Liela Dzīve... Vai arī man tāda var būt?
Kolāža: Didzis Kukainis
Liela Dzīve?! Vai arī man tāda var būt? Bieži vien šie jautājumi sākotnēji ir neizpratnes pilni, uztverti ar skepsi un aizdomām, bet, kad uzzina īstās atbildes, tad - jā, Liela Dzīve ir iespējama ikvienam! Tā nav fantāzija, tā nav tukša spriedelēšana, tā ir dzīves jēgas ieraudzīšana. Daudzi meklē dzīves jēgu, uzdod desmitiem jautājumu 'kāpēc?', saņem desmitiem atbilžu, ar kaut ko atkal ir nemierā, atkal meklē, atkal uzdod un tā kā vāveres ritenī aizvada savu dzīvi, ciezdami un upurēdamies. Bet ikviens no mums var nodzīvot Lielu Dzīvi, mums tikai ir jāierauga dzīves jēga, šeit un tagad. Man palīgā nāks daudzi viedi padomdevēji, jo arī es esmu tikai 'cilvēks ceļā, kurš mācās' ieraudzīt un dzīvot savu Lielo Dzīvi. Ja varēšu kādam kaut drusciņ iedot cerību un palīdzēt ieraudzīt viņa dzīves jēgu, es būšu tikai priecīgs. Bet ziniet - es dalos tikai ar to, ko pats esmu sapratis, pārlaicīgu recepšu man nav! ;)
Mēs visi esam 'saindēti', tādēļ mums jāmācās, jāatgūst nokavētais, lai mēs savu dzīvi pārvērstu Dzīvē vai vismaz uz to tiektos. Kas ir tas, kas mūs saindē? Tie ir mūsu uzskati. Mūs saindē "destruktīvi uzskati un domāšanas paradumi". Protams, kad mēs sevi izzinām un iepazīstam savas iekšējās prāta un dvēseles struktūras, mēs saprotam, ka esam dzīvojuši maldos, tomēr tikai apzinoties šo, mēs varam 'izārstēties' un nonākt uz ceļa, kas ved pretī 'lielākai Dzīvei'. Iesākumam izcils avots ir sākt nodarboties ar filosofisku tekstu lasīšanu un tā sauktās 'sokrātiskās metodes' apguvi. Ikviens no mums katru dienu ir spiests izdarīt dažnedažādas izvēles un atbildēt uz dažnedažādiem jautājumiem un sniegt risinājumus problēmām. Domājoši cilvēki sev jautā, kādēļ viņi rīkojas tā vai kādu problēmu atrisina citādi. Viņi apšauba paši sevi, savus spriedumus un lēmumus, jo tikai tā var pilnveidoties un augt.
Tagad, raugoties retrospektīvi, jāsaka, ka mana dzīve arī varēja izvērsties par traģēdiju sev un citiem, palikt tāda pati maza, kā lielai daļai apkārtējo, tomēr, šķiet, jāatzīst, ka tā bija pareizi izdarīta izvēle, kas mani aizveda uz šo Lielās Dzīves ceļa iesākumu. Izvēle par labu grāmatām un lielajiem filosofijas grandiem, kuru lasīšana un studēšana 'sakārtoja smadzenes'. Tādēļ arī jums nevaru ieteikt labāku un praktiskāku metodi kā studēt filosofus. Un, kad izstudēti filosofi, tad iedziļināties apzinātības praksē. Sistemātiski sakārtoti domāšanas procesi ved uz Lielāku Dzīvi. Nu, vismaz man tā šķiet, jo man tas darbojas. Principā šeit minēšu pirmos trīs ieteikumus 'pareizo grāmatu' izvēlē:
- Žils Evanss. Filozofija reālajai dzīvei un citām bīstamām situācijām. R., Jumava, 2015.
- Daniels Sīgels. Apzinātība. Kā ieraudzīt sevi no malas un mainīt dzīvi. R., Jumava, 2016.
- Henrijs Džeikobijs. Hauss un filozofija. Melo visi. R., Jumava, 2014.
