Intervija portālam Apollo.lv - Par veselības aprūpes sistēmu Latvijā
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Pēc manām pārdomām, kuras publicēju savā FB kontā un kuras piedzīvoja rekordlielu koplietošanas jeb šēru skaitu, mani uzrunāja portāls Apollo.lv, kurš lūdza intervijas veidā sniegt nelielas pārdomas par manis pieredzēto Latvijas veselības aprūpes sistēmā un manu skatījumu par iespējamām izmaiņām un nākotni Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Tad nu, kad intervija ir nopublicēta ziņu portālā Apollo.lv, publicēju to tās oriģinālajā, portālam sniegtajā versijā, arī savā blogā šeit.
Intervija speciāli portālam “Apollo”
Iesākumā varbūt vari
iepazīstināt ar sevi - ar ko tu šobrīd nodarbojies un kādā veidā esi saistīts
ar medicīnu? Kāda ir tava darba ikdiena?
Pēc desmit gadu pavadīšanas ārpus tiešās veselības aprūpes sistēmas, netieši gan esot ar to saistītam visu laiku, šobrīd esmu atgriezies medicīnā, darbā uzņemšanas nodaļā. Savulaik koledžā esmu studējis ārstniecību, kādu brīdi strādājis “ātrajā palīdzībā”, pēc tam – farmācijas nozarē, un nu mana ikdiena saistās ar pacientu uzņemšanu, sagaidīšanu, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, atbilžu sniegšanu kā klātienē, tā telefoniski, kā arī – ar pacientu stacionēšanu vai izrakstīšanu, tostarp, pacientu līdzmaksājumu (pacienta iemaksu) iekasēšanu un rēķinu izrakstīšanu.
Kāda ir tava šī brīža
pieredze darbojoties veselības aprūpes nozarē? Kādi ir secinājumi? Varbūt ir
kādi konkrēti piemēri ar kuriem nācies saskarties un kas likušies nepieņemami?
Šī brīža pieredze liecina tikai par, faktiski, divām tendencēm – aizvien pieaugošu darbinieku trūkumu, kā arī izteiktu “papīru” birokrātiju, kas ir visai īpatnēji mūsdienās, kad informācija ir datorizēta un arī veselības aprūpes dati pieejami, nepieciešamības gadījumā tos vienkārši “izvelkot” no datu uzkrāšanas sistēmas. Par darbinieku trūkumu runājot – ir redzams, ka aprūpes un ārstniecības personāls noveco, taču ir arī pozitīvais moments, kad daudzi jaunieši izvēlas mediķa karjeru un sāk tajā strādāt vēl pirms studiju uzsākšanas. Tāpat ir jaunie mediķi, kuri kādu nelielu laiku pastrādā un lūkojas uz ārzemēm, visbiežāk, protams, lielāka atalgojuma dēļ, tomēr ir arī kolēģi, kuri dodas iegūt pieredzi, lai pēcāk atgrieztos Latvijā. Viena no “sāpīgākajām” pieredzēm ir tā, ka tieši nakts darbā ir nepietiekams darbinieku skaits un esošajiem ir jāstrādā kā par diviem trijiem, tomēr algai no tā būtiski nemainoties. Vēl viena no negatīvajām pieredzēm ir tā, ka Latvijā nav izstrādāta sistēma, kur un kā sniegt veselības aprūpes pakalpojumus bezpajumtniekiem, kuri ļoti bieži ir nelabi smakojoši, alkohola reibumā, hroniskām, arī lipīgām, saslimšanām, deklasēti, vardarbīgi, apdraudot personālu un citus pacientus. Respektīvi, nav specializētas iestādes, tostarp, medicīniskās atskurbtuves, kur šādiem ārstēties un uzturēties, pārciest abstinenci. Ir jāsaprot, ka šie pacienti ir nemaksājoši, līdz ar to slogs ārstniecības iestādēm, mediķiem, citiem pacientiem; šādiem klientiem būtu jāatvēl specifiska ārstniecības pakalpojumu saņemšanas vieta, nevis universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļa.
Kādām pārmaiņām
tavuprāt jānotiek veselības aprūpes sistēmā Latvijā? Vai tās vispār ir
iespējams realizēt?
Kā jau minēju, jāsamazina papīru birokrātija tur, kur datus var “izvilkt” no datu uzkrāšanas sistēmām, tas pirmkārt. Jo darbiniekiem,kuri jau tā strādā ilgās un garās maiņās (bieži vien diennakti), tiek uzdoti uzdevumi “ražot papīrus”, neatliekot laikam adekvātai atpūtai un pacientiem. Otrkārt, jānodrošina specializēta ārstniecības vieta un medicīniskās atskurbtuves pacientiem, kuri ir bezpajumtnieki, alkohola reibumā, agresīvi, deklasēti, tiem nebūtu jābūt vienā plūsmā ar jebkuru citu pacientu. Un trešā lieta – ģimenes ārstu institūcijai vajadzētu būt pieejamākai un ar lielāku ieinteresētību savu pacientu veselības stāvokļa uzraudzībā; to neattiecinu uz kādu personīgi, bet uzlabojumus vajadzētu kopumā. Šķiet, ka Latvijā trūkst gribas kaut ko mainīt, uzlabot, efektivizēt, ja patiešām būtu vēlme, ticu, ka reformas ir paveicamas un uzlabojumi veselības aprūpes sistēmā – iespējami un realizējami.
