villages in The New Testament" (publikācija šeit), kā arī Mark Allan Powell patiešām vērtīgā grāmata "Introducing The New Testament" (grāmata iegādājama šeit). Protams, salīdzināju arī atsauces ar Latvijas Bībeles biedrības izdoto Jauno Derību jaunajā tulkojumā (grāmata iegādājama šeit).

Atsaucoties uz zinātnisko publikāciju, jāsaka, ka ir savveida zināmas grūtības precīzi novērtēt attiecīgās apdzīvotās vietas atbilstību pilsētas, mazpilsētas vai ciemata statusam, ja mēs izejam tikai no Bībeles grieķu teksta. Kādēļ tā? Jo grieķu valodā ir tikai divi vārdi, lai apzīmētu kādu apdzīvotu vietu - polis - pilsēta (angliski - city, town) un kōmē - ciemats (angliski - village). Taču, kā mēs arī zinātniskajā publikācijā redzam, JD grieķu izdevumā biežāk ir minētas polis nekā kōmē, līdz ar to varam izdarīt secinājumus, ka tās ir lielākas apdzīvotās vietas. Taču arī šo apzīmējumu lietošana JD grieķu valodā nav viennozīmīgs, to der paturēt prātā. Tā kā šī ir tikai intereses publikācija, draugi, es šeit "neskaldīšu matus", šo piezīmi uztverat kā vienkāršu papildinošu paskaidrojumu. Vēl viena atšķirība, tiesa gan, vairāk angliski runājošās zemēs, par city uzskata pilsētu, kurā ir katedrāle, pārējās ir towns. Tādējādi es šajā publikācijā jau virsrakstā minēju pilsētas, mazpilsētas un ciematus (angliski - cities, towns and villages).

Jūdejā:

Azota - atradās pie Vidusjūras; antīkā Ashdoda, kuru apmeklēja Filips (ApD 8,40)

Betānija - netālu no Jeruzālemes, Olīvkalna pakājē; šeit bija mājas Martai, Marijai un Lācaram (Jņ 12, 1)

Bētlēme - 6 jūdzes uz dienvidiem (ap 10 km) no Jeruzālemes; Jēzus dzimšanas vieta (Mt 2, 1)

Emmausa - 7 jūdzes no Jeruzālemes (ap 11 km); vieta, kurā ejot un sarunājoties diviem mācekļiem, tiem pievienojās Jēzus (Lk 24, 13)

Gaza - netālu no Vidusjūras, uz kuru veda ceļš no Jeruzālemes (ApD 8, 26)

Jērika - vieta Jordānas ielejā, kur Jēzus atgrieza redzi aklajam ubagam Bartimejam (Mk 10, 46)

Jeruzāleme - svētā pilsēta, kurā tika noturēti visi lielākie svētki (Lk 2, 41)

Joppa, arī Jaffa - atradās pie Vidusjūras un kalpoja kā Jeruzālemes osta, šeit Pēteris pieredzēja vīziju (ApD 11, 5)

Samārijā:

Antipatris (Antipatrida) - austrumos no Šehemas; vieta, uz kuru sargi nogādāja Pāvilu pa nakti (ApD 23, 31)

Cēzareja - pie Vidusjūras, kur Pāvils teica savu aizstāvību Fēsta un Agripas priekšā (ApD 25-26)

Zihara (arī Šehema) - ielejā starp Ebalu un Gerizimu; Jēkaba akas vieta (Jņ 4, 5-6)

Galilejā:

Betsaida - ciemats pie Galilejas jūras; Pētera, Andreja un Filipa dzimtā vieta (Jņ 1, 44)

Kāna - ciemats četrās vai piecas jūdzes (ap 6-8 km) ziemeļaustrumos no Nācaretes; šeit Jēzus veica pirmo brīnumu (Jņ 2, 11)

Kapernauma - pilsēta Galilejas jūras ziemeļrietumu krastā; šeit Jēzus dzīvoja un veica daudz brīnumus (Mt 4, 13)

Horazīna - pilsēta Galilejas jūras ziemeļu krastā, pret kuru Jēzus sauca "vai!" (Mt 11, 21)

