Patiesa garīguma ceļvedis 12 soļos jeb Par Ričarda Rora grāmatu "Ar elpu zem ūdens"...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Jo vairāk es lasu Ričardu Roru, Tomasu Mērtonu un citus katoļu kontemplatīvo mūku sarakstītos darbus, jo vairāk es saprotu, ka, piedodiet, mēs ne vella nezinām ne par Dievu, ne par garīgumu, kur nu vēl par Kristus beznosacījuma mīlestību un tā tālāk un tā joprojām. Mēs esam iegrimuši savā patiesības monopolā, savā reliģijā, savā konfesijā, mēs esam pārveidojušies par klubiņu, bet ne par atvērtu saimi Dievam un Dēlam Jēzum Kristum. Mēs tiesājam, mēs nosodām, mēs ar bargu pirkstu pamācām, bet absolūti nemaz, nemaz nemīlam, pat necenšamies to darīt. Kur nu vēl saprast un pieņemt katra individuālo unikalitāti. Tādi nu mēs, cilvēkbērni, esam. Un ko Dievam ar mums tādiem, egoistiem un paštaisnuma kalngaliem, iesākt? Par to varētu būt ļoti labi atbildēts šajā grāmatā, kas, unikāli, apvieno šo to no Anonīmo Alkoholiķu 12 soļu atveseļošanās programmas un arīdzan Kristus Evaņģēlija. Bet ne jau Dievs ar mums ko vispirms grib iesākt, mums pašiem jātiecas gribēt un jāsāk rīkoties, lai tiektos uz Viņa Gaismu, Viņa beznosacījuma Mīlestības saņemšanu un tālāknodošanu apkārtējiem caur savām pārmainītajām sirdīm.
Ričarda Rora darbu "Ar elpu zem ūdens" izlasīju divreiz. Divreiz. Bet ne tādēļ, ka kaut ko nesapratu vai kā tamlīdzīgi, bet gan tādēļ, ka darbs ir tik ļoti uzrunājošs un iekšējo pasauli bagātinošs un mainošs. Neliela grāmata, vien nepilnas 170 lappuses, bet, ak vai, cik gan daudz burvīgu atziņu, ka visas nemaz ij ne nocitēt. Bet ne jau atziņās ir spēks, jūs man piekritīsiet, lasītāji? Spēks, manuprāt, ir grāmatas kopējā vēstījumā, vai tā uzrunā sirdi un aizskar dziļākās dvēseles stīgas. Šī grāmata, protams, līdzīgi citām, aizskāra manas dvēseles stīgas un es daudz ko pārdomāju, lai pēc pirmreizējās grāmatas izlasīšanas ķertos tai klāt tūliņ otrreiz. Bija tā vērts, jo uzzināju vēl daudz ko jaunu, ko biju palaidis garām vai līdz kam nebiju izaudzis pirmajā grāmatas lasīšanas raundā.
"Ar elpu zem ūdens" ir drausmīgi tieša grāmata, tā izgaismo absolūti visas cilvēku slēptākās pažobeles, kurās nevienu viņi nevēlas laist, un tomēr Dievs caur Ričarda Rora vārdiem atver jebkura kambara durtiņas, pat visslēptākā. Es jau kaut kur sākumā minēju, ka šajā darbā ļoti daudz kas ir salīdzināts ar anonīmajiem alkoholiķiem un tam ir absolūts pamatojums, kādēļ tā un nekā savādāk:
[..] mūsu sabiedrība demonstrē visas klasiskās atkarības pazīmes. Šī atkarība varētu būt viena no nozīmīgajām metaforām tam, ko Bībeles tradīcijās sauc par "grēku". [..] Mēs nespējam apstādināt plūdu ūdeņu celšanos mūsu atkarībām pārpildītajās kultūrās, bet mums vismaz jāaptver īstenība, jāmeklē veids, kā no šīs atkarības pilnībā atbrīvoties, un jābūvē koraļļu pils, kā arī jāiemācās elpot zem ūdens.
