Pāvests Benedikts XVI "Katehēzes par lūgšanu"
Attēls: El Greko glezna "Kristus", kolāža: Didzis Kukainis
Lūgšana - vārds, kas ikvienam kādā dzīves brīdī ir bijis aktuāls. Daudzi bieži vien nemaz tā īsti neapzinās, kurā brīdī un kad viņi lūdz, tomēr tie to dara, jo, kā savā maģistra darbā rakstījusi latviešu teoloģe Elmīra Cacure, "pirmām kārtām (un pirmajā acumirklī arī pārsteidzoši), ka Dievs, ne mēs, ir lūgšanas iniciators. [..] Tātad, mūsu vajadzība pēc tuvības ar Dievu, mūsu saukšana uz Dievu patiesībā ir atbilde uz Viņa mīlestības pilno runu, paklausība uz "Viņa paša ieaicinājumu"!" Turpat arī viņa turpina, sakot: "Lūgšanā tiekas radība ar Radītāju, niecīgais ar vareno, grēcīgais ar svēto, nepilnīgais ar pilnīgo, laicīgais ar mūžīgo." Lūgšana ir noslēpums, kuras kvalitāte nav atkarīga no mums, bet gan no Dieva noslēpumainās darbības mūsos un tāda tā nav pieejama nevienā cilvēciskā komunikācijas formā, tās ir mūsu alkas pēc kaut kā kvalitatīvāka. Tādu komunikācijas veidu spēj piedāvāt un uz to pats arī atbildēt tikai Dievs. Lūgšana ir nemitīgas mīlestības un žēlastības klātbūtnes apzināšanās. Tādu to [lūgšanu] savās 39 katehēzēs grāmatā "Katehēzes par lūgšanu" atklāj mums arī pāvests Benedikts, intelektuāli bagātīgi un spēcīgi aprakstot lūgšanas kā garīgās dzīves centru un atslēgu ikviena cilvēka dzīvē kā Bībeles senvēsturē, tā arī mūsdienu modernajā laikmetā, kurā gan Dievam tiek ierādīta aizvien mazāka loma, tomēr nemazinoties cilvēku garīgajām alkām un dvēseles vajadzībām pēc patiesas sapratnes, pieņemšanas un kvalitatīvas, abpusēji nepieciešamas komunikācijas, kādu spēj nodrošināt vienīgi Dievs.
Domāju, ka nebūs pārspīlēti sacīts, ka šī katehēžu par lūgšanu grāmata var kalpot kā savveida "mācību" grāmata, lai ikviens no mums gada vai pusotra gada laikā mierīgi to izstudēdams, varētu nodibināt skaistas un kvalitatīvas lūgšanu attiecības ar Radītāju. Lūgšana ir tikpat sena, cik cilvēce, tā ir bijusi klātesoša ikvienā no senajām kultūrām. Protams, varam apspriest formas un kam tā adresēta, taču, kā grāmatas pirmajā katehēzē, veltītā lūgšanai senajās kultūrās, pauž pāvests Benedikts XVI, "filosofa un imperatora Marka Aurēlija ieteikumu: "Sāc lūgt un tu redzēsi!" īstenoja jau neskaitāmas paaudzes pirms Kristus." Tas vēlreiz apliecina, ka cilvēki vienmēr ir apzinājušies savu radības stāvokli un "atkarību" no visa labā Avota.
Lai arī kādas mums katram ir attiecības ar baznīcu un organizēto reliģiju, tostarp, katolicismu, tomēr jāsaka, ka lasot un studējot pāvesta Benedikta XVI katehēzes par lūgšanu, tajās var atrast to intelektuāli bagātīgo dzirksti, kas spēj piesaistīt arī neticīgu lasītāju, lai tas gūtu izziņu par to, kas un kāda tad ir lūgšana. Šī "lūgšanu skola", kurā caur savām katehēzēm aicina pāvests, neaicina uz iesaistīšanos kādās organizācijās, bet gan "izkopt, attīrīt un pilnveidot mūsu sākotnējās ilgas pēc Dieva". Jāatceras, ka lūgties un pavadīt dzīvi ar Dievu var arī ārpus organizācijām, jo Dievs redz visu mūsu nodomus un patiesās ilgas, tādējādi es mudinātu lasītājus šo grāmatu uztvert kā izziņas avotu, lai individuāli izkoptu savas personīgās lūgšanu attiecības ar Dievu, nevis raudzīties uz šo grāmatu kā uz katolicisma mācību, jo tā sevī nes universālas kristīgās vērtības, kas ir pāri stāvošas visām organizētajām reliģiskajām kopienām.
