Nerimstošās vēlmes gleznot māktais jeb "Tas ir Monē"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Šai grāmatai varētu piešķirt apakšvirsrakstu "Krāsu tūbiņu impresionisms"... Kādēļ tā? Tādēļ, ka faktiski tieši rūpnieciski ražotās eļļas krāsas tūbiņās nodrošināja impresionisma rašanos tieši tādu, kāds tas arīdzan ir - košs, dzirkstošs, gaišs, tajā sastopami trekni, plati ekspresīvi krāsas triepieni, tūbiņu krāsām bija pieejami spilgti, līksmi toņi un kombinācijā ar gaišo gruntējumu, ko izmantoja Monē un viņa laikabiedri, gleznas ieguva zināmu caurspīdīgumu salīdzinot ar agrāku mākslinieku darbiem, kuru gleznas bieži bija tumšas, tenebriskas. Redziet, cik viena inovācija mākslas pasaulē var daudz mainīt un kā mēs varam ieraudzīt jauna glezniecības žanra, impresionisma, rašanos.
Vēlies iepazīt impresionismu, ieraudzīt Monē jaunā gaismā, izzināt viņa mākslas darbu raksturojumu un arīdzan redzēt, ne vien lasīt par viņa dzīves dažnedažādajiem faktiem, tad tev ir jāizlasa šī grāmata. Tā varētu šo grāmatu raksturot īsumā, tomēr tas nebūt nav viss par šo lielisko mākslas darbu - jā, nudien, šī grāmata, līdzīgi iepriekš izdotajām šajā sērijā, ir īstens mākslas darbs. Ikviens no mums zina, ka impresionisms un Monē ir saistīti, vai ne? Nav impresionisma bez Monē un otrādi. Bet, izrādās, ka tas ir visai nosacīti, jo... impresionismam kā stilam nebija oficiāla radītāja vai līdera, bet lai to aizstāvētu un popularizētu kritiķu vidū, šo lomu uzņēmās Monē, tieši tamdēļ mēs arī sasaistām Monē ar impresionismu. Un saucam viņu par impresionisma tēvu, jo, patiesi, viņš īstenībā tāds arī bija, jo visu atlikušo mūžu turpināja radoši strādāt šajā žanrā, kamēr citi viņa kolēģi mākslinieki nomainīja stilus.
Raugoties uz Monē darbiem, mēs redzam gandrīz vai sapņainas ainavas, sarežģītas krāsu mozaīkas, debešķīgas krāsu spēles, izklīdinātas gaismas un to visu Monē panāca, izmantojot gan savas rakstura un harizmātiska līdera spējas, kā arīdzan spēju palūkoties un izprast dažādu gaismu un skatupunktu ietekmi uz galarezultātu jeb mūsu acīm redzamo gleznu. Kādēļ tā? Tādēļ, ka Monē bija nerimstoša misijas apziņa un uz to balstoties viņš arī visas dzīves garumā gleznoja, kā arī viņš spēja sarunāt pat "laiku, kad būs labāka gaisma" (attiecībā uz nepārspējami slaveno Senlazāra stacijas gleznu). Monē misijas apziņa kopā ar citām rakstura un novērošanas spējām pasaulei ir dāvājusi debešķīgu un niansētu dabas un apkārtējā izprotošu mākslas ģēniju, kura talantu novērtējam un daudz vēl novērtēsim.
Pat mūsdienu skatītājam, nenoliedzami, šķiet, ka "uz audekla ir redzami tikai dažādu krāsu klekši". Tā par Monē un citu impresionistu tehniku un darbiem teica jau viņa dzīves laika kritiķi. Tomēr, atrodot pareizo skata punktu, mēs, kas aplūkojam Monē gleznas, redzam jaunu, citu pasauli, reālu, bet tai pat laikā sapņaini svešādu. Aplūkojot viņa darbu Rue Montorgueil, redzam daudzdesmit karogu, plūstošu cilvēku masu un tomēr mēs saprotam, kas šajā darbā ir attēlots. Man pat radās neliela vēlme šo darbu salīdzināt ar neseno uzbrukumu Francijas iedzīvotājiem, redzot, cik tomēr francūži ir lepni, brālīgi un vienoti jebkurā nelaimes brīdī, jo arī Monē darbs tapa kā atgūšanās pēc smagā franču - prūšu kara.
Avots: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b6/Monet-montorgueil.JPG
Monē bija apsēsts ar gleznošanu, jo "uzgleznoja pat mirstošo sievu gultā. Gleznošana ir mana apsēstība visas dienas garumā, tāds prieks un mokas... pieķēru sevi automātiski analizējot... kādas krāsu gradācijas nāve pakāpeniski iedveš viņas nekustīgajā sejā. Zilie, dzeltenie, pelēkie toņi..." Mjā, to jau mēs zinām, ka Monē bija apsēsts ar gleznošanu, bet ka tik ļoti tomēr to gan es kaut kā biju palaidis garām. Bet ļoti uzmanīgi ir jāpēta šī glezna, lai tajā ieraudzītu viņa mirstošo sievu Kamilu... Man pat nedaudz sasaucas ar norvēģu gleznotāja Edvarda Munka "Kliedzienu", protams, ne tik daudz izķēmota seja ir Monē sievas portretā, tomēr zināmas līdzības es saskatīju, iespējams, tādēļ, ka abi darbi ir zināma traģisma piestrāvoti...
Avots: Wikipedia
Monē, kā to lasām arī šajā darbā, kā tas bieži ir piedzīvots ar citiem vēsturiskiem personāžiem, apsteidza savu laikmetu un laiku. Viņš nemitīgi radīja, radīja, domāja un gleznoja, nonākdams līdz slavenajiem ūdensrožu gleznojumiem, kas izmēros pārsteidza daudzus un arī vēstījumā, iesaistot darbībā arī skatītājus, jo viss virmo un plūst. Pēc ūdensrožu sērijas Monē turpināja strādāt un strādāt, gleznot no rīta līdz vakaram, nemitīgi radīdams aizvien ko jaunu. Kā teicis kāds Monē novērotājs, "Monē gleznoja, it kā viņam priekšā būtu vesela mūžība." Taču tā nebija, jau raugāmies uz mākslas projektiem, bet šie vārdi piepildījās attiecībā uz Monē dzīvi - viņš devās mūžībā 86 gadu vecumā, 1926. gadā, kad bija pabeidzis gleznot vairāk nekā 100 ainavu ar ūdensrozēm... Monē mums ir atstājis dziļa ģēnija un instinktīva vērotāja iespaidu un skolu, kuru mēs pazīstam kā impresionismu. Viņš nebija sauss mākslas teorētiķis, bet gan absolūts mākslas izjutējs ar sirdi un dvēseli, kā pats teica, "es aizmirstu par visiem mākslas likumiem, pat ja tādi pastāv". Mēs, kas aplūkojam Monē gleznas, apzināmies, ka tiekam iespaidoti un kaut kas šarmants liek mums paraudzīties ārpus rāmjiem, jo... tas ri Monē!
Monē: "Es skatījos un redzēju to, ko man gribēja parādīt Visums, un šo liecību esmu paudis ar savas otas starpniecību. Sniedziet man roku - palīdzēsim viens otram visu saskatīt skaidrāk."
Avots: http://www.wikiart.org/en/claude-monet/water-lilies-1919-2