Uzdodot SEV (!) jautājumus... jeb "Lūgšanas spēks" pirms diskusijas
Foto: unsplash.com; Tim Marshall
Absolūti nevēlos būt negatīvs. Vēlos apkārtējiem dot kaut ko iedvesmojošu, pozitīvu un nopietnāku pārdomu vērtu, tādējādi iekšienē pārdomāju, apsvēru vairākas idejas, KO vēstīt, KĀ vēstīt un.. KO tas dos, vai tas, ko taisos vēstīt, varētu būt NODERĪGS un AKTUĀLS ne vien šodien, bet arī nedaudz tālākā nākotnē. Tā nu izdomāju, ka salikšu kopā savu pieredzi, kādu savu lasīto darbu, tā vēstījumu un kaut ko pievienošu no antīkās grieķu gudrības - lai tas viss kopā sniegtu kādu vērtīgu mācībstundu. Jo, manuprāt, nav nekā vērtīgāka un cienījamāka par zināšanām, kuras ir izmantojamas, lietderīgas un spēj uzrunāt dažādu interešu un vēlmju, uzskatu un pārliecību cilvēkus. Draugi, pačukstēšu nedaudz priekšā, pirms dodamies tālāk tekstā - atļāvos savienot "nesavienojamo" - mūsdienās plaši pazīstamo franciskāņu tēva Ričarda Rora teoloģiju un Sokrāta sniegtos padomus. Lai noder un iedvesmo!
Kā es vienmēr atceros kādu no saviem teoloģijas profesoriem, kurš lekcijās atgādināja atcerēties, ka "pats ļaunums un viņa kalpi lieliski prot citēt Svētos Rakstus", tad, pirms ķeramies pie tālākā, atgādinājumam Pāvila sacītais 2. vēstulē korintiešiem: "Nav jau arī brīnums - jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Vai jābrīnās, ka arī viņa kalpi ārēji izliekas par taisnības kalpiem? Kādi viņu darbi, tāds būs iznākums." (2Kor 11, 14-15) Kādēļ es šos vārdus citēju? Pēdējo nedēļu grāmatu dedzināšanas kontekstā. Un tomēr - brīvā pasaulē, brīvā demokrātijā katram ir tiesības organizēt savu mediju, izteikt savus viedokļus, lai cik arī tie būtu man vai citiem neakceptējami - tās ir šo ļaužu tiesības un par to es viņus nenosodu, Dievs pats lēnām visu iztiesās un sakārtos, jo "Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi", tad nu ļauju darboties Viņam un Viņa garam.
Šīs medijos saceltās ažiotāžas dēļ, jāsaka, biju daudz intensīvākās pārdomās par to, ko nozīmē būt kristietim, it īpaši, 21. gs., postpatiesības laikmetā, kad itin viss var būt fake news jeb 'alternatīvi fakti', ja aizņemamies šos jēdzienus no pasaules ziņām. Un secinājums man ir viens - būt kristietim nozīmē ikdienā būt patiesam cilvēkam, īstenot savu īsto patību, apklust un ieklausīties Dievā, kā arī - izglītoties no autentiskiem kristīgajiem resursiem, kuros paustas Kristus tuvākmīlestības atziņas. Un vēl kas - saglabāt veselīgu attieksmi pret zinātnisku, nedaudz skeptisku skatījumu uz teoloģiskajām patiesībām, jā, varētu sacīt, lietot kritisko domāšanu, tomēr ar to nepārspīlējot un nepadarot to par jaunu dzīves elku. Ja runājam par šiem autentiskajiem avotiem, kuros smelties patiesu garīgumu, patiesu tuvākmīlestību un to skaidrojumu, jāsaka, ka Latvijā resursi ir samērā ierobežoti un tomēr tie, manuprāt, ir šie:
- Rīgas Lutera draudzes MEDIATĒKA;
- kristīgais portāls TUVUMĀ.LV;
- ikmēneša svētbrīži LR1, kurus vada māc. Juris Rubenis;
- protams - GRĀMATAS, kuras sarakstījuši Latvijā un pasaulē cienīti un atzīti teologi un domātāji (par daudzām no tām pieejami apskati arī šajā blogā).
Tiem, kuri prot angļu valodu, protams, resursi ir teju bezgalīgi, atliek vien interesēties un sekot līdzi tendencēm atbilstoši savām vēlmēm un garīgās izaugsmes ceļa posmiem. Bet, pāri visam - lai ikkatra garīgā meklētāja, ikviena kristieša dzīvi un izturēšanos nosaka KRISTUS TUVĀKMĪLESTĪBAS un IKKATRA PIEŅEMŠANAS atziņas, kādas tās lasām Svētajos Rakstos.
