Nedziedināmā sadedzināšanas kāre jeb Par garu, kuram kalpojam...
Foto: unsplash.com, Fabio Issao
Grāmatu dedzināšana, pat tikai aicināšana uz ko tādu, tas ir noziegums pret cilvēci, pret cilvēka brīvo gribu, pret visu cilvēku vienlīdzību tiesībās iegūt vienādu informāciju un tajā balstītu izglītību. Un vēl kas - uz grāmatu dedzināšanu naski ļaudis savas nepietiekamās inteliģences dēļ būtu tikpat naski uz autoru un šo grāmatu lasītāju, ideju tālākpaudēju, sadedzināšanu. Par to jau ir izteicies Heinrihs Heine un viņa domugraudu kādā savā darbā ir izmantojis arī Salmans Rušdi: "Kur viņi ir gatavi dedzināt grāmatas, tur nobeigumā sekos arī cilvēku dedzināšana." Īstenībā, vietnē goodreads.com ir labs atziņu par grāmatu dedzināšanu apkopojums lasāms.
Man, kā kultūru cienošam cilvēkam, nemaz neraugoties uz grāmatu blogera statusu, vārdi un pat domas par grāmatu dedzināšanu rada zosādu un šermuļus pār kauliem skrienam. Nopietni! Nav tādu grāmatu, kas lūkotos pēc uguns, vienkārši nav - ikviena grāmata kādai noteiktai auditorijai ir lieliski noderīga un aktuāla. Man arī te pavisam nesen mājās plauktos stāvēja grāmatas, kuras tur vienkārši stāvēja un par kurām es skaidri zināju, ka man viņas vairs nedz interesantas, nedz aktuālas, bet lai es tās vienkārši sakrāmētu maisā un aiznestu un miskasti vai kaut kur laukos sakurtu guni? Nu nē, paldies! Lielākā daļa grāmatu savu pielietojumu un izmantojumu rada Latgalē, bet dažas, īpašas izlases grāmatas, tās devās iegult Mazsalacas pilsētas bibliotēkas plauktos. Ikvienai grāmatai ir pielietojums, itin ikvienai. Ja neder tev, atdod, atdāvini, ziedo - tikai neizmet miskastē vai neatdod ugunij. Kādam tieši šī grāmata attiecīgajā dzīves mirklī būtu noderējusi...
Protams, no "ļaunuma" atbrīvoties var, tikai to sadedzinot, ka tik ne arī, draugi! Te patiesi man gribas vaicāt: "Vai kādam pietiek prāta saprast, ka idejas nedeg, ka tās nevar iznīcināt neviens cietums?" Vēsturē ne reizi vien ir pierādījies, ka inkvizitori un cenzori ir lielākie lūzeri (!) (angl. - zaudētāji). Kāds autors, vārdā Alfrēds Vitnijs Grizvolds, savās esejās par izglītību ir teicis: "Vienīgais labākais līdzeklis pret sliktām idejām ir VĒL LABĀKAS idejas; labāku ideju avots ir GUDRĪBA; un patiesākais ceļš uz gudrību ir izglītība bez aizspriedumiem." Vai mudināt dedzināt grāmatas ir šī vēl labākā ideja kā izglītot sabiedrību vai dāvāt tai alternatīvu skatījumu uz kristietības problemātiku? Šaubos, diezin vai.
Grāmatu dedzināšana vai pat mudināšana uz to man personīgi asociējas ar dusmīga un neracionāli iekarsuša prāta stāvokli, kad aptrūkušies argumenti un tad tiek paaugstināts balss tonis, lai ar kliegšanu "iebiedētu" vai pazemotu otru sarunas biedru. Bet adekvātam cilvēkam, pat ja aptrūkstas sakāmā, viņš ietur nelielu pauzi, atslābinās, sakopo savu trumpja domu, kas ir labāko iespējamo ideju apkopojums, un tad, kaut ar pēdējiem spēkiem, bet argumentēti un humāni pabeidz savu sakāmo. Nu labi - tā dara patiesi emocionāli inteliģenti cilvēki! Bet, kam tas nav dots, nu - tur vairs neko, skumji, ka vienkārši nav elementāras lietu izpratnes un cieņas pret citu cilvēku darbu un sasniegumiem. "Mēs nededzinām grāmatas. Kuri mēs? Ļaudis, kuriem ir kaut unce smadzeņu." Nopietna viela pārdomām, draugi!
