Timotijs M. Galagers OMV "Garu izšķiršana. Ignācisks ceļvedis ikdienas dzīvei"
Foto: grāmatas vāka fragments
Dzirdot Ignācija no Lojolas un Jēzus sadraudzības jeb jezuītu vārdu, viennozīmīgi, vienaldzīgo nav. Dīvainā kārtā pat Baznīcā, kas ir viņu pasludinājusi par svēto, daudziem pieminēt viņa aizdomas raisošo vārdu ir visai grūti. Bet tomēr, lai kā arī nebūtu, ij no savas personīgās pieredzes zinu, gan arī no studētās teoloģijas un rakstītajiem avotiem esmu uzzinājis, ka jezuīti ir paši labākie garīgie līdzgaitnieki jeb cilvēku pavadoņi viņu garīgajā izaugsmē un ceļā pie Dieva. Ignācijs ir viens no neparastākajiem svētajiem, viens no, teiksim tā, cieņpilnākajiem, kas ir šo titulu sasniedzis un saņēmis absolūti pamatoti un kurš ir sasniedzis varonīgu svētumu, jo pēc visai vētrainas atgriešanās kļuva par svētceļnieku Kristus dēļ.
Kas tad ir šī garu izšķiršana, kura ir tik nozīmīga cilvēka kontemplatīvajā dzīvē un garīgās dimensijas attīstībā? Kā mēs jau zinām, no Bībeles tekstiem garu izšķiršana jeb dvēseles kustību izšķiršana ir tradīcija, kas nāk no pirmajiem gadsimtiem, arīdzan no Tuksneša tēvu garīguma un šīs ietekmes, kas kustās mūsu dvēselē tad arī ir tā saucamie gari, kuri ir jāizšķir. Par to, kā, kādēļ un kādā veidā izšķirt šos garus, šīs ietekmes, tad arī ir sarakstīts šis darbs, lai kalpotu kā ignāciskā garīguma piepildīts ceļvedis ikdienas dzīvē.
Grāmata "Garu izšķiršana" nav no plānajām, jo ietver sevī divas grāmatas - tēva Galagera grāmatu par garu izšķiršanu un arīdzan viņa sarakstīto ceļvedi jeb palīgu lasītājam. Tādējādi šī grāmata ir ieguvusi jaunu struktūru - vispirms seko nodaļa par kādu jautājumu saistībā ar garu izšķiršanu, pēc šīs nodaļas seko pāris lappušu biezs palīgs šī nodaļas materiāla labākai apguvei. Manuprāt, tieši šāda struktūra ir teicama un maksimāli noderīga ikvienam lasītājam, īpaši tādam, kuram nav īpašu teoloģijas priekšzināšanu, kā arī ar garīgajiem jautājumiem jau pazīstamam lasītājam, jo no jauna ieved garu izšķiršanas nostiprināšanas praksē.
Teikšu tā - grāmata ir gana komplicēta, prasa ļoti dziļu vēlmi iedziļināties un daudz mācīties, tomēr, kad reiz tas ir uzsākts, tad lasītājs sajūt šīs grāmatas sniegto Dieva pieskārienu savā sirdī un ļoti alkst doties tālāk un dziļāk ceļā uz vienotību un personisku Dieva pazīšanu, atpazīstot Dieva pieskārienus jeb kustības savā dvēselē un protot atpazīt arī garīgā sausuma mirkļus, kad ir nepieciešama īpaša atvērtība Dieva žēlastībai un lūgšana pēc garīgā spirdzinājuma.
Garu izšķiršanā būtiska ir paradigma un mums šo paradigmu sniedz pats Ignācijs, kad viņš pats pirmoreiz sastapās ar nepieciešamību izšķirt garus un tas notika, viņam esot slavenajā slimības gultā. Bet jāuzsver arī tas, ka garu izšķiršanā būtiska ir vēlme ieskatīties un ieklausīties sevī, vēlme kontemplēt un pavadīt laiku klusumā, mēģināt rast saikni ar Dievu. Bez šīs paša vēlmes "ieiet sevī" šī Ignācija mācītā trīskāršā garu izšķiršanas paradigma īsti nedarbojas. Tātad, kā vēsta tēvs Galagers, "apzināties, izprast, pieņemt - atmest". Šī ir tā trīskāršā paradigma. Šie paradigmas soļi ir jāizprot ļoti dziļi un kontekstuāli, pretējā gadījumā nevaram garantēt precīzu garu izšķiršanas prasmju attīstību sevī. Lūk, kā ignāciskajā garīgumā tiek detalizēti izskaidrota šī paradigma un tāda tā ir ņemta par pamatu arī šajā grāmatā, ieklausāmies:
APZINĀTIES: tā ir cenšanās PAMANĪT, kas notiek mūsu iekšējā garīgajā pieredzē, kas garīgi viļņojas mūsu sirdī un domās; IZPRAST: PĀRDOMAS par viļņojumiem, ko esam pamanījuši, - tās mums ļauj pazīt, kas tajā ir no Dieva un kas nav; RĪKOTIES: t.i., PIEŅEMT un dzīvot saskaņā ar to, ko esam atzinuši par tādu, kas nācis no Dieva, bet ATMEST un aizvākt no mūsu dzīves to, ko neesam atzinuši par tādu, kas nācis no Dieva.
