Ikviens no mums ir pilnīgs un Dieva mīļotais... jeb Par Vm. P. Janga grāmatu "Ieva"
Grāmatas vāka attēls; zvaigzne.lv
Bībeles stāstu par Radīšanu ir dzirdējis teju ikviens, taču šīs grāmatas autors Viljams Pols Jangs mūsdienu lasītājam piedāvā jaunu, daiļliteratūras žanrā balstītu, Radīšanas stāsta interpretāciju. Neapšaubāmi, tajā ir sava daļa fantastikas, sava daļa fantāziju un mazliet pat savveida ezotērikas. Kādēļ tāds mikslis? Manuprāt, tas ir aspekts, kurš mūsu ikdienā visvairāk pietrūkst - vēlme pēc harmonijas. Taču pie harmonijas var nonākt, cik vien iespējams, aptverot plašāku žanru, pētījumu, agrīno tekstu studiju un dažādu lasījumu robežas. Romāns "Ieva" ir patiešām drosmīgs autora vēstījums par Ēdeni un dzīvi pirms un pēc 'grēkā' krišanas.
Neesmu fantastikas un fantāzijas žanra piekritējs, tomēr šo darbu izvēlējos lasīt citu apsvērumu dēļ un tādu bija divi - esmu lasījis autora tiešām ikonisko darbu "Būda", kā arī pēc tam darbu "Krustceles", tādēļ diezgan loģiski, ka jāizlasa arī šis romāns "Ieva" un otra lieta ir šī darba reliģiskais, teoloģiskais raksturs - tēmas, kas mani interesē tīri profesionāli un arī hobiju līmenī, tādēļ pateicos izdevniecībai "Zvaigzne ABC" par iespēju izlasīt šo visnotaļ interesanto darbu!
Šajā darbā visvisādi savijas reliģiskais, teoloģiskais, ezotēriskais, fantastiskais, jo "okeānā starp laika un telpas dimensijām, starp mūsu pasauli un aizsauli ir sala...", stāsts turpinās visai fantastiski un aizved lasītāju līdz daudz pazīstamākiem notikumiem un vārdiem - notikumiem Ēdenē, kur dzīvo Adonajs, Ruaha, Ēlohīms, vietu, kur no zemes pīšļiem Mūžīgais Cilvēks rada Ādamu, iedveš tam dzīvību, notikums, kur Ādamā dzimst sieviete Īšā, vēlāk kļūstot par Ievu, notikumi, kur piedalās čūska un tiek noplūkta un ēsta vīģe..
"Tad nu tā, katram laikmetam un vietai ir divi galvenie Liecinieki. Tas viens ir runātais un rakstītais Vārds. Savukārt otrs ir ar miesu un asinīm. Būsim precīzi - pēdējais ir pirmā inkarnācija. Tomēr viens bez otra tie nevar pastāvēt."
Es šo romānu lasīju no teoloģiskā skatpunkta, balstoties uz savām iepriekšlasītā, studētā, izzinātā zināšanām, tādējādi varbūt man bija zināmas grūtības abstrahēties un šo darba varoņu dzīves izdzīvot daudz neatkarīgāk. Un šajā vietā varu piebilst, ka autors patiešām ir centies iedzīvināt vienlīdzību starp dzimumiem un stāstu virpinājis tā, lai tas arī daudzmaz tā izvērstos, tomēr, manuprāt, kaut kā viņam līdz galam tas nav īsti izdevies. Lasītājs tiek apkrauts ar daudz nebūtiskām fantastikas pasaulei piedienošām detaļām, ka būtiskais par mīlestību, pieņemšanu, vienlīdzību, vienmēr Klātesošā klātesamību šajā pārmēru fantastiskajā okeānā vienkārši izšķīst.
"Vai tu mani mīlētu, ja manī būtu tumsa? [..] Manu mīlestību pret tevi nekad neierobežos nekas - ne arī kaut kas cits tevī. Es zinu, kas tu patiesībā esi."
Tomēr nevar neatzīmēt arī šī darba dažas diezgan ievērības cienīgās lietas - viena no tādām ir vērtīgas atziņas, kas, lai gan izkliedētas tekstā, tomēr vērīgākam lasītājam nepaslīdēs garām un dāvās daudz vērtīgu pārdomu un aizdomāšanās vērtu mirkļu. Vēl viena uzmanības vērtā lieta ir stāsta it kā iepriekšparedzamība un tomēr neparedzamība - ar patīkamu satraukumu šķīru lappusi pēc lappuses un jutos satraukts, caur kādiem vijumiem autors būs stāstu, idejas, mītus un pētījumus savijis priekšā. Protams, man šķiet, ka labāk un raitāk romāns lasās, ja grāmatas lasītājam ir atvērts prāts uz reliģisku tematiku un arī, ja ir nelielas priekšzināšanas pasaules radīšanas stāstā, kādu to mums piedāvā kristiešu Svētie Raksti.
Mūsdienās, kad reliģija bieži vien ir savijusies ar politiku, kad reliģijas vārdā gan vēsturē, gan šobrīd tiek pastrādāti zvērīgi asinsdarbi, nākas atzīt, ka autora drosmīgā pieeja radīt šādu interpretāciju ir apsveicama, kaut vai tā apstākļa dēļ, ka šādā veidā ir iespējams vēstīt par Dieva žēlsirdību un Viņa nebeidzamo mīlestību uz mums, cilvēkiem, mūsdienu modernajā pasaulē. Mēs bieži vien esam tik iegrimuši materiālistisko labumu medīšanas lamatās, ka aizmirstam, kas esam, no kurienes nākam, kam piederam un uz kurieni dosimies pēc zemes dzīves gaitu beigām. Tieši tādēļ ir ļoti būtiski, ka mums tiek piedāvāts apstāties, iegrimt atcerē par patiesi vērtīgo un mūsu dziļākās esības Avotu un Piepildījumu, un to šī grāmata paveic. Garīguma dimensijā šo grāmatu vērtējot, jāatzīst, ka tā atspoguļo Dieva nemitīgo klātbūtni un beznosacījuma žēlsirdību pret Viņa radībām, mums, cilvēkiem.
"Taču viņš [Ādams] nav tas, par ko kļuvis. Labais aizvien viņā būs dziļāks par novēršanos. Mums [Adonajam] nekad nav par to radušās šaubas kā tev [Ieva]. Mēs to vienmēr zinājām un tomēr aizvien viņu mīlam."
"Adonaja Mīlestība sadedzināja visu, kas nebija Mīlestība. [..] Uzticības pamatā ir attiecības, nevis vara. Dejā partneri cieņpilni pieskaņojas viens otram. Attiecībās liela nozīme ir laikam, un tas ir Ruahas pārziņā. [..] Uzticēšanās nekad nav bijusi vienkārša padarīšana. Tā vispār nav nekāda padarīšana. Uzticēties nozīmē otram atdot savu patieso būtību, palikt vājam un kailam otra priekšā, bet nekautrēties. Uzticēšanās ir neiekarojama virsotne. Tomēr tu to vari iekarot un iekarosi. Tu jau kāp soli pa solītim un neesi šajā ceļā viens."