Mācītājs Kaspars Simanovičs: "Evaņģēlija noslēpums"
Kolāža: Didzis Kukainis; attēls atrasts internetā, facebook.com
Mīļie draugi, pirms dodos lasīt un apcerēt jaunāko Ričarda Rora grāmatu, dāvāšu jums dažas atziņas, kuras man kļuva īpaši tuvas, klausoties Rīgas Lutera draudzes mācītāja Kaspara Simanoviča meditācijas vakara lekciju "Evaņģēlija noslēpums". Kāds tad ir šis noslēpums? Kur viņš Evaņģēlijā ir "paslēpies"? Bet varbūt "paslēpts"? Ieklausieties, protams, pašā mācītāja sacītajā, zemāk zem video es būtiskākās atziņas piefiksēju rakstiski. Lai noder un kalpo jūsu garīgās dzīves pārlūkošanai, izvērtēšanai un izaugsmei! Svētīgi, draugi!
Mēs varam gadiem ilgi būt draudzes locekļi, klausīties sprediķus un lekcijas, apmeklēt dievkalpojumus, gadiem ilgi uzņemt sevī lielu daudzumu dažādas informācijas, bet tas nebūt nenozīmē, ka mums ir skaidrs priekšstats par kopainu. Dzirdot baznīcas iekšienē pēdējā laikā izskanam atšķirīgus viedokļus par dažādiem jautājumiem un klausoties cilvēkos, kuri pārstāv kristīgo baznīcu, veidojas izjūta, ka ir ne tikai atšķirīgi viedokļi ar labāku vai sliktāku argumentāciju, bet atklājas atšķirīgi pasaules redzējumi. Varētu teikt - dažādi Gari. Tas liek domāt par to, cik lielā mērā mēs vispār saprotam, kas ir kristietības pamatvēstījums...
***
Tā garīgā platforma, uz kuras cilvēki stāv, kā viņi saprot pasauli, kā viņi lūkojas pasaulē, kā viņi apzinās sevi, ir tik dažādas šīs platformas, ka gandrīz vai jāsaka, ka tur ir cits Gars, tur ir vienkārši dažādi gari.
***
Reiz mēs dalījām pasauli un teicām: "mēs" un "viņi". Bet atnāca Kristus un sacīja, un mēģināja parādīt, ka šis dalījums ir jāpārtrauc. Jāizbeidz dalīt pasaule "mūsējos" un "viņējos". Tā Dievs neraugās uz pasauli. Tā siena ir atcelta, tas šķērslis ir pārvarēts, tas ienaids ir izlīdzināts - nav vairs jādala pasaule "mūsējos" un "viņējos". Tas ir Lielais Noslēpums, tas ir, KĀ Dievs raugās uz pasauli!
***
Tātad - nevis pasaule, kas ir sašķelta, nevis cilvēki, kas ir sašķelti, bet vienotība ir Lielais Noslēpums, kuru Dievs ir darījis zināmu [caur Jēzu Kristu Evaņģēlijā].
***
Starp mums, cilvēkiem, un Dievu ir iestājies izlīgums. Izlīguma, samierināšanās iniciators bija Dievs. Viņš pārvarēja to barjeru, Viņš piedāvāja to izlīgumu, to mieru ar cilvēkiem. Nu tāda ir tā Dieva Mīlestība, tik nepārprotami tā ir mums piedāvāta, ka nekas vispār šajā pasaulē nevar to vairs atcelt. Tas izlīgums, kas mums ir piedāvāts, to nu nekas nevar atcelt.
***
Citiem vārdiem sakot, draugi, mana izjūta ir, ka Evaņģēlijs
ir stāsts par IEKĻAUŠANU. Evaņģēlijs, tas lielais noslēpums, kuru Jēzus
izdzīvoja ar savu dzīvi, ar saviem reāliem piemēriem, bija tajā, ka Viņš PIEŅĒMA
cilvēkus. Visus. Viņš viņus nešķiroja, Viņš viņus nekategorizēja, Viņš nedalīja
viņus – mūsējie, citādie, mūsējie, viņējie, svešie, savējie. Viņš vienkārši
demonstrēja to, KĀ Dievs raugās uz šo pasauli – absolūti iekļaujošā veidā. Un
tas bija, kas bija Baznīcas vai kristietības SĀKOTNĒJĀ izjūta – šeit ir durvis
ATVĒRTAS absolūti VISIEM!
***
Manuprāt, šo [atvērtības visiem] izjūtu Baznīca laiku pa laikam pazaudē un pati Baznīca laiku pa laikam pārvēršas par EKSKLUZĪVU pasākumu. Cilvēkiem Baznīcā sāk likties, ka tagad mēs esam tie "mēs" un citi ir tie "viņi" un mēs sākam vilkt tās pašas robežas, kuras savulaik vilka Izraēls. Mēs atkārtojam tieši to pašu vēsturi, ko izredzētā tauta - šo ekskluzivitātes izjūtu. Mēs esam izredzēti, mēs esam kopā, mēs esam kopā ar Dievu, Dievs ir kopā ar mums. Un "viņi" - "viņi" ir jātur kaut kur tur aiz robežām. Bet, manuprāt, tas ir pārpratums.
Dieva acīs VISI ir "mēs"!
***
Evaņģēlijs, ja es to sadzirdu, Evaņģēlijs man pasludina, ka es ESMU PIEŅEMTS. Dievs mani ir pieņēmis. Ar visu to, kāds es esmu, Viņš MANI IR PIEŅĒMIS! Viņš ir piedāvājis man izlīgumu. Viņš mani ir pieņēmis, Dievs no savas puses ar mani ir pasludinājis mieru.
"Es esmu pieņemts" - TAS ir Evaņģēlijs!
***
Manuprāt, meditācijas brīdis man vienkārši to [ka esmu pieņemts] atgādina. Tad, kad es sēžu, es sevi apzinos. Es sevi apzinos kā pieņemtu. Es ESMU. Es esmu šajā pasaulē, es esmu šajā telpā, es sēžu uz sava krēsla,
es esmu kopā ar Dievu, Dievs mani ir pieņēmis.
***
Meditācijas brīži mūsu dzīvē, šie vērīguma brīži mūsu dzīvē ir tie, kuri mums atgādina Evaņģēliju; mēs katrs stāvam Dieva priekšā un Viņš mums piedāvā izlīgumu. Vai nu mēs to pieņemam un sakām: "Tās durvis tur ir atvērtas un ES VĒLOS piedzīvot to, ka esmu pieņemts!" vai arī manī ir šī ekskluzivitātes izjūta: "Es ar "viņiem"? Nu nemūžam!" - tad es tur neieeju! Vārti ir vaļā, bet man kaut kā tur negribas. Tad neviens man nevar palīdzēt, jo ar varu neviens netiek spiests, bet Dievs no savas puses un, manuprāt, tā ir Evaņģēlija būtība, Viņš saka:
"Robežas, sienas, vaļņi, žogi, sazin kas - tas ir jāpārtrauc! Mēs visi esam Dieva priekšā vienādi."
***
Jaunākais dēls atgriezās tēva namā - netīrs, izvārdzis, burtiskā nozīmē nešķīsts, jo ganīja cūkas. Tēvs viņu pieņēma, sataisīja mielastu, svinēja dzīvi, svinēja to, ka dēls ir atgriezies. Vecākais dēls, atgriezies mājās, atteicās ieiet tēva namā, jo viņš uzskatīja sevi par labāku, pat pārāku nekā tas pasaules staigulis un vazaņķis brālis.
Bet Evaņģēlijs, kā reizi, notika starp tēvu un jaunāko dēlu!