Hanss Dīters Oto "Mūsu karalis ir traks!" jeb Vājprātīgie valdnieki. No Kaligulas līdz Ludvigam II
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Atšķirot pirmās "Mūsu karalis ir traks!" lappuses, lasītājs aizdodas ceļojumā uz Seno Romu, kur, sastapdamies ar tā laika spožākajiem prātiem, kuri savos atstātajos rakstos liecina par tā laika notikumiem, tiekam iepazīstināti ar Kaligulu jeb Gāju Jūliju Kallistu un viņa slaveno zirgu Inkitātu, kura iemaukti bijuši izrotāti dārgakmeņiem un kam auzas pasniegtas no zelta bļodām. Un ne jau tikai Kaligula bija traks vai vājprātīgs, tādi ir bijuši vairāki augstdzimušie - karaļi un ķeizari, no kuriem pēdējais no šīs pasaules šķīrās 1886. gadā un tas bija Ludvigs II no Bavārijas. Nešauboties varu sacīt, ka Hansam Dīteram Oto savā darbā lieliski ir izdevies apkopot vēsturiskos faktus un izklaidi, lai viens otru nenomāktu, bet lasītājam sniegtu kā izglītojošu, tā aizraujošu informāciju un grāmata varētu kalpot arī kā labs ekskurss vispārzināmu psihisko saslimšanu, arī tā dēvētā "Cēzara vājprāta" ārstēšanas metožu vēsturē.
Lasot aprakstu par Kaligulas dzīves gājumu un kā, iespējams, ir attīstījusies viņa psihiskā saslimšana, jāsecina, ka daudz kas pasaules un cilvēces vēsturē jau nav mainījies, tostarp, tas, ka viens no psihisku saslimšanu cēloņiem var būt arī sevis paša noliegšana, izlikšanās, pielāgošanās, liekuļošana. Ne velti, kā arī raksta autors, "mūsdienu psiholoģijā ir zināms, ka tik liels psiholoģisks spiediens, tik saspringta, ilgstoša un realitātei pretēja uzvedība var novest pie personības šķelšanās, šizofrēnijas". Un visa lielummānija, alkas tēlot dievus, tā arī nekad nevarēdams izvēlēties dzimumu, kura drēbēs ģērbties, te vienu dienu viņš sevi uzskata par Jupiteru, te Jūnonu, te... Un tā nebeidzami, līdz viņu atentātā nogalina ar vairāk nekā 30 dūrieniem, viņa līķi daļēji sadedzina, daļēji aprok zem kūdras, un, kā Kasijs Dions lakoniski piebilst, "tagad Kaligula patiešām uzzinājis, ka nav bijis dievs". Tā beidzas pirmais stāsts par vājprāta pārņemtu valdnieku.
Domājot par to, kā nākamajam grāmatas "varonim" - Nēronam - "veicās" ar "Cēzara vājprātu", ar skumjām nākas secināt, ka ne visi it kā manis apbrīnotie senie domātāji un filosofi ir bijuši viedi un sirdsgudri cilvēki. Šeit es domāju Nērona skolotāju Lūciju Annēju Seneku - domas un atziņas tad viņam ir viedas, ja lasām viņa "Dialogus", piemēram, tomēr sirdsapziņa visai netīra bijusi, jo atbalstījis Nēronu savas mātes noslepkavošanā. Bet tas tik viens tāds fakts. Kaut gan var atrast arī atkal par Seneku labu vēstošu informāciju, ej nu sazini, kā tur bijis... Šeit mēs varam atrast arī dažas sasaistes ar mūsu apgabalu, agrīno Baltiju, kāda nu tā bija Nērona laikā, jo "Nēronam nepatīk kādas ārēnas grīda, kur viņš labprāt uzstājas kā kaujas ratu vadītājs, tā tiek izlikta ar zeltaini dzeltenu, no tālās Baltijas atgādātu dzintaru". Un ne jau tikai Nērona kontekstā vien šajā grāmatā ir minēta Baltija vai Livonija, piemēram. Vēlākās lappusēs lasītājs var pamanīt un izsecināt, ka dažbrīd senā Latvija (Livonijas sastāvā, protams!) ir bijusi no abām pusēm apjozta ar vājprātīgu karaļu valdīšanu, resp., atrazdamies starp Ivana Bargā valdīšanu un Zviedrijas karaļa Ērika XIV atrašanos tronī otrpus Baltijas jūrai.
