Juris Rubenis: «Adventa laiks - Dieva negaidītā atbilde visiem»
Foto: momenti.lv, Lūcija Rošāne
Mūsu šī rīta pārdomām mēs uzklausīsim kādu Adventa laikam atbilstošu Svēto Rakstu tekstu, ko lasām Mateja evaņģēlija 11. nodaļā, no otrā panta: "Jānis, atrazdamies ieslodzījumā, dzirdēja par Kristus darbiem un, nosūtījis pie viņa savus mācekļus, lika viņam jautāt: "Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?" Jēzus tiem atbildēja: "Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās."" Āmen.
Izcilā krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina slavenajā romānā "Vēžu korpuss" kāds romāna varonis, ar vēzi uz nāvi slims cilvēks, saka interesantus vārdus: "Ja katram atsevišķi pēc viņa nāves būs jādod norēķins vēstures priekšā par to, kas viņš ir bijis, tad viņam būs bijušas tikai trīs iespējas. Mūsu nožēlojamajā gadsimtā cilvēks var būt vai nu tirāns, vai nodevējs, vai cietumnieks." Jā, tikai trīs (!) iespējas! Tirāns. Nodevējs. Cietumnieks. Tie ir ļoti skarbi, bet, iespējams, arī ļoti patiesi vārdi, kas, iespējams, aicina laiku pa laikam katram cilvēkam pajautāt sev, kas es esmu bijis līdz šim, kas ir mans ampluā. Egoistisks tirāns, kas allaž domājis tikai par savām interesēm? Nodevējs - līdzskrējējs, kas allaž baidījies izsacīt savu pārliecību, bet vienmēr nostājies vairākuma pusē? Vai patiesības dēļ ieslodzītais vai varbūt sevī ieslodzītais?
Jānis Kristītājs, par kuru vēsta šīs Jaunās Derības rindas, ir ieslodzītais. Tas nemaz nav tik viegli, to redzam arī šajā īsajā notikumā. Nu, tātad ir kāda situācija, kad šis citādi nesalauztais, principiālais cilvēks ir nonācis dziļās šaubās. Reti, vai ne tā, ir šaubījies šis Dieva vīrs, Jēzus pasludinātājs, bet nu viņš vairs nesaprot sevi, viņš vairs nesaprot Dievu. Ļoti reti, vai ne tā? Bibliskie varoņi nespēj to, kas pēc mūsu domām viņiem būtu jāvar. Kad redzam tos nevis ticības augstumos, bet apjukušus un sabrukušus, pavisam citādus nekā mēs parasti vēlamies varoņus redzēt. Ja Jānis būtu kāds filmu varonis, viņam būtu jāpaliek nesatricināmam līdz galam, mierpilnam arī cietumā. Taču viņš šaubās un runā citādi nekā mēs gaidām! Tas nozīmē, nu viņš vairs nav nekāds varonis, bet salauzts, apjucis cilvēks, kas guļ cietumā un neko citu kā cietumu neredz. Nu viņš redz tikai sienas, kas viņu apņems līdz pat nāvei, varu, kas viņu ir pārspējusi. Viņš redz gan Jēzu un dzird par viņa vārdiem, bet tas viņam vairs neko nenozīmē. Tas viņam neko vairs nenozīmē! Viņš redz Jēzu Kristu, bet tikai kā cilvēks, kas, tēlaini izsakoties, pēc kuģa katastrofas peldot viļņos, redz tālu garām aizslīdošu tvaikoņa dūmu stabu, bet tas vairs uz viņu neattiecas, tas viņu neglābj, bet pamet vientulīgā, bezcerīgā cīņā ar dzīves viļņiem, tuvu galā esošu.
Cik svarīgi, vismaz man, bet es ceru, ka arī jums, ka Adventa laiks nerāda gatavus varoņus, bet neļauj mums paiet garām šim cietumnieka pārdzīvojumam, kad sastopam cilvēku, kurš zina par Jēzu, bet šaubās par viņu. Tikai nostājoties līdzās Jāņa Kristītāja šaubām, atrodam vietu, no kuras sākās īsts Adventa gājēja ceļš. Ne tukši saukļi vai mākslīgs prieks, bet patiess ceļš!