Parunāsim nedaudz arī par garīgo dzīvi un garu, kuram izvēlamies kalpot. Nesen noklausījos dažas labas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča atziņas viņa 9. janvāra videolekcijā "Kāpēc mēs ticam tik dažādi? Četri posmi ticības ceļā" (zemāk ievietoju arī video, kuru vajadzētu noklausīties un no sirds iesaku apdomāt tajā paustās atziņas, ir iespēja smelties daudz zināšanu un izpratnes!)
Draugi, ļoti daudz par garu, kuram kalpojam un pēc kura dzīvojam, spēj palīdzēt t.s. "garu izšķiršanas mācība", kādu to ir iedibinājis svētais Lojolas Ignācijs jeb jezuītu ordeņa dibinātājs. Pateicoties manam garīgajam tēvam un daudziem citiem izciliem jezuītiem, arī es daudz laika pavadu, lasot Ignācija un vispār jezuītu autoru darbus, tad nu drusku pieskaršos arī šai garu izšķiršanas mācībai šī fundamentālistiskā noskaņojuma pret mācītāja Jura Rubeņa grāmatu sakarā.
Daudziem pietrūkst dzīves sevī, savas iekšējās pasaules apzināšanās, cenšanās saprast un izdzīvot dzīvi un laiku savā "iekšienē", tadēļ, manuprāt, rodas arī fanātisms un visādu mošķi meklēšana, pret ko cīnīties un iestāties, jo cilvēks nevēlas redzēt savu iekšējo pasauli, pie tās sakārtošanas un sakopšanas piestrādāt, tā vietā viņa prātā versmo šī kāre meklēt ļaunumu citu darbā, citu dzīvesveidā, citu attieksmē gan pret Dievu, gan vispār dzīvi kā fenomenu. Jā, šī attieksme daudziem var būt klaji diametrāli pretēja mūsējai, tomēr tas nepiešķir mums tiesības cīnīties pret to, vērtēt to kā mazāk nozīmīgu. Grāmatā "Garu izšķiršana" Timotijs Galagers spēcīgi raksturo daudzu līdzcilvēku nepilnīgo attieksmi pret garīgo dzīvi "iekšienē", sacīdams:
Ļoti bieži mūsu apkārtējās pasaules kultūra dzīvo "ārā", neapzinoties dievišķo darbību, kas notiek "iekšienē". Un arī mēs paši biežāk, nekā mums to gribētos, konstatējam, ka mūsu apzināšanās ir vērsta uz "āru", un mēs par maz apzināmies to, kas notiek mums "iekšienē". Pirmā un galvenā lieta Ignācija mācībā par izšķiršanu ir APZINĀTIES, censties būt "iekšienē" pietiekami, lai tas, kas garīgi viļņojas mūsu sirdīs, nonāktu līdz mūsu apziņai.
Es negatavojos aplūkot sliktā gara darbību, es pievērsīšos tikai un vienīgi labā gara darbības atspoguļošanai un tad domājoši lasītāji paši varēs izsecināt, kāds ir tas sliktais gars, ja labais ir tāds, kādu mums aprakstā piedāvā Ignācija "Garīgie vingrinājumi" un viņa garu izšķiršanas mācība:
Labajam garam ir raksturīgi dot drosmi un spēku, mierinājumus, asaras, iedvesmu un mieru, atvieglojot un novācot visus šķēršļus, lai cilvēks labos darbos ietu uz priekšu. Ienaidnieks moka, skumdina, liek šķēršļus un sēj nemieru, bet labais gars "dod". Ignācijam došana ir mīlestības zīme - "mīlestība pastāv divu pušu savstarpējās attiecībās, proti, mīlošais dod mīļotajam to, kas viņam ir, vai no tā, kas viņam ir un ko viņš spēj". Dieva mīlestības izliešanās ir visraksturīgākā labā gara pazīme.
Mīļie lasītāji un domātāji, kuriem patiešām interesē dažādu rīcību izpratne un ir vēlme iedziļināties vairāk garīgās dzīves un savas "iekšējās dzīves" noansēs, noteikti nav jāatmet Rubeņa vai Rora, Mērtona vai Kītinga, vai kādu citu autoru lasīšana un studēšana, iepazīšana un izprašana, jo šie darbi ieved mistiskās garīgās dzīves izpratnes dziļumos un ļaunajam garam jeb sliktajam garam, kā saka jezuītu tēvi, ļoti nepatīk, ja kāds lasa vai mēģina izzināt savus dziļumus un alkst pēc Dieva vārda un garīgās barības tādā veidā, kādā to piedāvā pasaules vadošie kontemplācijas un garīgās dzīves eksperti. Un vēl kas - nedzīvojiet bez nemitīgas lūgšanas, jo nav lielāka pretspēka sliktajam garam kā dzīve Dieva mīlestības apdvestā lūgšanā! Lai svētīga domāšana!