Lasot par tālākajiem vājprāta pārņemtajiem valdniekiem, reizēm pārņem šausmu drebuļi, cik tajos tumsonīgajos laikos ir bijis traki, pat traģiski dzīvot... Francijas karalis Kārlis VI tika ārstēts sekojoši: "Viņam tika atvērts galvaskauss (veikta trepanācija), lai samazinātu spiedienu uz viņa smadzenēm. Slimnieka ķermenī iekļuvušajiem dēmoniem caur atvērumu vajadzēja izkļūt ārā." Un ne jau tikai karaļu trakums šajā grāmatā aprakstīts, nē, arī dažādas galma intrigas un karaļiem pietuvināto personu ieinteresētība gan valdnieka nāvē, gan ilgākā dzīvošanā... Un, kā redzams cauri visām grāmatas lappusēm, vājprātam vienmēr līdzi seko arī seksuālas anomālijas, domāju, seksuālās uzvedības un tieksmju ziņā. Kāds izvirtis bija Kaligula, tāds bija arī Nērons, tāds seksuāli apsēsts bija arī Kārlis VI un citi valdnieki, kuri aprakstīti grāmatā. Galējība galējības galā...
Ne velti rakstīju, ka karaļa vājprāts ir ne tikai personiska katastrofa, bet tā ir arī liela un iznīcinoša nelaime visai valdnieka pārvaldītajai teritorijai. Pilsoņu kari, valstis bankrota priekšā, dažādu favorītu partiju savstarpējie nemieri un kašķi, zemnieku un dažādu aristokrātijas, kā arī garīdzniecības slāņu sacelšanās un dumpji - tas viss ir sekojošs, ja valdniekam ir neprāta slimības, tā to vēsta avoti un lieliski savā darbā apraksta arī šīs grāmatas autors Hanss Dīters Oto.
Vēsturiskā drāma sasniedz kulmināciju. Kā kristietībai tolaik ir divi pāvesti, tā tagad Francijā ir divi karaļi. Un abiem nav skaidra saprāta, vismaz brīžiem.
Šī grāmata nudien ir aizraujoša lasāmviela visiem tiem, kuri vēlas doties ceļojumā ar laika mašīnu un piedzīvot notikumus kā Senajā Romā, tā arī nedaudz tuvāk mūsdienām, Francijā vai Anglijā, Dānijā vai Zviedrijā, arī Spānijā, kur aptvertais laika posms ir no 14. līdz 19. gadsimtam. Viens no dīvainākajiem karaļiem šajā jukušo plejādē ir bijis Anglijas valdnieks Henrijs VI, kurš bijis vairāk piemērots debesīm un baznīcas amatiem nekā patiesai valsts pārvaldīšanai un karaļa tronim. To jau viņš pats nemaz nav arī noliedzis, kā izrādās.
Ja gadījumā nezināt, kas un kādos apstākļos notika ar visiem labi zināmo vēsturisko personāžu Žannu d'Arku, izlasiet Henrijam VI veltīto sadaļu un uzzināsiet :) Tādēļ arī rakstīju, ka šī ir grāmata, kas neliek minēt un censties atcerēties notikumus, tā bagātīgi informē arī par attiecīgā valdnieka dzīves, valdīšanas, politisko un ekonomisko kontekstu, kas, šķiet, ir ļoti aktuāli mūsdienu cilvēkiem, kuriem mēdz nebūt laika meklēt papildus informāciju un avotus. Šķiet, ka šī grāmata patiešām ir vēstures avotu apkopojums, kas aicina doties izziņas un jaunu faktu uzzināšanas pilnā ceļojumā.
Grāmata beidzas ar trakā karaļa Ludviga II no Bavārijas biogrāfisko stāstu, kas, kā vēsta autors, ir samērā likumsakarīgi, jo "jaunās atziņas, kas sekmēja psihisko slimību izpratni un tika gūtas 19. gadsimta beigās līdz ar psihiatrijas attīstību, mūs vairs neinteresē, jo pēdējais vājprātīgais karalis, kam šajā grāmatā ir veltīts biogrāfisks portrets, nomirst 1886. gadā."