Kontemplācija kopā ar "Neziņas mākoni"
Kolāža: Didzis Kukainis
21. gadsimta cilvēks bieži vien "apmaldās trijās priedēs", meklējot savu garīguma ceļu un veidu, kā izzināt un iepazīt Dievu, un nonākt saskarē, kontaktā ar Visaugstāko. Īstenībā patiesais un vispiemērotākais ceļš ir tas, kur nav jāizgudro nekas jauns un viens no šādiem kontemplācijas jeb "bezpriekšmetiskās meditācijas" izpratnes avotiem un ceļa rādītājiem ir pasaulslavenais 14. gadsimta nezināmā angļu mistiķa darbs "Neziņas mākonis". Šo darbu modernā pasaule "atklāja" 1912. gadā un kopš tā laika, īpaši pateicoties jezuītam Viljamam Džonstonam, tādējādi vedot pretī Dieva iepazīšanai ne vienu vien dedzīgu ceļa meklētāju. Latviski mums šo darbu piedāvā izdevniecība "Zvaigzne ABC", kur tas izdots pēc māc. Jura Rubeņa ierosmes. Kā ievadā raksta J. Rubenis, "darbs ir eksistenciāli praktisks. Tas vēlas ievadīt lasītāju kontemplācijā, tajā jēgpilnā klusuma punktā, kas visu apgaismo ar mīlestību un skaidrību. Tas vienmēr ir klātesošs, bet katram jāatklāj pašam." Lai arī jums izdodas, draugi!
Kontemplācija ir intīmākā lūgšanas forma, tās laikā cilvēks pieskaras Dievam un Dievs ietver cilvēku Savā lielajā dievišķās Mīlestības mākonī. Kontemplācija - lūgšanas laiks Dieva klātbūtnē - kā paudis anonīmais "Neziņas mākoņa" autors, "šajā dzīvē mīlestība ir vienīgais ceļš, kā sasniegt Dievu". Jūs jautāsiet, kādēļ šādi vārdi? Grāmatas priekšvārdā ir sniegts ļoti labs pamatojums šādai tēzei, pirmajās lappusēm lasām: "Dievu var aptvert ar mīlestību, bet nekad - ar domāšanu. Tāpēc - mazāk domā un vairāk mīli!" Mīlestība, kā mēs lasām to Svētajos Rakstos, ir Kristus centrālais darbības un visas dzīves centrālais imperatīvs, tādēļ mūsu lūgšanai, mūsu tiecībai pretī Dievam jābūt ar šo vienīgo vadmotīvu - tiekties apkārtējā vidē, pret apkārtējiem izstarot aizvien vairāk mīlestības, aizvien vairāk Dievišķas mīlestības. Bet, lai to varētu izdarīt, nepieciešams pavadīt laiku Dieva klātbūtnē, kontemplācijā. Tādēļ mums to palīdz apzināties arī "Neziņas mākoņa" anonīmais, bet ārkārtīgi garīgi viedais autors.
Mūsu laikmeta viens no lielākajiem teologiem, emeritētais pāvests Benedikts XVI savās katehēzēs par lūgšanu [par kontemplatīvo klusumu] raksta šādi:
"Lai šo [Dieva] Vārdu saklausītu, nepieciešams iekšējs un ārējs klusums. Mūsdienās tas ir īpaši grūti, jo šis laikmets nesekmē sakopotību. [..] Lielā Baznīcas tēvu tradīcija mums māca, ka Kristus noslēpumi saistīti ar klusumu un tikai klusumā Vārds var mūsos iemājot, kā tas notika ar Mariju, kas bija gan Vārda, gan klusuma cilvēks."
Kas ir kontemplācija tās patiesajā nozīmē un pilnības piepildījumā? Šeit mums jāieklausās anonīmajā autorā, kurš saka tā: "Kontemplācija veicina cilvēka ego nāvi un patiesā es, Dieva līdzības cilvēkā, augšāmcelšanos. Ego nav dzīve, bet izdzīvošana, pakļaujoties dzīves maldiem un ierobežotībai. Ego ir galvenais šķērslis, kas mūsos aizsedz Dievu, dievišķo!" Šo atziņu ir svētīgi lasīt lēnām un pārlasīt, ieraugot tajā saliktos akcentus to pareizajā secībā, draugi! Dieva žēlastība uzrunā visus, bet kontemplāciju piekopj daži, līdz ar to tas ir tas, ko varam saukt par iešanu pa šauro ceļu. Mums tikai jāatveras nezināmajam un jāuzdrīkstas iet kopā šo ceļu ar "Neziņas mākoņa" autora pamācībās pausto kontemplatīvās pieredzes esenci.
Kontemplatīvā ceļa gājējam kā lielisks lūgšanas dzīves izpratnes un skaidrības avots noteikti var līdzkalpot arī emeritētā pāvesta Benedikta XVI katehēžu cikls par lūgšanu, kurā lasāmas dziļi teoloģiskas un bibliskajā, arī Baznīctēvu mantojumā, balstītas atziņas par lūgšanas dabu un spēku, ja vien paliekam Jēzus dievišķās personas tuvumā un apredzībā. Šeit mums noder atcerēties, ka dvēseles teoloģija, lūgšanu dzīvē tapušas teoloģiskas atziņas nav konfesionālas, tās ir pārlaicīgas un ikvienam Dieva dzīvē esošam kristietim pielietojamas, neatkarīgi no piederības vai nepiederības kādai konkrētai baznīcai, draudzei vai kopienai. Lai mūs stiprina un iedvesmo ši pāvesta atziņa:
"Un tajā pašā laikā Jēzus, kas mirstot sevi pilnīgi uzticēja Dieva Tēva rokās, mums sniedz pārliecību, ka, lai cik smagi būtu mūsu pārbaudījumi, lai cik sarežģītas būtu mūsu problēmas, lai cik lielas būtu mūsu ciešanas, mēs nekad neizkritīsim no Dieva rokām, kuras mūs radījušas, atbalstījušas un pavadījušas dzīves ceļā, jo tās vada bezgalīga un uzticīga mīlestība."
