Apsīšu Jēkabs. Bagāti radi | Svešos ļaudīs
Kolāža: Didzis Kukainis
Kopš pamatskolas un vidusskolas laikiem nebiju tā 'pa īstam' lasījis kaut ko no latviešu klasikas darbiem. Jā, Apsīšu Jēkabs, īstajā vārdā - Jānis Jaunzemis, šķiet, ka ir ieskaitāmi klasiķu skaitā, tādēļ, kad tika izdota šī grāmata ar diviem nelieliem stāstiem "Bagāti radi" un "Svešos ļaudīs", es, lai atsvaidzinātu savas latviešu literatūras izjūtas, nedaudz iejustos valodā, kas ir drusku 'nemūsdienīga', kā arī lai izjustu latviešu literatūras dižgara spēju ārkārtīgi tēlaini aprakstīt kā dabu, tā notikumus un norises, apņēmos izlasīt šo darbu un kaut ko drusku par to pavēstīt. Protams, jau no iesākuma zināju, ka tikai labu...
"Mīlējiet, mīlējiet! Esiet brāļi!" Tā noslēdzas 1886. gadā uzrakstītais stāsts "Bagāti radi". Tas ir, tūliņ pēc Andra tēva bērēm... Protams, sižetā, bet šeit parādās arī vēl kas - šajā stāstā autors savijis savu bērnu dienu redzējumu ar kādas kalpu ģimenes gaitu norisēm, tādējādi ievezdams lasītāju apburošas realitātes pilnā pasaulē, kāda tā valodiski atspoguļota šajā stāstā. Apsīšu Jēkabs, visu mūžu palikdams uzticīgs kristīgajām pamatvērtībām, tās visādi atspoguļojis un aizstāvējis arī šajā stāstā, kā arī otrā grāmatā publicētajā stāstā.
No vienas puses, raugoties ar mūsdienīgu skatu, visādi glorificējis trūcīgumu un ciešanas, kas mūsdienās līdzjūtību un izpratni vien spēj izsaukt absolūti ar reālo dzīvi nedraudzīgos kristiešu fundamentālistos, tomēr mans personīgais fokuss jau no paša iesākuma bija uz ko citu - uz valodas tēlainību un gleznainajiem dabas un jā, valodiski bagātajiem sadzīves ainu aprakstiem. Tos tad es arī tvēru visā iespējamībā un man lasīšanas gaitā galvā veidojās filma, tik reāls un valodiski gleznains tēlojums ir ietverts stāstā. Tādēļ šo grāmatu, šos divus nelielos stāstus iesaku lasīt savas tēlainās domāšanas un valodas gleznainības tveršanai un attīstīšanai.
Ieklausieties kaut vai tikai šajā nelielajā dabas katedrāles aprakstā:
"Brīnumi man lieli par robotām egļu galotnēm, no kurām daža sniedzas pāri par visu gāršu. Un brīnodamies es jautāju Andra tēvam: "Vai tā, Andra tēvs, nav baznīca?" Bet Andra tēvs atbild: "Nē, dēliņ, tā tik egle." Atkal skatos uz citu virsotni un prasu Andra tēvam: "Bet vai tā te nav baznīca?" Un Andra tēvs pasmejas un saka: "Te, dēļiņ, nav nevienas baznīcas, te viss ir tik mežs, mežs vien." Bet, lai arī viss ir tik mežs vien, tomēr man patīk galotnes iztēlot par baznīcu torņiem, iztēlot visu gāršu par baznīcu. Un cik savāda, cik brīnišķa šī plašā baznīca! Te lūdzējiem nekad netrūktu vietas, te visur tik svēts klusums un plaša svabadība! Klusa tiešām šī baznīca, dziedātāji jau visi gājuši pie dusas, nav ne mazākā trokšņa, ne lēnākās vēsmiņas; tik slaikie, tumšzaļie torņi, vakarblāzmas applūdināti, sniedzas rāmi un slaiki gaisā... Pār upi jau sāk celties migla, izlocījusies tādos pašos līkumos kā pati upe. Lieli tauriņi, kā dusas meklēdami, laižas pa stiebriem un grīsli..."