Es šeit necentīšos aptvert ļoti plašu tēmu loku, jo tās visas ir lielas pašas par sevi un tās šeit apskatīt nav šī ieraksta uzdevums. Būtiskākais šajā ierakstā ir noskaidrot, kā 'definējama' Liela Dzīve un kā to sasniegt vai īstenot. Manuprāt, pirmais, ko vajadzētu katram pašam sev nodefinēt vai apzināties - ikvienai dzīvei ir jēga. Dzīve ir jēgpilna, jo tā mūs kaut kur aizved. Viss pārējais ir atkarīgs no mums pašiem, kā mēs izdarām savas izvēles un kā sastrukturējam prioritātes domāšanā, hobijos un interesēs. Henrijs Džeikobijs savā darbā raksta: "Iespējams, patieso vērtību mūsu dzīvei piešķir tas, ka mums ir dvēsele. Varbūt tam ir kāda saistība ar dvēseles nemirstību?" Dzīve šādā skatījumā savu jēgpilnumu iegūst, jo mēs turpinām būt, mēs esam mūžīgi. Šeit kā papildus avotus var norādīt studēt Augustīnu vai kādus citus lielos dvēseles aprakstītājus, taču šis ir tas sākuma punkts, kur mēs kā apzinīgas būtnes sākamies, kad apzināmies ķermenī esošas dvēseles esamību.
Jēdziens 'jēgpilns' nav saistīts ar 'iegūt vēlamo', tāpat kā 'bezjēdzīgs' nav tas pats, kas 'neiegūt vēlamo'. Protams, vēstures gaitā ir bijuši daudzi filosofi, kuri ir runājuši par dzīvi, tās jēgu un nozīmību, taču es palikšu pie Sokrāta, kurš ir sacījis, ka ''nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta". Vai jēgpilna dzīve varētu būt pārbaudīta dzīve? Un kas vispār ir pārbaudīta dzīve? H. Džeikobijs mums sniedz izcilu un ļoti fundamentālu atbildi, sacīdams:
Pārbaudīta dzīve ir tāda dzīve, kurā tiek meklēta patiesība. Tu esi zinātkārs. Tu gribi izprast. Tu nepieņem idejas tikai tāpēc, ka tās ir atzītas un ierastas. Tev nav bail uzdot jautājumus. Tā ir filozofa dzīve. [..] Pārbaudīta dzīve ir filozofa dzīve, saprāta dzīve. Saskaņā ar Aristoteli saprāta dzīves dzīvošanai ir vislielākā nozīme, jo tā noved pie laimes vai labsajūtas, ko grieķi apzīmē ar terminu eudaimonia.
Deivids R. Hamiltons, grāmatas "Vai dzīve ir iepriekš izplānota?" autors, saka ļoti patiesus vārdus, kuros ir vērts ieklausīties arī šī ieraksta kontekstā: "Mainot savas domas, mēs patiesībā mainām nākotni - vai izvēlamies atšķirīgu nākotni. Mēs nekad nenoskaidrosim pilnīgi izsmeļošu atbildi. Bet vai tam ir kāda nozīme, kamēr vien jūtam, ka lēmumi patiešām veido nākotni? Lai ko mēs darītu, tas jādara ar labestību." Alberts Šveicers ir sacījis: "Es nezinu, kāds būs jūsu liktenis, bet vienu lietu es zinu pilnīgi skaidri: starp jums vienīgie laimīgie būs tie, kas būs meklējuši un atraduši, [kā kalpot un būt noderīgiem]." Pārdomāšanas vērti vārdi, vai ne, draugi?
Kādam amerikāņu profesoram pieder vārdi: "Dziļas izmaiņas vai lēna nāve". Ja vien neveicam dziļas izmaiņas, mums ir tieksme iet pa vienu un to pašu ceļu, tādēļ ļoti svarīgi veikt šīs dziļās izmaiņas, vispirms jau savā domāšanā, jo no tās ir atkarīga mūsu rīcība, kas toties ir atkarīga no mūsu impulsiem. Prāta un domāšanas stāvoklis, seklums vai dziļums, nosaka mūsu dzīves seklumu vai dziļumu. Nu jau kanonizētais pāvests Jānis Pāvils II reiz norādījis, ka ''debesis ir prāta stāvoklis'', tā ir apziņas telpa, tādējādi vēlreiz apliecinādams, ka mūsu prāts nosaka mūsu dzīves kvalitāti, mūsu rīcību, izturēšanos un arī to, kurp mēs virzāmies, organizējot savu dzīvi.