Cilvēks sevī nes slāpes pēc bezgalīgā, ilgas pēc mūžības, skaistuma meklējumus, vēlmi pēc mīlestības, vajadzību pēc gaismas un patiesības, kas viņam liek meklēt Absolūto; cilvēks sevī nes ilgas pēc Dieva. Un cilvēks kaut kādā veidā zina, ka var uzrunāt Dievu, zina, ka var Viņu lūgt. Akvīnas Toms teicis, ka lūgšana ir "cilvēka ilgu pēc Dieva izpausme". Šī tieksme pēc Dieva, kuru pats Dievs licis cilvēkā, ir lūgšanas būtība. [..] Lūgšanā cilvēks pauž visu to, ko viņš apzinās attiecībā uz sevi, visu to, ko viņš apzinās attiecībā uz savu eksistenci, un tajā pašā laikā pilnībā pievēršas Būtnei, kuras priekšā atrodas. Viņš savu dvēseli pievērš šim Noslēpumam, no kura gaida savu dziļāko ilgu piepildījumu un palīdzību pārvarēt savas dzīves postu. [..] Mācīsimies klusumā savā sirdī pazīt Viņa balsi, kas mūs aicina un ved atpakaļ mūsu eksistences dziļumos pie dzīvības pirmsākuma, pie pestīšanas avota, lai mēs varētu pārsniegt savas dzīves ierobežotību un atvērties Dieva dimensijai, attiecībām ar Viņu, kas ir bezgalīga Mīlestība.
Protams, šīs katehēzes lielākoties nav saprotamas cilvēkiem "no malas", kuri ne reizi nav iepazinuši Bībeli un tās tēlus, jo pāvests savās uzrunās pieskaras kā Vecās, tā Jaunās derības varoņiem un to attiecībām ar Dievu un lūgšanu - vienalga, vai tas būtu Ābrahāms, vai Jēkabs ar savu cīkstēšanos ar Dievu, vai Mozus, vai pravietis Elija un daudzi citi. Tomēr, lasot un mēģinot iedziļināties pāvesta sacītajā, ieraugāms tas, kas uzrunā ikvienu domājošu un intelektuālu cilvēku - lūgšanas universālais raksturs un tās raksturojums ikvienā no trīsdesmit deviņām katehēzēm, neraugoties uz aprakstītajiem tēliem. Bībele nav lasāma skarbi burtiski, tad tā nekad nebūs izprotama, tai ir slāņi, kurus atsedzot rodama izpratne par visu tajā rakstīto, tāpat tas ir par lūgšanu Bībeles kontekstā. Lūgšana ir slānis, kuru atsedzot, rodas izpratne par Dievu, par Dēlu un pestīšanas vēsturi un par mūsu ikviena aicinājumu tuvoties Ceļam, Patiesībai un Dzīvībai (sal. Jņ 14, 6).
Kad lasītājs ir izgājis cauri lūgšanas attēlojumam Vecajā Derībā, ko grāmatā pāvests aplūko saistībā ar Mozu, Ābrahāmu un Eliju, tālāk lasāmas katehēzes, kurās tiek aplūkota lūgšana, kāda tā izpaužas dažādos Psalmos. Jo, galu galā, Psalmi - tā ir senākā un cildinošākā lūgšanu grāmata, kāda kristīgajā pasaulē mums ir pieejama. Jēzus dzīve bija cieša saistīta ar Izraēļa reliģisko dzīvi, tostarp, Psalmiem, tādējādi šis aspekts apvieno gan Vecās, gan Jaunās Derības teoloģiju, kur Jēzus ir vienojošais elements. Jāņem arī vērā, ka Jēzus bija "lūgšanas cilvēks", kurš, kā redzams un lasāms Rakstos, bieži lūdza un vērsās pie Tēva. Lūgšana ir neatņemama kristieša dzīves sastāvdaļa, kurā mums ir iespēja pilnveidoties un mācīties no paša labākā piemēra, Jēzus.
Lūgšanā Jēzus ir pastāvīgi vienots ar Tēvu, lai piepildītu Viņa mīlestības ieceri attiecībā uz cilvēkiem. [..] Tieši Jēzus piemērs parāda, ka Viņa lūgšana, kuru dzīvināja Dieva tēvišķums un kopība ar Garu, padziļinājās, to ilgstoši un uzticīgi praktizējot līdz pat Ģetzemanes dārzam un krustam.
Mums ikvienam jāatceras, kas savā īstenībā ir lūgšana. Mācītājs Juris Rubenis savā agrīnajā darbā "Vai migla klīdīs?" pie Tēvreizes komentāra raksta joprojām aktuālus vārdus: "Īstas lūgšanas laikā nevis cilvēks "novelk" Dievu pie savām sīkajām vajadzībām, bet taisni otrādi: cilvēkam jāpāraug pāri sev pašam un jāpiedzīvo, ka, tikai saaugot ar Dievu, viņš iegūs to, ko lūdz. [..] Lūgšana ir dialogs. [..] Pavisam īsi varētu sacīt tā: ja cilvēks negrib visu mūžu palikt vienpusīgs (vienkrāsains, pelēks - garīgā pasaule ir daudzkrāsaina!), daļēji akls un dzīves uztverē ierobežots, viņam ir nepieciešams lūgt. Tas nozīmē - atvērties garīgajai pasaulei un augsmei pretim Dievam. Lūgšana ir garīgās izaugsmes līdzeklis. Lūgšana maina nevis Dievu, bet mūs pašus, un, jo augstāk mēs kāpjam pret debesīm, jo vairāk mums jāmainās. Citiem vārdiem, aizvien mazāk mūsos paliek cilvēciskā, zemiskā, egoistiskā, patmīlīgā. Ar katru soli mēs topam plašāki un plašāki, aizvien vairāk aptverot pilnību."
