Ričards Rors "Lūgšanas spēks"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Tā nu ir sakritis, ka pašā Lieldienu un Kristus augšāmcelšanās rītā top apskats par nelielu, bet dzīvi spēcīgi izmainīt spējīgu grāmatu - franciskāņu mūka, eneagrammas un kontemplācijas skolotāja Ričarda Rora "Lūgšanas spēks" jeb, kā vēsta apakšvirsraksts, tā ir grāmata kā apzināties savu patieso identitāti un padarīt pasauli laimīgāku. Neticams uzdevums, mērķis un apakšvirsraksts, draugi? Nē, tā nebūt nav. Kad grāmata vienā vakarā ir tikusi izlasīta, jo tā sevī burtiski "ievelk" un tu nevēlies to pārtraukt lasīt, jo gribas vēl un vēl tās labās sajūtas... Lūgšana, meditācija un kontemplācija, kā arī pareiza attieksme pret dzīvi un ticības nozīmi savā dzīvē - tie varētu būt šīs grāmatas atslēgvārdi un vadmotīvs, kādēļ iesaku lasīt un tās pamācības kaut daļēji ieviest savās dzīves norisēs. Ne vien prāts ir kā mērkaķis, kas lēkā no zara uz zaru un kuru nepieciešams nomierināt, bet mēs skaidri redzam sev visapkārt, ka arī pasaule ir nemierīga, stresaina, baiļu, naida, neiecietības un vardarbības pilna, tā to mūsu prāta mērkaķi vēl vairāk uzkurina, tādēļ, draugi, lasiet, lūdziet, kontemplējiet Dieva visaptverošo beznosacījumu mīlestību. Lai caur šo Lieldienu dienu arī jūsu dzīvēs ienāk svētība un žēlsirdība! Kristus ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies!
Šī grāmata ir autora veltījums diviem izciliem kristīgās kontemplācijas un meditācijas pārstāvjiem - tēvam Lorensam Frīmenam un tēvam Džonam Meinam. Šie abi benediktīniešu mūki un viņu darbi Latvijā ir ļoti labi zināmi, pateicoties mācītāja, teoloģijas doktora, kontemplācijas skolotāja un kristīgās meditācijas nama "Elijas nams" vadītāja Jura Rubeņa interesei un atvērtībai padarīt šīs idejas pieejamas Latvijas iedzīvotājiem. Pateicība viņam un Dievam, kas mums ir devis tādu brīnišķīgu mācītāju un teologu.
Daudzām tradīcijām, tostarp, arī institucionalizētajai kristietībai, ir ļoti grūti akceptēt to, ka pasaule mainās un tādējādi būtu jāmainās ne vien redzējumam, bet arī instrumentiem un attieksmei, ko kristīgā kopiena var sniegt pasaulei kā izpratni un atbalstu. Franciskānis Ričards Rors adekvāti un ar piemēriem pamatoti sniedz kritisku skatījumu uz baznīcas institucionalizācijas nestajiem zaudējumiem visai cilvēcei un arī parāda, ko būtu jādara 21. gadsimta kristiešiem, lai šo zaudējumu novērstu un atvestu cilvēkus atpakaļ pie viņiem pašiem, palīdzētu atrast tiem stingru pamatu, uz kā stāvēt - "mums jābūt stingram pamatam zem kājām. Tā ir kontemplatīva pozīcija - noturīga, centrēta, līdzsvarota un stabila". Jā, patiešām, tieši tas ir tas, kas ikvienam ir nepieciešams šajā traģēdiju un barbarisma piepildītajā pasaulē - apzināties, ka ikviens varam nostāties uz stingra pamata un ka tas ir kontemplācijas ceļš.
Patiesa kontemplācija ir praktiska un piezemēta, turklāt neprasa dzīvi klosterī. [..] Mums pasaulē vajadzīga atbalsta sistēma ar spēju būvēt tiltus un savienot dzīves punktus. [..] Dievs dod mierīgas, vērīgas acis, bet aicina arī uz pravietisku un kritisku iesaistīšanos pasaules sāpēs un ciešanās, turklāt tas viss notiek vienlaikus.
"Lūgšanu spēka" ievaddaļā lasītājs skaidri ierauga institucionālās kristietības kritiku, tās nespēju sniegt patiesi vērtīgo, tā vietā tā sniedz tikai mācību grāmatu atbildes, bet tas vairs mūsdienu cilvēkam neder. Rors ar to apliecina, pats būdams klostera cilvēks, ka ikvienā mīt dziļākas alkas pēc Jēzus gudrības un garīguma, kas spēj padzirdīt un pabarot mūsu izsalkušās dvēseles. Bet tas nozīmē arī ko citu - vispirms ir jārīkojas, jātiecas, kaut mazdrusciņ sevi jāpiespiež pēc vēlmes izprast un sākt meklēt patieso un dziļo. Kad sāksi iet, vērīgi lūkojoties apkārt, pats Jēzus sāks vilkt tevi tuvāk savai pasaulei un garīgumam, kas baros izslāpušo dvēseli, kas alkst pēc dziļuma. Kā grāmatā saka tēvs Ričards, "galu galā jums būs gan svira, gan pamats zem kājām, un no šīs vietas spēsiet iekustināt savu mazo pasaules gabaliņu, jo pats tiksiet iekustināts daudz lielākas straumes un dejas plūsmā".
