Izaicini savu dzīvesspēku un atklāj savu spēcīgāko "es"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Dzīvesspēks uzplaukst tad, kad pieņemam, ka ir lietas, kuras nespējam mainīt, un ka nekas nav paliekošs. Mēs allaž virzāmies uz priekšu. No mūsu izvēles ir atkarīgs tas, kā augsim: pieņemsim sevi un savas izjūtas, saskatīsim pozitīvo, kā arī aktīvi līdzdarbosimies savā atveseļošanās procesā vai arī cīnīsimies pret izaugsmi, šaustīsim sevi, vainosim pasauli un būsim bezcerīgi.
Kāda intuitīva sajūta teica priekšā, lai dabonu šo grāmatu, to izlasu un izzinu tajā paustās atziņas un viedumu. Tad nu ķēros klāt, pa brīvajiem brīžiem lasīju, kāri tvēru sirdsgudrību un ceļa rādītājus pretī lielākam dzīvesspēkam sevī. Zelanas Montminī grāmata "21 diena pretī dzīvesspēkam", lai kā izklausītos pēc "atkal-jau-kārtējā-pašpalīdzības-grāmata", tomēr tāda nav, jo, lai gan sniedz padomus, tā ir kā spogulis, kurā lasītājs var ieraudzīt savu "labākais es" portretu, ja vien atvērsies dzīvesspēka izkopšanai. Kā teikusi autore, "uztveriet šo grāmatu kā triju nedēļu ilgu treniņnometni, kas veicinās dzīvesspēka veidošanās procesu", resp., tas nozīmē - rezultāts nav "tepat un tūliņ", bet, kad tas izkopts, tas ir šarmants. Vai vēlies to iepazīt? Aiziet!
Man patīk šīs grāmatas vienkāršā valoda, kas pasaka, kas ir tas, kas būtu jādara, jāisteno un kam jāseko sevī ,ali viss mainītos. Tā neieslīgt augsti intelektuālā diskutēšanā, izmantojot ārkārtīgi sausus psiholoģizētus vārdus un mītus, tādējādi graujot vēlmi vispār jelkad ņemt rokās kādu personības attīstību veicinošu grāmatu. Šī grāmata ir izvēles grāmata, bet, ka vēsta tās ievads, "ja ņemsiet vērā grāmatas padomus un konsekventi integrēsiet tos savā dzīvē, izjutīsiet visaptverošas pozitīvas izmaiņas", tādēļ domāju, ka ir tā vērts šo dzīvesspēka tehniku iepazīt, jo pozitīvu pārmaiņu nekad nevar būt par skādi, pat sākot ar kaut vienu sabiedrības locekli.
Pagaidām esmu vēl tikai ceļā uz pilnu grāmatas cikla ieviešanu savā dzīvē, tomēr, jāsaka godīgi, atziņas, kuras piefiksēju un kurām ticu, palīdz man kļūt labākam pašam un, otrkārt, mans dzīvesspēks iegūst papildus jaudu un ietekmi apkārtējo cilvēku dzīvēs. Bieži vien sabiedrībā redzam, ka daudzi vienkārši nevēlas nekādas izmaiņas panākt, jo ir viegli plūst pa straumei, kaut arī vārdos un ar izturēšanos čīkst un pīkst, cik viss ir slikti. Dzīvesspēks ir tas, kas izved tevi ārā saulītē, atmetot vēstures mēslainē savu negatīvo es, savu neīsto būtību. "Ja to, ko dzīvē darām, nosaka ieradums, tādā gadījumā ieradumu veidiem, kuri mums piemīt, jāatbilst dzīvei, pēc kādas tiecamies." Lūk, viss sākas ar sevi, savu ieradumu aizstāšanu, lai sasniegtu tādu dzīvi, kāda ir mūsu vēlmēs, tā ir laime, pat apzināti nedzenoties pēc tās, vienkārši to sasniedzot, strādājot pie sava dzīvesspēka.
