"Mierinājums" jeb Grāmata, kas palīdz atrast ceļu laukā no zaudējuma bezdibeņa...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Nāve ir neticami smags notikums, pat ja ir bijis iepriekšējs brīdinājums un iespēja sagatavoties, bet pēkšņai nāvei ir pašai savi sarežģījumi. Mēs visi zinām, ka dzīvojam un mirsim. Ar prātu mēs pieņemam, ka visam ir savs laiks un vieta. Bet grūtāk ir rast mieru pasaulē, kur par rudeni uzskata laiku, kad zemi klāj vecas, brūnas lapas. Kā pieņemt to, ka birst arī zaļas lapas?
Nāve, miršana, sērošana un bēdas zaudējot dzīves visbūtiskākos cilvēkus - mūsdienu sabiedrībā tā ir diezgan tāda tabu tēma, par to nevēlas domāt, par to nevēļas runāt, kur nu vēl - īsti iedziļināties un izprast, lai otram spētu kvalitatīvi palīdzēt. Bet - tas ir jādara, ir jāiedziļinās, ir jālasa, ir jāizdzīvo un jāizanalizē sava sēru un zaudējumu pieredze, tad mēs kļūstam par labiem līdzi sērotājiem citiem, tiem, kuri piedzīvo savus zaudējumus. Ticiet vai nē, šī grāmata ir vēl viens avots, lai iegūtu sirdī to mieru, ko citkārt nolaupa zaudējums, tāds zaudējums, kuru nekādi neatgriezt. Šveiciešu psihiatre, medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa kopā ar Deividu Kesleru grāmatā "Mierinājums", kuru nesen latviski izdeva izdevniecība "Lietusdārzs", lasītājus izved cauri sērošanas stadijām un zaudējuma pieņemšanai, lai no nāves ieietu dzīvībā un neaizkavētos tumšajā vientulībā, bet izbaudītu dzīvi, jo pat postažas vidū izaug un ir redzami mazi zaļi asniņi, stiepjoties pretī debesīm.
Patīkami un interesanti reizē - tādas bijas sajūtas, izlasot grāmatu teju līdz galam, kad pie beigām atklājās autores, doktores Kibleres-Rosas un grāmatas līdzautora Keslera personīgie stāsti par viņu sēru pieredzi. Par sērošanu ir jārunā, to nevajag slēpt, šo laiku, šīs sajūtas ir nepieciešams izdzīvot, pretējā gadījumā, iekšienē apspiestas, tās nodara nelabojamu bojājumu mūsu psiholoģiskajai veselībai. Mums ir jāizdzīvo sērošanas pieredze, tomēr mēs tiekam vadīti, lai tajā neieslīgtu uz palikšanu. "Pat visbriesmīgākajos apstākļos mēs spējam rast cerību stariņu. Sēras, tāpat kā nāve, pārveido dzīvo. Ja jūs neveltāt laiku sērām, jūs nespējat rast ceļu uz nākotni, kur zudušo atceras un godina bez sāpēm." Tāds, lūk, ir autoru vēstījums, kuram mums ir jāpalīdz iziet cauri sērām, izdzīvot tās, pieaugt savā empātijā un turpināt dzīvot pilnasinīgi, svinot dzīvi un godinot to kā mūsu ikviena skolotāju šajā skaudrajā pasaulē.
"Mierinājums" - grāmatas nosaukumā ietvertais vārds mums rāda grāmatas sasniedzamo mērķi - lai ikviens lasītājs tiktu mierināts, izprastu savas jau it kā izdzīvotās sēras, pieņemtu tās, kā arī caur divu cilvēku mūža darba iepazīšanu kļūtu par saprotošākiem un kompetentākiem mierinātājiem tiem, kuri vēl tikai pārdzīvo savus pirmos zaudējumus. Nāve, nenoliedzami, ir mūsu dzīves visdārgāko zaudējums, līdz ar to mums jābūt prasmīgiem līdzbiedriem šajā sāpīgajā pieredzē. Nenoliedzami, šī ir savveida mācību grāmata, jo, lai gan esmu mācījies par un ap nāvi, tomēr šo to jaunu arīdzan uzzināju, tostarp, par pašnāvībām. Ieklausieties, vai zinājāt šādu faktu?
Nereti dažas dienas pirms pašnāvības novērojams savāds fenomens - cilvēks paziņo draugiem un tuviniekiem, ka nekad vēl nav tik labi juties. Šāds paziņojums var būt nelāga zīme, nevis izdziedināšanās pazīme, jo cilvēks ir pieņēmis lēmumu. Viņš ir nolēmis mirt, tāpēc nepatīkami dzīves sīkumi kļuvuši maznozīmīgi.
Ne velti pētu un mēģinu rast atbildes uz visiem šiem jautājumiem, kas saistīti ar nāvi, ar dzīvi pēc nāves, ar apziņu, kas ar to notiek cilvēka miršanas brīdī un tā tālāk - tās ir lietas, kas atver jaunas durvis uz jaunu, daudz plašāku prāta stāvokli. Tās ir durvis uz patiesu Dievizpratni, uz to, no kurienes mēs esam, kas mēs esam un uz kurieni dodamies. Visi tiecas uz pierādījumiem, mūsu laiks, mūsu sabiedrība ir pierādījumus prasoša sabiedrība, tomēr mums jāapzinās, ka vienmēr ir un paliks jautājumi, kuriem nevarēs piekarināt birku "pierādīts un apstiprināts". Viens no tādiem fenomeniem ir arī nāve un tas, kur mēs, daļa no mums, kuru saucam par dvēselei, dodamies, atbrīvojušies no šīs zemes piesaistes.