Stāsta "Bagāti radi" centrā ir krietnais, pazemīgais kalpavīrs Andra tēvs. Dzimis saimnieka dēls, viņš tomēr visu mūžu spiests iet kalpa gaitās, jo apņēmis radiem netīkamu sievu. Par savu likteni viņš nekurn, vienīgi nomāc doma, ka vecumdienās sagaidāma bada maize. Viena cerība viņam gan ir - bagātie radi. Jā, tā nu tiesa, šī stāsta centrā nudien ir Andra tēvs un viņa gaitas, arī vecumdienās nonākšana pagasta nabagmājā, kur viņš pieticīgi dzīvo savu dzīvi, līdz viņš dodas taisaulē... Tad nu gan uz bērēm 'salasās' visi radi, iztaisās cik nu spēdami, uzrīko vecajam Avotiņam jeb Andra tēvam tādas gruntīgas bēres. Par šo 'dīvainību', kad dzīvam būdamam, Andra tēvam ne kumosiņa teju neatvēlēja, bet nomirušam sarīkodami greznumgreznas bēres, autors arī saka aizvien pārdomāšanas vērtus vārdus:
"Brīnišķā pasaule! Cik savādi tā dara! Mirušu tā dažreiz nezin kā būtu godājusi, nezin kā slavējusi, bet dzīvam tā nevēlēja ne maizes garoziņas, ne ūdens piliena. Lai slāpst, lai mirst badu, lai cieš kaunu un pazemošanu, - viņas cietā sirds par to neiežēlojās. Bet, kad nu šis pats mocītais, vārdzinātais mūžu nobeidzis, tad viņa klāt ar savu godu, ar savu slavu un kaisa to uz cietēja kapa pilnām, šķiedīgām rokām."
Otrs grāmatā iekļautais stāsts "Svešos ļaudīs" "ieved lasītāju vientuļajos, meža dziļumā iekoptajos Dumbrājos, kur saimnieko dievbijīgā Grīvgaļa dēls. Viņš izraidīts no tēva mājām, jo, tāpat kā iepriekšējā stāsta varonis, izvēlējies sievu pretēji tēva gribai. Autors, būdams patriarhālo tikumu aizstāvis, rāda, ka dēls, kas neklausa tēvu, nevar būt laimīgs." Tā par stāstu vēsta grāmatas 'aizmugurīte' un tas visnotaļ atbilst stāsta līnijai.
Tādam lasītājam, kuram kristietība 'uzdzen zosādu', šis stāsts varētu patikt mazāk nekā iepriekšējais, tomēr šī stāsta ievads un tikšana līdz vecā Grīvgaļa dēla saimei' varētu vēl būt gana labā, jo mums iztēlo gleznainu dabu, kurā esam aicināti doties kopā ar autoru, līdz kamēr tiekam līdz Dumbrāju saimes galdam, kur tiekam 'mieloti' un pirmoreiz ieejam kristīgā garā audzināta saimniekdēla mājās.
Protams, stāstam viscaur vijās tēma par kristīgo tuvākmīlestību un arī ciešanu brīži, piemēram, kad nomirst mazā Māritiņa, tomēr manā ieskatā, tieši šīs ciešanas satuvināja jaunos ar veco Grīvgali. Te īstenībā velkamas paralēles ar pazudušā dēla atgriešanās stāstu no Bībeles, kuru autors arī piemin un apraksta, minot šīs paralēles. Šajā stāstā vairākās vietās parādās ikviena cilvēka un kristieša dzīvē nozīmīgi Bībeles vārdi un tomēr jāatzīmē, ka vecais Grīvgalis to vien saprot savas dzīves 'rudenī'. Vai reizumis mēs neesam pārāk farizejiski, it kā skaļi sludinādami vērtības, kuras ir mūsu sirdīs un galvās, bet tās patiesi vien izprazdami un sākdami īstenot vēlāk, kad retrospektīvi atskatāmies uz savu dzīvi?
Šie un daudzi citi dzīvei nozīmīgi jautājumi sāk rasties galvās, kad lasām šo stāstu un tādēļ šī grāmata ar šiem diviem stāstiem ir 'audzinoša', tā ved mūs 'tuvāk sev pašiem', saviem īstajiem es. Šī grāmata veicina savas attieksmes, domas un sirds bagātības izkopšanu, par pamatu ņemot bagātīgo valodu un dabas tēlojumus. Te vēl viens neliels citāts, kuram manā bilžu krājumā pat atradās piemērojams attēls no Brīvdabas muzeja apmeklējuma:
"Saule, rietēšanai tuvodamās, sūta savus pēdējos starus kā ardievas vecajam saiešanas namam. Zaļais nosūnojušais salmu jumts pārvērsts tagad sarkanā zeltā un logi kvēlošās uguns liesmās. [..] - tagad rudens atnācis, vēstīdams dusu un mieru. Laiks tecēdams nemitoši ārda un ceļ un ceļ un ārda, un maina un groza - un nepaliek uz vietas. Bet šī vecā ēka var no sevis liecināt, ka viņa ir savu tiesu pievedusi tam ceļamam namam, kas mūžam pastāv, kas mūžam negrozās, kas pārstāv laiku un laika mērus, gadu simteņus un tūkstošus... Un, lūk, saule vij vaiņagu no saviem nevīstamiem stariem..."
Gluži kā saiešanas nama jumts Apsīšu Jēkaba stāstā "Svešos ļaudīs" | Foto: Didzis Kukainis