Domāju, nebūs pārspīlēts, ja sacīšu, ka šī grāmata drusku līdzinās mācību grāmatai ar savu plānu un struktūru - tajā ir gan uzdevumi, gan ieteikumi labākai "uzdevumu" izpildei, tā teikt, risinājumu varianti ;) Grāmata ir sadalīta 3 galvenajās struktūrās - 1. nedēļas plāns jeb "Es", 2. nedēļas plāns jeb "Gars" un 3. nedēļas plāns jeb "Sociālais aspekts". Tātad, pirmajā nedēļā strādājam ar savu Es jeb savām fiziskajām "atkarībām", signāliem, kuri jānovērš, otrajā - ar savu Garu jeb dvēseli, jeb iekšējo būtību un trešajā - ar sociālajiem aspektiem jeb mūsu attiecībām ar apkārtējiem (sociumu). Kādam var šķist, ka šī grāmata runā daiļu valodu par tikumiem, izcilām rakstura īpašībām un tā joprojām, tomēr tie ir tikai vārdi, ja palūkojamies tiem pāri un dziļāk - šīs grāmata ieved lasītāju un sava dzīvesspēka iepazinēju jaunā izpratnē, izpratnē, kas palīdz izturēt šo mirkli, to izdzīvojot un svinot, nevis nostājoties opozīcijā pret to un čīkstot.
Cerība atšķiras no optimisma, jo optimisms ir cerība, ka notiks kaut kas labs. Cerībai jābūt īstai un dziļai - to nav iespējams notēlot. Cilvēki, kuri zaudē cerību, zaudē arī motivāciju. [..] Mūsu spēka apzināšanās ļauj piedzimt motivācijai un virzīties pretī mūsu mērķim. Taču mums ir arī nepieciešams plānot un paļauties, ka, īstenojot šo rīcības plānu, viss izvērtīsies pēc iespējas labāk. Tieši tādēļ cerība ir tik sīksta.
Mani uzrunāja šīs grāmatas, varētu nosaukt, motivācijas un rīcības daļa, kāda tā ir katras dienas nobeigumā - ikdienas uzdevumi rītam, dienai, vakaram un visas dzīves garumā. Šķiet, ka šie norādījumi kalpo kā fokusēšanās punkti, lai, tiem sekojot, pieaugtu savā motivācijā, cerībā, sevis apzinātībā, tā augot un pilnveidojoties savā dzīvesspēkā. Man kā medicīnā un veselības aprūpē strādājošam, vienmēr ir šķitis būtiski, ka ikvienam jācenšas maksimāli saglabāt savu optimālo veselības stāvokli cik ilgi vien tas ir iespējams, apzināti rūpējoties par to un sekojot līdzi izmaiņām, lai tās varētu savlaicīgi koriģēt. Ne velti veselība tiek uzskatīta par dzīvesspēka pamatu, tādēļ rūpējoties par to un to kopjot, kopjam dzīvesspēka saknes.
Māte Terēze ir sacījusi: "Esiet laimīgi pašreizējā brīdī, ar to būs gana. Katrs moments ir tieši tas, kas mums ir nepieciešams, un nekas vairāk." Mērķtiecīga uzmanības pievēršana, nevienu un neko nevainojot, ir tieši tas apzināšanās veids, kam ir saistība ar dzīvesspēku. Šāda koncentrēšanās un saikne palīdz mums daudz mierīgāk un efektīvāk tikt galā ar grūtībām. Tas arī palīdz atrast jēgu ikdienā vai ārkārtīgi traumējošā pieredzē, un tam ir ļoti liela nozīme dzīvesspēka attīstībā. Kad apzināmies būtiskāko stresa pilnās situācijās, ievērojami samazinās negatīvais šoks, kuru citādi mēs piedzīvotu pēc saskares ar grūtībām.
