Satikt Dievu būdā...
Foto: attēls no filmas "Būda", atrasts internetā
Lai gan filma "Būda" (The Shack) uz ekrāniem parādījās jau 2017. gada martā, to noskatījos tikai nesen, jo internetos klīda saite, kur to var noskatīties ar latviešu subtitriem. Lai gan angļu valoda man nav problēma un ne jau subtitru dēļ skatītos vai neskatītos kādu filmu, "Būdu" beidzot bija laiks noskatīties. Šī filma skar ļoti nozīmīgus daudzu cilvēku dzīves jautājumus, kā arī tā spēj mainīt daudzus maldīgus priekšstatus, kurus mūsu prātos sējuši Dievu "tā pa īstam" nepazīstoši mācītāji un ticības mācības skolotāji. Šajās savās pārdomās par filmu balstīšos gan uz filmas laikā redzētā izprastajām sajūtām, gan arī nedaudz pieskaršos reliģiskajam un teoloģiskajam kontekstam un jautājumiem, kurus šī filma var un spēj raisīt.
Sākšu ar to, ka visā filmas garumā, visu divu stundu laikā man bija iekšēji patīkamas sajūtas un nemitīgs līdzpārdzīvojums, ar interesi un dzīvīgām izjūtām es to skatījos un izdzīvoju līdzi. Filma, kas aizrauj - to es varu sacīt nešaubīgi. Mūsdienās nav visai populāri iedziļināties garīgos jautājumos, tomēr, manuprāt, "Būda" jebkuram tās skatītājam neko neuzspiež, bet samērā neitrālā veidā liek aizdomāties par eksistenciāliem un jebkuram kādā dzīves posmā būtiskiem jautājumiem.
Protams, dziļi fundamentālistiski un "pareizi ticīgi" ļaudis šo filmu interneta komentāros jau ir mēģinājuši iznīcināt ne reizi vien, tomēr teoloģiski šo filmu vērtējot, jāsaka, ka es tajā nesaskatu absolūti nekādas herēzes jeb kļūdainas mācības par to, kas un kāda ir (varētu būt) Dieva svētā Trīsvienība. Jā, agrīnie baznīctēvi saka, ka Dievu mēs nekādi nevaram un nedrīkstam attēlot, lai nesāktu pielūgt elkus, tomēr dzīvais Dievs tādēļ ir dzīvais Dievs, ka Viņš ir mūžam aktuāls, sasniedzams un pieejams, un kā gan citādi, ja ne caur mūsu pašu saprāta radītām izpratnes prizmām. Protams, pārmērīgs antropomorfisms nav gluži tas, ko atbalsta veselīgi domājošs kristietis, tomēr zināmās devās, formās un veidos tas palīdz piekļūt tuvāk Tēvam un tas ir svētīgi.
Savā veidā filmā "Būda" parādīts diezgan tipisks cilvēka dzīves stāsts un viņa ceļš līdz labai Dieva izpratnei un iepazīšanai. Lielākoties daudzi no mums par Radītāju un eksistenciālām lietām nedomā, līdz kamēr nenonāk dziļu ciešanu un/vai nāves priekšā, tā arī "gadās" ar Makenziju. Viņš iet uz baznīcu svētdienās kopā ar ģimeni, jo sievai ir daudz personiskākas attiecības ar Dievu, kuru viņa dēvē par Papu un arī tā ar Viņu lūgšanās sarunājas, kā ar senu, labu draugu. Maks par to vien pasmaida, bet lai jau sieva tā dara, ja tas viņai palīdz. Līdz kamēr nenotiek nelaime un kādā atpūtas kempingā tiek nolaupīta Maka meitiņa Misija... Šis moments Maka dzīvi sagriež kājām gaisā - sevis vainošana, visas pasaules tiesāšana, depresija, pat domas par pašnāvību, jo nav spējis nosargāt meitu. Tad kādā dienā, tīrot sniegu, viņš pastkastē saņem ziņu, ka viņu vietā, ko sauc par būdu, uz tikšanos gaida.. pats Dievs jeb Papus. Protams, Makenzijs uz to raugās skeptiski, jo kāds viņu cenšas sāpīgi izjokot, bet viņš tomēr saņemas doties uz būdu...
Foto: Didzis Kukainis
Es tiešām varu piekrist Maikam Morelam (Mike Morell), slavenam amerikāņu rakstniekam, ka, ja gadā tev ir laika tikai izlasīt vienu grāmatu un noskatīties vienu filmu, tad no sirds un godīgi iesaku veltīt laiku "Būdas" izlasīšanai un filmas noskatīšanai. Un šeit nu ir tas gadījums, kad grāmata nav nedz sliktāka, nedz labāka par filmu vai otrādi. Protams, filma Labo Vēsti un Dieva iedabas ziņu līdz skatītājam aiznes tiešāk un vieglāk uztveramā formā, grāmata prasa vizualizāciju un domāšanas iesaistīšanu, protams, pēc filmas noskatīšanās arī rodas daudz jautājumu un sākas pārdomas, tomēr tās ir daudz argumentētākas, jo redzētais raisa citas sajūtas.
