Tilts pretī izlīgšanai, mīlestībai un savstarpējai pieņemšanai...
Foto: atrasts internetā, google.lv
21. gadsimtā cilvēki, it īpaši, jaunieši un jauni cilvēki vairs nav tādi, kādi ir bijuši viņu senči un senču senči - pieņemoši pastāvošo kārtību, akceptējot tās uzliktās robežas un dzīvojot apstākļos tādos, kādos nu tie ir, īpaši nefilosofējot par savas iekšējās pasaules norisēm. Mūsdienās jauni cilvēki ir daudz atvērtāki, daudz fleksiblāki, daudz plašāku redzesloku, protoši svešvalodas un, ja lūkojamies godīgi, arī kosmopolīti - piederoši pasaulei, nevis lokālai izcelsmes vietai. Tādēļ arī institūcijām, arī institucionālajai baznīcai jāapzinās, ka nepieciešams mainīties un sekot pasaules jauniešu vajadzībām, cenšoties viņus pieņemt un sniegt visu Kristus mīlestību tādiem un tādā realitātē dzīvojošiem, kāda nu tā ir - ekspresīva, moderna, stilīga, ar jaunām kopdzīves formām un veidiem, kā arī ar progresīviem uzskatiem par seksualitāti, tās fleksiblo iedabu un tiesībām to paust neslēpjoties un neslapstoties, nebaidoties par to tikt sodīti vai kā ierobežoti. Tāda nu ir mūsdienu pasaules realitāte un tādā arī pasaulslavenais jezuīts, tēvs Džeimss Mārtins raksta savu darbu "Building a Bridge" par to, kā šādā pasaulē katoļu baznīca var tuvināties ar LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas) kopienu (īpaši katoļiem, kuri pārstāv LGBT) un otrādi, sasniedzot to, ko ierakstījusi savā Katehismā - "pieņemt tos ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību" (KBK, 2358).
Manuprāt, ir ārkārtīgi neprātīgi garīdzniekiem un baznīcām lūkoties pasaulē no savām "ziloņkaula torņu" pozīcijām, atsakoties un nevēloties redzēt to realitāti, kāda tā ir - jo realitāte nemainās no tā, ja atsakāmies uz to lūkoties un censties to izprast. Ir nepieciešama tuvināšanās - gan baznīcas, gan garīdznieku pret LGBT kopienu, gan arī visas kopienas vēlme patiesībā un sadarbībā tuvināties uz dialogu ar Baznīcu un klēru, jo mums jāatceras, ka Baznīca bieži vēstures gaitā neatspoguļo Dieva realitāti, taču mums to jāpalīdz savstarpējā saziņā atklāt un plaši izgaismot!
Baznīca, it īpaši, katoļu baznīca, bieži izvēlas šo ļoti selektīvo redzes veidu un iestājas par dažu grupu atstumtajiem un atstātajiem, bet dažus kā īpašus "grēciniekus" noraida un neiekļauj savā aprūpē. Protams, ja esam ļoti atklāti, daudziem baznīcas viedoklis ir stipri vienaldzīgs un viņi izvēlas dzīvi bez Baznīcas un Kristus, jo aiz baznīckungu noraidījuma neredz iespējas vai jēgu turpināt veidot attiecības ar Dievu, pieņemot, ka klēra noraidījums ir normatīvi aizliedzošs cieņpilnām un jēgpilnām LGBT kristieša attiecībām ar Radītāju. Bet tas tā nebūt nav. Tieši tādēļ ir ļoti vērtīgi iepazīt tēva Mārtina grāmatu par to, kā LGBT kristietis var veidot šīs savstarpējās attiecības gan ar Baznīcu, gan ar Dievu.
Ja runājam par mūsdienu Baznīcu un katoļu baznīcu, kuru vada pāvests Francisks, jāsaka, ka jezuīta nokļūšana pāvesta tronī nebija tā sliktākā. Objektīvi raugoties, jezuīti tomēr ir ļoti ilgi izglītojušies, strādājuši ar savu formāciju un spēj redzēt pasauli tādu, kāda tā ir ikdienā un esošajā situācijā, nedzīvojot iedomātos "ziloņkaula torņos", bet caur izglītību un pašizglītošanos spēj izdzīvot un līdzi just ikvienam, kuram nepieciešams atbalsts un ieklausīšanās viņa sāpēs, bēdās un ciešanās. Katoļu baznīca svētā tēva Franciska vadībā pirmoreiz atklāti ir izteikusi savu spēju patiesi just līdzi un iedziļināties LGBT kristiešu sāpēs un atstumtībā, kā arī pie mūsdienu pāvesta teologiem un garīdzniekiem nav jābaidās paust savs viedoklis, arī par kontroversāliem jautājumiem, ko nekādi nevarētu sacīt par iepriekšējā pāvesta Benedikta XVI vai citu, iepriekšējo pāvestu, valdīšanas laiku un arī to laiku, kad viņš kā Jozefs Kardināls Racingers vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju (vēsturiski - Svēto Inkvizīciju). Tādējādi mēs jau redzam un saprotam, ka pārmaiņas ir notikušas un tas patiesi priecē!