Mūsdienās daudzi runā par personības integritāti jeb veselumu, jeb būšanu pašam pilnīgā vienotībā ar visu sevi, pāri visam - ar savu sirdsapziņu. Tā arī autore Montminī pieskaras šim jautājumam un aicina lasītāju par to domāt. Jo daudzi mūsdienu cilvēki, vēloties iztapt sociumam vai kādu citu iemeslu dēļ, bet vairs nav paši. Hārpera Lī savā slavenajā darbā "Kas nogalina lakstīgalu" reiz teikusi: "Viņiem noteikti ir tiesības tā domāt, un viņiem ir tiesības tikt cienītiem par saviem uzskatiem... bet, pirms es varēšu dzīvot ar citiem cilvēkiem, man jādzīvo ar sevi. Vienīgais, kas neievēro vairākuma likumu, ir cilvēka sirdsapziņa." Personas veselums (wholeness), integritāte, vienotība - tie ir ne vien vārdi, bet konsekventa rīcība, noraidot konformismu. Ja cilvēka uzvedība balstās viņa veselumā, viņš nekad nerīkosies pret sirdsapziņu. Jo cilvēks integrētāks, jo viņš - dzīvesspēcīgāks. Šādus uzskatus gūstot, tā ir liela laime būt tiem atbilstošam.
Man, piemēram, personīgi šī grāmata, tās sniegtie uzdevumi un sevis izvērtēšana dzīvesspēka kontekstā, parādīja to, cik mana rīcība daudzos gadījumos ir bijusi atbilstoša, balstīta integritātē un sevis saskaņā. Biju jau par to it kā diezgan pārliecināts, tomēr ir patīkami novērtēt sevi ar citu cilvēku acīm (caur šiem grāmatas uzdevumiem) un redzēt, ka, lai gan man vēl ir kur augt un tiekties, tomēr esmu uz pareizā ceļa un savas dzīves mērķu piepildīšanu. Tas motivē, priecē un liek vēl vairāk saņemties. Sirdsapziņā balstīti lēmumi ir apzināti lēmumi, kurus pieņemot, tiek sekmēta dzīvesspēka nostiprināšanās. Vieda atziņa sevis izpratnes un pieņemšanas kontekstā. Paldies grāmatas autorei par šiem vārdiem! Nenovērtējams atbalsts situācijās, kad liekas, ka rīkojos aplam (jo mistisks "vairākums" tā domā), tomēr tas tā nebūt nav! :)
Elastīgumu jeb fleksibilitāti vienmēr esmu uzskatījis par kaut ko ārkārtīgi vērtīgu cilvēkā, it īpaši laikmetā, kas ir tik dinamisks un strauji progresējošs, kāds ir 21. gadsimts. Dzīvesspēks ir saistīts ar integritāti, integritāte ir saistīta ar elastīgumu un garīgumu - šajā ķēdē faktiski varam runāt par grāmatas "21 diena pretī dzīvesspēkam" - autore, kura pati ir psiholoģijas doktore, lasītāju ieved 21 dienas ceļojumā pretī viņam pašam, savam dziļākajam es un tā apzināšanai, negatīvo lietu sevī izskaušanai, to aizstāšanai ar dzīvesspēka sastāvdaļām. Elastīguma sadaļā es burtiski iekusu, saprazdams, cik tā ir ļoti nepieciešama īpašība, lai akceptētu apkārtējos un spētu atgriezties uz kopīgas izpratnes takas, atejot no bezdibeņa malas, kāda pietuvojas, mums vienam uz otru nelūkojoties mirdzošām acīm. Lai arī jums, lasītāji, izdodas ieraudzīt šīs grāmatas burvību sevis paša dzīvesspēka attīstīšanā!
Viena no vērtīgākajām dzīves mācībām ir spēja pieņemt pārmaiņas. Pārmaiņas ir noteiktas. Tās ir neizbēgamas un pastāvīgas. Neatkarīgi no tā, vai pārmaiņas ir pakāpeniskas un tikko manāmas vai arī dramatiskas un spējas, tās notiek mums visapkārt un arī mūsos pašos. Būtiski ir apzināties pārmaiņas un pielāgoties, lai kļūtu elastīgāki. Spējas pārmaiņas atver jaunas durvis, un dzīvesspēcīgi cilvēki spēj pielāgoties neparedzamiem viļņiem un peldēt tiem cauri pretī pārmaiņām.