Grāmata, kas ved uz prāta svabadību - "Nelietderīgā lietderīgums"
Attēlā: grāmatas autors Nučo Ordine; foto atrasts internetā, google.lv
Šī manifesta pamatdoma slēpjas uz vāka redzamā oksimorona izskaidrojumā, ka darbā ieskicētas vairāku gadu gaitā savāktās domas un atziņas par zināšanu lietderīgumu pašu zināšanu dēļ, protams, ne-pretnostatot humanitārās un eksaktās zināšanas, tomēr izgaismojot to, ka no ikvienām zināšanām zināšanu pēc arīdzan ir labums, ne vien tikai no uzreiz utilitāri izmantojamajām. Reizē šī Nučo Ordines grāmata ir arī skaļš jo skaļš jautājums ikvienam homo sapiens par to, kādām vērtībām izvēlamies sekot, ko iemantojam un ko zaudējam, atsakoties no Eiropas kultūras pamatā ieguldītajām zināšanām. Quo vadis, XXI gadsimta, postpatiesības (post-truth) laikmeta, homo sapiens?
"Nepiesātināma naudaskāre, ar kuru visi jau esam sasirguši, baudkāre ir mūs padarījusi par saviem vergiem vai, tēlaini izsakoties, mūsu dzīvi gremdē kā kuģi ar visu apkalpi. Kāre pēc zelta ir kaite, kas padara sīkus."
"Un filosofijas uzdevums tieši ir atklāt cilvēkiem nelietderīgā lietderību jeb, ja vēlaties, iemācīt saskatīt atšķirību starp divām vārda lietderīgs nozīmēm." Pjērs Ado, Garīgie vingrinājumi un antīkā filosofija
Mūsdienu utilitārajā laikmetā, kad visam tiek piemeklēta cena un noderīgums, ir īpaši svarīgi spēt pārkāpt pāri šiem principiem un tiekties pēc kaut kā vairāk un tālāk, pat ja apkārtējie izbrīnā saka, ka nekas nesanāks un tas viss ir nelietderīgi. Protams, lietderīgums ir filosofiska kategorija, to nevar noliegt, tomēr pasaule nesastāv no utilitārām un ekonomiskām vērtībām vien, to mums arī šīs grāmatas autors vēlas parādīt plašākā kontekstā - aptverot gan literatūras, gan universitāšu pastāvēšanas ideju, kā arī grāmatas trešajā daļā pievēršoties trim lietām, ko nogalina īpašnieciskums - dignitas hominis (lat. - cilvēka cieņa), mīlestību, patiesību.
"Nelietderīgā lietderīgums ir pašas dzīves, radīšanas, mīlestības, iekāres lietderīgums, jo nelietderīgais rada to, kas mums ir visnoderīgākais, to, kas tiek radīts, nemeklējot taisnākos ceļus, necenšoties ietaupīt laiku, nepadodoties sabiedrības izveidotām mirāžām."
"Pasaule bez literatūras būtu pasaule bez vēlmēm, bez ideāliem, bez nepaklausības, pasaule, kurā mājo roboti, kam atņemts tas, kas cilvēkus padara par cilvēkiem - spēja iziet ārpus sevis un pārvērsties par citu, pārvērsties par citiem, kas veidoti no mūsu sapņu māliem." Mario Vargass Ljosa, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs 2010. gadā
Nučo Ordines darbs sevī iemieso pretošanās formu mūsdienu cilvēku prātus pārņēmušajai patēriņa un mantas kultūrai - "Nelietderīgā lietderīgums" izceļ jēdzienu "būt", izgaismo to ar starmešiem, parādot, ka esamība ir svarīgāka nekā tas, cik daudz un cik spožu mantu tev pieder. Rakstot šo apskatu un apcerot šo darbu, apzinos, ka tas nebūt nav viegls uzdevums nevienam no cilvēku dzimuma - atteikties no egoisma vadītās mantkāres, dzīšanās pēc jaunākajiem gadžetiem, jo arī sabiedrības spiediens mūs uz to pamudina, tomēr, kad gūta qualitas uzvara pār quantitas, dvēseli pārņem sajūsma. Tādā ceļā mūs piedāvā pavadīt arī šis darbs.
Tieši šī filosofijas brīvība, ko raksturo atteikšanās vergot lietderīgajam, ir pamatā cilvēku dievišķumam ("Tāpēc varētu arī pamatoti uzskatīt, ka tās iemantošana stāv pāri cilvēka spējām").