Magdala - ciemats Galilejas jūras rietumu krastā, kuru apmeklēja Jēzus (Mt 15, 39)

Naine - kalnu ciemats Nācaretes dienvidaustrumos; šeit Jēzus piecēla atraitnes dēlu (Lk 7, 11-12)

Nācarete - pilsēta starp kalniem, apmēram pusceļā starp Galilejas jūru un Vidusjūru; tiek godināta kā vieta, kur Jēzus uzauga (Lk 4, 16)

Ptolemaīda - pie Vidusjūras, uz ziemeļiem no Karmela kalna, šeit piestāja Pāvils savā ceļā uz Jeruzālemi (ApD 21, 7)

Tibērija - pilsēta Galilejas jūras rietumkrastā; šeit viesojās Jēzus (Jņ 6, 1)

Perejā:

Betānija (Bethabara) - vieta Jordānas austrumos, gandrīz pretī Jērikai; šeit Jānis (Kristītājs) kristīja (Jņ 1, 28)

Makeja (Machaeus) - atrodas Nāves jūras austrumos; vieta, kur Jānis Kristītājs bija ieslodzīts un tika nocirsta galva; nav pieminēta Bībelē.

Dekapolē:

Betsaida - Galilejas jūras ziemeļaustrumu krastā; vieta, kur Jēzus pabaroja piecus tūkstošus (Lk 9, 10-17)

Gadara (Gadarene) - pilsēta uz dienvidiem no Galilejas jūras; pēc pilsētas vārda ir radies apgabala nosaukums (Mk 5, 1)

Gergesa (Geresa, Gergesene) - neliels ciemats Galilejas jūras austrumos, Gadaras apgabalā; vieta, kur netālu tika dēmoni izdzīti, tie iebēga cūkās un cūkas iemetās jūrā (Mt 8, 28-34)

Feniķijā:

Sidona - pilsēta pie Vidusjūras, aptuveni 20 jūdzes (ap 32 km) uz ziemeļiem no Tīras; šo reģionu reizi apmeklēja Jēzus (Mk 7, 24)

Tīra - slavena sena tirdzniecības pilsēta pie Vidusjūras; kuras krastos Jēzus dziedināja sirofeniķiešu (kānaāniešu) sievietes meitu (Mt 15, 21-28)

Sīrijā:

Antiohija - pie Orontes upes, 17 jūdzes (ap 27 km) no Vidusjūras, starp Tarsu un Lībijas kalniem; pirmās misionārās Baznīcas sēdeklis (ApD 11, 19-30)

Damaska - auglīgā augsnē, starp divām upēm - Abanu un Farfaru, austrumos no Antilibānas kalniem; vieta, kurā notika apustuļa Pāvila konversija (ApD 9, 1-25)

Mazāzijā (Asia Minor):

Antiohija - pilsēta Pisidijas reģionā (Pisidijas Antiohija), austrumos no Efezas; pilsēta, kuru apmeklēja Pāvils un Barnaba (ApD 13, 14)

Derbe - pilsēta Likonijā, kuru arī apmeklēja Pāvils un Barnaba (ApD 16, 1)

Efeza - ievērojama pilsēta, atrodas jūdzi (ap 1,6 km) no Egejas jūras; šeit Pāvils ilgstoši sprediķoja (ApD 19); viena no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 2, 1)

Ikonija - 60 jūdzes (ap 96 km) uz austrumiem no Antiohijas; šeit sludināja Pāvils un Barnaba (ApD 14, 1-5)

Lāodikeja - Frīģijas galvaspilsēta un viena no Baznīcas sēdekļiem, kurai tika nosūtīta vēsts no Jāņa (Atkl 3, 14)

Listras - netālu no Derbes, arī apciemoja Pāvils un Barnaba un šeit sastaptie uzskatīja, ka šie misionāri ir dievi (ApD 14, 8-12); Timoteja mājas (ApD 16, 1)

Milēta - Efezas ostas pilsēta, kur Pāvils saņēma atvadu veltījumu (ApD 20, 17-38)