Jāsaka atklāti - kad pirmo reizi pirms vairākiem gadiem atvēru šo "Neziņas mākoņa" sējumiņu, šķita, ka tas ir kaut kas ārkārtējs, kurš varētu saprast grāmatiņā rakstītos vārdus... Vēlāk, saprotot kontemplācijas būtību, jēgu, efektivitāti un rezultātus, apjēdzu, ka šis darbs manā dzīvē ienāca laikā, kad bija vajadzīgs garīgs spēcinājums lietās, kurās nepieciešama izšķiršanās. Tagad varu sacīt, ka, pateicoties "Neziņas mākoņa" vēstījumam, esmu tur un tas, kas es vēlos būt - savu tuvāko līdzgaitnieks. Kontemplācijas augļi praksē! Bet tai pat laikā - palikt pazemīgā lūgšanu dzīves nepieciešamībā - tās ir manas alkas joprojām. Anonīmais 14. gs. rakstnieks saka viedu pamācību, kas palīdz man un ticu, ka arī daudziem no jums, palikt mūžīgā Dieva klātbūtnē un alkās pēc Viņa, ieklausieties:
"Ja gribi sasniegt pilnību, tev jāalkst pēc tās. Stipra vēlme lai vada tavu gribu! Tā kļūs tava caur Dieva spēku un ar tavu piekrišanu. Viņš [Dievs] grib būt tava vienīgā mīlestība. Raugies uz Dievu un ļauj Viņam darboties, pārsniedzot tavas spējas. Tavs darbs ir turēt atvērtus savas dvēseles logus un durvis, tomēr aizklātus pret kaitēkļiem. Ja tu tā darīsi, tava pazemīgā lūgšana būs Dievam patīkama. Sauc uz Dievu un ņem vērā Viņa sirsnīgo atbildi. Dievs gaida, ka tu sadarbosies ar Viņu. Ļauj, lai pazemīga mīlestība mudina tevi pacelt sirdi uz Dievu! Meklē vienīgi Dievu! Nedomā ne par ko citu kā vienīgi par Dievu. Atbrīvo prātu no citām domām. Neveltī uzmanību šīs pasaules lietām!"
Dievs, atklādamies Jēzū Kristū, Viņa dzīvē un, it īpaši, Viņa nāvē "pie nolādēto koka", ikvienu Viņam uzticīgo mudina kontemplēt. Kontemplācijai ir jākļūst par kristieša dzīves centru, jēgu, virsmērķi un Dzīvi! Man gribētos sacīt, ka, visiem kristiešiem kļūstot kontemplatīviem, pasaulē nebūtu nedz naida, nedz nemieru, nedz nāves tādā klasiskā izpratnē, kas rada bailes un satraukumu - dzīve Dievā un Viņa elpā, Viņa Gara apdvestā lūgšanā rada paradīzi šeit, šajā brīdī un šajā vietā! Mums, kas esam kristieši, dienu no dienas JĀATCERAS un sev JĀATGĀDINA: "Ar ticības acīm vērsties pie visas pasaules Glābēja [..], spēt saskatīt vienīgā Dēla godību, ko atklāj šī piesišana krustā. [..] Krustā sistais ir zīme, kas atgādina par jaunās derības bauslību, proti, par MĪLESTĪBU, jo "Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu" - nodeva viņu nāvei, kas vajā viņa dumpīgos bērnus, "lai ikviens, kas tic viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība" (Jņ 3, 16)"
Un, pārdomu nobeigumā līdzdalīšu jums vēl kādu pāvesta Benedikta XVI atziņu par kontemplatīvās lūgšanas darbīgumu un efektivitāti:
"Un no Jēzus mēs mācāmies to, kā pastāvīga lūgšana palīdz izskaidrot mūsu dzīvi, pieņemt lēmumus, saskatīt un pieņemt savu aicinājumu, atklāt talantus, ar kuriem Dievs mūs apveltījis, lai mēs ik dienas izpildītu Viņa gribu, kas ir vienīgais veids, kā dzīvē gūt piepildījumu."
Kā saka "Neziņas mākoņa" autors, "tu atrodies starta punktā, ceļa sākumā uz garīgo pilnību. Tu vari sākt dzīvot šajā līmenī tūlīt pat, pirms vēl atstāj šo pasauli, lai turpinātu dzīvi mūžībā. Tagad Kristus no sava lielā avju ganāmpulka laipni ir izraudzījis TEVI kļūt par vienu no Viņa ĪPAŠAJIEM sekotājiem. Viņš tevi ir atvedis uz šīm ganībām, kur vari palikt Viņa mīlestībā. Šī Debesu valstība ir tavs mantojums, un Dievs aicina TEVI to saņemt. Aizmirsti pagātni un raugies nākotnē! Domā par savām garīgajām vajadzībām!"
Lai izdodas ieraudzīt un piedzīvot kontemplācijas burvību arī ikviena jūsu dzīvē! +