Juris Rubenis: Pazudusī drahma un Es...
Kolāža: Didzis Kukainis
Žēlastība un miers lai ir jums no Dieva, mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Āmen.
Mūsu pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā, astotajā un devītajā pantā. Tā ir īsa Jēzus sacīta līdzība: "Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku." Āmen.
Cilvēka garīgais ceļš, garīgā dzīve Jaunajā Derībā ir attēlota dažādos runājošos tēlos. Piemēram, Lūkas evaņģēlija 15. nodaļa to attēlo trijās dziļās līdzībās. Tās visas apvieno viens kopīgs zīmīgs vārds - MEKLĒŠANA. Vispirms tā ir līdzība par ganu, kuram pazūd avs un viņš atstāj deviņdesmit deviņas avis, lai dotos meklēt vienu pazudušo, tā ir šī līdzība par sievieti, kas meklē vienu pazudušo drahmu no desmit un tā ir līdzība par tēvu un diviem dēliem, viens no kuriem pieprasa pienākošos mantojumu un dodas prom no tēva un pazūd, iekāms tas ir spiests meklēt ceļu atpakaļ. Pirmajai un, jo sevišķi, trešajai līdzībai parasti ir tikusi pievērsta galvenā uzmanība, nepelnīti atstājot novārtā vidējo no trijām, īso līdzību, kuru tikko mēs dzirdējām. Zināmā mērā varētu sacīt, ka Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā lasāmajās līdzībās par labo ganu un pazudušo dēlu tiek runāts par norisēm cilvēka ārējā dzīvē, savukārt mūsu līdzības novietojums un saturs ļoti spilgti rāda virzienā uz iekšu - cilvēka dvēselē.
Mūsu līdzības sieviete savu pazudušo monētu - drahmu - meklē pati savā namā. Jā, sevī! Jāpiezīmē, ka monēta ir ļoti sens simbols, ar ko mēdza apzīmēt cilvēka Es, cilvēka patieso būtību.
Meklēt - tas ir liels un nozīmīgs vārds garīgajā ceļā. Taču mēs labi saprotam, ka meklēt sāk tikai tas cilvēks, kurš ir apjautis, ka ir kaut ko svarīgu pazaudējis.
Tāpēc šī īsā līdzība ir mūžīgi aktuāls tēls, kas raksturo cilvēka iekšējās norises - zaudējumus un ieguvumus mūsu dvēseles dzīvē.
Pārdomāsim, ko tad šī sieviete dara? Viņas parastajā, rūpju pilnajā dzīvē galvenā drošība ir viņas iekrājumam, viņas desmit drahmām. Drošība ir visās šajās desmit monētās KOPĀ. Tēlaini sakot - tās ir desmit lietas, kas nepieciešamas pilnvērtīgai dzīvei. Droši vien viņa katru dienu monētas nepārskaita, tās ir noliktas savā vietā, visticamāk, paslēptas ļoti drošā vietā. Viņa ir pārliecināta, ka visas drahmas ir noliktas tur, kur tām jābūt, taču kāda nojauta liek reiz atkal tās pārskaitīt un viņa atklāj, ka vienas trūkst.
Kā? Kāpēc? Te ir vērts apstāties un mazliet padomāt. Varbūt šī monēta nav tā, kas visu laiku ir bijusi acu priekšā? Dažām lietām, kā parasti dzīvē, mēs pievēršam lielāku uzmanību, dažām - mazāku, tās, kurām mēs pievēršam lielu uzmanību, tās parasti nekur tālu neaiziet no mums un nepazūd, tās, kuras mēs kaut kā vairs nepamanām, mēdz pazust. Vai varētu tā būt, ka, iespējams, kaut ko pazaudējam, ja tam neveltām pienācīgu uzmanību?
Šīs vienas drahmas trūkums ir ne tikai liels zaudējums, bet pilnības, kas izpaužas skaitlī "desmit", sagrāve. Tas nozīmē, ka šīs sievietes rīcībā vairs nav viss nepieciešamais, lai droši dzīvotu - vienas drahmas trūkst. Dzīves gaitā tā kaut kur pazudusi. It kā viss būtu, bet dzīvē sāk pietrūkt tās garīgā daļa. Varbūt varētu ar to samierināties? Galu galā - deviņas monētas taču paliek. Tomēr tas būtu ļoti bīstami. Es sevī esmu kaut ko pazaudējusi - šī apziņa viņai neliek mieru. Taču svarīgi, ka viņa zina pareizo vietu, kur meklēt. Viņa neizstrādā konspirācijas teorijas par zagļiem, kas varētu būt monētu nozaguši, viņa nesteidzas pārmest un turēt aizdomās citus, kas varētu būt pie tā vainīgi.
Šī trūkstošā drahma nav jāmeklē ārējā pasaulē, pie tās trūkuma neviens ārpus manis vainīgs nav! Šī trūkstošā drahma katram jāmeklē pašam savā namā, savā dvēselē.
