Lūcijs Annējs Seneka un viņa "Dialogi"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Es vairs tā īsti neatminos, kādēļ es sāku interesēties, lasīt un iemīlēt antīkās literatūras pērles, tomēr, jāsaka atklāti, neesmu to ne brīdi nožēlojis un esmu vien guvis aizvien lielāku sirdsmieru savā iekšējā dabā jeb, kā sacītu Seneka, dvēseles mieru. Dvēseles miers nav vien tikai filosofiska kategorija, bet pavisam reāla, īstenojama un sasniedzama lieta, to var paveikt, iepazīstot antīko gudrību, nodarbojoties ar filosofiju, lasot grāmatas un, manuprāt, kas nav mazāk svarīgi, pieņemt savu ierobežotību, savu mirstīgumu, to apzināties un tādējādi ik dienu izdzīvot maksimāli vērtīgi un piepildīti, dvēseli un garu bagātinoši. Daudzas antīkās filosofijas un vieduma piepildītās grāmatas ved pretī gara izaugsmei un bagātināšanai, tāda arī, nenoliedzami, ir šī - Lūcija Annēja Senekas "Dialogi", par kuru var sacīt paša Senekas vārdiem, tā rāda "kā dvēsele varētu allaž iet vienmērīgu, sekmīgu gaitu, būt saskaņā ar sevi, savus apstākļus vērot ar prieku un to nepārtraukt, bet palikt mierpilnā stāvoklī, nekad nepaceldamās augstāk, nedz nolaizdamās zemāk."
Kā zināms, daudzi no dižajiem filosofiem, domātājiem un politiskajiem padomniekiem, arī viduslaikos un pēc tam, savos traktātos ir balstījušies uz atziņām no antīko filosofu darbiem. Jo šī gudrība, kuru atklājuši, pauduši un mācījuši ir antīkie vīri, tā ir mūžam nemirstīga un kalpo kā zāles pret visa veida cilvēciskās domas pakļaušanu kāda cita interesēm. Varētu un gribētu sacīt, ka seno autoru atziņu un domu studēšana dara ne vien dižu garu, bet atbrīvo no dažādu laikmetu un ideoloģiju uzliktajām važām, lasītāju un filosofijas studētāju jaunā pasaulē, pasaulē bez aizspriedumiem, bez naida, bet ar absolūtu atvērtību visam, izzinātkāri un aicinājumu uz sevis un apkārtējās pasaules pieņemšanu atbilstoši katra dzīvei un aicinājumam.
Pievēršoties [filosofijas] studijām. tu izvairīsies no jebkāda dzīves apnikuma, aiz nepatikas pret dienas gaismu nevēlēsies, lai būtu nakts, nebūsi ne pats sev par slogu, ne citiem lieks; tu piesaistīsi sev daudz draugu, ap tevi pulcēsies paši labākie. Tikums, kaut arī atrazdamies ēnā, nekad nepaliek apslēpts, bet raida signālus, apliecinot savu klātbūtni; kas vien ir tā cienīgs, atpazīs to pēc pēdām.
Pasaulē laikmetā, kad apkārt notiek tik daudz netaisnību, izplatās autoritāras un cilvēka absolūto brīvību ierobežot vēlošas idejas, ir vēl jo svarīgāk stāvēt un krist par patiesības teikšanu, par cīņu pret šiem autoritārajiem varas uzurpatoriem un viņu līdzskrējējiem, tādēļ ir būtiski iepazīt arī Senekas domas, kas lasītāju atbrīvo no bailēm, aizspriedumiem un bagātina tā domāšanu, veicina patriotismu un drosmi iestāties par tiem, kuri tiek apspiesti, vajāti un nesaprasti.
Tev jārīkojas apmēram šādi: ja liktenis tevi nav laidis klāt vadošai lomai valstī, izturi tomēr un palīdzi ar kliegšanu un, ja kāds tev aizspiež rīkli, tomēr izturi un palīdzi ar klusēšanu. Krietna pilsoņa pūliņi nekad nav veltīgi: viņš palīdz jau ar to vien, ka viņu dzird un redz, ar savu sejas izteiksmi, žestu, klusu neatlaidību, pat ar savu gaitu.
Šajā grāmatā apkopotie dialogi, atšķirībā no Platona "Dialogiem", nav sarunas ar reāliem un klātesošiem cilvēkiem, tomēr tas nemazina šī antīkā darba bagātību un vērtību, varbūt pat gluži pretēji - to paceļ, darbodamies kā veicinātājs mūsu domāšanai, valodas un spriestspējas bagātināšanai un kritiskās domāšanas attīstībai, ļaujot iesaistīt arī mūsu domāšanu un fantāziju, kā šie "Dialogi" varētu risināties klātienē starp tajos minētajām personībām.
