Juris Rubenis: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni...
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies vienā teikumā no Jaunās derības, Marka evaņģēlija 12. nodaļā, 10. pantā: "Jēzus jautā: Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? - Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni." Āmen.
Tā ir tāda pašsaprotama aksioma, ka kristīgās dzīves pamatā ir Evaņģēlijs, kuru, šķiet, labi pazīstam.
Pārsteidzošais ir tas, ka nemitīgi esam spiesti atklāt, ka atsevišķas svarīgas tēmas Evaņģēlijā kaut kā esam iemācījušies neredzēt, savu uzmanību pievēršot kam citam. Bībeles centrālā tēma ir kā nonākt un palikt kontaktā ar Dievu un Bībele stāsta, ka tas ir iespējams tikai vienā ceļā, ko var saukt par nokāpšanas ceļu.
Jā, vai arī mēs neesam dzirdējuši: "Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni."
Tradicionālie kristīgie jēdzieni "atpestīšana" vai "glābšana", diemžēl, ir tik ļoti novalkāti, ka lielai cilvēku daļai tie vairs neko nenozīmē, turpretī "nokāpšana" joprojām ir spēcīgs vārds, kas liek ieklausīties, līdzīgi kā vārdi "iziešana" (Exodus) un "izvešana svešumā" (Exile), ar kuriem sastopamies ne tikai ebreju tautas vēsturē, vai ne? Mēs lasām Vecajā derībā, sākumā Israēla tauta tiek izvesta no Ēģiptes verdzības, taču tikko tā ir pieķērusies pie zemes un iekārtojusies mierīgai dzīvei, tā atkal tiek izvesta svešumā. Tikai ceļā un svešumā cilvēki var kaut ko iemācīties. Pieķeroties vienai vietai un ērti iekārtojoties uz palikšanu, parasti mēs iemācāmies maz vai neko.
Kristieši šo pašu parādību sauc par krusta ceļu, vēlākie Tuksneša tēvi to sauca par tuksneša ceļu.
Kristietība, ja vien tā patiesi atsaucas uz Jēzu, ir vienīgais pasaules uzskats, kas mums māca uzvarēt zaudējot.
Mūsu vecais cilvēks, ego, protams, ar to neko nevar iesākt, tas rada apjukumu, mēs vēlamies uzvarēt uzvarot, vai ne? Tā darbojas cilvēka psihe. Atbilstoši šai tieksmei uzvarēt, mēs lielāko laika daļu pavadām šķirojot un vērtējot pārējos cilvēkus, taču Jēzus nekad šādai nodarbei lieki nekavēja laiku, viņš mudināja savu vērību pievērst pašiem sev.
Šis Bībeles meta-vēstījums "uzvaras ceļš caur sakāvi" kristīgajā vēsturē daudzkārt ir ticis aizmirsts vai notušēts un tas novedis pie ļoti lieliem pārpratumiem. Kristieši labprātāk ir izvēlējušies uzvarētāja, ne zaudētāju ceļu.
Uzvarētāja ceļš ir mūsu egocentriskais, vecā cilvēka ceļš, kas savā paštaisnībā un arogancē, protams, vienmēr vēlas būt pirmais un svarīgākais. Ir eleganti vienkārši to pārnest arī uz garīgo ceļu un arī sekojot Jēzum, rīkoties tieši tāpat kā es rīkojos, kad Jēzu vēl nepazinu. Šī nostāja mudina tiesājoši lūkoties uz citiem un traucē iepazīt sevi. Un ja cilvēks sevi nepazīst, tad viņš ātrāk vai vēlāk kļūst par farizeju. Cilvēki, kas pastāv uz savu cienīgumu un pārākumu, vēl nav piedzīvojuši atgriešanos.
Bībele mums stāsta ko citu.
Lai paliktu uz patiesā izaugsmes ceļa, mums nepieciešams gandrīz katru dienu pieredzēt pazemojumus. Tikai tā mēs spējam augt tālāk. Tas ir iemesls, piemēram, kāpēc svētais Francisks katru reizi pie pazemojumiem pateicās Dievam. Francisks zināja, ka lielākais cilvēka izaicinājums ir nevis pakļauties dabiskajai tieksmei kāpt uz augšu, bet uzdrīkstēties pagriezties pretējā virzienā - uz leju. To ir sapratuši ļoti maz cilvēku.