Sokrāts uzsvēra, ka ir cieša saikne starp konkrēta cilvēka filozofiju (to, kā viņš interpretē pasauli un ko uzskata par svarīgu dzīvē) un viņa psihisko un fizisko veselību. Pēc viņa domām, cilvēku vairākums pavada dzīvi kā mēnessērdzīgie, nekad nejautādami sev, ko viņi dara un kāpēc to dara. Viņi pārņem savu vecāku un savas kultūras vērtības un uzskatus un bez apšaubīšanas tos akceptē. Bet, ja pārņem nepareizus uzskatus, viņi kļūst slimi.
Pirms dalos ar sokrātiskās tradīcijas četriem soļiem, jūsu apcerēšanai piedāvāju vēl vienu atziņu: "Ir iespējams virzīt cilvēkus uz filozofijas gudrības avota pusi, bet nevar piespiest viņus domāt." Neskatoties uz to, es mēģinu darboties, lai parādītu, ka ir iespējams šo grieķu labdzīvošanas ideju iedzīvināt ikvienam arī savas personības esamībā, vien - ir jāgrib domāt un noteikti arī jādomā. Domāt ir grūti, bet tas ir vienīgais ceļš, kā izvairīties no stereotipu, aizspriedumu, nepareizu pieņēmumu un no tiem izrietošas neadekvātas rīcības un attieksmes izrādīšanas pret sevi un līdzcilvēkiem apkārt.
- Cilvēki spēj iepazīt sevi. Mēs varam izmantot savu saprātu, lai analizētu savus zemapziņas ietekmētos uzskatus un vērtības.
- Cilvēki spēj izmainīt sevi. Mēs varam izmantot savu saprātu, lai mainītu savus uzskatus. Tas mainīs arī mūsu emocijas, jo mūsu emocijas seko mūsu uzskatiem.
- Cilvēki spēj apzināti radīt jaunus domāšanas, jušanas un rīcības paradumus.
- Sekodami filozofijai kā dzīvesveidam, mēs dzīvosim pilnvērtīgāku dzīvi.
Atsevišķi es šos punktus neiztirzāšu, bet turpmākajās rindkopās vienā vai otrā formātā tiem pieskaršos. Epikūram ar viņa hēdonisma filosofiju ir bijusi taisnība, kad viņš paudis atziņu, sakot, ka lai cilvēks justos laimīgs, nekas daudz nav vajadzīgs. Principiāli šeit jau arī slēpjas laimes noslēpums - mazumā, pietiekamībā, apmierinātībā ar to, kas ir. Es šeit nesaku, ka nevajag tiekties pēc kā vairāk, bet ja domājam par mantiskām vērtībām, tad, manuprāt, patiešām ciešanas rodas no tā, ka nespējam iegūt to, kas varbūt ir draugam, kaimiņam vai darba kolēģim, piemēram, jaunāko aifonu, stilīgākas drēbes u.t.t.
"Tu, cilvēks, iedomājies, ka nekad neaizmirsīsi - nav jāraizējas par sīkumiem un jāizbauda katrs mirklis, it kā tas būtu pēdējais tavā mūžā. Diemžēl mēs to aizmirstam gan, un sīkumi atkal gūst virsroku."
Arī es, kopš padziļinātāk iepazinos ar filosofiju, esmu vienmēr uzskatījis un uzskatu, ka "filosofija ir terapija. Filosofija spēj darīt mūs laimīgākus, palīdzot mums atmest aplamos uzskatus, kas izraisa emocionālu trauksmi, un ļaujot dzīvot pašpietiekamībā un mierā". Tas prasītu, protams, daudz vairāk laika un skaidrošanas, lai jūs nepārprastu manu attieksmi pret Epikūru un viņa hēdonismu, tomēr jāsaka, ka lielos vilcienos nekas tā īsti labāks par racionālu un praktiski īstenojamu hēdonismu, lai padarītu dzīvi lielāku un jēgpilnu, nav pieejams. Tas gan tādā gadījumā, ja cilvēks vēlas saglabāt veselo saprātu, kritisko domāšanu u.t.t. ;)
"Lai sasniegtu lielāku nepārtrauktu prāta mieru, racionālais hedonists māca ierobežot savas vēlmes līdz viegli īstenojamām. Epikūrs rakstīja: "Ja pieradināsi sevi pie vienkārša un nedārga uztura, tas nodrošinās visu veselībai nepieciešamo un ļaus tev bez piepūles apmierināt galvenās dzīves vajadzības, liekot nebaidīties no likteņa." Jo mazāk ir vēlmju un tās vienkāršākas, jo vieglāk tās ir apmierināt, tev mazāk jāstrādā, un tev paliek pāri vairāk laika, lai kontaktētos ar draugiem. Faktiski, viss, kas tev nepieciešams labai dzīvošanai, ir tava pamata drošība, veselība, prāts un draugi. Epikūrs izceļ draudzību kā labas dzīvošanas būtiskāko elementu: "No visiem līdzekļiem, ko mums sagādā prāta gudrība, lai nodrošinātu laimes sajūtu visu mūžu, vissvarīgākā ir draudzība.""
