Zigmunds Freids "Kultūra un sabiedrība"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Ne velti šīm grāmatām veltītā titulbildē tās ir raksturotas to tulkotāja, prof. Igora Šuvajeva vārdiem, ka Freida lasīšana veicina lasīt-māku un domāšanu. Var, protams, oponēt, bet "izburoties" cauri diviem ievērības cienīgiem sējumiem, lasītājs tomēr apjautīs šo vārdu patiesīgumu. Jā, skan cēli un tā tas arī ir, jo es palieku pie ieskata par šīm grāmatām, ka tās ir ar mūžīgu, nezūdošu aktualitāti, tās daudzos gadījumos lieliski apraksta mūsdienu cilvēka dzīves situāciju un kultūraktivitāti, iedziļinās problēmu psihoanalītiskajos cēloņos un lasītāju aizved ceļojumā pie sevis paša izpratnes gan par sevi, gan savu vietu sabiedrībā, gan parāda neizbēgamo uzskatu polarizēšanos, tomēr - šīs ir grāmatas, kas liek un palīdz mums augt - kā personībām, kā sabiedrībai.
Freida teksti nav vienkārši, īstenībā - tie kopš radīšanas brīža jau ir tikuši pārprasti un tā tas notiek joprojām. Tas, ko es saprotu tajos, noteikti nebūs tas pats, ko kāds cits tajos ielasīs un izpratīs. Ne velti, atcerēdamies savu studiju laiku katoļu universitātē, es šos darbus lasīju ar aizliegtā augļa baudījumu garam, jo katru lappusi no Freida izbaudīju līdz savai dziļākajai izpratnei. Katolicismam Freids ir tabu, tādēļ vēl jo vairāk mēģināju to izprast, lasot "Totēms un tabu", kurš iekļauts 2. sējumā. Protams, par katru nodaļu un tēmu var disertāciju uzrakstīt, tomēr tiem, kuri nav lasījuši Freidu, "Totēms un tabu" caurviju tēma ir incests, tomēr tā nav vienīgā lieta, kas rodama šajā tekstā. Freids, balstīdamies uz daudzu citu autoru atziņām, tostarp, Darvina un Robertsona Smita idejas, aplūko totēmisma izcelsmes problēmas un to kopsakaru, kāds rodams mūsdienu cilvēkā.
"Kādas ilūzijas nākotne", darbs, kas arī rodams II sējumā, no vienas puses ataino it kā Freida ateistisko un scientisko nostāju, tomēr mums jāatceras, ka šo, kā Freids pats to nosauca, "vienu no asākajām reliģijas kritikām", aizliedza publicēt Padomju Savienībā. Varbūt mums nemaz nevajag pārsteigties ar spriedumiem kā par Freidu, tā par viņa šo darbu? Lai arī kā ar to psihoanalīzes tēvu būtu, viņš nenoliedz, ka reliģija ir dziļi sakņota cilvēka būtībā, tā, kā to atzīst lielie teoloģijas filosofi, sakot, "cilvēks savā būtībā ir homo religiosus". Tomēr Freidatēvs paliek pie reliģijas saprātīgās devās, teiksim tā, uzturot ārstniecisku un psihoanalītisku veselību, bet neieslīgstot pārmērībās, fundamentālismā, jo tad tas saista cilvēka brīvi. Lasot "Ilūziju", jāatceras Freida vārdi, kurus varētu interpretēt pat kā pamācību par viņa darbu lasīšanu un sasniedzamajiem rezultātiem: "Intelekta balss ir klusa, bet tā nerimst, kamēr nav tikusi uzklausīta. Galu galā, pēc neskaitāmiem noraidījumiem, tā sasniedz mērķi."
Augstākais Freida mērķis, nenoliedzami, ir "būt godīgam" - tikt skaidrībā vismaz ar sevi. Tā ikviens ir mudināts doties ceļojumā kopā ar sevi un Freidu pa izpratnes takām, tā poētiskā valodā varētu nosaukt šos divus sējumus, kuri ir tā vērti, lai būtu studējami, pētāmi un grāmatplauktā goda vietā novietojami... Tulkotājs un skaidrojumu autors, prof. Šuvajevs priekš'vārdam liek virsrakstu "Dzīves tehnikas un īgums" un man ļoti, ļoti šis fascinē. Patiešām, 1. sējums par to vien runā - par mums, cilvēkiem, par mūsu īgnumu iepretim tam, lai mēs būtu apmierināti, kā arī par to, kā vara uzkundzējas cilvēkam, kurš ļaujas būt īdzīgs un neapmierināts. Jeb, varbūt, vara padara mūs īgnus un ar dzīvi neapmierinātus? Mēs esam laimes tirānijas varā un tikai retais no tās izraujas, sasniegdams savveida augstumus un apgaismību, tādēļ - lai Freida iepazīšana aizved mūs ikvienu līdz šim ideālam!
Visi traktāti šajos divos sējumos ir pelnījuši ārkārtīgi lielu uzmanību, tomēr, tīri no tāda mūsdienu sabiedrības un attiecību, uzskatu un domāšanas polarizācijas viedokļa 1. sējuma pirmais darbs jeb ""Kulturālā" seksuālā morāle un mūsdienu nervozitāte" ir interesanta, lasot kopsakarībās ar Freida "Seksuālo dzīvi" - šie abi darbi detalizēti izklāsta cilvēka seksualitāti freidiskā gaismā, bet tas nemazina šīs informācijas mūsdienīgumu, par to var pārliecināties teju ikdienas mūsu sabiedrībā visapkārt. Bet, protams, plašāks izklāsts lasāms šajos darbos, atļaušos drusku lasītāju paturēt intrigā, tagad piedāvāšu vien nelielu fragmentu:
"Cilvēka seksuālā izturēšanās visai bieži ir paraugs viņa reakcijas veidam pasaulē. Ja kāds kā vīrietis enerģiski iekaro savu seksuālo objektu, pieļaujam, ka ar līdzīgu enerģiju viņš rīkojas citu mērķu sasniegšanā. Ja turpretim kāds, ar visu ko rēķinoties, atsakās no savu spēcīgo seksuālo dziņu apmierināšanas, viņš arī citās dzīves jomās drīzāk izturēsies nevis enerģiski, bet gan piekāpīgi un rezignēti."