Viena no īpašām šīs grāmatas kvalitātēm manās acīs iekrita īpaši - katrs paragrāfs, katra nodaļa beidzas ar viedu atziņu rindām. Kā punkts uz i, apmēram tā varētu salīdzināt. Domāju, ka daudzi, ja ne visi no jums, ir dzirdējuši par piecām miršanas stadijām - noliegumu, dusmām, kaulēšanos, depresiju un pieņemšanu. Ko šī grāmata "Mierinājums" paveic caur šo miršanas stadiju prizmu? Aplūko un apraksta tās no zaudējuma pieņemšanas un sēru izdzīvošanas skatupunkta, parādot kā miršanas process, nāve, sērošana un sēru izdzīvošana ir vienotā sasaistē, ietilpstošas vienās un tajās pašās stadijās.
Stiprākie cilvēki, kurus zinām, savā dzīvē ir pieredzējuši sakāvi, ciešanas, cīņu un zaudējumu. Taču viņi ir atraduši ceļu laukā no šī bezdibeņa. Šie cilvēki novērtē dzīvi un izjūt to līdz sirds dziļumiem. Viņi ir iejūtīgi, līdzcietīgi un mīloši. Stipri cilvēki rodas tikai dzīves grūtākajos brīžos...Divas īpašas lietas par šo grāmatu es gribu pasacīt pilnīgi noteikti - pirmkārt, tā nav pilna sausas teorijas par to, kā izdzīvot sēras un pārdzīvot zaudējumu un otrkārt - šī grāmata ir piepildīta ar dzīvu cilvēku piedzīvotiem reāliem zaudējumiem, kurus izsērojot un izdzīvojot tie iziet cauri konkrētām sērošanas un mierinājuma gūšanas stadijām. Un vēl kas īpašs - autori nav baidījušies runāt par to, kā nevajadzētu rīkoties, kad cilvēks piedzīvo zaudējumu, kas uz mirkli viņu izsit absolūti no jebkādas dzīves sajūtas. Mēs bieži vien esam tik ļoti pārliecināti, ka zinām, kā vajag, ko vajag teikt, kā to sacīt, ka aizmirstam vienu - līdz kamēr mēs to neesam piedzīvojuši paši savā personīgajā pieredzē, mēs to nekad nespēsim pilnībā izprast, tādēļ labākais, ko bieži vien varam darīt - ir būt blakus, sēdēt un ieklausīties otra sērās. Jā, tieši tik vienkārši - ļaut cilvēkam iziet cauri visām sēru stadijām, ļaujot būt pašam un pieņemot, ka cilvēks var reaģēt un izdzīvot sēras absolūti neadekvāti mūsu pieņēmumiem.
Zaudējuma stadijas - noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana - ir plaši un arī aplami izmantotas. Rādās, ka mūsu sabiedrība ir devusies krusta karā ar mērķi "iznīdēt depresiju". Reizēm iejaukšanās ir izšķiroša dzīvībai, taču lielākoties mēs neļaujam normālai sēru depresijai ritēt savu gaitu.
Grāmata "Mierinājums" četrās lielajās nodaļās mums palīdz izprast piecas sēru stadijas, kuras jau es minēju, sniedzot daudz dažādu piemēru un daloties reālos dzīvesstāstos, tāpat lasītājs tiek izvests cauri sēru iekšējai pasaulei un būtībai, aplūkojot zaudējumu, izdzīvojot nožēlu, ļaujot sērot un skumt, ritot asaru litriem, meklējot vainu, kuras nav un tā joprojām. Kur un kā gūt spēku pieņemt zaudējuma un dzīves turpināšanas jēgu un realitāti? Ko mums sniedz vētraina dusmošanās uz Dievu? Daudz jautājumu nepilnās 200 lappusēs. Bet vēl vairāk atbilžu, tostarp, pašu autoru izdzīvotā sēru pieredze. Starp citu, pēc grāmatas uzrakstīšanas 2004. gada augustā tās autore Elizabete Kiblere-Rosa aizmiga mūža miegā, kuru viņa tik ļoti, ļoti gaidīja un kas bijas viņas ciešanu atvieglojums. Lai šī grāmata sniedz noderīgu un praktisku mierinājumu ikvienam!
Lai kāda būtu patiesība par dzīvi pēc nāves, mēs esam pārliecināti, ka nāve nav tāda, kādu mēs to esam iztēlojušies. Dzimšana nav sākums, un nāve nav beigas. Tie ir tikai pieturas punkti mūžībā. Nāve nepastāv tās ierasti izplatītajā formā "visa beigas". Dzīve turpinās pēc fiziskā ķermeņa nāves. Nāves brīdī mēs pieņemam, ka mūsu mīļotais šķir mirstīgo no nemirstīgā. Viņš pamet savas pagaidu mājas - ķermeni - un pārceļas gara un dvēseles dziļumos, ko daudzi dēvē par "nemirstīgo patību". Mūsu ticība pēcnāves dzīvei nosaka mūsu attieksmi pret otra nāvi. Mūsu mīļotie turpina dzīvot - tikai citā esības dimensijā. Mūs mierina sajūta, ka būs turpinājums, ka mēs neesam tikai ķermeņi, ka mums ir dots kaut kas vairāk nekā viena mirstīga dzīve ar sākumu, vidu un beigām. Nāvi var uzskatīt par pāreju uz augstāku apziņas stāvokli, kur mēs turpinām uztvert, saprast un augt. Jūs zaudējat tikai to, kas vairs nav vajadzīgs - fizisko ķermeni. Gluži kā novelkot ziemas mēteli, kad iestājas pavasaris.