Viena no unikālākajām epizodēm filmā, manuprāt, ir tā, kur Makam ir iespēja iesēsties Tiesneša un Augstā soģa krēslā - tā ir pieredze, kuru vērojot, arī es aizdomājos par to, cik viegli mēs tiesājam, nemaz necenšoties izprast lietas būtību: "Cilvēkiem ir lielas spējas pasludināt kaut ko par labu vai sliktu, nezinot lietas būtību." Jā, tā nu tas ir, patiesi. Bet Makam šī pieredze nāca tikai par labu, jo viņš kļuva žēlsirdīgāks, piedodošāks, mīļāks un saprotošāks, jā, tas nenāca viegli, šaubas bija pat pēc pieredzētā, bet atceroties Jēzus vārdus, ka nekad nebūsi viens, viņš saprata, ka viss slēpjas paļāvībā. Un no savas personīgās dzīves arī es varu liecināt, ka ir tik grūti paturēt šos Jēzus vārdus ikdienas redzeslokā, vieglāk ir gausties un sūroties, bet tomēr viss notiek saskaņā ar mīlošā Dieva gribu un lēmumu.
Foto: filmas kadrs, atrasts internetā
Rakstot šīs savas pārdomas par redzēto filmā "Būda", no jauna pāršķirstot "Būdas" latvisko izdevumu, kā arī "Būdas" pārdomas katrai gada dienai, blakus esot manu studiju laiku dogmatiskajiem izdevumiem par Baznīcas, Dogmu un Sirds Dievu un fonā nemitīgi klausoties filmas skaņu celiņa audio, es šo dienu cenšos pavadīt apcerē par "Būdas" raisītajām teoloģiskajām diskusijām. Tādēļ es nedaudz iedziļinājos arī citu teologu un garīdznieku sacītajā par šo filmu. Tiesa gan, es šeit atļaušos minēt tikai vienu autoru, kura atziņas es nedaudz pārstāstīšu. Oriģinālais raksts lasāms šeit un tā autors ir pareizticīgo teologs Brad Jersak (PhD).
Es varētu uzdot raksta autoram līdzīgu jautājumu: "Vai pret herēzēm karojošo darbības pamatā nav rasisms un mizogīnija?" Mēs, protams, Dievu labprāt iztēlojamies (ak, antropomorfisms!) kā sirmtētiņu ar bārdu, Svēto Garu kā dūju vai vēja pūsmu un Jēzu, jā, to gan kā cilvēku, bet galīgi ne kā no Austrumiem nākošu, kā ebreju, bet gan savai ādas krāsai un kultūrai tuvāku pārstāvi. Bet kādēļ Svētais Gars nevarētu būt, kā filmā, piemēram, aziātiskas izcelsmes Saraju un Dievs - kā melnādaina sieviete? Kādēļ gan? Tādēļ ka daudzus gadsimtus ir valdījis patriarhāts un Dievs ir Viņš, ne Viņa un tā joprojām. Bet Dievs var tapt par jebko, ja tas nepieciešams mērķa sasniegšanai - Viņš var būt Viņa, iemiesoties jēriņa, panteras vai ķēniņa tēlā. Jo Dievs ir Dievs un par Tā spējām tapt pēc nepieciešamības nevajadzētu būt nekādām diskusijām. Un filma arī uz to vedina.
"Atceries, man nerūp veikums vai iekļaušanās cilvēka radītās struktūrās, man rūp esamība. Izkopjot savas attiecības ar mani, tavs darītais vienkārši atspoguļos to, kas tu patiesībā esi."
"Būda" absolūti noraida to herēzi, pie kuras turas tik ļoti daudz baznīcu visā pasaulē - ka Dievs ir dusmīgs un sodošs Dievs. Tādam Dievam es arī personīgi nespēju ticēt un visas manas padziļinātās teoloģijas studijas un daudzo garīgo un teoloģisko grāmatu lasīšana man ir devusi pārliecību, ka Dievs ir tieši tāds, kādu to attēlo "Būda" - žēlsirdīgs, piedodošs, aicinošs uz attiecībām un ļoti, ļoti mīlošs. Citādāk tas nebūtu Dievs. Un es vienmēr esmu ticējis, ka ikviens cilvēks savā dziļākajā būtībā, savā dvēselē ir ārkārtīgi svēti un labi, to apliecina arī "Būda", kurā lasām šādus vārdus: "Mēs radījām attiecību loku - tādu kā mūsējais [Trīusvienības], bet domātu cilvēkiem. Sieviete iznāca no viņa, un pēc tam visi vīrieši, arī es, dzima no sievietes, un visi cilvēki ir tapuši jeb dzimuši no Dieva." Un tajā mirklī, kad mēs darām ko ļaunu, grēks mūs soda, ne Dievs, bet Dieva žēlastība mūs labo un visu vērš par svētību un labumu mūsu dvēselei. Tāda, lūk, teoloģija, par "sodošo" Dievu, starp citu, balstīta baznīctēvā Jānī Kasiānā.
Kā saka pareizticīgo teologs un rakstnieks Brad Jersak, filma "Būda" ir kā pretinde tai saindētajai kristietībai un tiem tās saindētajiem kristiešiem, kuri valda un proponē savu vienīgo pareizo ticības un Dieva izpratni kā absolūto patiesību. Dievs ir līdzcietīgais Dievs, kurš cieta līdz ar Jēzu pie krusta un Viņš uzņemas arī visas mūsu ciešanas, darot tās par svētību un mūsu izaugsmes potenciālu. Lai noskatoties filmu "Būda" un izlasot romānu, jūs, draugi, "dotu Dievam vēl vienu iespēju ienākt jūsu dzīvēs"! Svētīgi!
Foto: kadrs no filmas