Un te parādās arī atbilde, lai mēs varētu izdzīvot šajā atkarību pilnajā pasaulē. Un tomēr mēs domājam, ka mūs sagaidīs kas ļoti īpašs pēc nāves, un tādēļ mēs atsakāmies no dzīves šeit un tagad. Bet mums Dievs ir klātesošs un Viņa galds ir saklāts šeit, kādēļ mēs nesēžamies pie tā un nemielojamies? Dievs mīl pasauli visā tās esamībā, visā tās veselumā, visā tajā, kāda tā ir šeit un tagad, tikai mums pašiem kā radībām tam jāatveras un jābūt uz to orientētiem, lai Dievu sagaidītu pie sava dzīves svinību galda vai mēs piesēstos pie Viņa dzīves svinību galda.
Nav jau nekas neparasts, bet aizvien tas ir no jauna jāaktualizē, proti, "cilvēki nonāk pie dziļākas apziņas caur apzinātu cīņu ar pretrunām, konfliktiem, neatbilstībām, strīdiem, iekšēju jucekli un to, ko Bībeles tradīcijās sauc par "grēku" vai morālu kļūmi." Mums ir skaidri jāapzinās, ka to tukšumu mūsos, pēc kura aizpildīšanas tik dikti ilgojamies, spēj aizpildīt vienīgi Dievs, jo "Dievs aizpilda tukšumu, jo labi zina, ka Viņš viens pats to spēj aizpildīt." Ejot cauri šiem divpadsmit soļiem, šīm divpadsmit nodaļām, mēs kā lasītāji, kā garīgās dzīves kopēji un praktizētāji reāli saprotam, ka mūsu kļūdas, mūsu vainas mums ir nepieciešamas, lai mēs varētu kļūt dziļāki cilvēki un skaidri pieņemtu Dieva aicinājumu sēsties pie Viņa dzīves svinību galda. "Dievs mūs caur kļūdām vada no bezapziņas uz daudz padziļinātāku apziņu un sirdsapziņu."
Kā mēs mīlam apkārtējos un savus tuvos? Padomāsim par to. Un Ričards Rors mums parāda, KĀ mums būtu jāmīl - tā, kā Dievs mūs mīl. "Dievs mūs šokē un pārsteidz ar mīlestību. Dievs nemīl mūs tikai tad, ja maināmies, Dievs mūs mīl, lai mēs mainītos." Tikai un vienīgi mīlestība rada patiesas sirds pārmaiņas mūsos. Un tā ir patiesa un atklāta tikai tad, ja tā ir pieejama par baltu velti un bez nosacījumiem. Tāpat ir ar žēlastību. Tikai mūsos pašos ir aizture uz to, lai mēs to saņemtu un tam atvērtos. Tikai un vienīgi mūsu pašu sirds nocietinājumā ir visa sakne rodama, ka mēs nesaņemam žēlastību, cieņu, mīlestību un, jā, arī grēku piedošanu.
Šīs grāmatas lasīšanas gaitā cēlu augšā visas savas daudzās dzīves sajūtas, daudzās savas kļūdas, savus maldus un savas kretīniskās attieksmes, un reāli sapratu, ka esmu bijis patiešām kretīns, jo patiesībā, ja manī būtu tā mīlestība, kura ir šobrīd, es ticu, ka mana dzīve un manas dažādās attiecības ar līdzcilvēkiem būtu daudz, daudz savādākas. Bet līdz tādai atziņai ir nudien jānonāk kļūdīšanās un kļūdu piedošanas, un labošanās ceļā. Savādāk nekādi. Cilvēcīgā līmenī savādāk nesanāk. Mums ir jāapzinās sevi kā ubagiem Dieva un Visuma priekšā, tad mums ir atvērta cerība uz pārmaiņām. Mums ir pazemīgi jālūdz Dievs, lai Viņa griba, Viņa prāts notiek un tad notiks arī pārmaiņas, mūsu atbrīvošana no trūkumiem un egoisma. Diemžēl cita ceļa nav!