Ričards Rors šajā grāmatā, lūkojoties caur savām vērīgajām kontemplētāja acīm, par atbalstu ņemot gan Meina, gan Frīmena, daudz arī Tomasa Mērtona atziņas un viņu garīgumu, lasītājam mēģina parādīt to lielo nozīmi, kāda jāpievērš iekšējai dzīvei - "tādai, kas sakņojas kontemplācijā, zem pārejošām parādībām meklē apslēptu nedalāmību un būtību, nevis vienkārši nebeidzamu aizraušanos ar formām". Faktiski varu sacīt, ka Rors nav mūks, kurš absolūti neorientējas pasaulē, varētu sacīt, ka ir gluži otrādi - tēvs Ričards ļoti prasmīgi, argumentēti un skarbi kritizē un norāda uz institucionalizētās Baznīcas trūkumiem, bet izgaismo arī Rietumu pasaules maldīgo dzīšanos pēc formām un pārejošām lietām, tādēļ arī peldam strīdīgu ideju pasaulē un "šī kultūra rada cilvēkus, it īpaši - jaunus, kuri ir ļoti nepārliecināti par sevi un tver uz visām pusēm pēc acumirklīgas identitātes vai nozīmīguma izjūtas".
Šķirot lappusi pēc lappuses, lasītājam tiek piedāvāts aizvien dziļāks ieskats aiz virspuses, nekautrīgi tēvam Ričardam izgaismojot arī paša šaubas par savu ticību. Protams, tas ir visnotaļ normāli un tur nav nekā nedabiska, visi - priesteri, mācītāji un ikkatrs garīgs cilvēks - reizi pa reizei piedzīvo šaubas un ticības pārbaudījumus, sev uzdodot jautājumus par to, vai patiešām es tam ticu, ko es rakstu, sludinu un runāju. Svarīgākais tanīs gadījumos ir tas, ka jāiet dziļumā, atbildes jāmeklē tur, kur mīt Dievs - dvēselē un sirdsapziņā. Jo prātā atbilžu nav, tās ir tikai virspusīgas sēnalas. Kā sacījis jau minētais Džons Meins, "prāts nespēj dzīvot tagadnē. Pašreizējais brīdis vienmēr ir garlaicīgs, un mēs vienmēr ceram, ka nākamā minūte būs labāka vai nostaļģija pēc pagātnes kaut kādā veidā ir patiesība".
Tādējādi šī grāmata lasītāju ieved dziļākā sevis izpratnē, sevis pieņemšanā, savu kļūdu un nepilnību atpazīšanā, lai tās kalpotu personības transformācijai, lai cilvēks nebūtu un nepaliktu vien kā elektrības vadi, ko saņemdams, to noraidīdams tālāk. Patiesi svarīgākais ir sevis un iekšējās pasaules TRANSFORMĀCIJA. Jēzus šajā pasaulē nāca, dziedināja un veda mācekļus pretī dziļai, kontemplatīvai transformācijai, rādīdams sevi kā piemēru un paraugu.
Es šo grāmatu lasīju, kā jau parasti, ar līmkarodziņiem un marķieri rokās, jo zināju, ka šī ir grāmata, kura ir bagāta un ārkārtīgi domāšanu papildinoša un ievedoša dziļākā izpratnē par cilvēka dabu, sūtību, aicinājumu un viņa lūgšanu pasauli. Izlasot šo grāmatu un sākot praktizēt meditāciju un kontemplāciju, "tā neizbēgami mainīs jūsu priekšstatus, liks apšaubīt veidu, kādā pavadāt laiku un pamazām iznīcinās omulīgo sociālekonomisko perspektīvu". To varu apliecināt arī no savas pieredzes, jo laiku pa laikam piekopju kontemplatīvu meditāciju un lūgšanu, tā ir izmainījusi manu perspektīvu un redzējumu uz šīs pasaules lietām un traģiskajām norisēm, tās ir kļuvušas par nebūtisku klātesamību, jo būtiskais ir augšāmceltajā Kristū, kurš ir pārāks par visu, tā ir dzīvība, kas ir pārāka par nāvi un iznīcību.
Mēs pārtiekam no tā, kas esam, līdz uzzinām to, kas esam. Tā taču ir laba ēdienkarte - jūs kļūstat par to, ko ēdat.