Tēva Mārtina grāmatas iedvesmas avots ir viņa 2016. gadā saņemtā New Ways Ministry balva par atbalstu, sapratni, kalpošanu un LGBT kristiešu kopienai izrādīto cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Domāju, ka daudzi atceras, ka 2016. gadā Amerikā, Orlando, klubā "Pulse" notika Amerikas vēsturē lielākā apšaude, kurā tika nogalināti 49 kluba apmeklētāji un daudzi ievainoti. Uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitāmi tie katoļu garīdznieki, kuri izteica līdzjūtību bojāgājušo un cietušo ģimenēm. Tas tēvam Mārtinam bija atklāsmes mirklis, ka vien daži katoļu bīskapi publiski izsaka līdzjūtību LGBT un viņu ģimenēm, tādējādi viņš skaidri redzēja, ka joprojām, daudzas desmitgades šie cilvēki, kā Džeimss Mārtins saka, "baznīcas un ne tikai, bet arī kopienas locekļi, kuri ir LGBT, joprojām ir neredzami". Šī grāmata ir tapusi kā sapurinošs avots tiem, kuri sludina Evaņģēliju, bet to dara ļoti selektīvi, dažus aicinot un pieņemot Baznīcā, bet dažus noraidot. Es pilnībā piekrītu tēvam Mārtinam, ka Jēzus noteikti tā nerīkojās, ko aprāda arī šī grāmata, kad tā ir izlasīta no vāka līdz vākam.
"Baznīca tiek aicināta pasludināt un demonstrēt, ka LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) ļaudis ir Dieva mīļotie bērni."
Jezuītu garīgums, kuru mēs pazīstam arī kā ignācisko garīgumu, māca nodarboties ar tā dēvēto izšķiršanu un šādā rakursā arī ir uzrakstīta šī grāmata - celt sadarbības un savstarpējo attiecību sapratnes tiltu vienam pret otru, LGBT kopienai pret Baznīcu un Baznīcai pret LGBT kopienu, dodoties vieniem pretī otriem un uz savstarpējās sapratnes un "patiesā cieņā, līdzjūtībā un iejūtībā" ieaicināt vieniem otrus savās dzīvēs un kopienas atzīšanā. Šie Katoļu Baznīcas Katehisma trīs vārdi - cieņa, līdzjūtība un iejūtība, kas ierakstīti Katehisma 2358. punktā ir arī tēva Mārtina iedziļināšanās un izpratnes veicināšanas instruments šajā grāmatā. Mums ir jāapzinās, ka pāvesta Franciska laikā šie vārdi tiek traktēti izšķiršanas gaismā un tas ir daudzsološāk nekā tas bija iepriekšējo pāvestu laikā, līdz ar to drīzumā latviski iznākošais pāvesta dokuments "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme" iegūs lasītāju daļu, pieļauju, arī nestandarta attiecību un partnerību vidū, tostarp, starp LGBT kristiešiem.
Grāmatas "Building a Bridge" beigu daļā ir ievietoti Svēto Rakstu fragmenti, kuri sniegti apcerei un meditācijai - starp tiem atrodami tādi stāsti kā "Par vārdu došanu un nosaukšanu vārdā", kas agrīnajā sabiedrībā bija ārkārtīgi nozīmīgi un kā arhetips nav zudis arī mūsdienu pasaulē un šajā rakursā raugoties, ārkārtīgi būtiski ir Baznīcai un klēram nosaukt LGBT kopienu vārdā, tādējādi atzīstot tās eksistenci; tāpat tur sastopams vēstījums "Par dažādām dāvānām", jo arī LGBT kopienas locekļi, kristieši būdami, var un spēj nest neatsveramu pieredzi Baznīcas dzīvē un tās vēstījuma izplatīšanā; stāsts "Par tiem, kuri tiek vajāti" un daudzi citi - tie visi ir lasāmi LGBT kristiešu vajadzību un cieņpilnas attieksmes gaismā, tādējādi tēvs Mārtins lieliski parāda, ka Bībeles interpretācija nekad nevar beigties tikai ar "ziloņkaula troņos" sēdošo teologu un baznīckungu domām, bet arī ar to domām un sapratni, sirdsapziņu un spēju izšķirt, kurus arī Dievs ir ieaicinājis Savā Trīsvienības svētajā dejā - perihorēzē. Arī LGBT kopienas locekļi ir aicināti pie Dieva kopējā labumu galda un Viņa svētajā dejā, lai līksmotos, priecātos un taptu atzīti, kā Kungs Jēzus Kristus tos ir izpircis un atzinis!