Lasīšanas gaitā, kā arī šo pārdomu tapšanas gaitā vēlreiz lasot grāmatā īpašas uzmanības vērtās atzīmētās teksta vietas, saprotu, cik gan cilvēkam daudz ir dots, ja viņš pieņem dižo dievu filosofijas nelietderīgo dāvanu, lasa, nodarbojas ar to un par to reflektē - tā ir dvēseles augstākā lieta, iespēja nekļūt bezdvēseliskam robotam, kā arī autors saka.
Nodarbošanās ar literatūru, tās radīšanu, filosofisku traktātu apcerēšanu un, jā, pat kontemplēšanu jeb dzīvošanu tajos - tā ir iespēja izvairīties no "pārdegunradžošanās briesmām", lai tādējādi nekļūtu nederīgs sabiedrībai. Grāmatas pirmajā daļā autors apkopojis vairāk nekā 25 nelielus stāstījumus par literatūras nozīmību un "nelietderīgo lietderīgumu", citējot tēmai atbilstošus fragmentus un citu autoru atziņas, parādot, ka nodarbošanās ar šīm lietām ir izaugsme, "pēc kuras jātiecas, ja vēlamies celties paši savās acīs".
".. vajadzētu vairot skolas, katedras, bibliotēkas, muzejus, teātrus, grāmatnīcas. Vajadzētu vairot vietas, kur bērni mācās, vietas, kur pieauguši ļaudis lasa, visus iestādījumus, visas institūcijas, kur meditē, kur izglītojas, kur sakopo domas, kur kaut ko iemācās un kur cilvēki kļūst labāki; īsāk sakot, no visām pusēm tautas garā vajadzētu iespīdināt gaismu, jo sakāves tiek piedzīvotas tieši tumsības dēļ."
Mani pašu personīgi arī valdzina gluži tāds pats domu gājiens, kāds bijis kardinālam Ņūmenam, kurš ir sacījis šādus vārdus: "Vispārīga prāta izkopšana ir svarīgāka par profesionālām un zinātniskām studijām, un liekama pirmajā vietā, neatkāpjoties no pārliecības, ka [vispusīgi] izglītoti cilvēki spēj paveikt to, ko neizglītotie nespēj". Un vēl kas - grāmatu sniegtās zinības, seno vīru viedums un iespēja doties ceļojumos uz to vīru prātiem, kurus uzskatām par diženiem priekštečiem, klasiķiem, kuru darbiem ļaujam formēt savu erudīciju un kritisko domāšanu - tā ir bagātība, kuru nevar atstāt novārtā nenovērtējot, tieši tādēļ esmu kā apsēsts ar vieduma literatūru, filosofiskiem traktātiem un tekstiem, kuri mudina aizvien domāt un neapstāties pie sasniegtā. Šeit lielisku skaidrojumu šādai grāmatu mīlestībai sniedzis 15. gadsimta kardināls Visarions, novēlot Venēcijas pilsētai savu nozīmīgo bibliotēku:
"Grāmatas ir pilnas ar gudru vīru izteikumiem, ar priekšteču rādītajiem paraugiem, paražām, likumiem un ticību. Tās dzīvo, sarunājas savā starpā un runā ar mums, tās mūs izglīto, apmāca, mierina, gādā, lai mēs apzinātos tagadni, liekot mums acu priekšā senus notikumus, ko mūsu atmiņa nav saglabājusi. Tik liels ir grāmatu cildenums, majestātiskums un pat svētums, ka bez tām mēs visi būtu rupji un tumsonīgi; ja nebūtu grāmatu, mēs neatcerētos pagātni un dzīvotu bez parauga, mēs neko nejēgtu par dievišķajām un pasaulīgajām lietām un tas pats šķirsts, kas uzņem miesas pīšļus, izdzēstu arī cilvēku atmiņu."
Ja man būtu jāiesaka viena filosofiska grāmata, kuru noteikti izlasīt, iesākot 2017. gadu, tā būtu šī Nučo Ordines "Nelietderīgā lietderīgums". Un šim ieteikumam ir gluži banāls iemesls - tā ar savu saturu ieved prātu svabadībā no naudas varas, no kaila utilitārisma tā lasītāju aizved pie viņa paša, pie dziļākajām alkām būt nelietderīgam un nodarboties ar zināšanu apguvi zināšanu pēc. Jo zināšanas, kuras gūstam, varam nodot tālāk, nekļūdami nabagāki, taisni pretēji, tā bagātinādami kā sevi, tā arī apkārtējos saņēmējus.