Mīra - svarīga Līkijas pilsēta, šeit Pāvils nomainīja kuģus savā ceļojumā uz Romu (ApD 27, 5)

Patara - Līkijas ostas pilsēta, šeit Pāvils iesēdās kuģī uz Feniķiju (ApD 21, 1)

Perga - Pamfīlijas pilsēta, apmeklēja Pāvils ar Barnabu, šeit viņus pameta Marks (ApD 13, 13)

Pergama - Mizijas pilsēta, vieta vienai no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 2, 12)

Filadelfija - pilsēta uz Līdijas robežas; viena no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 3, 7)

Sarda - ievērojama Līdijas pilsēta, viena no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 3, 1)

Smirna - pie Egejas jūras, 40 jūdzes (ap 64 km) uz ziemeļiem no Efezas, viena no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 2, 8)

Tarsa - pilsēta Kilikijā; apustuļa Pāvila dzimtā pilsēta (ApD 9, 11)

Tiatīra - Līdijas pilsēta; viena no septiņām draudzēm Āzijā (Atkl 2, 18)

Troja - antikā Trojas pilsēta, pie Egejas jūras, kur Pāvils vīzijā saņēma aicinājumu doties uz Maķedoniju (ApD 16, 8-10)

Maķedonijā:

Amfipole - 33 jūdzes (ap 53 km) no Filipiem un 3 jūdzes (ap 4,8 km) no Egejas jūras; apmeklēja Pāvils (ApD 17, 1)

Apolonija - pilsēta 30 jūdžu (ap 48 km) attālumā no Amfipoles; šeit Pāvils uzturējās vienu dienu (ApD 17, 1)

Beroja - maza pilsēta Olimpa kalna austrumu pusē; šeit Pāvils sludināja un cilvēki pārbaudīja Rakstos, vai viņa sludināšana saskan ar tiem (ApD 17, 10-13)

Filipi - plaukstoša pilsēta deviņas jūdzes no Egejas jūras (ap 14,5 km), tiek uzskatīts, ka šeit pirmoreiz sākts sludināt Evaņģēliju eiropiešiem (ApD 16, 12-40)

Tesalonīke - svarīgs tirdzniecības centrs, pašā Termas līča augšdaļā; šeit Pāvila sludināšana izraisīja nemierus (ApD 17, 1-9)

Grieķijā:

Atēnas - viena no slavenākajām pilsētām pasaules vēsturē, atrodas 5 jūdzes (ap 8 km) ziemeļaustrumos no Egīnas līča; sēdeklis grieķu izglītībai un mācīšanās tradīcijām, pilsēta, kurā Pāvils ieguva vienu no savām zināšanām, par filozofiju (ApD 17, 15-34)

Korinta - ievērojama pilsēta 40 jūdzes uz rietumiem no Atēnām (ap 64 km), šeit Pāvils sludināja. Ievērojamas senbaznīcas atrašanās pilsēta (ApD 18: 1-18)

Salās un Itālijā:

Labā osta (Fair Havens) - Krētas salas osta; osta, kurā tika noenkurots kuģis, ar kuru Pāvils devās misijas ceļojumā (ApD 27, 8)

Mitilēne - vieta Lesbas salā, Egejas jūrā, kur Pāvila kuģis piestāja un noenkurojās uz nakti (ApD 20, 14)

Pafa - Kipras rietumkrastā; apmeklēja Pāvils un Barnaba (ApD 13, 6)

Salamīna - Kipras austrumkrastā; apmeklēja Pāvils un Barnaba (ApD 13, 5)

Sirakūzas - ievērojama Sicīlijas austrumkrasta pilsēta; šeit Pāvils piestāja sava ceļojuma uz Romu laikā (ApD 28, 12)

Apija forums - ciemats uz Apija ceļa, 43 jūdzes no Romas (ap 69 km); šeit kristieši sastapa Pāvilu (ApD 28, 15)

Puteolas - Itālijas vadošā osta, kur Pāvils izkāpa krastā (ApD 28, 13)

Rēgija - pilsēta Itālijas dienvidos, kur Pāvils bija piestājis sava ceļojuma laikā (ApD 28, 13)

Roma - Itālijas lieliskā pilsēta, Romas impērijas galvaspilsēta, kur Pāvils tika nodots Cēzaram tiesāšanai (ApD 28, 16), šeit arī Pāvils piedzīvoja savu nāvi.