Tēvs Galagers grāmatas ievadā lieliski apraksturo to, kam šī grāmata ir domāta:
"Šī grāmata domāta VISIEM, kas vēlas dziļāk izprast Ignācija izšķiršanas noteikumus ar nolūku tos pielietot savā garīgajā dzīvē. Tā rakstīta gan tiem, kas sniedz, gan tiem, kas saņem garīgo pavadību; tā var kalpot šiem cilvēkiem kā līdzeklis, kas atvieglo Ignācija mācības apguvi un tālāknodošanu. [..] Kā liecina apskatīto piemēru izvēle, mācība, ko šī grāmata satur, attiecas uz visiem, lai kāds būtu viņu sabiedriskais stāvoklis un aicinājums. Tie paši piemēri rāda arī to, ka šī grāmata nav veltīta kādiem tāliem, nesasniedzamiem fenomeniem, bet gan ikdienas garīgajai pieredzei, ko gūst katrs ticīgs cilvēks. [..] Četrpadsmit noteikumos, kā to redzēsim, Ignācijs vispirms mūs apmāca attiecībā uz izšķiršanas būtību un, kad esam to aptvēruši, piedāvā praktiskas vadlīnijas dzīvei saskaņā ar izšķiršanu, ko esam sākuši saprast. Vairums lasītāju konstatēs, ka sākot ar trešo nodaļu, šī grāmata tiešā veidā attieksies uz viņu personisko pieredzi un piedāvās praktiskas vadlīnijas garīgai rīcībai. Pirmās divas nodaļas, ievērojot Ignācija dziļo pedagoģisko izjūtu, sagādā pamatus, kas nepieciešami auglīgai tālāko nodaļu izpratnei. Ignācija četrpadsmit izšķiršanas noteikumu galvenā vēsts ir garīgās dzīves atbrīvošana no izmisuma un maldu gūsta. [..] Vārdi, ko Jēzus pasludināja Nācaretes sinagogā kā visas savas pestīšanas misijas kopsavilkumu, izsaka arī šīs grāmatas centrālo tēmu: "Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem prieka vēsti, mani ir sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību.., palaist brīvībā apspiestos." (Lk 4, 18-19) Šī grāmata ir par gūstekņu atbrīvošanu. Katrs noteikums, kā redzēsim, mums ļaus spert vēl vienu soli tuvāk šai brīvībai."
Šī nudien ir grāmata, kas ne vien ir jāizlasa katram dziļas garīguma alkas izdzīvojošam cilvēkam, bet arī ar lielu pietāti jāuzņem šīs grāmatas vēsts savā dvēselē, jo man personīgi šī grāmata sagādā aizvien jaunus un jaunus prieka un Dieva klātbūtnes sajūtas mirkļus ikreiz, kad vien to atšķiru un palasu, lai izprastu vienu vai otru kustību savā dvēselē. Grāmata reizēm ir skarba, skarba tādā ziņā, ka norāda uz cilvēka vājībām, tās izgaismo, bet to nevajag uztvert sāpīgi personīgi, bet kā zīmi un Dieva signālu, ka cilvēks ir spējīgs mainīties un izprotot sevi, savas kaislības, kļūt par lieliskāku Dieva bērnu un teicamu, veiksmīgu un izpalīdzīgu līdzcilvēku apkārtējiem viņu vajadzībās. "Bez iekšējas garīgas apzināšanās nav iespējams no izšķiršanas panākt lielu ieguvumu, tāpēc šī lieta ir nopietnas uzmanības vērta - ja gribam dzīvot, patiešām atšķirot garus. Centieni atbildēt uz šiem jautājumiem mums ļaus arī dziļāk izprast to, kas saistīts ar šādas garīgas apzināšanās sasniegšanu."