Kā? Līdzība saka - vajadzīgas divas lietas. Pirmkārt, ir nepieciešams izmēzt netīrumus un krāmus, kas laika gaitā manā namā sakrājušies. Ja tu pietiekami dziļi ieskaties sevī, tu ieraugi, cik daudz tur ir liekā, nevajadzīgā, traucējošā, kas traucē ieraudzīt svarīgāko. Jā, manī esošajā juceklī ir tik viegli pazaudēt pašam sevi, nesaprast vairs, kas esmu es pats. Otrkārt, ir nepieciešama gaisma. Īstā gaisma. Bet kas var apgaismot cilvēka dvēseles namu ar tā tumšajām istabām? Mūs var apgaismot patiesa saruna, Svēto Rakstu vai kādas citas garīgas grāmatas lasīšana, mūs var apgaismot ticība, atvēršanās Dievam, gatavība apklust, nomierināties un mēģināt saskatīt dzīves lielās sakarības. Un, protams, tad rūpīgi, neatlaidīgi meklēt.
Lai meklēšana būtu rūpīga, ir jāņem vērā vēl dažas lietas.
Pirmais sevis atrašanas nosacījums ir KLUSUMS. Apstāšanās. Mūsdienu cilvēkam nemaz nav tik viegli patiešām apklust. Mēs pārāk daudz runājam, pārāk daudz esam ārpusē, taču trūkstošo monētu - sevi - varam atrast TIKAI KLUSUMĀ. Klusums ir pirmais solis lielajā noslēpumainajā ceļojumā pretī savam patiesajam Es.
Ne velti viens no lielajiem kristīgajiem domātājiem Džons Meins ir sacījis, ka iemācīšanās vienkārši klusi sēdēt var dot neaptverami lielu ieguldījumu jūsu garīgajā ceļojumā. Ne velti agrīnās kristietības tuksneša tēvi saka, ka klusums atmodina dvēseli.
Klusums palīdz praktizēt uzmanību, kļūt uzmanīgam.
Parasti uzmanību pievēršam tam, kas notiek mūsu galvās, mūsu apziņas plūsmai, taču mūsu parastās domas, vārdi, tēli jānoliek pie malas. Uzmanība jāpievērš mūsu esības dziļumiem, visu savu uzmanību pievēršot Dievam.
Apklusis cilvēks kļūst uzmanīgs!
Tikai pateicoties uzmanībai, mēs pakāpeniski mācāmies dzīvot šajā mirklī. Kristīgais domātājs Lorenss Frīmens to apraksta šādi:
"Dievs ir. Dievs ir šeit. Dievs ir tagad. Arī es esmu. Arī es esmu šeit. Arī es esmu tagad." Taču, ja tas ir tā, kāpēc mēs nesatiekamies? Kāpēc tomēr Dievs liekas tik tāls? Kāpēc liekas, ka viņa šeit nav? Ne tāpēc, ka Dievs nebūtu klātesošs vai viņš būtu tāls, bet tāpēc, ka šeit, šajā mirklī ar Dievu neesmu es.
Ieskatoties sevī, mēs sevi ieraugām kā spogulī - saskaldītus, izbiedētus, pilnus ar fantāzijām, dusmām, agresiju, egocentriskus cilvēkus. Ja ieskatāmies savā prātā, tad atklājam, ka tur ir daudz pagātnes, ko esmu darījis mazliet ātrāk šodien, vakar, pagājušajā nedēļā, tur atrodam notikumus no tālas pagātnes, kurus nevaram aizmirst. Tie dara mūs vai nu nostaļģiskus vai bēdīgus, vai pamodina vainas apziņu. Ja neesam pagātnē, tad pārceļamies nākotnē - mēs plānojam, ko darīsim šovakar, rīt, nākamnedēļ, pēc divdesmit gadiem vai varbūt esot pensijā. Taču, tiklīdz sākam domāt par nākotni, tā mūs savā varā pārņem raizes un rūpes, jo plānošana ir ceļš, kā mēs mēģinām kontrolēt realitāti. Taču, no otras puses, mēs nemitīgi saprotam, ka realitāti nav iespējams kontrolēt.
Jebkas var notikt jebkurā mirklī. Tāpēc, domājot par nākotni, mēs ātrāk vai vēlāk nonākam pie bailēm. Ko darīt? Ne pagātnē, ne nākotnē nav iespējams atrast pārāk daudz miera un prieka. To apjaušot, prāts cenšas no realitātes aizbēgt fantāzijās, tīksminoties par sevi, iedomājoties neeksistējošas lietas, iztēlojoties sevi situācijās, kas faktiski ir neiespējamas. Mēs nemitīgi atrodamies vienā no šiem trim prāta stāvokļiem - dzīvojot pagātnē, dzīvojot nākotnē vai dzīvojot savās fantāzijās, no kuriem neviens nesniedz nedz mieru, nedz prieku. Tikai to aptverot, nākam atpakaļ pie vienīgās vietas, kur varam sastapt Dievu - tas ir šeit. Tikai tad nākam pie vienīgā laika, kad varam sastapt Dievu - tas ir tagad.