Ko domā par tiem
ārstiem un medmāsām, kas dodas peļņā uz ārzemēm? Vai pats arī esi apsvēris domu
doties prom no Latvijas?
Nevienu nenosodu, jo katram ir sava motivācija, kādēļ cilvēks rīkojas tā vai citādi. Personīgi pazīstu daudzus kolēģus, kuri ģimenes dēļ dodas strādāt uz ārzemēm, tāpat daudziem ir saistības par dzīvokli, māju, gribas bērnus izskolot. Visbiežāk šie motīvi ir tieši šādu iemeslu dēļ, tās nav alkas pēc greznākas dzīves vai jaunākajiem gadžetiem sev vai ģimenei. Vēl viens apsvērums ir iegūt ārzemju pieredzi un personīgo izaugsmi, arī pakāpties profesionālajā karjerā, lai pēcāk atgrieztos Latvijā un sniegtu šīs zināšanas un pieredzi mūsu veselības aprūpes sistēmas ietvaros. Pats neesmu domājis par aizbraukšanu, jo pagaidām līdz šim esmu spējis sevi nodrošināt tepat Latvijā, esmu samērā pieticīgs dzīvesveida ziņā, kā arī pagaidām nav ģimenes, par kuru jāgādā.
Vai tā ir tiesa, ka,
lai nopelnītu iztiktu medicīnas darbiniekiem ir jāstrādā vairākās iestādēs? Cik
viegli vai grūti ir apvienot vairākus darbus?
Par iztikas pelnīšanu runājot, pieticīgām vajadzībām algu var nopelnīt arī, strādājot vienā darba vietā, tomēr, kā jau sacīju, bieži vien saistītie apstākļi, tādi kā ģimene, bērni, to izglītība, dzīvesbiedra atalgojums, dzīvojamā platība, transports, nosaka nepieciešamās naudas daudzumu, līdz ar to arī rodas vajadzība strādāt vairākās darba vietās, jo esošā kārtība nepieļauj strādāt vienā darba vietā vairāk kā 240 stundas mēnesī (mediķiem), kas ir slodze. Pārējais, nemedicīniskais personāls, drīkst strādāt normālo stundu skaitu, ap 160 stundām mēnesī un ne vairāk. Jāsaka gan, ka reti kurš mediķis strādā vairākās darba vietās pa pilnai slodzei, bieži vien tās ir tikai pusslodzes, saņemot arī atbilstošu algu, jo fiziski vairākas slodzes - tas ilgstoši nav izturams. Protams, ir vēl citi apstākļi, kādēļ kolēģi strādā vairākās darba vietās – dažādas pieredzes uzkrāšanai, darba pienākumu dažādībai, profesionālo sertifikātu saglabāšanai utt. Ne vienmēr pat atalgojums ir galvenais, kādēļ tiek strādāts vairākās darba vietās – cik cilvēku, tik dažādu motivāciju! Darbs medicīnā – tas prasa nemitīgu domāšanas sasprindzinājumu, bieži tas ir arī fiziski smags darbs, līdz ar to neko vieglu šajā jomā saskatīt nevaru. Bet patīkami ir tad, kad pacients izrakstās apmierināts, atveseļots un redzi, ka darbs un rūpes nav bijušas veltas!
Kāda tavuprāt ir veselības aprūpes nākotne Latvijā?
Domāju, ka veselības aprūpes nākotne Latvijā ir atkarīga no
politiskās varas attieksmes un gribas sakārtot un nodrošināt to atbilstoši
katra iedzīvotāja pamatoti nepieciešamajām medicīniskajām vajadzībām. Neredzu,
ka būtu šī griba kaut ko mainīt, lai sakārtotu, diferencētu pieejamos
pakalpojumus un nodalītu pilnīgu neprofilu atsevišķi, piemēram,
bezpajumtniekiem un hroniskiem alkohola mīļotājiem ieviestu medicīniskās
atskurbtuves. Šķiet, ka nauda jau sistēmā apgrozās, vienkārši ir jābūt gribai
izdarīt arī kādu varbūt sāpīgāku griezienu, lai lielāks vairums tiktu pie
labākas aprūpes. Bet visu laiku dzirdam tikai par pašlabuma meklēšanu, tādēļ
arī mēs mīņājamies uz vietas un nespējam paveikt to, kas nestu lielāku labumu.
Draugi, savējie, radu būšanas, korupcija – augoņi,kas nāk līdzi visu
neatkarības laiku, bet, kurus reiz izgriežot, uzlabotos visa sistēma. Bet tas
ir gribas un attieksmes jautājums – gribas, jo ir būtiski mainīt sevi un savu
domāšanu, un attieksmes, kādu to valstsvīri izrāda pret savas tautas
iedzīvotājiem. Bet cerība vēl pastāv. Un tādēļ es joprojām esmu tepat Latvijā
un mūsu pašu veselības aprūpes sistēmā.