Kādēļ mūsu garīgā izaugsme bieži apstājas jau pašā sākumā? Jo tiklīdz mēs tiekam pazemoti, ieslēdzas mūsu egoistiskais pašaizsardzības instinkts, mēs tūdaļ vēlamies aizstāvēties, attaisnoties vai ieprojicējam visu ļauno personā, kas mūs pazemojusi un tādējādi mēs tikai nostiprinām savu veco cilvēku un apstājamies garīgajā ceļā.
Tas, kurš Jēzus un praviešu vēstī nesaklausa nokāpšanas, pazemojuma pieņemšanas vēsti, tam uzkāpšanas valoda aptumšo visu garīgo ceļu. Rakstu mācītājiem un farizejiem kādu, diemžēl, visos laikos ir bijis pietiekami daudz, arī starp kristiešiem, ir gandrīz neiespējami atzīt, ka viņi ir tie, kas nomaldījušies no Jēzus mācības, ka viņi turpina dzīvot sadalītu dzīvi un to nevēlas redzēt. Ja tev šķiet, ka tu visu dari pareizi, tev ir neiespējami atzīt savas kļūdas. Ir vērts pārdomāt, kāpēc neviens no Jēzus līdzību pozitīvajiem varoņiem nav kāds ebrejs, kas stingri ievēro bauslību vai garīdznieks!
Gandrīz visi viņa līdzību pozitīvie varoņi ir, tā sakot, margināļi, cilvēki no nekurienes, samarieši, cilvēki ar apšaubāmu garīgo pagātni. Tie uzdrīkstas izaicināt pierasto kārtību, uzkāpšanas ceļa kārtību, taču tas ir ceļš, kurā tu paliec pilnīgi pakļauts vecajam cilvēkam, ego, kur augstākā prioritāte ir saglabāt sevi par jebkuru cenu. Jēzus saka: "Tāds cilvēks nevar būt mans māceklis!" Patiešām, tas, kurš nav iemācījies atraisīties un kļūt pazemīgs, var lielāko Evaņģēlija daļu tikai ignorēt, jo tā nav saprotama.
Panākumi var kaut ko iemācīt dzīvē tikai jaunībā, vēlāk tie neko patiesi jaunu mūsu dzīvē neatnes.
Viss, ko patiešām cilvēks iemācās pēc trīsdesmit, parasti saistās ar pazemojumiem, sakāvēm, grūtībām, citiem vārdiem - nokāpšanu. To varam atklāt pie visiem kristīgās pieredzes gājējiem, viņu uzmanības centrā ir nokāpšana. Un tāpēc centrālais kristīgais simbols ir asiņojošs, mirstošs, kails cilvēks pie krusta, kas skaidri apliecina grandiozo Dieva paradoksu - cilvēks uzvar tad, kad viņš zaudē!
Pāvilam Dievs saka: "Mans spēks vislabāk parādās tavā nespēkā." Cik ilgi un bieži mums vajadzētu uz Krustāsisto raudzīties, lai mēs beidzot to saprastu?
Visi lielie kristīgā ceļa gājēji ir pazinuši šo paradoksu - augša vienmēr ir lejā. Tieksme pēc ārēja spēka allaž ir bezspēka pazīme, uzkāpšana vienmēr ir nokāpšana.
Jā, tas skan biedinoši, bet varbūt arī iepriecinoši, jo, redziet, lai kā mēs gribētu vienmēr uzkāpt un uzvarēt, katram taču iznākt arī pakrist un nokāpt.
Patiešām, kā Jēzus saka, "vai jūs šos vārdus neesat lasījuši? Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni", tieši to, ko cilvēki ir noniecinājuši, atstūmuši, no kā tie baidās, jo tas izskatās pēc pazemojošas sakāves, Dievs izmanto, lai uzbūvētu mūsu patiesās esības, patiesā Es namu.
Atstātība, nokāpšana un atraisīšanās cilvēku aizved pie sava spēka robežām. Kad cilvēks ir satriekts, viņš beidzot var paļauties vienīgi uz Dieva spēku un atklāt savu patieso Es. Ciešanas nav jāidealizē, taču tās nereti ir spēcīgākais instruments, kas mums spiež mainīties. Tās ved pie atskārsmes, kas es esmu patiesībā un kur ir mana patiesā spēka avots. Ja cilvēkam sāp, viņš gluži vienkārši ir vairāk pamodināts un redzīgs nekā tad, ja nesāp.
