Kad šķietami vienīgā izeja ir nāves šprice...
Foto: atrasts internetā, google.lv / flickr.com
Pēdējā laikā sabiedrībā acīmredzami ir aktualizējies jautājums par eitanāziju un tās legalizēšanu. Šis ir viens no tiem jautājumiem, kurš parāda sabiedrību tās polarizējošā gaismā - vieni ir par, otri ir pret, vieniem to neļauj atbalstīt ticība, citiem to atkal tieši pārliecība un piederība dažādām grupām atļauj un pieļauj, bet, kopumā ņemot, trūkst adekvāta un vispusīgi skaidrojoša viedokļa šajā jautājumā. Es, protams, nespēju dot pilnīgu ainu šajā tematā, bet domāju, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kas var ļaut ielūkoties dažādos aspektos par un pret eitanāziju, jo esmu studējis medicīnu, tajā strādājis un strādāju, esmu bijis blakus neārstējami slimiem pacientiem viņu pēdējos brīžos, strādājot paliatīvās aprūpes nodaļā, otrkārt, esmu ļoti labi pazīstams ar Latvijas sociālās aprūpes sistēmu, tostarp, mājaprūpi, treškārt, esmu studējis kristīgo teoloģiju un esmu praktizējošs mācītājs, līdz ar to varu šo jautājumu aplūkot un vērtēt arī no šī aspekta. Un, visbeidzot, ir vēl arī ceturtais aspekts - pēc domāšanas, uzskatiem un sirds aicinājuma esmu filosofs, atvērts dažādiem domāšanas modeļiem, mīlu tvert dažādas atziņas, iedziļināties dažādos uzskatos, tostarp, gnostiskos un ezotēriskos, līdz ar to varu dalīties arī ar drusku netradicionālākiem uzskatiem, kas ir cilvēka brīvas domāšanas un lemšanas pamatā. Šajā ierakstā es noteikti visus ieskatus un domas neietveršu, bet galvenos virzienus, kuros domāt un tvert idejas savai pārliecības balstīšanai, noteikti paudīšu. Lai noder, draugi!
Un tomēr - lai cik brīvdomīgs vai ķecerīgs es arī savos uzskatos nebūtu, es personīgi neesmu gatavs veikt eitanāzijas šprici. Un skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs, to nenosaka nekādi reliģiski vai kādi citi netverami motīvi, bet to paredzējis ir Hipokrātam piedēvētais zvēresta teksts, kurā lasām: "Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu." Jā, tieši tik vienkārši un skaidri. Un tā kā manā mediķa darbā šis ir augstākais bauslis, pēc kura ētiski un morāli vadīties (praktisko vadīšanos nosaka Ārstniecības u.c. likumi), tad šeit, manuprāt, diskusijas varētu būt liekas. Vismaz ar manu iesaisti un ar manu pārliecību noteikti.
Izlasīju to bēdīgi slaveno luterāņu mācītāja R. Otomera pārdomu rakstu un man radās nopietns jautājums, vai ar viņu, jā - tieši ar šo mācītāju un viņa psiholoģisko portretu viss ir OK? Kaut ko tik arogantu, tik neiejūtīgu un tik cinisku nebiju gaidījis, ka spēs paust mācītājs... Izskatās, ka viņš absolūti glorificē ciešanas kā absolūto labumu kaut kādām iedomātām dvēseles izaugsmēm un tā tālāk, tomēr 21. gadsimtā ķermeņa ciešanas, kas radušās medicīnisku manipulāciju rezultātā, nedrīkst uztvert un attaisnot kā Dieva noliktas un gribētas! Tās ir MEDICĪNISKAS ciešanas, ne teoloģiskās kategorijās ietveramas, līdz ar to mācītāja viedoklis ir uzskatāms par sāpju un ciešanu glorificēšanu un pat tīksmināšanos par tām it kā Dieva vārdā. Tas ir absolūti nepieņemami un man jo īpaši, tādēļ, ka orientējos gan paliatīvajā aprūpē, gan medicīnā kopumā, kā arī teoloģijā.
Es vēlreiz uzsveru, ka nekādā ziņā neattaisnoju eitanāzijas vēlmi, tomēr draudēt MEDICĪNISKĀS ciešanās dzīvojošam pacientam ar elli, ja viņš pieņems šādu lēmumu izdarīt eitanāziju un labprātīgi atbrīvoties no šīm ciešanām, kurām viņš nespēj rast risinājumu, tas ir augstākā mērā tuvākmīlestības bausli pārkāpjoši, vismaz Jēzus mīlestības ietvarā tas ir pārkāpums. Mācītājam Otomeram savas ciešanu glorificējošās pārdomas vajadzēja paturēt pie sevis, nevis citējot Bībeles pantus, ar tām dižoties it kā viņš zinātu, kas ir Dieva nodoms un kas tāds nav, tādējādi tiesājot Viestura vēlmi pēc atbrīvošanās no ciešanām.