Lai gan varētu rakstīt daudz un dikti, šeit, piemēram, nav nemaz apskatīti interneta un ārzemju resursi par šiem jautājumiem, tomēr šīs pārdomas ir vairāk domātas kā skice, kā uzmetums, lai jums, lasītāji, raisītos savas domas par visu šo. Tādējādi šo ieskatu un pārdomu nobeigumā nedaudz pievērsīsimies mūsdienās aktuālajai un zinātniski akceptētajai idejai par apzinātību un to, "kā ieraudzīt sevi no malas un mainīt dzīvi".
Jau Platons uzsvēra - un kā vēsta avoti, mūsdienu neiroloģijas speciālisti un izziņas psihologi, arī apzinātības veicinātāji un pētnieki akceptē un veicina šo ideju -, "ka mēs varam iemācīt savas psihes racionālajai sistēmai anulēt zemāku sistēmu komandas, lai mēs pieņemtu racionālākus, saprātīgākus un ilgtermiņā adekvātākus lēmumus". Kā Platons bieži norādījis - ķermenis jādresē kā nepaklausīgs zirgs. Fiziskās vēlmes apmiglo mūsu apziņu un neļauj tai nokļūt līdz patiesībai. Tikai tad, kad esi disciplinējis savu ķermeni un attīrījis prātu no tā ietekmes, tavs prāts var netraucēti pietuvoties dievišķīgajam.
Un šeit iederas vārds 'Apzinātība'. Es, protams, šeit nepārstāstīšu veselu grāmatu, tomēr dažas atziņas, ikvienam aktuālas un noderīgas, šeit citēšu un tās iesaku īstenot katram savā domāšanā un dzīves praktizēšanā, lai nokļūtu pie savas Lielās Dzīves. Un secinājumu vietā lai kalpo šīs desmit atziņas no doktora Daniela Sīgela grāmatas "Apzinātība":
- Ja ir apgūta spēja sevi redzēt it kā no malas, sevi apzināties, varētu teikt, apzinātība jeb iekšējā redze, ir iespēja sevi pārveidot. Apzinātība - spēja ielūkoties sevī - sniedz iespēju atbrīvoties no tiem apziņas veidiem un stāvokļiem, kuri traucē pilnvērtīgi dzīvot.
- Pirmais - spēju ielūkoties sevī var izveidot, izkopt ar praktiskām darbībām. Tas nozīmē, ka labsajūtas radīšana - mūsu mentālajā dzīvē, mūsu tuvās attiecībās un pat mūsu ķermeņos - ir iemācāma prakse. Otrais - kad izkopjam apzinātības prasmi, mēs patiesībā mainām smadzeņu fizioloģisko struktūru. Mēs izveidojam lēcu, kas ļauj skaidrāk ieraudzīt iekšējo pasauli, un tas stimulē smadzenes izveidot jaunus, svarīgus savienojumus; tas, uz ko fokusējam savu uzmanību, veido smadzeņu struktūru. Apzinātības refleksijas iemaņu attīstīšana aktivizē tieši tos smadzeņu apgabalus, kas rada elastīgumu un labsajūtu, empātiju un līdzjūtību. Un trešais princips - labsajūta rodas tad, kad mēs katrs savā dzīvē izveidojam savstarpējās attiecības, kad iemācāmies lietot apzinātību, lai palīdzētu smadzenēm izveidot un saglabāt integrāciju - procesu, kurā atsevišķi elementi savienoti kopējā veselumā.