Jā, ko tad nozīmē Kristus nākšana, ja tā mūs neatbrīvo no mūsu redzamajiem cietumiem, ja paliekam savu problēmu vidū un neviena neredzama roka mūs no tā visa neatbrīvo? Kāpēc šis Dieva vīrs Jānis, kas pirmais starp visiem ir pazinis Jēzu kā Dieva sūtīto, tagad šaubās? Kāpēc arī mēs ilgojamies un šaubāmies? Tāpēc, ka arī viņam ir bijis savs priekšstats par to, kādam būtu jābūt Dieva sūtītajam Pestītājam. Tam, pēc Jāņa domām, būtu jānāk spēkā un varenībā, un jāsatriec, jāiznīcina visa šīs pasaules bezdievība, redzamais ļaunums. Viņam ir jāpalīdz taisnajiem, jāizved tie no cietumiem un jāsagrauj nepatiesie.
Un tad, kad tā nenotiek, Jāni sāk nomocīt jautājums: "Mani priekšstati neiegūst apstiprinājumu. Nenotiek tas, ko es gaidīju! Vai šis Jēzus no Nācaretes PATIEŠĀM ir pasaules Pestītājs? Vai Viņš ir īstais?" Tas ir iemesls, kādēļ viņš sūta pie Jēzus savus mācekļus ar šo jautājumu: "Vai tu esi tas, kam jānāk vai arī mums varbūt jāgaida kāds cits?"
Vai tu esi tas jeb es esmu pārsteidzies, kļūdījies?
Arī mēs gaidām atbrīvošanu. Mūsu dzīve ir apkrauta ar ārējām un iekšējām nastām, arī mēs visi taču zinām kaut ko par Jēzu Kristu, kādu, kurš vēstījis lielas patiesības, veicis brīnumus, bet svarīgākais jautājums paliek: "Vai tiešām Viņš ir TAS, kas mani atbrīvos no manām ciešanām? Vai patiešām viņš ir īstais, kas var mainīt MANU dzīvi? Vai patiesi ir tik vienkārši, ka tikai uzticoties kādam, kas ir dzīvojis pirms 2000 gadiem, viss manā dzīvē varētu mainīties? Vai viņš var, kā mēs gaidām, vienā minūtē mainīt manu dzīvi? Vai viņš var burtiski tūdaļ mani izvest no mana cietuma? Un ja ne, vai tad viņš ir ĪSTAIS? Varbūt jāmeklē, jāgaida vēl kāds cits? Droši vien. Visticamāk, ka jāgaida vēl kāds cits!"
Tomēr pat šajās Jāņa Kristītāja šaubās mēs varam saskatīt kaut ko tādu, kam vērts sekot - viņš ar savām šaubām neiet kaut kur citur, viņš jautā Jēzum pašam! Tas nozīmē - lai kādas būtu tavas šaubas vai pārdomas, griezies ar savām vajadzībām, bailēm un rūpēm ne jau pie kura katra, bet meklē Jēzu pašu. Ej vispirms ar visu neskaidro pie Viņa! Runā vispirms par visu to, kas tevi nospiež, ar Viņu! Jo tādās situācijās mums nevar palīdzēt citu cilvēku gudrība vai padomi, tikai tas, kas atrod ceļu pie dzīves dziļumiem. Jā, pie Jēzus atrodi atbildi!
Kā tad skan Jēzus atbilde apcietinātajam Jānim Kristītājam? "Akli redz, klibi iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinās." Īstenībā tā jau nav atbilde uz Jāņa jautājumu, tas ir Jēzus darbības apraksts, parādot to, ko Jānis nav varējis iedomāties. Citiem vārdiem - Jēzus grib, lai Jānis un līdz ar to katrs dzīves ieslodzītais saprastu -
tas, kas pasauli patiešām glābj, ir nevis cirvja spēks, bet vienīgi līdzjūtīga un līdzcietīga mīlestība!
