Personas kristīgā ticības pārliecība IR SAVIENOJAMA ar kritisko domāšanu...
Foto: unsplash.com, Chetan Menaria
Kādēļ es rakstu šādas pārdomas, kāds varētu jautāt, vai ne, draugi? Šis ieraksts ir uzskatāms par atbildi visiem tiem, kas uzskata tikai prātu un savu redzējumu par lietām kā par vienīgo pareizo pasaules un notikumu mērauklu. Es nekad neesmu pretendējis uz šādu viedokli, ka mans dzīves ceļš vai ticība, vai citas kādas lietas būtu vienīgās pareizās, līdz ar to arī es ar šo ierakstu nesaku, ka, lūk, šeit ir visas atbildes... Mana doma, rakstot šo ierakstu, bija parādīt kaut nedaudz to iespējamību, ka kristieša dzīve, domāšana un ticība ir savienojama ar mūsdienās strauju popularitāti iemantojušo kritisko domāšanu, kuru kā vienīgo pasaules mērauklu bieži vien proponē skeptiķi, ateisti un vēl visādi citi, uzskatīdami, ka ticība Dievam ir kaut kas nesavienojams ar viņu pārliecību.
Pasaulē, kurā ikdienas notiek tik daudz nejēdzību, kurā ir problēmas ar ekoloģiju, ar cilvēku savstarpējām attiecībām, kurā trūkst mīlestības, iecietības un cieņas vienam pret otru un cilvēka dzīvību, ir nepieciešams atrast stabilu dzīves punktu, kurš ir nemainīgs, mīlošs, pieņemošs un atbalstošs, kurš uzklausa grūtību brīžos, sniedz mierinājumu un dāvā cerību, piešķir iedrošinājumu, stiprina un reāli atbild uz mūsu vajadzībām, izteiktām lūgšanās. Tāds nevar būt mirstīgais cilvēks, tāds nespēj būt pat ne vislabākais draugs, tāds var būt tikai kaut kas ārpus cilvēka - manā gadījumā tas ir Dievs, krustā sistais Jēzus.
Kādā dialogā [Par laimīgu dzīvi - D.K] Seneka ir rakstījis: "Vai arī jau tagad, kaut arī to tikko manāt, kāds virpulis negriež un nedzenā riņķī jūsu dvēseles, kas bēg no tā paša, pēc kā tiecas..." Ikkatrs cilvēks ir radīts līdzībā Dievam, kā Imago Dei, un pat visskeptiskāk noskaņotajam dvēsele tiecas pēc saskaņas ar tās Radītāju un to bremzē tikai cilvēka paša prāta konstrukti, kas tai neļauj īstenot savu aicinājumu un misiju pilnā mērā, pieņemt par realitāti Radītāja, Dieva, Augstākā reālo esamību, kas fiziski ir klātesoša cilvēka ikdienas norisēs.
Patiesi integrāla personība, kas apzinās visas savas esamības un būtnes dažādos rakursus un šķautnes, arī mūsos esošās pretrunas, patiesi dziļi un pareizi studējot filosofiju un tās tekstus, nonāk pie Dieva esamības atziņas.
Šī atziņa vairāk gan attiecas uz sava dzīves ceļa meklētājiem, kuri vēlas atrast savas dzīves integritāti un to izprast, lai tādējādi nonāktu pie sevis paša dzīves esences un uzdevumiem. Ja mēs runājam par kristiešiem, kuri kristīgas dzīves un lūgšanu rezultātā apzinās savu holistisko veselumu un sasaistītību ar Radītāju, tur filosofiski teksti un to studēšana var paplašināt redzesloku un zināšanas, neapdraudot personas kristīgo ticības pārliecību, un arī tā caur šiem tekstiem var tikt nostiprināta, jo daudzi antīkie teksti ne vien apliecina ticību, bet arī pierāda Dieva pielūgsmi, tikai drusku citādākā veidā un ar savādākiem vārdiem. Šajā vietā ir vērts atcerēties apustuļa Pāvila vārdus areopāgā, kas lasāmi Apustuļu darbu 17. nodaļā, kur lasāmi šādi vārdi: "Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu." (sal. Apd 17, 23)
Tur norisēja sarunas starp epikūriešiem, stoiķiem un citiem antīkajiem ļaudīm, kas bija daudz dzirdējuši visādas mācības un tomēr kādi jau tad ticēja Dievam, to vēl īsti nepazīdami un altāri novēlot "nepazīstamajam Dievam". Principā - tas ir jautājums, cik mums ir plašs redzeslauks un domāšanas tvērums; jo tas ir šaurāks, jo pastāv lielāka varbūtība, ka pieķersimies skeptiskajam, materiālajam, ateistiskajam vai agnostiskajam dzīves virzienam, ja šis tvērums ir plašāks, ir sava veida pozitīva pieredze, atbildētas lūgšanas, tad, visticamāk, ka cilvēks apzināti vēlēsies doties dziļāk ticības dzīves izprašanas ceļojumā.
Mācītājs Rubenis ir ļoti daudz runājis par šīm lietām, ka daudzi no mums baidās doties iekšā nezināmajā, jo mēs nezinām, kur tas mūs aizvedīs, kādas pārmaiņas piedzīvosim, kādas mūsu iekšējās pasaules pārvērtības un izaugsmi dvēselē sajutīsim. Bailes liek mums turēties pie materiālās dzīves pārliecības, pie tā, kas it kā ir reāls un nezūdošs, bet šeit jāatgādina, ka VISS šajā pasaulē ir gaistošs un zūdošs, jo tāds VISPIRMS ir pats cilvēks. Mēs esam mirstīgi, mirstīgi ar 100% garantiju, nezinādami savu nāves stundu un brīdi, līdz ar to pieķeršanās skeptiskajam un atsacīšanās no pārlaicīgā un nezūdošā ir vismaz kāda drošības sajūta, kaut gan ļoti, ļoti maldīga.