Pāri visam - nopietna garīga sagatavošanās pirms JEBKURAS (!) diskusijas
Man gribētos sacīt, ka šis ir visu lietu saprašanas un, jā, arī daudzu lietu pieņemšanas, pamatu pamats - garīga nobriešana un sagatavošanās pirms sava viedokļa publiskas, teju fanātiskas un, kristieši ar to bieži grēko - pat antikristīgas, paušanas. Nobriešana Kristū Jēzū, tādā, kāds Viņš bija, kā rīkojās, kā pasludināja Dieva valstību, kā runāja ar grēciniekiem, kā pieņēma citu atstumtos... Atslēgas vārds šeit ir KĀ.
Rīkoties kā Jēzum, mācīties no Viņa piemēra, tas ir, mācīties no paša Dieva piemēra.
Piekrītu, grūti, bet - ne neiespējami!
Lai šī sagatavošanās izdotos, man ir kāds ieteikums un stāsts, kā to labāk paveikt. Es nesaku, ka tas ir vienīgais avots un formāts, tomēr, šķiet, vismaz man un, nešaubos, daļai citu cilvēku noteikti noderēs. Un tā...
...stāsts par Sokrāta trīskāršo testu
Senajā Grieķijā reiz Sokrātu apmeklēja kāds paziņa. Vēlēdamies mazliet papļāpāt ar Sokrātu, viņš jautāja tam, vai pastāstīt jaunumus par kādu viņu abu kopējo draugu. Sokrāts uz šādu piedāvājumu atteica sekojoši: “Pirms sāc stāstīt, būs jāiziet trīskāršais filtrēšanas tests.”“Pirmais filtrs”, viņš skaidroja “ir Patiesība. Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko gribi man teikt, ir patiesība?” Vīrs pašūpoja galvu un lēnīgi teica: “Nē, īsti nezinu, es dzirdēju citus to sakām un...”Sokrāts pārtrauca, sakot: “Tad jau patiesībā tu nezini, vai tā ir patiesība, ko grasies stāstīt. Vai tas, ko gribi teikt, ir kas labs?” Vīrs atkal sāka stostīties: “Nu, patiesībā tieši pretēji. Redzi...”Sokrāts pacēla roku, pārtraukdams draugu, un turpināja: “Redzu, ka neesi pārliecināts, ka tas ko grasies stāstīt ir patiesība, un stāstāmais nav ne labs, ne jauks. Viens filtrs joprojām paliek. Ja tas izturēs, tad varēsi stāstīt. Un šis filtrs ir lietderības filtrs. Vai šī informācija man būs noderīga, un ir vajadzīga?” Satriektais draugs noteica: “Nē, nebūs gan.”Sokrāts apgriezās uz papēža un secināja: “Nu tad jau sanāk tā. Ja tas ko gribi teikt nav ne patiesība, ne arī kas labs vai jauks, un tāpat tas man arī nav noderīgs, tad, lūdzu, nesaki vispār neko.”
Lūk, draugi, sekulārs tests pirms JEBKURAS (!) diskusijas. Un šeit es īpaši uzsvaru vārdu "sekulārs", jo šo testu var izmantot ikviens, pat tāds, kuram nav nekādas izpratnes par kristīgo garīgumu un Jēzus sludināto mīlestības un tuvākā pieņemšanas vēsti. Domāju, ka caur šo "Sokrāta trīskāršo filtru", pat, ja tas ir tikai vēlāku laiku mīts, vien piedēvēts Sokrātam, ikvienam ikkatru savu vēsti izfiltrējot, kā arī, nešaubīgi, ikkatru vēsti sevī uzņemot, vispirms to izfiltrējot caur šo prizmu, pasaulē vienkārši nebūtu iespēju būt naidam, nemīlestībai, nepieņemšanai, nosodīšanai, arī nebūtu nedz fake news, nedz 'alternatīvi fakti'. Viela pārdomām laicīgajiem cilvēkiem!
Sokrāta trīskāršā filtra stāsta morāle
Pirms ko runā vai stāsti, pajautā sev: vai tā ir patiesība? Vai tas ir kas labs? Vai tas ir kas jauks? Vai tas ir noderīgs? Vajadzīgs? Tikai tad runā.Cik daudz labāka kļūtu mūsu pasaule, ja cilvēki atcerētos par šiem filtriem. Un tas attiecas arī uz ziņām vai informāciju, ko radām un izplatām. Cik daudz skaistāka kļūtu mūsu pasaule, ja viss, ko meklētu vai rakstītu un runātu būtu patiess, labs vai lietderīgs.
