"Mērtona Nekurienes pils" - padomdevējs ceļā pie Dieva (1. daļa)
Foto: atrasts internetā, google.lv
Izdevniecībā "Lietusdārzs" izdots viens no jaunāko laiku garīgās literatūras fundamentālākajiem darbiem - Džeimsa Finleja "Mērtona Nekurienes pils". Tieši tādēļ, ka šis darbs ir tik ievērojams, ieskatu šajā grāmatā publicēšu vairākās daļās (tā vismaz tas ir iecerēts). Šis nebūs vienkārši apskats, bet arī visnotaļ ievērojams ieskats grāmatas saturā un vēstījumā, parādot arī grāmatas struktūru un pausto atziņu mūsdienīgumu un noderīgumu ikviena meklētāja ceļā pie Dieva. Uzreiz jāpiebilst, ka šī nav grāmata par Tomasu Mērtonu. Šī ir grāmata, kurā trapistu mūks Mērtons ir mūsu ikkatra ceļvedis. Labs ceļvedis, kas izjūt mūsdienu dzīvi, prot būt vērīgs un izprotot vīriešu un sieviešu daudzās garīgās problēmas, tās aprakstot, daudzi caur Mērtonu sadzird savu dzīves pieredzi, tā rodot labu draugu un garīgo padomdevēju bieži neierastās situācijās. Šis ir darbs par mūsu tiekšanos pēc mūsu garīgās identitātes, kura mūsdienās ir īpaši populāra, jo... ikviens no mums vēlas būt patiess, būt pats, būt tas, par ko un kādu Dievs mūs katru ir radījis, būt ar savu patieso esību. Ja tādu vajadzību apzinies arī tu, lasītāj, tad šī ir grāmata tieši Tev!
Neviens nevar saukties nopietns Dieva meklētājs, ja pret šiem meklējumiem neattiecas pret šiem meklējumiem, tādēļ ļoti svarīgi ir ceļa rādītāji un garīgie padomdevēji, un, nenoliedzami, Mērtons tāds ir. Ne vien viņa harizmātiskā personība, bet visdrīzāk - viņa dziļā iekšējā vienotība ar Dievu, uz kuru mēs kā meklētāji vēl tikai tiecamies. Mērtons bija plašas pieredzes cilvēks un tādu mums atstājis arī savu mantojumu grāmatu formā, un šo grāmatu "Mērtona Nekurienes pils" sarakstījis Mērtona skolnieks Džeimss Finlejs, kurš arī bija mūks tanī pašā trapistu klosterī, kurā Mērtons. Bet, kā jau rakstīju, šī nav grāmata tik daudz par Mērtonu, kā viņa kā Skolotāja norādījumiem ceļā pie Dieva un savas patiesās esības.
Foto: grāmatas vāka fragments
Ja nopietni izturamies pret garīgo dzīvi, mums jādzīvo tā, it kā nekāda atsevišķa garīgā dzīve nemaz nepastāvētu. Tas ir vienīgais veids, kā var droši un ar veselo saprātu izprast Gara dziļāko būtību. Tieši šāda bērnišķīga pieeja Dievam izsaka, ka nav garīgas dzīves, kas būtu atsevišķa no pašas dzīves. Ir tikai viena dzīve, un tā ir dzīve ar Dievu, kas mums dāvāta katru mirkli, ļaujot tuvoties Sev ar katru ieelpu. Lūgšanu mērķis ir palīdzēt mums atrast Dievu, lai palīdzētu mums ar pazemību un pateicību veltīt savu dzīvi Viņam un ar savu klātbūtni aicināt arī citus sekot un darīt tāpat.
