Lorāns Gunels "Dievs vienmēr ceļo anonīmi"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Man jāatzīst, kad beidzot tiec pāri kautrības barjerai, izrādās, ka ir diezgan patīkami atrast dzirdīgas ausis. Dzīvē reti rodas izdevība tikt uzklausītam pa īstam. Sajust, ka otrs tiešām cenšas tevi izprast, ielūkoties tavā dvēselē un slēptākajās domās... Sevis atklāšana atbrīvo un zināmā mērā pat aizrauj.
Kad izvēlējos lasīt un iepazīt šīs grāmatas sniegto dzīvesmācības stundu, biju pilnīgi pārliecināts, ka nekļūdīšos, jo visa mana iekšējā būtība pauda piekrišanu, ka šī grāmata noteikti ir jāņem un jāiepazīst. Vienvārdsakot - absolūti nekļūdījos. Lorāna Gunela grāmata "Dievs vienmēr ceļo anonīmi" ir tā vērta, lai to iepazītu un ik pa laikam arīdzan pat varētu pārlasīt. Šīs grāmatas lappuses jau no vāka atšķiršanas brīža izstaro sevī ievelkošu harmoniju, lai arī notikums, ar kuru sākas romāns nebūt nav no tiem pozitīvākajiem. Bet, kā jau zinām, bieži vien viss notiek it kā necerēti un viss atrisinās pilnīgi negaidīti, tā tas notiek arī šajā darbā. Pēc grāmatas pirmās trešdaļas izlasīšanas man absolūti bija skaidrs žanrs, kurā šo darbu ierindot - psiholoģiska, pat psihoanalītiska drāma, kur galvenā varoņa Elana Grīnmora vietā lasīšanas gaitā ik pa laikam varēju "ievietot" pat sevi. Jo dzīves mācības jau lielākoties visiem cilvēkiem ir samērā vienādas un katrs no lasītājiem reiz ir gājis cauri kam tādam, kas atspoguļojas arī Elana dzīvē. Tā nu tas ir un to lieliski ar piemēriem ilustrē arī gandrīz ik rindkopa, ik lappuse.
Šim darbam nav nekāda tieša saistība ar Dievu, viņa vārds uz vāka faktiski kalpo kā norāde uz šī romāna tēlu dzīves dziļāko dimensiju, kura atklājas grāmatas lasīšanas gaitā. "Dievs vienmēr ceļo anonīmi" mani uzrunāja ļoti daudznozīmīgi, šis ir romāns - dziļumbumba, jo atklāj dzīves un notikumu neparedzamību, tai pat laikā nostiprinot lasītājā pārliecību, ka ikviens mūsu lēmums un mērķtiecība nudien spēj piepildīties un aizvest pie iecerētajiem mērķiem. Ir tikai ļoti jāgrib un uz to jātiecas, un tad pat Dievs līdzcilvēku izskatā "pieslēdzas", atbalsta un motivē saņemties un izdzīvot savu patieso aicinājumu.
Vienalga, vai runa būtu par neveiksmi, slimību vai dienišķiem pārbaudījumiem, mēs ne vienmēr izjūtam vēlēšanos pieņemt šo "dāvanu" un to izsaiņot, lai saņemtu slepeno vēstījumu. Kad pienāk pārbaudījuma diena, mēs visbiežāk reaģējam ar izmisumu vai dusmām, nekļūdīgi atmetot to, kas mums neliekas taisnīgi. Taču dusmas dara mūs kurlus un izmisums - aklus. Un mēs palaižam garām mums doto iespēju augt. Tad smagie sitieni un neveiksmes vairojas. Ne jau liktenis mūs vajā, bet dzīve cenšas atkārtot savu vēstījumu.
Romāns lasītāju izved cauri skarbajai, bieži pat - ļoti sāpīgajai, dzīves realitātei, ar kuru lielākā vai mazākā mērā saskaramies ikkatrs. Un tomēr - pat visskaudrākajā realitātē mums pavīd gaismas stars tuneļa galā... Mēs to bieži noraidām, ar satraukumu un stresā sev iestāstām, ka nekas neesam, pazeminām savu pašvērtību un, paši tam noticot, sākam gribēt nebūt šajā pasaulē. Tā arī Elans bija izdomājis, uzrāpies jau Eifeļa tornī, lai beidzot "pārietu otrā pusē", kad viņu pēkšņi nez no kurienes uzradies uzrunā dīvains svešinieks, kurš tad faktiski ir arī uzskatāms par to Dievu inkognito, jo no šī satikšanās brīža izmainās visa Elana dzīve. Tā turpina reizēm būt visai haotiska un nesaprotama, tomēr tā ir citāda, jo notiek izmaiņas pašā Elanā. Ne viss ir tik melns kā to bieži mālē, tā arī ar Elana Grīnmora dzīvi - no gribēšanas aiziet līdz savas personības šarmantai izaugsmei un kļūšanai par lielas kompānijas prezidentu - jā, tieši tik dramatiski notikumi risinās šajā romānā. Un ne velti esmu atzīmējis diezgan ievērojamu skaitu ievērības un atcerēšanās vērtus atziņu fragmentus, no kuriem dažus sniegšu arī šeit:
- Dzīve nav teorija. Es ticu tikai tādai pieredzei, kas pārbaudīta praksē. Tikai tā ir īstā un palīdz cilvēkam mainīties. Viss pārējais ir tikai bla bla bla vai arī intelektuāla masturbācija.
- Esmu pārliecināts, ka jebkurām pārmaiņām ir jānāk no paša cilvēka, nevis no ārpuses. Faktiski neviens nevar izmainīt tavu dzīvi, to vari tikai tu pats. Tādēļ arī nepieciešams saņemt sevi rokās.
- Tā jau atkal ir pretošanās pārmaiņām! Tā ir galvenā atšķirība starp bērnu un pieaugušo. Bērns tiecas attīstīties. Pieaugušais dara visu, lai nemainītos. Lai turpinātu dzīvot, jābūt dzīvam, tas nozīmē, ka ir jāatrodas pastāvīgā kustībā, jāattīstās. Ja gribi visu mūžu justies jauns, tev jāturpina mācīties, attīstīties, radīt, tu nedrīksti ieslīgt vecos paradumos, kas notrulina prātu, vai palikt komforta zonā tāpēc, ka visu jau zini un proti.
Kopumā ņemot, šis romāns izcili izgaismo cilvēcisko dabu, mūsu nevēlēšanos mainīties, mūsu kūtrumu, tāpat tas parāda cilvēcisko vājību un tomēr - tas izved šiem izaicinājumiem cauri, rada interesi, kas ar romāna varoņiem notiks tālāk. Jā, šis romāns lasītājā rada tādu kā pozitīvu atkarību, jo negribas iet gulēt, kamēr nav izlasīta vēl kāda nodaļa un tad vēl kāda... Romānu izlasīju divos vakaros un to no sirds iesaku izlasīt ikvienam, kuram patīk tvert intelektuālu baudījumu ne vien sekojot dzīvi līdzi galvenajiem varoņiem, bet arī iegūt jaunas atziņas par vispārējo cilvēka dabu. Lorāna Gunela romānam lieku 9 no 10 ballēm. Man nudien patika!