Tas nozīmē - Dievs Jēzū atklājas citādi nekā Jānis to ir iedomājies. Nevis kā bargs soģis un tiesnesis, bet kā mīlošs Tēvs, kas cer iegūt mūžībai pat vispazudušāko, pat visbaigāko noziedznieku un varmāku. Viņš neiznīcina nepareizos, Viņš mēģina pārvērst katru. Jēzus atbilde jeb, pareizāk, Dieva atbilde Jēzū Jānim un visiem citiem, kas savā dzīvē jūtas kā cietumā ieslodzītie, ir neparasta, ar to vienkārši ir pasacīts "Es esmu šeit!" Jā, tavas ārējās dzīves grūtības vēl nebeidzas, problēmas turpinās, cietumi un varmākas šajā pasaulē turpina pastāvēt, bet Es esmu šeit, šajā pasaulē ir klātesošs Dievs!
Dievs grib piedalīties tavā dzīvē. Dievs ir aizsniedzams arī no jebkura cietuma. Dievs tev ir blakus vienmēr! Tas ir svarīgāk par cietumu sienu uzlaušanu, tas ir svarīgāk par to, vai manas grūtības vēl turpinās vai nē. Dievs ir atnācis! Jau atnācis! Un mums vairs nevajag nevienu citu gaidīt! Viņš ir sasniedzams - Jēzū!
Ja tu to mēģini, tad tas atrisina visas tavas šaubas. Jānis netiek atbrīvots no cietuma, tur viņš paliek un drīz jau pie viņa ieradīsies bende pēc viņa galvas. Dievs neiejaucas viņa dzīvē, Viņš neizved Jāni no cietuma, bet Viņš cietumā ieslodzītajam saka: "Es esmu šeit! Tu neesi viens! Ar to tev pietiek, ja vien tu to gribi pa īstam piedzīvot. Es piedalos tavā dzīvē!"
Adventa laiks - tā ir Dieva negaidītā atbilde visiem cietumniekiem, visiem šaubīgajiem: "Es esmu šeit!" Ja to kaut nedaudz varam piedzīvot, tad patiesībā neko vairāk arī, iespējams, nevajag. Tas ir vienīgais iemesls, kas šajā tirānu, nodevēju un cietumnieku pasaulē mums dod argumentāciju svinēt. Svinēt Adventu un Ziemassvētkus - Kristus piedzimšanu. Jo Viņš IR ŠEIT! Tu Viņu vari sastapt! Jā, ļoti bieži gan vēl kā ieslodzītais, kā šaubīgais, bet tu vari Viņu sastapt, ja vien tu ar savām šaubām nāc pie Viņa un runā ar Viņu!
Jo ar Kristu tu esi visbrīvākais cilvēks pat cietumā, bez Viņa tu esi visnebrīvākais cilvēks šķietami lielākajā brīvībā! Pasaule ir brīvība, ja blakus ir Dievs un pasaule ir cietums, ja Dievu mēs nespējam ieraudzīt!
"Svētīgs ikviens, kas neapgrēcinās pie manis," Viņš saka.
Svētīgs ir, kas Kristu nenoraksta, pārāk ātri nenostumj malā, nenovērtē par zemu, bet spēj pat savās šaubās sūtīt pie Viņa savus vēstnešus: "Vai Tu esi tas, ko es gaidu? Vai Tu esi tas, ko es esmu visu mūžu meklējis un gaidījis? Vai patiešām Tu tas esi?"
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par mūsu dažādajiem - skaistajiem un grūtajiem - dzīves ceļiem, mēs pateicamies par mūsu dzīves pārmaiņām, kas notiek šajā daudzkrāsainajā pasaulē. Tu zini, cik bieži mēs jūtamies ieslodzīti redzamos, bet vēl biežāk - neredzamos - cietumos - apjukuši, izbijušies, bezcerīgi. Mēs pateicamies, ka šajā Adventā Tava vēsts ir vienmēr satriecoši aktuāla, ka Tu esi šeit, arī visos mūsos, arī manī! Paldies Tev par to! Mēs uzticam sevi Tev, kad mēs Jēzus vārdā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2016. gada 4. decembra LR1 raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio klausieties zemāk: