Robins Šarma «Ģimenes dzīves gudrība kopā ar mūku, kurš pārdeva savu Ferrari»
Kolāža: Didzis Kukainis
Lai gan šo grāmatu reiz jau biju lasījis un ir nopublicēts pat neliels apskats par šo darbu, tomēr kaut kā vakarnakt sagribējās šo darbu izlasīt vēlreiz un atzīmēt kādas citēt vērtas vietas, kuru beigās izrādījās ievērojami daudz. Kā jau zināms, cilvēki ar laiku mainās, mainās viņu domāšanas un uztveres modeļi, ieskati par daudzām lietām, ir gūta dažāda pieredze, kuras iespaidā mainās attieksme un izturēšanās un tā joprojām. Domāju, ka šobrīd man pret šo Robina Šarmas darbu ir daudz savādāka attieksme nekā pirms septiņiem gadiem, kad šī grāmata tika latviski izdota un arī lasīšanas gaitā es secināju, ka uz daudzām lietām skatos ar daudz nobriedušāku un daudz atbildīgāku skatījumu. Domāju, ka ikvienas grāmatas pārlasīšanai pēc kāda ilgāka laika ir viens pluss - lasītājs ar retrospektīvu refleksiju pamana gan izmaiņas sevī, gan arī spēj vairāk izprast tās lietas, kuras varbūt jaunākos gados nebija tik aktuālas un uzrunājošas. Vismaz ar mani tā nu tas ir noticis, jo šo darbu lasīju no savveida ģimenes cilvēka pozīcijas.
Labākā lieta, ar ko var sākties grāmata, ir sākties ar atziņu, ka "visskumjākais dzīvē nav miršana, bet neprasme patiesi dzīvot, kamēr mēs esam dzīvi. Pārāk daudzi no mums iznieko savu dzīvi, nekad pilnībā neļaujot izpausties savai cilvēcībai." Kā raksta autors, šīs patiesības atklāšana un izprašana, pieņemšana sirdī un īstenošanas uzsākšana, ne vienam vien prasa daudzus dzīves gadus. Protams, tomēr ir labāk, kad šīs sapratne VISPĀR iestājas nekā kad viņa nerodas, tomēr ar skumjām jānoraugās uz tiem, kuri tā arī savu dzīvi nodzīvo, neatmodušies un neizdzīvojuši savu īsto patību, savu īsto, atmodināto patību, savu dievišķo sūtību šīs zemes dzīvē.
"Ģimenes dzīves gudrība" nav nekas cits kā dzīves būtiskākās apziņas atmodināšanas instruments ikdienas ļaudīm. Kas ir pamatā ģimenei? - Mīlestība, rūpes vienam par otru, gādība un aizsargāšana, uzticība un paļaušanās. Protams, ir jau noteikti daudz citu citēšanas vērtu lietu, tomēr šīs ir pirmās, kas nāk prātā, domājot no savas ģimenes perspektīvas uztveres. Dzīve, mīlestība, rūpes un gādība - tās ir lietas, kuras daudzi nenovērtē līdz pat brīdim, kad ir pienācis mirklis doties prom no šīs dzīves, tad notiek atskārsme, ka ir par maz dzīvots, par maz mīlēts, par maz esam rūpējušies viens par otru, - jā, tad nudien tā ir skarba un nelabojama atklāsme, tieši tādēļ ir ļoti "forši", kad ir šādas grāmatas, kuras mudina apzināties šīs patiesās laicīgās dzīves vērtības un sākt tās atmodināt sevī un savā apziņā un īstenot savā realitātē.
Nesen esot lasījušam Entonija di Mello "Apzinātību", gribas sacīt, ka "Ģimenes dzīves gudrībā" jau nav nekā radikāli jauna, iepriekš nezināma vai revolucionāra, tomēr cilvēkiem, kuri nav saistīti ar ignācisko (jezuītu) garīgumu jeb vispār ar kristīgo garīgumu un tradīciju, šī Robina Šarmas grāmata, līdzīgi citām viņa grāmatām, palīdz atmosties jaunai dzīvei, iedegt jaunu dzirkstelīti mīlestībai un nostiprināt attiecības ģimenē, ar bērniem, veltīt laiku sevis, partnera un bērnu izaugsmes veicināšanai un radošuma, dzīvesprieka attīstībai. Man personīgi ļoti tuva ir Robina Šarmas atziņa jeb doma par šiem viedajiem ļaudīm, kas mituši senatnē un kuru darbus ir ieteicams studēt, lasīt un krāt savā mājas bibliotēkā, jo tās ir pasaules dižāko vīru un sievu domas par Dzīvi, no kurām varam mācīties ikviens. Tā ir pielīdzināma ekskursijai un sarunai ar šiem pasaules dižgariem, kas ir pieejami un klātesoši ik brīdi, kad veltām laiku to lasīšanai un vieduma izzināšanai. Mācoties no viedajiem, mēs ikviens savā dzīvē iedzivinām viedumu un tā audzinām arī savas nākamās paaudzes!
