Piedzīvojot ciešanas, sāpes un zaudējumu...
Foto: attēli atrasti internetā, google.lv
Ciešanu noslēpumu neviens līdz galam nav izpratis un diezin vai mūsu dzīves laikā izpratīs. Mēs varam vien aptuveni nojaust kādu fenomenu, kas ar to ir saistīts, kādēļ mēs to piedzīvojam un kāda ir ciešanu, sāpju un zaudējuma piedzīvošanas un izdzīvošanas pedagoģiskā jēga un nozīme. Pārdomājot kādu situāciju šajā rītā, sev nākas atgādināt, ka mēs, lai esam gana izglītoti, mēs tik maz zinām un izprotam, bet tas mums māca paļāvību, ka ir kāds lielāks, augstāks un pāri visam esošs Spēks, kuram lietas ir labāk zināmas. Brīdī, kad piedzīvojam kāda mums nozīmīga cilvēka zaudējumu, mēs piedzīvojam ciešanas un sāpes, un pilnīgi neviļus atkal un atkal uzdodam šo jautājumu: "Kāpēc, Dievs, tā tas notika?" Mēs ar cilvēcisko saprātu to nekad nesapratīsim, mums atliek vien paļauties uz Viņa žēlsirdību un Viņa pedagoģiju mūsu dzīvēs, pieņemot situāciju un no tās kaut ko mācoties attiecību ar saviem tuvajiem, mīļajiem uzlabošanā vai dziedināšanā. Manuprāt, tāda ir galvenā doma, kuru Dievs mums sūta šādos pārdomu brīžos. Un vēl - Viņš mums dod iespēju izdzīvot "šeit un tagad" pieredzi - būt, mīlēt, apliecināt savu draudzību un visiem sev nozīmīgajiem cilvēkiem pateikt, cik tie ir nozīmīgi un svarīgi, un cik ļoti mēs viņus mīlam!
Šajā brīdī mums noskaņoties uz situācijas pieņemšanu var palīdzēt ievērojamā šveiciešu teologa Karla Bārta reiz sacītas lūgšanas vārdi: "Tātad šajā stundā esi vēlreiz pie mums. Vēlreiz rādi mums, ka Tu neesi tālu no mums visiem un no katra atsevišķi, bet ka Tu esi ļoti tuvu un pilnīgi droši atbildēsi uz mūsu lūgumiem daudz labāk nekā to iedomājamies vai pat vēlamies. Un šajā vakarā esi arī pār tiem daudziem citiem, kuri bez Tevis nezina, ko darīt vai kur griezties - patiesais Dievs, kas esi bijis pār visu pasauli, un tā esi šobrīd un vienmēr tā būsi." Mums jāpieņem dzīves trauslā realitāte, dzīvības un nāves trauslais, vienmēr blakus esošais šķidrauts, kas jebkurā brīdī var šķirt mūs vai mūsu tuvos un mīļos vienam no otra. Tāds ir dzīves cikls, tieši tādēļ katru dienu, ik mirkli esam aicināti praktizēt tebūšanas un mirkļa izbaudīšanas filosofiju, tvert gaistošo brīdi, ieraudzīt Dievu tepat blakus esošu, pieņemt Viņa mums dāvāto dzīves dāvanu un iespēju to izdzīvot. Tā, manuprāt, ir augstākā no visām mākslām, tvert mirkli un būt šeit un tagad, atsacīties no neveselīgām ambīcijām uz tāltālu nākotni, nebūvēt pārmēru sapņu pilis, bet tvert mirkli. Mirkli, kas te var būt un te var gaist... Cilvēks šeit ir, blakus, te mēs vēl ar viņu komunicējam un te pēkšņi viņa vairs nav, jau viņa dvēsele ir ceļā uz Mūžību... Kā migla, kā viss nepastāvīgais, tā arī cilvēks ir gaistoša esība. Mēs to apzināmies vien brīdī, kad trauslo dzīvību no mums šķir Mūžības plīvurs.