Jēzus savu galīgo lēmumu apstiprina lūgšanā - Jēzus ļāva sevi nodot "cilvēku rokās", bet savu garu Viņš atdeva Tēva rokās. Tādējādi viss tika piepildīts: mīlestības augstākā izpausme ir īstenota līdz galam, līdz robežai un pat to pārsniedz. [..] Un tajā pašā laikā Jēzus, kas mirstot sevi pilnīgi uzticēja Dieva Tēva rokās, mums sniedz pārliecību, ka, lai cik smagi būtu mūsu pārbaudījumi, lai cik sarežģītas būtu problēmas, lai cik lielas būtu mūsu ciešanas, mēs nekad neizkritīsim no Dieva rokām, kuras mūs radījušas, atbalstījušas un pavadījušas dzīves ceļā, jo tās vada bezgalīga un uzticīga mīlestība.
Lūgšana, kādu to mums katehēzēs apraksta arī Benedikts XVI, vispirms varētu salīdzināt kā ceļu uz sevis pašpieņemšanu, lai caur to tuvotos Dievam. Problēmas ar lūgšanu visbiežāk rodas tiem, kuriem ir problēmas ar sevis pieņemšanu un savas vietas, esības atrašanu. Pāvests saka: "Cilvēks joprojām vēlas ar saviem spēkiem uzcelt Bābeles torni, lai tā sasniegtu Dieva augstumus, būtu līdzīgs Dievam. [Tomēr] iemiesošanās un krusts mums atgādina, ka pilnīga sevis īstenošana rodama savas cilvēciskās gribas pieskaņošanā Tēva gribai, sevis iztukšošanā no egoisma, lai sevi piepildītu ar mīlestību, ar Dieva mīlestību, un tādējādi kļūtu patiesi spējīgs mīlēt citus. Cilvēks sevi neatrod, paliekot noslēgts sevī, apliecinot sevi. Cilvēks sevi atrod, tikai izejot no sevis. Dievs nav tāds, kas vēlas vienīgi izcilību. Un līdzināties Dievam nozīmē iziet no sevis, atdot sevi mīlestībā."
Dievs pieņem ikvienu no mums, bet vai mēs pieņemam sevi? Mēs, kas ikviens esam tik dažādi, tomēr esam aicināti lūgties, lai būtu vienotībā cits ar citu un ar Dievu, lai veidotos sadraudzība un citam cita pieņemšana savstarpējā cieņā, saticībā un mīlestībā. Dievs palīdz mums caur lūgšanu atvērties Viņa mīlestības un Viņa radītās pasaules savstarpējai pieņemšanai, Jēzus atvērtība dara mūs par patiesiem cilvēkiem un redzamo imago Dei (lat. - Dieva attēlu) sabiedrībā, kurā valda sašķeltība, nesaticība, naids un bailes, kompleksi un šķēršļi savstarpējai mīlestībai. Dievs aicina mūs uz lūgšanu, Viņš vēlas ar mums nodibināt savstarpēji pieņemošas un atvērtas attiecības.
Lai mudinātu ikvienu pārdomāt pieņemšanu un iekļaušanu, bez kuras nav iedomājama komunikācija (jā, tostarp, arī lūgšana), pārdomām nobeigumā citēšu psihoterapeitu Rodžersu:
"K. Rodžerss komunikatīvā potenciāla centrā liek pašpieņemšanu, t.i., cilvēka spēju pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, reāli novērtējot savas vājās un stiprās puses. "Katrs cilvēks pats par sevi ir sala", raksta K. Rodžerss, "un viņš spēj uzcelt tiltus uz citām salām tikai tad, ja vēlas būt viņš pats un dod sev iespēju to izdarīt". Proti, pieņemoša attieksme atver mūs tuvībai ar otru cilvēku. Cilvēks, kas tiek "pieņemts", spēj pieņemt arī pats sevi, līdz ar to augt un mainīties. Pieņemošas attiecības ietver sevī sapratni un cieņu pret savu un otra cilvēka individualitāti; tās ir brīvas no steigas, mērķu uzstādīšanas, citu formēšanas un bīdīšanas. Pašpieņemošs (un šis jēdziens Rodžersam, zināmā mērā, ir psiholoģiskā brieduma sinonīms) cilvēks netraucē otra cilvēka attīstību, neizmanto viņu savtīgos nolūkos, bet spēj radīt siltas, akceptējošas attiecības, kurās arī otrs spēj būt pats un brīvi attīstīties viņam raksturīgā virzienā. Kopumā tas veicina vesela, nesadalīta cilvēka veidošanos. Pieņemšanas trūkums turpretim ir negatīvu, antisociālu jūtu, melu, projekciju, personības sašķeltības avots." (Citāts ņemts no E. Cacures maģistra darba, 15.-16. lpp.)