Karls Vilhelms Štēnbuks "ES TICU" jeb Kā Jēzus mani bagātināja caur šo Apustuļu ticības apliecinājuma komentāru...
Attēlā: Apustuļu ticības apliecinājuma komentāra grāmatas vāka fragments
Pirmā saskare ar šo grāmatu man sanāca visai virtuāla - tai uzmanību pievērsu pēc LELBĀL jaunās archibīskapes Laumas Zušēvicas apsveikuma Vasarsvētkos, kurā viņa citē šīs grāmatas rindas par Svēto Garu un tā nākšanu tieši Vasarsvētkos. Pilnībā izlasot šo apsveikumu, apdomājot to, sagribējās dziļāk iepazīt šo Apustuļu ticības apliecinājuma komentāru un devos to iegādāties uz IHTIS veikaliņu Vecrīgā. Tā nu ticis pie šī apliecinājuma komentāra, kuru sarakstījis draudzes mācītājs Vācijā, veltot to vienkāršajiem ļaudīm, vienkāršā, neteoloģiskā valodā, lai to spētu uzsūkt un sevī dziļi sirdī ielaist ikkatrs no mums, kas ticam Dievam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas izdzīvojam Viņa nesto vietniecisko upuri par mums, lai mēs varētu dzīvot Dieva valstībā, kura jau ir starp mums, tepat, mūsu vidū. Mums tikai to ir nepieciešams apzināties un, šķiet, šis Apustuļu ticības apliecinājuma komentārs varētu būt tas, caur kura izlasīšanu un izdzīvošanu visā pilnībā un patiesībā mēs to varētu paveikt!
Šī nelielā, bet ikvienam kristietim nozīmīgā grāmata (jo tā ietver vienu no senākajiem ticības apliecinājumiem - Apustuļu ticības apliecinājumu) vēlas mūs ievest jaunā dzīvē, jaunā tās izpratnē - dzīvē, kurā varam atrast dārgu pērli, par kuru jau savā līdzībā runā pats Jēzus. Pats ticības apliecinājums jau sastāv no tīrām pērlēm un, kā raksta autors, "ticības apliecinājumu var salīdzināt ar pavedienu, uz kura savērptas dārgas pērles, jo katrs vārds līdzinās pērlei." Mūsu ikviena, kurš sevi dēvējam par kristieti, uzdevums ir - likt šīm pērlēm atmirdzēt ar jaunu mirdzumu, lai mēs, sakot šo ticības apliecinājumu, teiktu to ar "līksmību" (sal. Apd 2, 46). Ar tādu līksmību, kādu bija pildīti kristieši pirmdraudzē.
Lasot un atkal no jauna pārlasot un apdomājot ik vārdu gan ticības apliecinājumā, gan autora komentārā par šo apliecinājumu, redzu pilnīgi jaunu izpratni par kristietības sūtību un nepieciešamību šai nospiestajai un egocentriskajai pasaulei. Ja pastāv konfesijas, kas ļoti ieciklējas uz grēka un vainas doktrīnu, uz morālteoloģiskiem aspektiem, tā sevi šašaurinot, tad tieši šis Štēnbuka komentārs var padarīt tās atkal atvērtas plašākai sabiedrībai, tām kļūstot iekļaujošām, mazāk tiesājošām, vairāk pieņemošām un patiesā Kristus mīlestībā ikvienu cilvēku mīlošākām. Tā ir lielākā problēma mūsdienu cilvēku un baznīcu starpā - cilvēki no tām novēršas, jo tās par maz mīl un akceptē cilvēkus tādus, kādi tie ir, tādus, kādus Dievs tos ir radījis. Tā vietā baznīcas mēģina viņus mainīt, pāraudzināt, piemērot tiem vienus vienīgus vainas un grēka sajūtas pastiprinošus morālteoloģijas kodeksus, lai tā vietā vienkārši MĪLĒTU. Mīlētu tā, kā Jēzus to darīja - pieņemot, apskaujot un neatstumjot.
Es esmu par to daudz domājis un joprojām ikdienas par to daudz domāju, cik gan KATRS cilvēks IR SVARĪGS - svarīgs kopienai, sabiedrībai, kopienai, Universam un, it īpaši, Dievam. Katrs cilvēks ir Viņam nepieciešams un katru cilvēku Viņš mīl, aicina pie Sevis un dziļā Tēva mīlestībā to pieņem, tādēļ mani pārņem skumjas, kad redzu, ka sabiedrības grupas nostājas viena pret otru, nicina, apspļauda un diskriminē. Vienas Dievam mīļas būtnes nostājas pret citām, tikpat mīļām Dieva būtnēm - uz to ir spējīgs tikai augstākais dzīvnieks - cilvēks. Tādēļ mums, kas esam Jēzus mācekļi un Viņa darba līdzgaitnieki, mums ir jāiestājas par ikviena cilvēka vienlīdzīgām tiesībām un absolūtu diskriminācijas nosodījumu, jo neviens nav nedz grēcinieks, nedz vainas pilnais - mēs ikviens esam Dieva visvisvismīļākais bērns, kuru Viņš mīl savā bezizmēra neizmērojamajā dievišķajā Tēva Mīlestībā.