Mūsu ēras pirmā gadsimta romiešu valstsvīrs un filosofs Marks Tullijs Cicerons rakstīja: "Varu droši apgalvot, ka eksistē medicīna dvēselei. Tā ir filosofija." Šie vārdi lieliski raksturo, pirmkārt, visu antīko filosofiju, tās "ārstniecisko" iedarbību uz cilvēku, kā arī, otrkārt, ir īpaši piemēroti, lai aprakstītu šīs Senekas "Dialogu" grāmatas sniegto veselības kūri dvēselei un prātam, jo šie teksti patiesi aizved cilvēku pretī dvēseles mieram, nomierina dusmas, ļauj izprast pasauli, pieņemt to un visas norises tajā, kā arī - audzina raksturu, piepildot to ar garu bagātinošām domām, kuras esam mudināti nodot tālāk nākamajām paaudzēm, tostarp, cīnoties un aizstāvot viņu brīvības un tiesības.
Lasot Senekas "Dialogus" un ne tikai tos, bet vispār visus antīkos domātāju darbus, ikvienam der atcerēties sokratisko metodi sevis paša izzināšanā un "ārstēšanā", uz to norāda arī Senekas dialogu nosaukumi - "Par laimīgu dzīvi", "Par dzīves īsumu", "Par dusmām" utt. Ikkatrs no šajos dialogos paustajiem teikumiem, kas sevī ietver nezūdošas atziņas, lasītājam iemāca būt par sevis paša dvēseles dziednieku, jo liek uzdot jautājumus, līdzīgi kā to kādreiz darīja Sokrāts, staigādams pa Atēnu ielām un satikdamies ar pretimnācējiem. "Vai es uz to reaģēju gudri? Vai mana attieksme ir saprātīga? Varbūt es varu rīkoties prātīgāk?" Kas reiz ir sācis nodoties filosofijas studijām un viedo domātāju studijām, tas sevī šo sokratisko pieeju nesīs visu mūžu. Tāds, lūk, ir ieguvums, ja par savu lasāmvielu izvēlēsies iesākumam kaut vai Senekas "Dialogus"!
Daudzi no mums ir dzirdējuši izcilā renesanses laikmeta franču filosofa un esejista Mišela de Montēņa vārdu, pat varbūt kāds ir lasījis viņa darbus, tad nu jāsaka, ka arī viņš prata trāpīgi formulēt, kāds tad ir filosofijas sniegtā bagātība un ieguvums. Nedaudz pārfrāzējot, viņš ir teicis, ka "filosofija ir milzīga dāvana, tā parāda, cik daudz cilvēki paši spēj izdarīt savā labā. Mēs visi esam bagātāki, nekā domājam, taču mums māca diedelēt un aizņemties... Lai dzīvotu iekšējā mierā, mums pietiek ar dažām atziņām; un filosofi mums māca, ka tās atrodas mūsos, kā arī pastāsta, kā tās atrast un izmantot".
Viena no labākajām ziņām Senekas lasītājam ir tā, ka, neskatoties uz to, ka stoicisms, kura pārstāvis ir arī Seneka, tiek uzskatīts par visnotaļ traģisku pasauluzskatu, tomēr, jāsaka, no otras puses, tas ir ļoti optimistisks pasaules tvēruma veids. Filosofs Žils Evanss par stoicismu ir rakstījis šādi: "Stoiķi, tāpat kā citu sokrātiskās tradīcijas virzienu pārstāvji, norāda, ka daba ir apveltījusi cilvēkus ar apziņu, saprātu un brīvu gribu un šīs veltes nozīmē, ka spējam pielāgoties jebkuriem apstākļiem, lai būtu laimīgi šajā pasaulē. Nemitīgi dusmīgais ir neelastīgs un dogmatisks savās prasībās, bet filosofs dzīvo ar elastīgu attieksmi". Šādā tvērumā nudien parādās tas, ka Senekas "Dialogi" lasītāju ieved sevis paša domāšanas refleksijā un aizved pie atziņas, ka nekas nav labāk, kā būt stoiciskam, jo - tas ir vienīgais ceļš uz laimi šeit un tagad, šajā dzīvē.
Nē, mums nav maz laika, bet mēs daudz no tā izšķiežam. Dzīve ir pietiekami ilga un mums dāsni piešķirta visdižāko darbu veikšanai, ja tā visa tiek pareizi izmantota. [..] Jā, tā tas ir: mēs nevis saņemam īsu dzīvi, bet esam to tādu padarījuši; mums nevis pietrūkst dzīves, bet gan apejamies ar to izšķērdīgi. [..] Lielākais šķērslis dzīvei ir gaidas, kas atkarīgas no rītdienas un pazudina šodienu. Tu izrīko to, kas ir likteņa rokās, bet palaid, kas ir tavējās. Kurp tu vērs savu skatienus? Kurp savas domas? Viss, kas vēl nāks, ir nedrošs: dzīvo tūdaļ! [..] Ko vilcinies? Ko kavējies? Ja nepārņemsi dienu savā ziņā, tā aizbēgs. Un, ja pārņemsi, tomēr aizbēgs. Tāpēc laika straujumam jāliek pretī tā izmantošanas ātrums un aši jādzer kā no kalnu strauta, kas netecēs mūžīgi.