- Integrācija ir veselīgas savstarpējās pieķeršanās pamatā, kad respektējam mūsu atšķirības un vienlaikus turam atvērtus savus komunikācijas kanālus. Integrācija ļauj mums būt brīviem un elastīgiem; bez šādām saitēm dzīve ir nekustīga vai haotiska, iesprūdusi noteiktos šablonos un garlaicīga, no vienas puses, vai arī eksplozīva un neparedzama, no otras puses. Ar integrācijas savienojošo brīvību nāk vitalitātes sajūta un labsajūtas vieglums. Bez integrācijas varam tikt iesprostoti izturēšanās paradumos - dusmās un depresijā, mantkārībā, apsēstībā un atkarībā.
- Apgūstot apzinātības paņēmienus, varam izmainīt sava prāta darbību un virzīt savas dzīves integrācijas virzienā, tālāk no haosa vai sastinguma ekstrēmiem. Ar iekšējo redzi spējam fokusēt savu prātu tā, ka burtiski integrējam smadzenes un virzām tās uz elastīgumu un veselību.
- Apzinātības pamatā ir trīs refleksijas komponentes: atvērtība, novērošana un objektivitāte. Atvērtība nodrošina spēju uztvert visu, kas nonāk līdz mūsu apziņai, nepieķeroties kādiem iepriekšējiem pieņēmumiem par to, kā kaut kas notiek. Mēs atmetam ekspektācijas (tas ir tas, ko gaidām) un pieņemam lietas tādas, kā tās notiek, nevis cenšamies pārtaisīt tā, kā gribētu. Atvērtība ļauj lietas uztvert skaidri. Tā dod spēju ieraudzīt ierobežojumus un atbrīvo prātu no ierobežojošiem žņaugiem. Novērošana ir spēja uztvert pašam sevi tā, it kā novērotu kādu notikumu. Šī spēja ievieto mūs plašāka redzējuma laukā un paplašina mūsu perspektīvu. Citiem vārdiem, pašnovērošana ļauj redzēt savu dzīvi plašākā kontekstā. Pašnovērošana piedāvā efektīvus paņēmienus, kā atbrīvoties no automātiskiem izturēšanās un ieražu šabloniem: mēs spējam ieraudzīt sevi šajos šablonos un ceļus, kā tos mainīt. Objektivitāte ļauj domāt un just patstāvīgi, nepakļaujoties domu un jūtu straumei. Tā izmanto prāta spēju apzināties, ka tā pašreizējās aktivitātes - domas, jūtas, atmiņas, ticējumi un nodomi - ir īslaicīgas, pagaidu, vēl vairāk - šīs aktivitātes nav mūsu būtība, mūsu identitāte. Objektivitāte atļauj mums attīstīt to, ko kādreiz sauc par apķērību jeb uztveres spēju. Šādā pozīcijā varam redzēt, ka kādas domas vai jūtas ir tikai mentāla aktivitāte, ne absolūta realitāte. Viena uztveres spējas daļa ir spēja apzināties, ka mēs apzināmies, izvairoties no uzmanības mērķa zaudēšanas. Šī 'metaapzināšanās' jeb apzināšanās par apzināšanos ir varens ierocis, kas mūs var atbrīvot no automātisko reakciju cietuma. Tādējādi atspoguļošanas būtība, sevis redzēšanas galvenā daļa, ir palikt atvērtiem, redzošiem un objektīviem attiecībā uz to, kas notiek mūsos un citos.
- Bet pārdomas prasa atbalstošu un labvēlīgu pieskaņošanos sev, nevis notiesāšanu vai nonievāšanu. Refleksija ir līdzcietīgs apziņas stāvoklis. Ar iekšējo izpratni mūsu standarts ir godīgums un pazemīgums, bet ne kāds falšs ideāls, perfektums un neievainojamība. Mēs visi esam cilvēki, un skaidrs savas iekšējās pasaules redzējums mums palīdz ieraudzīt šo cilvēcīgumu sevī un citos. Smadzeņu komplicētība dod prātam faktiski bezgalīgi daudz sevis radīšanas iespējas. Ja mēs 'iestrēgstam' vienā vai otrā šablonā, tad ierobežojam sevis veidošanas un attīstības potenciālu.