Grāmatas nobeigumā, kurā aplūkota cilvēka cieņa, mīlestība un patiesība, kuras nogalina īpašnieciskums, varam izlasīt viedā Senekas vārdus, kurš ir salīdzinājis bagātos un varenos ar aktieriem uz pasaules skatuves, kuri arī ir bagāti un vareni, kamēr ir tērpti purpurā, līdzko to novelk, tā kļūst par to, kas nu katrs no tiem ir ikdienas dzīvē - "neviens, kuru bagātība un amati iecēluši augstākā kārtā, nav liels". Un vēl, iekams tiekam līdz Fleksnera esejas pieminēšanai, mani aizkustināja Piko della Mirandolas rakstītais, kur viņš aprāda, ka "dzīves izvēles lielākoties ir atkarīgas no mūsu pašu gribas, jo tas, kurš ļaus, lai viņu vada filosofiski meklējumi, spēs saprast, ka patiesā dignitas nav iekarojama ar darbībām, kas nes tikai peļņu, bet gan izzinot lietu cēloņus, dabas ceļus, Visuma jēgu, Dieva ieceres, zemes un debesu noslēpumus, tādējādi cilvēki, kas var brīvi dzīvot jebkurā pasaules vietā, varēs izvēlēties, vai nostāties augšā starp augstākajām būtnēm vai lejā pie lopiem".
Vienīgi tad, ja apzināmies, ka mums lemts dzīvot bez skaidras pārliecības un drošas zināšanas, vienīgi tad, ja esam gana pazemīgi, lai uzskatītu sevi par būtnēm, kas var maldīties, vienīgi tad, ja zinām, ka esam pakļauti riskam kļūdīties, mēs varam būt gatavi patiesi satikt citus, tos, kuri domā citādi nekā mēs. Šo iemeslu dēļ viedokļu, valodu, reliģiju un tautu daudzveidība un dažādība ir uzskatāma par milzīgu cilvēces bagātību, nevis par bīstamu šķērsli. (Nučo Ordine)
Taisnība ir tiem, kas uzskata, ka mūsu ticība un zināšanas plaukst un attīstās tad, ja tās nemitīgi vingrina, tieši tāpat kā mūsu locekļus un visu miesu. Svētajos Rakstos patiesība ir salīdzināta ar plūstošu avotu; ja tā ūdeņi bez apstājas neplūst, tie pārvēršas staignā konformisma un tradīciju dīķī. (Džons Miltons)
Šī manifesta nobeigumā ir ievietota kāda eseja, kuras autors ir slavens 20. gadsimta amerikāņu pedagogs, Abrahams Fleksners. Savā esejā viņš arīdzan runā par tēmu, kas ir Nučo Ordines darba pamatā, par nelietderīgo zinību lietderīgumu, aprakstot dažus piemērus kā no medicīnas, tā matemātikas un dažām citām nozarēm. Visnotaļ interesants vēsturisks ekskurss dažos atklājumos, tomēr mani visvairāk uzrunāja šīs domas, ar kurām tad arī noslēgšu šo savu šīs grāmatas aprakstu un sirsnīgos ieteikumus patiesi izlasīt un iepazīt šī darba saturu:
Cilvēku dzimuma patiesie ienaidnieki nav pārdrošie un bezatbildīgie domātāji - vienalga, vai viņiem ir vai nav taisnība. Patiesie ienaidnieki ir tie, kas cenšas veidot un ierobežot cilvēka garu tā, lai tas neuzdrošinātos izplest savus spārnus tik plaši, kā savulaik tos pleta ne tikai Lielbritānijā un Savienotajās Valstīs, bet arī Itālijā un Vācijā. [..] Tā ir doma, kurai būs uzticīgs ikviens cilvēks, kam rūp paša nemirstīgā dvēsele, nesatraucoties par sekām, ko šāda pārliecība varētu izraisīt. Nepieciešamība pēc gara brīvības sniedzas daudz tālāk [..], jo gara brīvības priekšnoteikums ir tolerance pret visdažādākajām atšķirībām.