Tikai viena lieta - nokāpšana - ir pietiekami stipra, lai tā piespiestu cilvēku atraisīties no visa tā, ko viņš līdz šim ir uzskatījis par savu personību. No vecā cilvēka, neīstā es. Vienīgi nokāpšana ir pietiekami stipra, lai mūs mainītu. Jēzus savā liktenī atkārto savas tautas vēsturi sākot no tā, ka vienīgā vieta viņa dzimšanai ir kāda nomaļa lopu kūts, beidzot līdz noziedznieka nāvei pie krusta ārpus pilsētas mūriem.
Jēzus, raugoties no cilvēciska viedokļa, allaž ir zaudētājs nevis uzvarētājs. Viņš nepieder pie priesteriem, bet ir vienkārši neordinēts cilvēks no tautas, kā viņš mēdz sevi arī saukt - Cilvēka Dēls. Vienkāršs cilvēks. Ceļu pie Tēva rāda viens no jums. Viņš konsekventi parāda, kā visa atdošana, iztukšošanās, kļūšana par neko ved uz lielāko godību. Šo ceļu uz leju, lēnām un pacietīgi, rāda Jēzus ceļš. Tas palīdz cilvēkam izrauties no kļūdainā priekšstata, ka viņam visu mūžu jātiecas būt uzvarētājam, pirmajam, nemitīgi savu patību jāpaplašina, pasauli patērējot aizvien vairāk un vairāk...
Nē, tikai šo procesu pagriežot pretējā virzienā, cilvēks saprot, ka viņa dzīve nav tas, ko viņš pats spējīgs izveidot. Tāpēc lielās garīgās tradīcijas atzīst trīs lietas, kas mūs maina - gavēni, žēlastības dāvanu došanu un lūgšanu. Šīs trīs lietas palīdz smaguma centru atrast nevis savā egocentrismā, bet tālāk vai dziļāk par to.
Jo lūgšanā mūsu uzmanības centrā ir Dievs un nevis es pats, sniedzot kādam žēlastības dāvanu uzmanības centrā ir mans tuvākais un nevis es pats, gavējot svarīgāk par manu ķermeni kļūst apkārtējā pasaule. Gavējot, lūdzot un sniedzot žēlastības dāvanas cilvēks mācās, ka viņš pats nav esības centrā. Tas ved pie jauna pagrieziena. Tas ir biedējošs ceļš, bet tas palīdz sākt saprast pasaules kopumu. Jēzus te var būt mūsu galvenais palīgs, jo mūs uz jaunu pakāpi var pacelt tikai Tas, kas pats jau šajā pakāpē dzīvo. Tā ir apgaismība - spēt ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir.Jēzus nenāk mācīt kaut kādā īpašā veidā garīgumu. Nē, viņš māca mums būt cilvēkiem. Dieva radītām būtnēm. Un īstā cilvēcība mūsos dzimst no pārvērtības, kas manī notiek nevis tad, kad es visu laiku kāpju uz augšu, bet pieņemot tos dzīves brīžus, kas spiež nokāpt lejā. Tikai tajā brīdī mēs īsti satiekamies ar Jēzu un zinām, ka tā ir absolūta patiesība. Tikai krusta ceļš , pārvērtību ceļš, nokāpšanas ceļš ved uz augšāmcelšanos, jaunu dzīvi. Patiešām, "akmens, ko nama cēlēji atmetuši, tas akmens ir kļuvis par stūrakmeni". Vai katrs no mums to kaut nedaudz nav pieredzējis arī savā dzīvē?
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka mēs šajā dzīvē pieredzam tik dažādas pieredzes, ka mēs, kas labprāt vienmēr gribētu būt uzvarētāji un pirmie, nereti esam spiesti sastapties ar sakāvēm, pazemojumiem, zaudējumiem, ar pēdējām vietām - nokāpšanu. Un mēs pateicamies, ka kopā ar Tevi arī šie brīži var kļūt par galvenajām mācību stundām. Mēs pateicamies, ka savā vājumā mēs mācāmies saprast, kas ir patiesi stiprais. Mēs pateicamies, ka savos strupceļos mēs beidzot visu savu cerību atrodam Tevī. Mēs pateicamies, ka tad, ja mūsu ego tiek ierobežots, mēs beidzot atklājam dzīvi Svētajā Garā. Mēs Tev lūdzam, ļauj mums uzdrīkstēties sekot Tev arī tad, ja tas nereti ved nokāpšanas ceļā un uzdrīkstēties pieredzēt, ka kopā ar Tevi arī zaudējot mēs uzvaram. Mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
Latvijas Radio 1. programmas 03.07.2016. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio - lsm.lv lapā