Piedzīvojot sāpes un ciešanas, Dieva pedagoģija vada mūs uz dziļāku izpratni par Jēzus mācītās lūgšanas "Mūsu Tēvs" trešo lūgumu "Tavs prāts lai notiek!" Brīžos, kad mēs nesaprotam attiecīgā brīža ciešanas un to jēgu (bet nekas bezjēdzīgs šajā pasaulē neeksistē, kur nu vēl ticīgam cilvēkam!), Dievs mūs aicina uz dziļāku izpratni šī trešā lūguma kontekstā. Mēs nevaram padarīt nebijušas šīs ciešanas, šīs sāpes, bet mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, mēs varam būt vien pasīvi Dieva žēlastības piedzīvotāji un izbaudītāji. Kā rakstījis apustulis Jēkabs, cilvēka dzīve ir vien "tvaiks" (sal. Jēk 4:13-15), tādēļ ciešanās mēs esam aicināti pieņemt šo realitāti un izdzīvot esošo mirkli, nepiedēvējot sev augstprātīgu nākotnes plānošanu, jo mēs neesam savas dzīves un dzīvības saimnieki.
Grāmatā "Luteriskais garīgums" (124.-127. lpp.) teologi raksta: "Savā aklumā mēs dažreiz ticam, ka esam savas dzīves kungi; taču vienā mirklī aptveram, ka mēs visu nenosakām un mūsu plāni nav nekas salīdzinājumā ar Dieva varenību. [..] Dievs nav kāds nezināms dabas spēks, kas spēlējas ar mūsu dzīvi. Mums Dievs ir mīlošs, gudrs Tēvs. Viņa griba, lai ko Viņš nolemtu, ir vislabākā. Un, tā kā mēs zinām, ka grūtības nenāk no kāda anonīma likteņa, mēs varam lūgt savu žēlīgo Dievu un Tēvu, kurš mums tās ir devis, uzticēdamies, ka Viņš mūs labi pazīst un grib mums labu. [..] Ciešanas pieder pie tām Dieva dotajām lietām, caur kurām Viņš darbojas mūsu labuma dēļ. Mēs nesaņemam krusta svētību, kuru Kristus izcīnījis, ārpus sāpīgās krusta pieredzes mūsu pašu dzīvē. [..] Taču patiesībā šajās situācijās notiek kaut kas liels. No Dieva žēlastības kristieši īsteno pacietību. Ciešanas un kārdinājumi nav līdzekļi, ar kuru palīdzību iegūt materiālu labumu vai personisku atzinību. Tie ir pārbaudes akmens, kurš atklāj patiesu ticību."
Un, visbeidzot, piedzīvojot tuvinieku un mīļo zaudējumu, mēs, iedegdami cerības, miera un svētības sveci, varam lūgties svētā Milānas Ambrozija reiz teiktu lūgšanu: "Dievs Kungs, mēs nespējam cerēt priekš citiem neko labāku kā to pašu laimi, ko vēlamies priekš sevis. Tādēļ mēs Tevi lūdzamies - neatšķir mūs pēc nāves no tiem, kurus mēs esam sirsnīgi mīlējuši šajā saulē. Dāvā, ka tur, kur es esmu, viņi varētu būt kopā ar mani un lai es varētu priecāties par viņu klātbūtni debesīs, pēc tam, kad tā man ir tik bieži trūkusi šeit, zemes virsū. Dievs Kungs, es lūdzu, lai Tu uzņemtu savus mīļos bērnus tūlīt savā dzīvības devēja sirdī. Pēc šīs īsās zemes dzīves zemes virsū dāvā viņiem mūžīgu līksmību."
Te nu ir mūsu sirdis un mūsu mūžs, ko Tu pazīsti labāk, kā mēs paši. Mēs visu sevi ieliekam Tavās uzticamajās rokās, kuras Tu esi mums pretī izstiepis mūsu Pestītajā. Pieņem mūs, kādi esam. Piecel mūs, vājos, un padari mūs, nabagus, bagātus no Tavas pārpilnības. Karls Barts