Un tagad - "Lūgšanas spēks" palīdzēs "izdzīvot" JEBKURU (!) diskusiju
Un kādēļ es visu laiku piesaucu diskusijas, to, kā tajās "izdzīvot"? Tādēļ, ka kristīgās ticības apliecināšana bieži vien ir cīņa savā iekšienē ar tiem nekļūdīguma, vienīgās patiesās ticības, vienīgās Dieva pazīšanas tradīcijas īstuma 'dēmoniem', kad "mēs zinām, kā ir pareizi jātic, kā Dieva taisnība jāsludina, kā Dievs 'jāaizstāv' un tā joprojām". Un, kad šī cīņa notiek, mēs esam bezgala ievainojami un neaizsargāti, un ja vēl pievienojas neuzvarētais ego, tad ir 'ziepes' - mēs esam gatavi iznīcināt ne vien pretinieku, bet jebkuru, pat klātneesošu, cilvēku un viņa darbu, izmantojot visus līdzekļus, pat visantikristīgākos, "jo zinām, KO un KĀ Dievs domā, grib un vēlas"! Jēzus Kristus vēsts apliecināšana savā pamata būtībā ir sava krusta nešana un neviena cita nenosodīšana par Dieva man piešķirto krustu.
Šeit man nāk prātā lasītais Dāga Hammaršelda dienasgrāmatā: "Dzīve no tevis prasa tikai to, ko tu spēj. Un vienīgais iespējamais varoņdarbs ir tas, ka tu nedezertē." Tikai to, ko tu spēj!
Un tu spēj daudz - lūgties, kontemplēt un meditēt Jēzus Kristus vārdā, Viņa gaismā un lūdzoties Tēvu un Svēto Garu!
Nedezertē no lūgšanu dzīves, jo lūgšana maina iekšieni. Patiesa lūgšana maina, lūgšana, kurā tu izsaki Dievam savu vēlmi mainīties, atbrīvoties no paštaisnības, no Viņa aizstāvēšanas cilvēcīgiem līdzekļiem, un, pāri visam, ļaujies Viņa vadībai - izcili rezultāti neizpaliks! Bet ļauties lūgšanai - tas ir tik grūti, jo tu nezini, kurp tu nokļūsi un kāds tapsi. Riskanti, vai ne, draugi? Bet tas ir labākais, kas ar nobriedušu cilvēku var notikt - dzīvot Dieva pārsteigumā! Tādēļ "Lūgšanas spēks" jūs lieliski uz to vadīs...
...Kas ir šis "Lūgšanas spēks", kas šeit rakstīts pēdiņās?
Domāju, ka viena no izcilākajām grāmatām, kas salīdzinoši ātri palīdz sagatavoties diskusijai, kā jau es to rakstīju, ir franciskāņu tēva Ričarda Rora grāmata "Lūgšanas spēks" (Lietusdārzs, 2016), tādēļ arī šeit šis termins ir pēdiņās. Protams, lūgšanas spēks pats par sevi ir spēks, bet tas, kā un ar kādiem ieteikumiem un padomiem tēvs Ričards uz šo lūkojas - lūk, tā ir vērtība, ko vērts iepazīt pirms diskusijas!
Šo grāmatu es pērn lasīju ar lielu aizrautību un iedziļināšanos, tagad man šīs grāmatas vēsti palīdzēja aktualizēt gan šī "ugunīgā" diskusija, kas raisījās sabiedrībā, gan arī kāds manas lapas sekotājs feisbukā, sakot: "Lasot viņa "Lūgšanas spēks", domāju, kas par drosmi un uzdrīkstēšanos tik atklāti runāt! Runāt patiesību mīlestībā var garā stipri cilvēki." Un man nācās absolūti piekrist! Jo laikmetā, kad katrs vēlas apliecināt savas kā unikālā Dieva aizstāvja patiesības, ir grūti, ja nav fundamenta, uz kura balstīties, bet ir viegli, ja mums ir šis Ričarda Rora darbs "Lūgšanas spēks".