Pamodināts kontemplatīvs prāta stāvoklis nozīmē būt tagad un šeit. Tā ir īstā dvēseles gaisma! Tā ir dzīvošana esības pašreizējā mirklī. Tieši to ir tik nozīmīgi sasniegt.
Kā saka apustulis Pāvils, redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena. Vienīgais laiks, kas tev patiešām pieder, ir tikai šis mirklis - TAGAD. Kad Mozus jautā Dievam, kāds ir Dieva vārds, viņš saņem zīmīgu atbildi: "Es esmu kas es esmu!" Jā, es esmu!
Jēzus savos nozīmīgākajos vārdos Jāņa evaņģēlijā saka šos pašus vārdus: "Es esmu!" Vai jūs pamanāt būtisko? Dievs nesaka - es biju vai es būšu. Viņu nevar atrast ne pagātnē, ne nākotnē. Ja viņš sevi apzīmē ar vārdu tagadnē "Es esmu", tas nozīmē, ka viņu var sastapt tikai tajā tagadnes mirklī, kurā es vai tu šobrīd, šajā sekundē paši varam sacīt "es esmu".
Baznīctēvi runā par pašreizējā mirkļa dievišķo svētību un lielais dāņu domātājs Sērens Kirkegors uzsver, ka ticēt nozīmē būt vienlaicīgam ar Dievu.
Tikai tad, kad esmu iededzis īsto gaismu - ticību - un savu māju, savu dvēseli izmēzis no visa liekā un traucējošā, esmu apklusis un uzmanīgs šim mirklim, es soli pa solim tuvojos pašai dārgākajai monētai - savam patiesajam Es. Un tikai tad, kad trūkstošā monēta, tavs patiesais, pēc Dieva līdzības radītais Es ir atrasts, tu vari nonākt pie patiesa prieka.
Tad tas ir ne tikai prieks pašam par sevi, nē, tad par tevi var priecāties arī citi cilvēki - tavi draugi, kaimiņi, varbūt pat pilnīgi sveši cilvēki. Jo viņiem ir prieks par tādu cilvēku kā tu!
Sevi atradušais cilvēks patiešām ir dāvana ne tikai sev, bet viņš ir dāvana visai pasaulei!
Taču šī līdzība, manuprāt, ko svarīgu var pasacīt arī mūsdienu baznīcai, meklējot ceļus pie cilvēkiem. Baznīca, meklējot ceļus pie cilvēkiem, dažkārt iesaistās sabiedriskos vai politiskos projektos. Jā, vai nevajadzētu pārskaitīt savas drahmas? Vai kāda nav kaut kur aizkritusi?
Man šķiet, ka baznīca vienmēr kļūst īpaši nozīmīga un centrāla tieši tad, ja tā atkal atrod un atdzīvina savu mistisko dimensiju, savu garīgās dzīves piedāvājumu. To ir viegli pazaudēt pārāk rosoties un pēc tam sarežģīti atrast.
Tomēr, ja iededzina gaismu un izmēž savu namu, tad jau daudz ko var atrast. Ja baznīca to atkal atrod un noliek goda vietā, tad piepeši par šādu baznīcu ir prieks ne tikai viņai pašai, bet arī visiem kaimiņiem. Jā, arī pat visiem svešiniekiem, garāmgājējiem, varbūt pat tiem, kas neko siltu vēl nekad nav jutuši. Tad baznīca patiesi var sacīt visai pasaulei - nāciet, priecājieties ar mani, jo es esmu atradusi savu pazudušo drahmu.
Tik svarīga ir šī drahma! Desmitā monēta, bez kuras vienmēr pats nozīmīgākais pietrūks.
Jā, varbūt arī mums ir pienācis laiks pārskaitīt savas drahmas?
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par visu, ko Tu esi mums dāvinājis. Mēs pateicamies, ka Tu mums esi devis visu nepieciešamo mūsu dzīvei un vienīgi mūsu nevērība mūs noved pie tā, ka mēs daudz ko pazaudējam. Ļauj mums būt uzmanīgiem un vērīgiem pret savu dzīvi, ļauj mums, arī tad, ja atklājam, ka kaut kas mūsos ir pazudis un nav tā, kā mēs to vēlētos redzēt, būt rūpīgiem meklētājiem - uzmanīgiem, vērīgiem. Palīdzi, lai varētu atjaunoties mūsu dzīves pilnība gan katrā cilvēkā, gan visā Dieva tautā - baznīcā. Lai visiem, kas uz mums raugās, varētu būt prieks par sevi atradušiem cilvēkiem, par cilvēkiem, kas var palīdzēt sevi atrast vēl daudziem citiem. Esi ar mums, kad mēs visu sevi noliekam Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2016. gada 4. septembra LR1 raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio klausies šeit