Izcilus vārdus un iedvesmojošu mācību mums sniedz pazīstamais Torņakalna draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs savā sprediķu grāmatā "Torņakalna sprediķi", tur tā rakstīdams:
"Ja cilvēks no sirds un patiesi ir piedzīvojis žēlastības un piedošanas iedarbību, tā nevar nepārmainīt viņa dzīvi. [..] Nav cilvēku bez ticības, bez garīgas pieredzes, jautājums ir par to, kāda tā ir. Nav iespējama dzīve, kas būtu brīva no pieredzes, pārliecības un ticības, jautājums tikai par to, kāda veida tās ir. Līdz ar to jautājums nav par brīvību, bet par piederību - kam es piederu, kā kalps jeb vergs es esmu?"
Es pats esmu studējis medicīnu, esmu strādājis farmācijā, esmu atgriezies medicīnā un nu anatomijas zinātnē, vai es neesmu skeptisks un zinātnisks cilvēks? Medicīna, farmācija, farmaceitiskā ražošana, tagad arī anatomija - tās ir zinātņu nozares, kas ir uz pierādījumiem balstītas, kurās lēmumi un spriedumi tiek balstīti uz skaidri definētiem pierādījumiem un apliecinājumiem, uz atkārtojamību un pierādāmību. Bet emocionālā sfērā, savas personības dziļākajās dzīlēs es esmu sastapies ar Radītāju, esmu piedzīvojis Viņa atbildes uz manām lūgšanām, esmu ticis pasargāts no daudzām lietām, kas būtu varējušas notikt ar mani - ja man ir šī pozitīvā pieredze, ja man ir pārliecība, ka tas strādā un realizējas, vai es kā skeptisks un zinātniski domājošs cilvēks nedrīkstētu vairs ticēt Dievam un uz Viņu paļauties?
Es katrā ziņā neredzu pretrunu starp zinātniskumu, skeptiskumu un ticību Dievam. Bet ticība Dievam atkal nenozīmē ticību visam, kas nav pierādāms, šī ir ļoti būtiska robežšķirtne.
Piemēram, es NETICU homeopātijas efektivitātei un kā ārstniecības metodei. Lai gan ir ļoti daudzi ārsti, it kā skeptiski un zinātniski cilvēki, kuri šai metodei tic un paļaujas uz to. Tomēr es kā ar ķīmiju saistīts cilvēks, skaidri apzinos, ka tur nav nevienas ārstniecisko zāļvielu molekulas, līdz ar to tur nevar būt nekādas ārstnieciskās iedarbības... Tāpat es NETICU visādām pūšļotājām, zīlniekiem un citādiem šarlatāniem - jo nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka viņu darbības būtu bijušas efektīvas un atkārtojamas. Bet - ja kādam palīdz, laipni lūdzu, izmantojiet! Bet es joprojām palikšu pie zinātniskās medicīnas un Dievs man paliks manā iekšējās pasaules sfērā - kamēr man tas nerada sirdsapziņas pretrunas, domāju, ka varu lieliski sadzīvot. Neraugoties uz to, ka kādam tas [savienot zinātnisko un garīgo] var likties neiespējamā misija, neiespējamā kombinācija un savienojums.
Jo man ticība ir tas, ko es redzu un piedzīvoju - Mīlestība, kādu nespēj dāvāt neviens cilvēks, kas ir mirstīgs un gaistošs. Bet tā Mīlestība, no kuras smeļos es, tā dāvā man pieeju Avotam, kur varu smelties mīlestību, lai mīlētu visus sev apkārt tādus, kādi nu mēs katrs esam.
Bet pasaulē un tepat Latvijā ir ļoti daudz zinātniski domājošu ļaužu un speciālistu, bet pāri visam - arī dziļi kristīgi ticīgi cilvēki! Vai nu pasaulē būtu tik daudz it kā gudru un domājošu speciālistu, bet tomēr muļķu, ticot Dievam un praktizējot savu ticību un lūgšanu dzīvē izlūdzoties žēlastības savai dzīvei?
Un šo manu pārdomu nobeigumā atkal ieklausīsimies mācītāja Kaspara Simanoviča vārdos:
"Ja kristīga cilvēka ticībā ir kaut kas pārdabisks, tad nevis tajā, ka viņš ir spējīgs izvairīties, atteikties, aizmirsties no reālās dzīves, neredzēt un ignorēt to, bet gan tajā, ka, būdams redzīgs, apzinādamies reālās dzīves grūtības, viņš vienlaikus spēj pastāvēt tās pretstatos, uzņemt sevī un izturēt šos pretstatus, pārspēt un pārmainīt to radītās sekas. [..] Mīlestība ir kristietības pārdabiskais elements. Ticēt pārdabiskajam nozīmē pazīt Dieva mīlestību un mīlēt pašiem. Mīlēt cilvēkus un visu pasauli tā, kā to darīja Kristus - līdz galam, līdz krusta nāvei. Lūk, tas ir pārdabiski! Tieši tajā izpaužas paša Dieva klātbūtne!" (Torņakalna sprediķi, 160. - 161. lpp.)