Trīs tavernas - vieta 11 jūdžu attālumā no Romas (ap 17 km), kur cita kristiešu grupa sastapa Pāvilu (ApD 28, 15)

Apustulis Pāvils Romā

Vēstures hronoloģija kristīgās pasaules un pāvestības kontekstā...

Mon, 06 Sep 2021 17:57:00 +0000

Krustneši. Attēls: History Today, google.lv

Pasaulē kristietības ienākšana un sludināšanas attīstība ir nesusi dažāda veida pienesumu - ne vienmēr mierīgi, dažbrīd tā ir bijusi visai lielu satricinājumu apņemta, bet mēs pat laiku skaitām no brīža, kad Jēzus nāca šajā pasaulē, līdz ar to kristietības sniegums vēstures gaitā noteikti nav pārvērtējams, bet ar pazemību ir jāizgaismo arī mums netīkamās lietas. Šajā ierakstā hronoloģiskā kārtībā būs iespēja iepazīties ar galvenajiem notikumiem kristīgās pasaules un pāvestības kontekstā.

Gadskaitļi	Būtiskākais vēstures notikums
apm. 6. gads p.m.ē. - 30. gads m.ē.	Jēzus Kristus dzīve un kalpošana
apm. 4. gads p.m.ē.	Pētera (Sīmaņa) piedzimšana
apm. 28. gads m.ē.	Pēteris satiek Jēzu
apm. 30. līdz 100. gads m.ē.	Apustuļu laikmets, laiks, kad vēl ir dzīvi apustuļi, kuri bija kopā ar Jēzu
42. - 67. gads m.ē.	Gadskaitļi, kas tiek pierakstīti apustulim Pēterim kā pirmajam pāvestam, tomēr vēsturnieki par datu precizitāti šaubās
64. - 67. gads m.ē.	Šajā periodā kādā brīdī notika Pētera krustā sišana
100. - 325. gads	Pirms-Nīkajas periods
apm. 150	Avoti vēsta par "monarhiskajiem bīskapiem", kuri bija nozīmīgas personības pilsētu pārvaldīšanā tā laika romiešu pasaulē
180 - 284	3. gadsimta krīze: civilie kari un pēctecības krīzes, barbari iekaro robežas, ārkārtīgi pieaug inflācija, notiek sistemātiskas kristiešu vajāšanas un nogalināšanas
284 - 600	Pasaule piedzīvo vēlo antīko laikmetu; kristīgā kultūra sāk kļūt dominējoša
306 - 337	Imperatora Konstantīna valdīšanas laikmets
313	Konstantīns izdod Milānas ediktu, ar kuru kristietību pasludina par legālu
325	Pirmais Nīkajas koncils
343	Serdikas koncils izdod dekrētu, ka netaisnīgas apsūdzības pret bīskapiem ir jānosūta izskatīšanai uz Romu
381	Pirmais Konstantinopoles koncils
410	Pāvests Inocents I kalpo Romā pēc tās ieņemšanas, ko veica goti
451	Halkēdonas koncils
452	Pāvests Leons I pārliecina huņņu vadoni Atilu neieņemt Romu
455	Pāvests Leons I pārliecina vandāļu vadoni Gaizeriku neieņemt Romu
484 - 519	Akaciāņu shizma
535 - 555	Gotu kari Itālijā
553	Piektais ekumēniskais koncils Konstantinopolē
600 - 900	Agrīno viduslaiku periods
751	Pipīns III kļūst par franku karali
773	Pipīna dēls, Kārlis Lielais (Charlemagne) uzveic lombardiešu karali Dezidēriju un paņem sev lombardiešu kroni
787	Otrais Nīkajas koncils
800	Pāvests Leons III kronē Kārli Lielo par Romas imperatoru
900 - 1300	Eiropas viduslaiku "zelta laikmets"
apm. 900 - 950	Romā dominē Teofilakta un Teodoras dzimta
apm. 975 - 1025	Pāvestībā dominē ietekmīgas romiešu vai centrālās Itālijas ģimenes