Faktiski, domāju, ka nebūs melots, ja sacīšu, ka garīgā dzīve un patiesi ceļa pie Dieva meklējumi sākas ar lūgšanu. Mēs lūdzamies, bet bieži vien jūtamies tā, it kā nekas nenotiek. Un šajā vietā es vēlos sacīt, ka tomēr notiek gan, jo... no pasaules lietām mēs ieslīgstam klusumā. Klusumā, kurā mēs ejam pretī Nezināmajam. Svētais Jānis no Krusta saka: "Ir tikai viens ceļš ejams - tas, kas deg jūsu sirdī". Lūgšana - tas ir šis ceļš un nu mēs esam uz tā uzkāpuši, lai pa to dotos. Ne Mērtons, ne Finlejs nedod nekādas atlaides un nesaka, ka šis ceļš ir viegls, jo "lai izprastu Nezināmo, jums jāiet nezināms ceļš." Lūgšana vien tad ir auglīga, ja tā nav viens no tūkstoš kārtējiem darāmajiem darbiem, bet tā ir patiesa sirds vēlme sastapties ar Nezināmo, ar meklēto, ar Dievu un Viņa visaptverošo Mīlestību. Domāju, ka ikkatrs reiz ir dzirdējis par svētā Jāņa no Krusta "tumšo nakti" - par lūgšanu pieredzi attīrošajā tumsā, kurā dzimst meklētā gaisma. Bez tumsas nav gaismas. Mērtons apstiprina un arī mana lūgšanu pieredze liecina, ka Dievu nevar pierunāt un pārliecināt kaut ko izpildīt vai sniegt, bārstot vien gudras frāzes un klaji izpildot striktus reliģiskus rituālus. Ir nepieciešams Viņam ziedot sevi, atdot sevi Viņa rokās un rīcībā, tad arī būs, jā, pat taustāmi, rezultāti.
Vienkārši ziedojot sevi Viņam pilnībā, mēs nonāksim pie atklāsmes, ka līdz ar nākamo ieelpu sajutīsim Viņa klātbūtni un to, ka Viņš ir mums visapkārt un tur mūs cieši apskāvienā.
"Mērtona Nekurienes pils" ir grāmata, kuru ir ļoti grūti aprakstīt, jo tajā ir vērts iegrimt un pazust, iztiekot bez piezīmēm un atzīmēm. Jau pati šī grāmata ir sastapšanās ar Dievu. Mērtona atziņas - tās ir kā mazi gaismas uzliesmojumi tumsībā, kurā sastopamies ar Dievu. Jā, tā varētu nosaukt šīs grāmatas vienu no garīgajiem sniegumiem ikvienam tās lasītājam. Mums der atcerēties, ka cilvēks ir integrāla būtne, tam ir vienota esība, lai kā mums varbūt gribētos šim pieņēmumam pretoties, jo Mērtons pastāvīgi lasītājam to atkārto, ka "mūsu visdziļākā esība itin nemaz nav mūsu, bet gan daļa no atdzimušā un mūžīgo dzīvi iemantojušā Kristus, caur kuru mēs visi esam Viens". Trapistu mūks Mērtons mūs pavada un rāda ceļu uz šo satikšanos, satikšanos ar savu patieso esību, caur lūgšanu un garīgumu, jo mums ir tikai viens mērķis: izmainīt visu mūsu būtību un laicīgo dzīvi, lai tā būtu mīlestības pārpilnā un nesaraujamā vienotībā ar Dievu. Mums jāatceras, ka tā "mūsu būtība, kas no sirds lūdzas, ir mūsu patiesā esība". Tieši lūgšanu laikā atklāsim mūsu pašu visdziļāko būtību, no kuras ar savu brīvo gribu bēguļojam kā noklīduši bērni, līdz paši sevi vairs neatpazīstam.
Iekšējā būtība ir tikpat apslēpta kā pats Dievs. Tāpat kā Viņš, tā izvairās no jebkuras definīcijas, kas cenšas to pilnībā aprakstīt. Tā ir kā dzīvība, ko nevar notvert un apskatīt no visām pusēm vai pētīt kā priekšmetu, jo tā nav "lieta". To nevar paņemt un nest dienas gaismā ar kādu vispārpieņemtu nodarbi, piemēram, meditāciju. Varam tikai ar jebkuru garīgu procesu vai nodarbi radīt sevī šo klusumu, pazemību un atšķirtību no pasaules, sirds šķīstību un vienaldzību pret apkārtējo pasauli, bez kurām šī iekšējā esība nekādi neizrādīs sevi pat ne uz kautru, īsu un negaidītu mirkli.