Vairākums dzīvo ar sociālajām maskām, kas slēpj mūsu patieso es. Mēs neatklājam savu cilvēcību visā pilnībā, bet smagi nopūlamies, lai radītu tādu personisko tēlu, kādu, pēc mūsu domām, pasaule vēlas redzēt. Mēs sakām tādas lietas, ko citi cilvēki vēlas, lai mēs teiktu, un valkājam drēbes, ko citi cilvēki vēlas, lai mēs valkātu, un darām lietas, ko citi cilvēki no mums gaida. Tā vietā, lai dzīvotu tādu dzīvi, kāda bija mums lemta, mēs patiesībā izdzīvojam citu cilvēku dzīves. Tā darot, mēs mirstam lēnā nāvē.
Mēs visi esam radīti, mēs visi esam aicināti dzīvot, mīlēt, būt mīlēti un nevienam nav paredzēts būt bez ģimenes, tādēļ mums jācenšas dzīvot katram sava dzīve tieši tā, kāda tā mums ir iecerēta, vienā vai otrā ģimenes modelī, nevienam nav nekādu tiesību sacīt un vērtēt, ka kāds ģimenes modelis ir pareizāks un labāks nekā cits. Un arī grāmatas autors caur savām atziņām skubina mums ikvienam sevī apņemties šādu apņemšanos:
Tāpēc tagad es pilnībā dzīvoju saskaņā ar to, ko mana sirds atzīst par pareizu dzīvesveidu. Ja man gribas raudāt, kā tas tikko notika, jo esmu tik laimīgs būt ar tevi atkal kopā, es raudu. Ja es jūtos prieka pārpilns, es dziedu. Ja es pret kādu izjūtu mīlestību, es to izpaužu. Laikam var teikt, ka es tagad atklāti izrādu savas jūtas. Es pilnībā dzīvoju tagad un izbaudu katru šīs lielās dāvanas mirkli, ko sauc par Dzīvi. Jā, tas nozīmē, ka es dzīvoju tā, kā esam radīti dzīvot. "Pārāk daudz cilvēku ir kļuvuši pieradināti. Pieradināti? Tieši tā. Cilvēkiem tik labi izdodas izskatīties un uzvesties, kā citi to gaida no viņiem, ka kļuvuši pieradināti - kā trenēti roņi."
Ģimene un tās vadības prasmes nerodas, izlasot vienu, divas, piecas vai divdesmit grāmatas, ģimenes vadīšanas gudrība sākas no mūsu ikviena paša transformācijas un sava īstā es atrašanas un realizācijas tieši tā, kā tam esam radīti. Kā saka Robins Šarma, "visa dzīve nav nekas vairāk par piedzīvojumu. Apgaismotie cilvēki zina, ka spēles jēga ir pavadīt visu savu dzīvi, mēģinot noskaidrot, kas tu īsti esi un kādam jābūt tavam galvenajam dzīves mērķim. Galvenais ir atklāt un izpaust Patieso Sevi. Dotumu atklāšana, kas padara tevi par unikālu cilvēcisku būtni, ir tikai viena daļa. Galu galā dzīves spēle ir iekšēja spēle, kas noris galvā - starp ausīm. Dziļš dzīves piepildījums nerodas no priekšmetu uzkrāšanas, bet no sevis īstenošanas."
Un šo nelielo pārdomu un atziņu nobeigumā vēl viena atziņa - mudinājums kļūt (būt) ĪSTIEM LĪDERIEM, gan pašu dzīvēs, gan tā virzīt ģimenes un citu dzīves:
Taču viedi cilvēki - īsteni līderi - ļoti atšķiras ar stilu, kādā paši sevi vada. Viņi atvēl laiku sev pašiem un darbībām, kas sasitītas ar iekšējo darbu. Un, tā rīkojoties, viņi sevi iepazīst. Visi planētas dižākie domātāji ir sapratuši, ka mums ir jāveic iekšējs darbs, lai noskaidrotu, kas mēs īsti esam. Saistīšanās ar dižiem prātiem noteikti ir viens no labākajiem veidiem, kā uzlabot sava prāta kvalitāti. Tikai tad mēs spējam izveidot izcilu dzīvi. Lai dzīvē būtu par līderi, ir jārīkojas.