Mani jau kā interesentu, kurš aizraujas ar filosofiju, līdz ar to - arī ar nāves neizbēgamības un pieņemšanas jautājumiem, ļoti uzrunāja Freida domas par nāvi darbā "Laikmetīgi par karu un nāvi". Freids dažos lasītājos varētu raisīt pretrunīgu attieksmi, jo viņš atklāti pasaka, ka mēs cieņu pret mirušo stādām augstāk par cieņu pret dzīvo. Zināmā mērā tam var pat piekrist, jo bieži vien, iegrimuši sērošanā, mēs aizmirstam priecāties par dzīvespriecīgu mūsu pašu būšanu šeit un tagad. Tādu mēs redzam arī mūsu pašu kalendāru, kurā sēru dienu ir gauži vairāk nekā lielisku, smieklu un dzīvesprieka svētku piepildītu datumu. Laiks būtu šos uzstādījumus mainīt, vai ne tā?
Tādēļ es reiz kādā sociālajā tīklā rakstīju, ka Freids ir mūžam nemirstīgs un aktuāls, ka rakstījis tā, izprazdams laikmetus, lai izgaismotu nemainīgās cilvēka bezapziņas dzīles. Tā es secināju, lasot viņa atziņas darbā "Masu psiholoģija un Es atziņas" - ieraudzīju mūsdienu sabiedrību kā uz delnas, lietas, par kurām ikdienā varbūt tā pa īstam neaizdomājamies. Mūsdienu cilvēks, lai cik tehnisks un izglītots nebūtu, ja viņš iesaistās masās, viņš nolaižas pa vairākām civilizācijas pakāpēm, bieži vien kļūdams barbariem līdzīgs. Tādēļ te tā pusjokojot, puspanopietnam jāpiebilst, ka šī grāmata izgaismo mūsu slēptākās ēnas puses, jo, lielos vilcienos ņemot, cilvēks jau savā dziļākajā dzīļu būtībā ir tas pats pirmcilvēks - ar savām dziņām, atriebes kāri, slepkavot kāri un izdzīvošanas kāri. Barbars. Dziņu būtne. Kultūrliekulis, apspiedis barbaru sevī. Un vēl kas - šķiet, darbā par masu psiholoģiju lieliski sapratu to, ko sen nebija nācies apdomāt - kā Hitlers un citi barbariski vadoņi varēja pastrādāt šīs nežēlīgās slepkavības un paverdzināšanas? Atbilde ir pavisam elementāra - ar suģestiju. Tas pats notiek arī ar jaunajām reliģiskajām kustībām, kuras savā afektīvajā sludināšanā iesaista elementus, kas ir pret cilvēka garīgo brīvību. Bet - vairāk par šo fenomenu pirmajā grāmatā.
Draugi, nudien lasiet Freidu, jo mans nelielais ieskats vien ir pavisam tāda ieskatīšanās pa atslēgas caurumu, jo, man šķiet, cilvēkam ir ārkārtīgi būtiski saprast sabiedrību, lai varētu tajā justies komfortabli un atbilstoši saviem psiholoģiskajiem uzstādījumiem un izpratnei par savu vietu visā pasaultvērumā jeb arī savā mazajā dzīvestelpā. Freids kāda sarakstē min, ka, viņaprāt, galvenā dzīves sajūta, ko rod reliģiozie, ir tā dziļā un plašā okeāniskā izjūta, tā dod cerību un spēku. Varbūt jau ka tā arī ir, drusku nonivelēšu, sacīdams, ka ir svarīgi atrast pareizo dziļumu un plašumu, neieslīgt fundamentālismā, būt dzīves vērotājam un baudītājam, ne cīnītājam pret dzīves komfortu. Freids darbā par "Īgnumu kultūrā" pieskaras gan populārajai laimes tematikai, gan dzīves mērķa meklēšanai, daudzām citām lietām, domāju, ka vispārējas inteliģences dēļ un savas izpratnes veicināšanai par psihoanalīzi šis darbs varētu būt tieši laikā!
Grāmata beidzas ar Freida vārdiem Einšteinam, jo grāmatas beigās ir publicēta atbildes vēstule, tajā lasām:
"Ja gribat man kādu gabalu sekot, tad dzirdēsiet, ka cilvēku darbības ļauj atpazīt vēl cita veida komplikāciju. Ļoti reta rīcība ir vienas vienīgas dziņu ierosas darbs, kurai par sevi un sev jau jābūt saliktai no erosa un destrukcijas. [..] Tas kalpo par attaisnojumu visām riebīgajām un bīstamajām tieksmēm, pret kurām mēs cīnāmies."
Un, pamatojoties uz šiem vārdiem, kuri mudina aicinājumu sekot kādu gabalu Freidatēvam, tad nu ķersimies pie darba un sāksim lasīt, lai sekotu viņa domu aktualitātei arī mūsdienās un mūsu pašu sabiedrības kontekstā!