Kad mēs atveram šīs unikālās grāmatas lappuses, tur man, piemēram, ir atzīmētas un iekrāsotas desmitiem atziņu. Jo, ir jābūt patiesi šaurpierīgam, patiesi farizejiskam, lai turētos tikai pie vienas "plikas" Bībeles, caur to visu vērtētu, tiesātu un svērtu, jo šaubos, ka neviens nezina to faktu, ka Bībele caurcaurēm ir cilvēku sarakstīta grāmata, kurā lasāma viņu prizma un skatījums uz Dieva darbību viņu dzīves laika kontekstā. Bībele nav paredzēta lasīšanai un uztveršanai pilnīgi burtiskā veidā, tā ir simbolu un metaforu piepildīta, kurai nepieciešama kontemplatīvas lūgšanas piepildīta, kā arī teoloģiski izglītota saprāta dāvana, lai to dziļi izprastu. Ja godīgi, personīgi man ir vēl tāls, tāls ceļš ejams, lai es kaut pa mata tiesu saprastu visas Bībeles patiesības, bet, ceļā ejot, audzējot savu saprātu un izpratni, ir lieliski, ja ir tādi darbi un autori kā Ričards Rors, Tomass Mērtons, Juris Rubenis un daudzi, daudzi citi.
Vien dažas atziņas, kuras lieliski iekļaujas šīs vētrainās diskusijas kontekstā un, cerams, ka tie, kuriem ir kādas saprāta vēsmas, jeb, kā es rakstīju kādā no iepriekšējiem rakstiem, "kaut unce smadzeņu", kaut ko no šīm atziņām spēs smelties un gūt. Ieklausīsimies! Lasīsim ar sirdi un caur Jēzus 'acenēm'!
Ego vēlas robežas un kontroli. Vienīgi dvēsele vēlas jēgu un noslēpumu. Ja neesmu atradis veidu, kā sadzirdēt šo dvēseles dziļāko līmeni un ļaut tam izpausties, izmantošu visas savas lomas, attiecības un pat reliģiju, lai atbalstītu ego un personīgos mērķus. Ego pieprasa zināšanu un nešaubīgumu, tas noraida visu nezināmo. Gaisma neizslēdz un neko nenoliedz.
Ar meditācijas palīdzību nokļūstam viņpus doktrīnām un dogmām pie iekšējās pieredzes. Šis ir cits piekļuves punkts - zināšanas caur vienotību, intuitīva veseluma izpratne, patiesība ārpus vārdiem, ārpus jebkādas vajadzības vai spējas pierādīt, ka kaut kas ir pareizs vai nepareizs. Tā ir kontemplatīva attieksme pret dzīvi, stabils pamats zem kājām, kas ļauj doties tālāk.
Un vairāk par visu pasaulē ego ienīst mainīšanos.
Un, visbeidzot, pietuvojoties šo pārdomu nobeigumam, vēlos citēt vēl kādu tēva Ričarda atziņu: "Lielie meditācijas skolotāji vienmēr ir mācījuši: Dievu nav iespējams ietvert kādos vārdos, kurus mēs spētu kontrolēt, vai idejās, kuras mēs spētu formulēt." Lūk, visa atbilde uz visiem mūsu jautājumiem - mēs Dievu nespējam nekādi ietvert savos konceptos, tādēļ aicināt dedzināt grāmatas, nu tas neliecina par diez ko dziļu un/vai kontemplatīvu prātu.
Pat nosodīšana, pat citu viedokļu uzskatīšana par ķecerīgiem, bet mana - par vienīgo pareizo, nu tāds nav Dievs, draugi!
Mēs varam tikai par viena putekļa tiesu pietuvoties Dieva izpratnei, bet šo pietuvošanos uzskatīt, ka nu mēs zinām visu - kas par neiedomājamu augstprātību! Visu zināja tikai Jēzus, būdams iemiesotais Dievs, tādēļ - ja neejam lūgšanā un neejam kontemplācijā, nesatiekamies ar Jēzu, mēs neko no Dieva nezinām un turpināsim dedzināt grāmatas! "Mēs esam tikai mēlītes, instrumenti, Dieva flautas, kas ļaujas sevi spēlēt." Ja ļaujas... Jo tad rodas brīnišķa, debesu eņģeļu mūzika. Bet cik daudzi no mums ļaujas?
Kad pats apzināties, ka esat iegājis dziļumā un sastapis svēto Dievu, jūs atklājat, ka paļaušanās uz ārējām autoritātēm mazinās.
Jēzus pārstāv nobriedušo reliģisko pozīciju, kurā beidzot ir cilvēks, kurš dejo starp iekšējo un ārējo autoritāti, sasniedzot jaunu vienotu lauku, kas var ietvert gan gaismu, gan tumsu.
Un šo pārdomu nobeigumā - tēva Ričarda novēlējums ikvienam un ikkatra pārdomām: "Iemācījušies ieiet plašākā valstībā, mēs raudāsim par šiem grēkiem, kad sapratīsim, ka esam viss, ko nīstam un kam uzbrūkam citos cilvēkos."