1046	Imperators Henrijs III atceļ trīs karojošos pāvesta troņa pretendentus un ieceļ par pāvestu savu izvēli
1058	Līdz ar Henrija III nāvi, romieši saceļas pret reformām un par pāvestu tiek ievēlēts Nikolajs II
1075 - 1122	Investitūru strīdi
1077	Karalis Henrijs IV lūdz piedošanu un absolūciju no pāvesta Gregora VII (Kanosas scēna)
1078	Pāvests Gregors VII formāli nosoda laju investitūru
1095 - 1101	Pirmie Krusta kari, kurus izsludināja pāvests Urbāns II Klermonas sinodē
1122	Vormsas konkordāts, ar kuru būtiski tika atdalīta garīdznieka garīgā kalpošana no viņa kā valdniekam pakļauta vasaļa pozīcijas
1130	Cīņas par varu starp pāvestības amata kandidātiem, kuras spēcināja ietekmīgās Pjērleoni un Frandžipani dzimtas
1140	Kanonisko tiesību kodeksa Concordantia Discordantium Canonum izdošana (šo dokumentu vēsturnieki pazīst arī kā Graciāna Decretum)
1145 - 1147	Otrie krusta kari, kurus garīgi iedvesmoja Bernārs no Klervo
1159 - 1180	Pāvestības shizma, balstīta spriedzē starp pāvestiem un Vācijas ķeizariem
1176	Lombardiešu līgas spēki sakauj Frederika Barbarossas spēkus Leņjāno
1177	Venēcijas miers; Vācijas ķeizars un Romas imperators Frederiks Barbarossa noslēdz mierizlīgumu ar pāvestu Aleksandru III
1179	Pāvests Aleksandrs III un Laterāna koncils izdod dekrētu, ka pāvestiem jātiek ievēlētiem pēc sanior pars principiem ("gudrākās daļas"), resp., ar divu trešdaļu vairākumu
1188 - 1192	Trešie Krusta kari, kuriem pamatotu iemeslu deva Ēģiptes sultāns, kurš iekaroja Jeruzālemi
1192	Sencijs Savelli, camerarius, uzraksta Liber Censuum, sarakstu ar apkopotiem visiem pāvestības ieņēmumiem pāvestības varas gados
1204	Ceturtie Krusta kari, kad pāvesta Inocenta III laikā tiek iekarota Konstantinopole un uz īsu brīdi pāvests bija valdnieks gan Austrumu, gan Rietumu pasaulē
1212	Pāvests Inocents III ieceļ Frederiku II Vācijas ķeizara tronī
1214	Bīskaps Alberts atbrīvojas no pakļautības Brēmenei un turpmāk Rīgas arhidiecēze bija pakļauta tieši Romai
1215	Pāvesta Inocenta III Ceturtais Laterāna koncils noformē dekrētu Clericis laicos, aizliedzot iekasēt/pieprasīt nodokļus no klēra pārstāvjiem
1217	Piektie Krusta kari, Frīdriha II vadībā, iekļaujot kauju pie Damjetas, kas bija ēģiptiešu osta
1228 - 1239	Sestie Krusta kari
1249 - 1252	Septītie Krusta kari
1270	Astotie Krusta kari
1297	Pāvests Bonifācijs VIII atļauj iekasēt nodokļus no klēra "tikai ārkārtas gadījumos"
1300 - 1600	Renesanses periods viduslaiku vēsturē; reliģiskā reformācija
1305 - 1378	Aviņjonas pāvestība
1337 - 1453	Simtgadu karš
1378 - 1417	Lielā shizma
1414 - 1418	Konstances koncils, kurā izbeidza Lielo shizmu
1438	Franču valdnieki pieprasa noslēgt konkordātu (līgumu ar Romu), kas nozīmē nodokļu ieņēmumu samazināšanos Romai, kā arī samazina pāvesta tiesības uz iecelšanām amatos un tikai dažas iespējas pārsūdzēt lēmumus pie pāvesta
