Lieldienas - Augšāmcelšanās pasaule jeb Patiesi, akmens ir novelts...
Foto: Andris Sproģis, momenti.lv
Paradoksāli, bet kristīgajā pasaulē un Baznīcā gadu no gada nekas nemainās. Jā, tā tas ir, bet tas mums ko māca un rāda - cilvēku dziļākās sāpes, ciešanas, vēlmes, alkas, jautājumi un gaidas pēc dziļām un būtībā atbildošām atbildēm nekur nav zudušas. Baznīcas gads, liturģiskā gada notikumi ir prizma, caur kuru ikkatrs no mums tiekam aicināti tiekties pēc šīm atbildēm, izzināt sevi un atrast šo ticības, cerības un mīlestības piepildījumu savā iekšienē, par pamatu ņemot Kristus dzīves pārveidojošos notikumus. Klusā, arī Lielā vai Ciešanu nedēļa, kā nu kurā tradīcijā un ģeogrāfiskajā vietā pieņemts saukt, ir vistraģiskākā, visskumjākā, bet tai pat laikā - absolūti visnepieciešamākā, liturģiskā kalendāra un Baznīcas dzīves norise, jo bez tās nebūtu realizējusies Kristus izpērkošā visas cilvēces pestīšana. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Bībelē nav stāstu un notikumu, kurus varētu saprast tūliņ pēc pirmā acu uzmetiena tiem, pēc vienkāršas to izlasīšanas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tiem ir jākļūst par ceļvedi uz personas transformāciju, uz personas pārveidi - uz jaunu dzīvi, uz jaunu skatījumu uz lietām, līdzcilvēkiem, tuvākmīlestību. Tāds ir arī šis Klusās (Lielās jeb Ciešanu) nedēļas attēlojums evaņģēlijos. Šīs nedēļas notikumi ne vien Jēzum palīdzēja līdz galam pieņemt un izprast Viņa sūtību, dzīves jēgu un uzdevumu, bet arī tās notikumu attēlojums evaņģēlijos ieved mūs Kunga dzīves pēdējās dienās, debešķīgā priekā izgaismojot uzvaru pār nāvi, ar Augšāmcelšanos apliecinot, ka Kristus uzvara ir mūsu uzvara, Viņa dzīves un nāves jēga ir mūsu dzīves un nāves jēga. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām visiem labi zināmo "zelta pantu" (Jņ 3,16-17): "Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta." Tie ir cerības vārdi, kuru spēku un piepildījumu stiprina Kristus nestais upuris pie krusta un Viņa augšāmcelšanās - mūsu Lieldienu prieka avots!
Kā raksta ievērojamais teologs un mācītājs Juris Rubenis, "šķiet, ka viss ir galā. Jēzus mirst. Dievs neiejaucas... Kā gan Tas, kurš sacīja, ka Viņa tēvs ir Dievs, var mirt tik "Dieva atstātā" veidā? Taču notiek negaidītais - sievietes (!), kas agrā Lieldienu rītā steidzas uz Jēzus kapu, lai Viņa ķermeni svaidītu ar smaržvielām, atklāj, ka akmens no kapa ir novelts un kaps ir tukšs... Tā sākas Lieldienu - Augšāmcelšanās pasaule. Līdz tai nonākt nav viegli."
Pievērsiet uzmanību pēdējam teikumam šajā citātā - "līdz tai nonākt nav viegli". Patiesi, tas nav viegli, jo mūsu empīriskos pierādījumos balstītais prāts nespēj ko tādu saprast, tādēļ apcerot šos Lieldienu notikumus, mums jāsaprot, ka te neder domāt vecās kategorijās, ar iepriekš zināmām atbildēm, klišejām. Jēzus caur Ciešanu nedēļas notikumiem cilvēku ieved savā izpratnē, savā lietu risināšanas kārtībā, Jēzus ikvienu, kas viņam tic, ieved dzīves centrā - sevī, savā bezbailīgumā, savā uzticībā un savā cerībā. Vācu teologs Eižens Drēvermans precīzi izgaismo Jēzus nāves baiļu jēgu, sacīdams: "Tāpēc bija vajadzīgas Jēzus nāves bailes, jo tās ir vienīgās bailes, kas mums vienmēr atkal traucē patiesi būt. Lai mums parādītu, ka vairs nav nekādu baiļu, kas mūs varētu šķirt no Dieva, no mums pašiem un no cilvēkiem, bija nepieciešamas šīs stundas Ģetzemanē." Lai mums parādītu... Jā, Jēzus apliecināja mums, ka vairs nav baiļu. To mēs tagad redzam un saprotam, bet ja mēs to neapzināmies un turpinām baidīties, vai tad mēs neesam kā Viņa mācekļi, kas visi aizbēga, redzot Skolotāju bezspēcīgi karājamies pie krusta? Tici un tu tapsi glābts. Ievests Viņa Valstībā, kur nav nedz baiļu, nedz asaru, nedz ciešanu. "Un viņš sacīja: "Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā." Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē."" (Lk 23,42-43)
Kristus pie krusta tiek pienaglots "atvērtā veidā" - ar izplestām rokām. Tas mums kalpo par zīmi, ka Dievs mūs savā žēlastībā gaida. Gaida, kad mēs tajā "iekritīsim", vēl pirms Lieldienu augšāmcelšanās notikuma. Tēvs caur pie krusta pienaglotā Dēla atvērtajām rokām mums it kā saka:
"Nāc, nāc pie Manis, iekrīti manās rokās, ienāc pa Manas žēlsirdības durvīm, jo šīs Durvis atvēru, lai ikviens, tās redzēdams, pa tām ienāktu un otrpus tām Es to sagaidītu, dāvādams spēku un drosmi savā žēlastībā."
Un, lai mēs stiprinātu savu uzticēšanos Tēvam un pieņemtu Viņa aicinājumu, esam aicināti nemitīgi pavadīt laiku lūgšanā, jo, kā sacījis mācītājs Rubenis, "lūgšana ir vienīgais, kas palīdz pārvarēt pārpratumus, lai mēs nezaudētu Dievu kā Tēvu arī (un tieši!) mūsu dzīves smagākajos mirkļos. Nevis ar protestu pārtraucot lūgt, bet to darot vēl intensīvāk - mācoties dziļākas mīlestības dimensiju. Tas, kas notiek, ir uzvara pār bailēm un savas dzīves pieņemšana."
Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās un patiesi, Viņš ir augšāmcēlies!, mums pavēsta - dzīvē nav strupceļu, baiļu un nāves kapa... ja ir LŪGŠANA. Mēs piedzīvojam savu augšāmcelšanos ik reizi, kad noslīgstam ceļos un sarunājamies ar Dievu, mūsu Tēvu. Jēzus vārdi, Viņa dzīve un Viņa AUGŠĀMCELŠANĀS paliek aktuāla uz laikmetu laikmetiem - vienmēr ir izeja no visdziļākās tumsas un visdziļākā bezcerības kapa, arī no kārdinājuma vienkāršoti izprast savas dzīves notikumus. Paradokss, bet pats Jēzus ar savu rūgto asiņu biķeri, krusta nāvi un Augšāmcelšanos mums māca saglabāt nesatricināmu pārliecību par to, ka visur un visā īstenojas Dieva nodoms. Tā ir atziņa, kuru mums var nākties saprast un pieņemt, maksājot augstu un dārgu cenu, pat dzīvību, tomēr tas ir vienīgais ceļš, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt un mīlēt - sevi, Dievu, tuvāko un svešinieku!
Lai Dievs mums uz to palīdz! Āmen.