- Apziņa ir plašāka par smadzenēm, tā līksmojas savstarpējās attiecībās un ir pildīta ar iespējām. Spēja redzēt iekšējo pasauli atļauj sajust un veidot enerģijas un informācijas plūsmas. Tā ir pamatdefinīcija, dziļākā patiesība, pilnais attēls. Ar iekšējo skatu gūstam uztveri un regulēšanai nepieciešamās zināšanas, un savstarpējo attiecību lietošanu, un iemācāmies būt par starpnieku neironu mehānismu pārvaldīšanā. Mūsu dzīves nozīmē manējo un jūsējo. Spēja redzēt iekšienē noārda tās ārējās robežas, kas mūs atdala vienu no otra, un ļauj ieraudzīt, ka esam kopējas plūsmas saistītas daļas, vienots, plašāks veselums.
- Apzinātība ir mentālas aktivitātes forma, kas trenē apziņu sākt apzināties pašai sevi un pievērst uzmanību pašas nodomiem. Apzinātība prasa pievērst uzmanību esošajam mirklim - no pozīcijas, kas nevērtē un nepakļaujas. Tā māca pašnovērošanu. Apzinātības procesa pamatā ir sava veida pieskaņošanās sev pašam, kas atļauj cilvēkiem kļūt par "sevis paša labāko draugu". Pieskaņošanās sev arī veido elastīguma un iekšējas sakārtotības pamatu.
- Atvērta sevis apzināšanās nozīmē pieņemt to, kas ir, un nepakļauties vērtējošām aktivitātēm. Mēs varam pieņemt to, kas ir un skatīties, kas notiek. Ik pa brīdim cilvēki atklāj, ka, ļaujot lietām notikt, viņi paši arī var mainīties. Mēs varam tuvoties savai iekšējai pasaulei ar atvērtību un pieņemšanu, nevis ar spriedumiem un aizspriedumiem. Tas ir atvērtības pamatā - pieņemt to, kas ir, saglabājot mīļumu un atbalstu pret sevi, liekot sev būt iejūtīgam, nevis darboties pretī. Atvērtība nozīmē, ka tā vietā, lai ļautos 'kā vajag' straumei, mums jāpieņem pašiem sevi un sava pieredze. Bet, lai nonāktu šajā iekšējās izpratnes un sevis pieņemšanas vietā, vispirms jāiemācās ieraudzīt, ka esam paši sava cietuma sargi.
- Izpratne ir spēka un tolerances devējs. Izpratne ir būtisks mūsu labsajūtas un laimes priekšnoteikums. Tā ir apzinātības, sevis redzēšanas būtība: lai ieraudzītu cita iekšējo pasauli, mums vispirms jāierauga savējā. Kad izkopjam spēju saprast sevi, mēs labāk spējam uztvert un saprast viens otru. Ar sevis apzināšanos, empātiju un sevis veidošanu mūsu sociālo smadzeņu ķēdēs mēs radām harmoniju. Smadzenes dod spēju skaidri redzēt realitāti. Patiesībā dzīve ir nedroša, īslaicīga, ierobežota ar dzimšanu un nāvi. Laiks mums pavēsta, ka viss mainās un nekas neilgst mūžīgi. Nepastāvība ir dzīves likums. Nav viena vienīga ceļa, pa kuru nokļūstam pie dziļāka sevis redzējuma, kas ļautu precīzāk un dzīvāk redzēt iekšējo pasauli un savienot tās nesavienotās daļas. Iesaistīšanās kādā lielākā procesā rada labklājības un jēgas apziņu vairāk nekā tad, kad domājam vien par sevi. Šāda labsajūta ir balstīta uz jēgu, savstarpēju saprašanos, līdzvērtību un atbalstu; senie grieķi to sauca par eidaimoniju (eudaimonia), mūsdienās to sauc par 'iekšējo' jeb 'īsto' laimi. Mēs esam veidoti dzīvot kā mēs un šādā režīmā dzīvojam pilnvērtīgāku dzīvi, kurā nozīmīgā veidā sadarbojamies ar citiem. Šādā veidā dzīvs organisms savieno savas atsevišķās daļas, bet bez šādas integrācijas tas cieš un iet bojā. Zinātne pierādījusi, ka indivīda labsajūta un patiesa laime tiek sasniegta tad, kad esam savstarpēji saistīta kopuma daļa, kas kontaktējas ar citiem un sevi režīmā, kurā noārdītas es robežas.