1448	Vācu valdnieki pieprasa noslēgt konkordātu (līgumu ar Romu), kas nozīmē nodokļu ieņēmumu samazināšanos Romai, kā arī samazina pāvesta tiesības uz iecelšanām amatos un tikai dažas iespējas pārsūdzēt lēmumus pie pāvesta
1453	Konstantinopoles krišana
1454 - 1494	Lodi miers
1506	Pāvests Jūlijs II izdod bullu (dekrētu) Cum tam divino, ar kuru aizliedz jebkādu pāvesta izvēli aptraipīt ar simonijas grēku
1509	Erasms uzraksta savu darbu "In Praise of Folly", kā apsūdzības vēstījumu par tā laika Baznīcu
1512	Franču iespaidotais Pizas koncils, kurā mēģina atjaunot Haec Sancta (Konstances koncila dekrētu par pāvestu virs konciliem vai koncilu pāri pāvestiem) un Frequens (par Konstances koncilā pieņemto normu/noteikumu, ka pāvestiem koncili jāsasauc regulāri)
1512 - 1518	Piektais Laterāna koncils, kurš mēģināja atjaunot Unam Sanctam dekrēta darbību, kuru sevī iedvesmoja Pizas koncils
1517	Erasms uzraksta Julius Exclusus, citu apsūdzību par tālaika Baznīcu
1517	Mārtiņš Luters publicē savas 95 tēzes, piestiprinot tās pie Virtenbergas baznīcas durvīm
1520	Pāvests Leons X izdod bullu Exsurge Domini, Mārtiņa Lutera mācību nosodot 41 specifiskā punktā
1524	Sv. Kajetāns un Džovanni Pjetro Karaffa (vēlākais pāvests Pāvils IV) dibina priesteru Teatīņu ordeni, īpaši fokusējoties uz Baznīcas reformēšanu
1525	Spānijas Kārlis V sakauj Francijas Franci I netālu no Pāvijas un panāk 8 dienu Romas aplenkumu
1530	Pāvests Klements VII kronē Kārli V par Romas imperatoru; šī ir pēdējā reize, kad Romas pāvests kronē Svētās Romas impērijas imperatoru
1534	Tiek izdots Pārākuma akts, kurš pasludina Anglijas karali Henriju VIII par Anglijas Baznīcas galvu; taču viņš nekrīt apskāvienos ar protestantu teoloģiju
1534	Lojolas Ignācijs dibina Jēzus Sadraudzību (Jezuītu ordeni)
1536	Pie pāvesta Pāvila III tiek nodibināta komisija, kas strādā ar Baznīcai nepieciešamajām reformām un to idejām
1542	Tiek atjaunota Romas inkvizīcijas darbība zem kardināla Karaffas vadības
1545 - 1563	Trentas koncils apstiprina tradicionālo katolisko mācību un nosaka, kādas reformas nepieciešams Baznīcā veikt
1548	Tiek dibināta "Vissvētākās Trīsvienības sadraudzība", kuras dibinātājs ir par "Romas apustuli" dēvētais Filips Neri un kas paredzēta rūpēm par svētceļniekiem un slimajiem
1555	Augsburgas miers; pirmais paraugs reliģiskajai tolerancei Eiropā
1570	Pāvests Pijs V ekskomunicē protestantisko Anglijas karalieni Elizabeti I
1582	Pāvests Gregors XIII veic kalendāra reformas un ievieš Gregorisko kalendāru
1600 - 1700	Baroka ēra
1618 - 1648	Trīsdesmitgadu karš starp katoliskajiem Hābsburgiem un protestantu spēkiem Vācijā
1633	Pāvests Urbāns VIII nosoda Galileo Galileja rakstus un piespriež viņam ieslodzījumu
1700	Spānijas pēctecības karš
1700 - 1800	Apgaismības laikmets
1789 - 1799	Lielā Franču revolūcija
1815	Vīnes kongress
1860	Pāvests Pijs IX zaudē Pāvesta valsti