Ikkatram no mums jāatceras šī fundamentālā Jaunās Derības un visas kristīgās dzīves pamatpatiesība: kristīga dzīve galvenokārt ir līdzdalība Kristus dzīvē. Iet, sekot Viņam, būt, reaģēt un īstenot Viņa misiju, būt kā Viņam, piecelt nokritušos, atbalstīt atstumtos, pabarot izsalkušos, nostāties pret vispārējo netaisnību, diskrimināciju un neiecietību. Dzīve ar Kristu nav kaut kas tāds, kas sākas tikai pēc mūsu bioloģiskās nāves. Nē, tā ir mūsu vēlme atmest mūsu neīsto patību, veikt šo metamorfozi un pieņemt Kristu kā domāšanas veidu un dzīvošanu caur Kristu un Tā Kunga Garu. Mēs, protams, nekad nebūsim nedz Kristus, nedz Gars, tomēr mēs uz to varam tiekties, atsakoties no savas sacelšanās pret Dievu, tā vietā izvēloties būt partneri un iet kopā roku rokā. Kopdarbība ir gaisma, atšķirtība - tumsa, kurā gaismu var palīdzēt ienest... lūgšana.
Un šīs daļas nobeigumā pieskarsimies grēka aspektam, jo tas noteikti interesē daudzus no mums. Es personīgi vienmēr esmu ticējis un bijis pārliecināts, ka grēks ir kaut kas cits, nekā to proponē institucionalizētā Baznīca un tādēļ man ļoti tuva ir šāda pārliecība, kāda tā ir šajā grāmatā aprakstīta, kas pauž arī paša Mērtona ieskatus par grēku un tā dabu. Lai ikvienam noder šis fragments un ikkatrs lai rod sirdsmieru savā dvēselē, jo mēs neesam tik grēcīgi, cik reizēm Baznīca mūs grib padarīt. Lai bagātas Dieva žēlsirdības dāvanas jūsu ikviena garīgajā ceļojumā pretī Dievam!
Manī slēpjas kaut kas tāds, kas liek segties ar vīģu lapām, nogalina manu brāli, ceļ augstus Bābeles torņus un rada haosu uz zemes. Manī mīt kaut kas tāds, kas mīl tumsu, nevis gaismu, kas atsakās no Dieva un līdz ar to noraida visdziļāko cilvēces būtību, proti, esību pēc Dieva tēla un līdzības. Šo personības aspektu, kas mūsos pastāvīgi mēģina saraut vienotību ar Dievu, visbiežāk dēvējam par grēku. Grēks nav tikai tās atsevišķās darbības, kuras saucam par grēcīgām. Pareizāk sakot, šīs atsevišķās rīcības pārtop grēkā tajos gadījumos, kad novēršamies no Dieva. [..] Grēks ir nevis rīcība, bet esība. Grēks ir vēlme būt par to, kas neesam. Grēks līdz ar to ir tieksme uz "nepatiesumu", dziļi meli par iekšējo esību. Tādēļ novēršanās no grēka galvenokārt ir atteikšanās no šīs viltus pieņemtās esības. Šī identitāte arī ir mūsu nepatiesā viltus esība. Tā ir nolemta esība, jo vienmēr ir tukšā, lai gan par visu varu mēģina sev iegūt vairāk nekā to, ko Dievs saviem bērniem brīvi dāvājis. Nepatiesā esība ir visu to melu un ilūziju apvienojums, kas rodas pēc atteikšanās no Dieva, un tikai un vienīgi caur Dievu spēsim rast savu īsteno un patieso esību!