"Ļaudis, kas dzīvo šādā atvērtībā un pazemībā, saņem dzīves dāvanas. [..] Dienišķās maizes lūgšana sniedz apziņu, ka tā tiks dota."
Pēc savas slavenā dzīves skolas doktorantūras eksāmena nokārtošanas 2014. gada pavasarī, tagad lasot šo darbu, es reāli saprotu, ka mēs, cilvēki, maināmies tikai tad, ja ir kāds augstāks spēks aizskāris kādas sirds, dvēseles stīgas un ja tas notiek kādā ļoti ekstremālā, ļoti pārdzīvojumu raisošā momentā, kāds tas bija manā dzīvē. No tā brīža es reāli kļuvu par citu cilvēku dziedinātāju, jo sapratu un tagad turpmāk vienmēr atcerēšos, cik sāpīgi ir, ka esi ticis sāpināts vai ka esi pats kādu sāpinājis. Atmiņas par saviem sāpīgajiem momentiem ir ārkārtīgi vērtīgas un auglīgas mūsu personības un sociālajām pārmaiņām. Ja to nav, mēs joprojām turpinām eksistēt savā egoismā un nespējam dziedināt paši sevi, kur nu vēl apkārtējos.
"Jebkurā gadījumā mums visiem ir nepieciešams veikt iekšējo tīrīšanu. Diemžēl cilvēkiem sirds atvēršanās parasti notiek lēni, pakāpeniski mazinās pieķeršanās ievainojumiem, upura lomai pagātnes identitātes izskatā vai jebkāda nepieciešamība sodīt vai pazemot otru cilvēku."
Kas ir šīs grāmatas pievienotā vērtība, ja mēs runājam tādā ļoti mūsdienīgā un modernajai pasaulei viegli uztveramā valodā? Tā ir ceļš, kā kļūt kvalitatīvi citādākiem, labākiem, dziļākiem un daudz, daudz vairāk Kristus garīgumā un savstarpējo attiecību cieņā iegremdētākiem, kas, faktiski ir tas, kas mūsdienās ir tik ļoti akūti pietrūkstošs. Šī grāmata kalpo kā "padoms, lai iemācītos, kad, kā, kam un kur atvainoties vai ieteikt labot kļūdas. Ja to neizdara prasmīgi, atvainošanās var problēmu un sāpinājumu tikai palielināt." Tāpat šī grāmata atklāj dievišķu plānu, kā mēs tiekam mīlēti, kā mēs tiekam mācīti mīlēt citus un ko un kā mums komunicēt ar apkārtējiem, un, galvenokārt, ar Dievu, kas ir visu mūsu Radītājs Tēvs.
Manuprāt, šī grāmata ļoti psihoterapeitiska, vismaz man personīgi tā pacēla augšā daudz atmiņu par to, kā es gāju, eju un vēl noteikti iešu cauri saviem iekšējo pārmaiņu procesiem. Jo, lai gan labi to apzinos, tomēr mīlēt citam citu un man apkārt esošos nudien ir grūti. Domāju, dzīvoju un cenšos dzīvē realizēt apzinātību, bet tā ir skola visam mūžam, jo "mīlēt nozīmē pilnībā apzināties."
Vai tad Jēzus mums neteica, ka mums jāmīl pat ienaidnieks? Kad kaut kādā mērā spējam iemīlēt savus grēkus un nepilnības, kas ir mūsu "ienaidnieki", kļūstam pilnībā apzināti un atbrīvoti. Dievs, kas pats ir ir vispārējā apziņa, pazīst, uzsūc un piedod visas lietas - tādas, kādas tās ir. Ja Jēzus mums liek mīlēt ienaidniekus, tad arī Dievs to noteikti dara un darīs vienmēr. Tas sagādā prieku un atbrīvo no bailēm, pieņemot savas kļūdas!