Es kā mediķis redzu vienu lietu un problēmu, kādēļ Viesturs ir šādu lēmumu pieņēmis - viņam, manuprāt, nav bijusi iespēja detalizēti izrunāties ar kādu sāpju speciālistu, tas pirmkārt. Un viņam neviens nav sastādījis sāpju kupēšanas (noņemšanas) plānu pa stundām un minūtēm, jo, pareizi piemeklējot vienus pretsāpju preparātus, kas ievada pretsāpju terapiju, tad nākamos, kas to pagarina, tad nākamos, kas atsāpināšanas procesu nosedz pilnā laika intervālā un tā tālāk, Viesturam nenāktos ciest sāpes. Šeit mēs redzam izgaismojamies situāciju, kāda valda Latvijas paliatīvās aprūpes (bez)sistēmā - tā nestrādā nedz praktiskajā, nedz informatīvajā līmenī, jo visu sāpju cēlonis vispirms ir visu iesaistīto pušu, pacienta un piederīgo, absolūtā neinformētība un, otrkārt, nespēja segt privāto medicīnisko aprūpi, kas šādos gandrīz galējos paliatīvos stāvokļos, būtu absolūtā pirmā izvēle un pamats.
Jā, kā dzīves filosofs un teologs, es varētu daudz un dikti ij par sāpēm, ij ciešanu jēgu filosofēt un to visu apcerēt un aprakstīt, tomēr es to nedarīšu, jo Viestura gadījumā, kad praktiski viss ir izlemts, tas neko nemainīs. Vēlreiz uzsveru un kā jau daži kolēģi mediķi komentējuši - šī vēlme pēc eitanāzijas nāk no sāpēm, jo, ja būtu perfekts plāns to kupēšanai, pacients varētu dzīvot tik pilnvērtīgu dzīvi, cik nu attiecīgajā situācijā vien iespējams, izdzīvojot un tverot ik mirkli absolūtā bezsāpju stāvoklī un ar veselu un sāpju nenomocītu apziņu. Tādēļ domāju un palieku pie šāda uzskata, ka mācītājiem šādos galējos paliatīvos stāvokļos ir jāsniedz visa mierinošā palīgterapija, jo arī pareizie vārdi un nenosodīšana ir ārstniecības procesa liela un nozīmīga sastāvdaļa, nevis tā vietā jāsūta pacients uz elli. Tas noteikti nav Dieva plāns, pilnīgi noteikti, jo Dievs ir žēlsirdīgs, mierinošs un morāli spēcinošs, atsāpinošs ar Vārdu un Kristus Krusta upuri. Ko es kā garīdznieks varu ieteikt gan Viesturam, gan piederīgajiem - katru dienu runāt ar Dievu, mēģināt sadzirdēt Viņa un Dēla mīlestības pilnos žēlsirdības un mierinājuma vārdus savās dvēselēs un prātos, ja nepieciešams - izsūdzēt grēkus, pieņemt Vakarēdienu cik bieži vien iespējams un gatavoties kristīgai aiziešanai. Un pāri visam - lūgties, lūgties, lūgties un visiem, visiem piedot, neatkarīgi no tā, cik ļoti sāp pārinodarījumi vārdos, darbos un ar nolaidību un neiecietību no apkārtējo puses. Jo arī Kristus visiem piedeva, sacīdams: "Piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara".
Veltīsim labas domas, lūgšanas un visu mīlestību, kas ir mūsos, lai Viesturam un daudziem citiem līdzīgos stāvokļos esošajiem atvieglotu ciešanas un izlūgtos kristīgu aiziešanu. Un tai pat laikā - Dievs mums ir devis divi rokas, galvu, acis, ausis un divi kājas, lai mēs darītu un rīkotos tā, lai maksimāli, cik ir mūsos spēkos, atvieglotu šo cilvēku ciešanas ar šīszemes līdzekļiem un paņēmieniem, tostarp, tuvākmīlestību, zālēm, atsāpinošu terapiju un mācītāju paustu Dieva klātbūtni un visu grēku piedošanu caur Jēzus nesto Ciešanu un Krusta upuri!