1864	Pāvests Pijs IX publicē savu Syllabus, kurā nosoda "progesu, liberālismu un moderno civilizāciju" kā draudīgas tradīcijas
1869	Tiek atklāts Pirmais Vatikāna koncils, kurā piedalās vairāk nekā 700 bīskapu un šis ir visas Baznīcas vēsturē lielākais koncils
1870	Pirmais Vatikāna kocils pieņem Dei Filius, dekrētu par ticību, kas apstiprina pāvesta mācīto pāvesta Pija IX Syllabus, kas izdots 1864 un Pastor Aeternus, definējot pāvesta nekļūdīgumu un ieceļot pāvestu vispārējā pārvaldnieka amatā
1870	Pāvests Pijs IX pazaudē spiests atsacīties no Romas
1900 - mūsdienas	Baznīca mūsdienu laimetā
1908	Tiek ekskomunicēts franču teologs Alfrēds Luizī (Alfred Loisy)
1914 - 1918	Pirmais Pasaules karš
1920	Pāvests Benedikts XV par svēto kanonizē Žannu d'Arku, kas kalpo kā atmaksa Francijai par par palīdzību Itālijai tikt pasargātai no Pirmā pasaules kara
1929	Laterāna līgumi Pāvesta valsts robežas ierobežo līdz ar Vatikāna pilsētu, tādējādi novietojot pāvesta politisko vadīšanu uz pilnīgi jaunām sliedēm
1933	Pāvests Pijs XI noslēdz neviennozīmīgi vērtētu konkordātu ar nacistisko Vāciju
1939 - 1945	Otrais Pasaules karš
1942	Vatikāns uzsāk diplomātiskās attiecības ar Japānu
1960	Pāvests Jānis XXIII izveido sekretariātu kristiešu vienotības veicināšanai
1961	Pāvests Jānis XXIII nosūta sūtņus uz Pasaules Baznīcu padomes tikšanos Deli, Indijā
1962 - 1965	Otrais Vatikāna koncils
1963	Pāvests Pāvils VI apstiprina pētniecisko komisiju mākslīgās kontracepcijas lietošanas izpētei, kuras lietošana vēlāk tiek aizliegta no Baznīcas
1964	Pāvests Pāvils VI pauž savas intereses par Āzijas katoliskajiem kristiešiem, ierodoties Euharistiskajā kongresā Bombejā
1965	Pāvests Pāvils VI uzrunā Apvienoto Nāciju organizāciju, aicinot izbeigt karošanu
1965	Pāvests Pāvils VI un pareizsticīgo patriarhs Atenagors I izdod kopīgu paziņojumu, nožēlojot abpusējo ekskomunikāciju 1054. gadā
1988	Pāvests Jānis Pāvils II izdod apustul;isko konstitūciju Pastor Bonus
1994	Pāvests Jānis Pāvils II tiek pasludināts par žurnāla Time Gada cilvēku
1996	Pāvests Jānis Pāvils II veic izmaiņas pāvesta ievēlēšanas procedūrās
2005	Pāvests Jānis Pāvils II nomirst. Par pāvestu ievēl Jozefu Racingeru, vācu kardinālu, kurš pieņem Benedikta XVI vārdu
2013	Pāvests Benedikts XVI paziņo par atkāpšanos no pāvesta amata un kļūst par emeritēto pāvestu. Pāvesta vēlēšanās uzvaru gūst argentīniešu kardināls Horhe Mario Bergoljo, kas pieņem Franciska vārdu
2022. 08.09.	Nomirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Anglijas Baznīcas galva.
2022. 31.12.	Uz Tēva mājām tiek aizsaukts emeritētais pāvests Benedikts XVI.
2025. 21.04.	Tēva mājās atgriežas pāvests Francisks. Aizsākas jauna konklāva plānošana.
2025. 07.05.	Sākas konklāvs Vatikānā, kurā ievēlēs pāvesta Franciska pēcteci.
2025. 08.05.	Par 267. pāvestu tiek ievēlēts amerikāņu kardināls Roberts Francisks Prevosts, kurš pieņem Leona XIV vārdu.