Mums ir dota izvēle dzīvot "ārpusē" vai "iekšienē" un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kuru izvēli pieņemsim. Mēs, 21. gadsimta cilvēki, esam, kā saka kāds viedais, "novirzīšanās virtuozi" - mēs bēgam no mūsu pašu ierobežotības, lai tā vietā paliktu klusi un apjaustu savas iekšējās apzinātības potenciālu, kas ir milzīga bagātība. Nenoliedzami, dzīvošana "iekšienē" mums "dāvā" veselu rindu cilvēcisku ierobežojumu, tomēr patiesa garīgā dzīve ar uzteicamu garu izšķiršanas māku mums arīdzan dāvā pozitīvu ieguvumu no šīs dzīves "iekšienē" - mēs obligāti satiekamies ar savu cilvēcisko iespēju ierobežojumiem, mēs apzināmies, ka varam bēgt un ka varam arī nebēgt, mēs protam atšķirt Dieva garu no pasaules gara, lai turpinātu būt "iekšienē". Kā mums savā viedumā mācību atstājis Ignācijs, tad "tikai ilgstoša un pastāvīga drosme pieņemt šo izaicinājumu dara garu izšķiršanu iespējamu. Izvēle dzīvot "iekšienē" izmaina visu garīgo dzīvi un paver jaunu ceļu kopā ar Kungu."
Ja man būtu jāmirst jau šovakar un man jautātu, kas mani šajā pasaulē visvairāk aizkustina, es droši vien atbildētu: tas ir veids, kā Dievs ienāk mūsu sirdī. Mīlestība pārņem pilnīgi visu. (Žiljēns Grīns)
Ignācijs mums, cilvēkiem, ir kā garīgais vecākais brālis, kurš pārzin izšķiršanas gudrību un tādējādi palīdz mums augt, jo garīgā pieredze, tāda vai šāda, bet ir ikvienā no mums, un Ignācijs ir atradis vienkāršus un praktiski īstenojamus vārdus un soļus, lai mums "izskaidrotu mūs pašus". Ikdienas cilvēki piedzīvo ij garīgo pacēlumu, tāpat izjūt garīgo pamestību, jo "ienaidnieks nesnauž". Apguvuši šos noteikumus, kurus mums līdzdala pats Ignācijs un kurus mums palīdz perfekti izprast tēvs Galagers, mēs izpratīsim savus iekšējos viļņojumus, tādējādi pavērsim sev ceļu uz jaunu brīvību, atbrīvojoties no garīga ieslodzījuma, kurā esam krituši izmisumā un esam šķituši nepietiekami labi nedz Dievam, nedz sev, nedz līdzcilvēkiem.
Izaugsme prasa laiku, un izaugsme izšķiršanā nav izņēmums šajā vispārcilvēciskajā likumā. Izaugsme tajā, kā spējam dzīvot, veicot garīgu izšķiršanu, ir panākama, tikai izmantojot nemitīgu lūgšanu, pūliņus, sarunas ar garīgo vadītāju un visus citus līdzekļus, kurus Ignācijs apraksta savos noteikumos. Tas, ko Džons Henrijs Ņūmens raksta par lūgšanu, tikpat lielā mērā attiecas arī uz izšķiršanu: "Lūgšanas spēks, kas faktiski ir ieradums, tāpat kā visi ieradumi, ir jāiegūst praksē." [..] Garīgās apzināšanās, izpratnes un rīkošanās neatlaidīga praktizēšana ikdienas dzīvē: tas, ar Dieva žēlastību, ir ceļš, kas ved uz aizvien pilnvērtīgāku dzīvi ar izšķiršanu.
Šī vēsts par atbrīvošanu no gūsta ir Pestītāja vēsts arī šodien. Tā ir vēsts, ko mums nodod Ignācijs, būdams uzticams māceklis Pestītājam, kurš vēsta gūstekņiem brīvību. Tā ir Ignācija četrpadsmit izšķiršanas noteikumu vēsts: atbrīvot tos, kurus nospiež garīgā pamestība un ienaidnieka meli. Garu izšķiršana ir šādas brīvības meklēšana, tas ir garīgs piedzīvojums, kas droši ved pie Dieva, kura mīlestība vienmēr aicina mūsu sirdi.