Henrija Nouvena "Ceļamaize" - gudrības un ticības vārdi mūsu ikviena dzīvei ik dienas...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Nīderlandiešu teologa, priestera un, jā, nenoliedzami, pasaulslavena garīgā skolotāja Henrija Nouvena spalvai pieder ne viens vien izcils atziņas un domugrauda vārds. To dzīvinošo, spēcinošo un uzmundrinošo spēku var sajust ikviens, tiklīdz atver apgādā "Zvaigzne ABC" nesen klajā laisto gudrības un ticības vārdu krājumu "Ceļamaize", kas nav vis kādu izvilkumu no vecākiem autora darbiem apkopojums, bet gan pilnīgi jauns darbs un tieši tādējādi parāda autora īpašo attieksmi pret ikkatru no saviem lasītājiem - nemitīgi sniegt labāko un dievišķāko, ko vien cilvēka prāts un Dieva mīlestība mums spēj sniegt!
Šim meditatīvo pārdomu krājumam nudien atbilst paša autora reiz sacīti vārdi, kurus viņš lieliski ir apliecinājis izpildām arī šoreiz: "Viens no teoloģijas galvenajiem uzdevumiem ir atrast vārdus, kas nevis šķeļ, bet vieno, kas nerada konfliktu, bet rada vienotību, kas nesāpina, bet dziedē." Jā, patiesi, šis krājums mūs ikvienu aicina - būsim vienoti cits ar citu, radīsim arī sev apkārt vienotību un dziedināsim cits citu ar mīlestību un pieņemšanu!
Henrija Nouvena darbā "Ceļamaize" nudien "ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši" (sal. Mt 22, 40), tieši tamdēļ šī grāmata ir tik pievilcīga ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no viņa konfesionālās piederības, jebkādās attiecībās ar garīgajām tradīcijām esošam un pat tādam, kas vēl tikai meklē ceļu pie Dieva, jo autors šajās ikdienas nelielajās meditācijās pieskaras cilvēces visbūtiskākajiem jautājumiem - mieram, pazemībai, Dieva un līdzcilvēku mīlēšanai, sevis un citu akceptēšanai, naida noliegšanai, dzīvei un draudzībai Dievā, laikmeta zīmju un mūžības vīzijas izpratnei patiesībā un saskaņā ar Dieva beznosacījuma mīlestības vēsti. Šī grāmata, lai gan pārstāv reliģiski teoloģisko literatūru, tomēr būs aktuāla ikvienam, kuram interesē dzīves lielie jautājumi un kristietības pārdomas par tiem. Šī grāmata mudina domāt plašāk, atvērtāk, mīlošāk!
Kā autors mūs mudina, ikviens no mums ir aicināts izplatīt miera, saticības un mūžības vīziju, un mums to pienākas atgādināt ikkatram dienu no dienas, lai mēs nebēgtu no reālās dzīves, bet, dzīvojot klātbūtnē, liecinātu cits citam par augstākas realitātes un mūžības vīzijas eksistenci pāri visam. Vīzijas par visaptverošu mieru un harmoniju nav utopija, bet gan nemitīgs aicinājums uz iesaisti tās veicināšanā un izplatīšanā visapkārt sev un pasaulē. Lai arī daudzi šo misiju ir aizmirsuši, tiem, kuri tic mīlestības vēstij, tas nemitīgi kā praviešiem jāatgādina pasaulei, jābūt kā pasaules sirdsapziņai par mieru un savstarpējo harmoniju. Jo mēs esam tam aicināti un izredzēti!
"Kad laužam maizi un dodam to cits citam, izzūd bailes un Dievs ir ļoti tuvu klāt" - lai gan šis ir teikts par Vakarēdiena sakramentu, tomēr vai mēs Dieva tuvumu tā neizjūtam arī tad, ja dalāmies savu iespēju robežās citu vajadzību gadījumos? Ne velti mūsu himnā ir vārdi "Dievs, svētī Latviju"... Jo, patiesi, mēs esam svētīti, ja dalāmies cits ar citu un uz to mudina arī Nouvens, skaidri apliecinot mīlošā Dieva klātbūtni īpaši šajos dalīšanās un tuvākmīlestības darbu mirkļos. Viņš ļoti labi caur šīm pārdomām parāda arī to, ka mīlestības valstībā vārdi "mistisks" un "reāls" nav pretrunā, bet gan reāli esoša Klātbūtne. Tie apliecina Mīlestības mistisko, reālo klātbūtni šeit un tagad, laikmetā, vietā un realitātē, kurā dzīvojam un realizējam savu aicinājumu. Nouvens ir ļoti labs ne vien Dieva pazinējs, bet arī līdzcilvēku siržu zinātājs, jo sniedz lieliskus padomus, kas uzrunās pat visnocietinātāko sirdi, jo "Ceļamaizes" lappusēs nav nekā nereāla, bet gan tikai un vienīgi mūsu slēptās ikdienas vajadzības - pēc mīlestības, pēc izpratnes, pēc miera, saticības, pēc pieņemšanas, pēc atzinības un draudzības, pēc vienatnes, ne vientulības, pēc Dzīves, ne dzīvītes un tā joprojām. Reālas vajadzības reālā laikmetā, kad visapkārt plosās nemiers un satraukums, vai ne?
Protams, ik lappusē lasāmi vārdi, kas uzrunā, kas aizskar un liek iegrimt nopietnās pārdomās, doties garīgā ceļojumā, tuvoties Dievam, tomēr apskata nobeigumā citēšu jums 13. un 14. augusta meditācijas:
Apslēptība ir būtiska garīgās dzīves iezīme. Vienatne, klusums, ikdienišķi pienākumi, neambiciozu cilvēku sabiedrība, miegs, maltītes, darbs, atpūta... ne ar ko neatšķiroties no citiem - tā Jēzus dzīvoja, un tādu dzīvi viņš gaida no mums. [..] Ja mums nav apslēptas dzīves kopā ar Dievu, mūsu visiem redzamā dzīve Dievam nenesīs augļus. [..] Apslēptība ir šķīstīšanās vieta. Apslēptībā mēs atklājam savu patieso "es".