Mēs, kristieši, esam aicināti būt Dieva līdzstrādnieki un Viņa visaptverošās mūžīgās mīlestības atspulgi mums apkārt esošajā sabiedrībā. Tad kādēļ mēs bieži tādi neesam? Kādēļ mēs nicinām, kādēļ mēs diskriminējam, tiesājam, nosodām vai nemitīgi visus apsaucam par grēciniekiem un pazudināšanai nolemtajiem? Kādēļ mēs tā darām, ja skaidri zinām, ka neviens nepazudīs, jo Dievs visus ir radījis dzīvībai, ne nāvei? Tas, iespējams, notiek tādēļ, ka mēs neapzināmies Dievu visā Viņa patiesībā un visaptverošajā Mīlestībā. Kad mēs to apzināmies, šo visaptverošo mīlestību un ikviena aicināšanu savā kopībā, mēs maināmies, mēs pieaugam dievlīdzībā, kļūstam līdzīgāki Dievam Viņa mīlestības un tuvākā pieņemšanas tikumā un "tādā gadījumā cilvēka dzīves galamērķis ir nevis absolūts attiecību trūkums, bet gan vispusīgas un pilnīgas attiecības. Mūsu dzīve nenogrimst neesamībā, bet gan atplaukst mīlestībā - mūžīgajā dzīvībā." Lūk, tie, kas mīl, tie jau ir mūžīgajā dzīvībā. Dzīvībā, kurā mēs ieejam jau šeit - mīlot mēs esam Dieva valstībā, veicinām tās izplatīšanos šeit, virs zemes, un reizē jau dzīvojam mūžīgajā dzīvē! Pateicība Dievam, ka Viņš mūs mīl un sūta mums savu Svēto Garu, kurš mūs vada patiesā tuvākmīlestībā pret ikvienu sabiedrības locekli - vājo, nespējīgo, atstumto, diskriminēto un vajāto! Mīlēsim cits citu, lai mēs izplatītu Debesu valstību un dzīvotu mūžīgajā dzīvē!
Jau Luters mums ir atstājis skaidrojumu par to, kas mēs esam, kad esam patiesībā pieņēmuši Kunga garu un Kristus mācību - mēs esam kļuvuši par brīviem kungiem. "Taču mēs esam kungi Jēzus garā - cilvēki, kas IR brīvi, lai KALPOTU CITU LABĀ." Lūk, labs, patiess skaidrojums, tomēr ar uzsvaru, ka mēs esam brīvi tāpēc, lai kalpotu citu labā - ikviena sava tuvākā vajadzībās lai mēs tiem būtu kā Jēzus Kristus - mīlētu, uzklausītu, padzirdītu, pabarotu, pieņemtu un aprūpētu. Tieši šajā aspektā daudziem nākas tik grūti pieņemt Jēzus vēsti - esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tevs ir pilnīgs. Būt pilnīgam nozīmē ūt savam tuvākajam kā Jēzum - pakalpot viņa vajadzībās. Un te nu gribas uzdot retorisku jautājumu - vai citu atstumšana, nicināšana, diskriminācija un visādas citādas nemīlestības izpausmes ir būšana otram par Jēzu Kristu viņa vajadzībās? Nedomāju vis, draugi. Laba viela pārdomām.
"Nevienam nav tiesību rādīt uz citiem ar morāles rādītājpirkstu. Tas būtu arī nevietā tāpēc, ka neviens no tiem, kuri bija līdzvainīgi Jēzus nāvē, nebija ļaundari vai noziedznieki. Viņi uzskatīja, ka pakalpo sabiedrībai, valstij un reliģijai. Jēzus krusta nāve atklāj, kas slēpjas cilvēkos un uz ko mēs, cilvēki, iespējams, pat dziļas ticības un labākās sirdsapziņas vadīti, esam spējīgi."
Mēs esam aicināti iemiesot un īstenot Jēzu ikdienā starp saviem līdzcilvēkiem, jo Jēzus nebija egoisma iemiesojums, bet gan viņš īstenoja mīlestību, pašaizliedzību un iestāšanos par citiem. Jēzus apliecināja bezgalīgu cieņu ikkatram atsevišķajam cilvēkam un viņa dzīvei, lai arī cik nenozīmīga, grēcīga un visādi citādi sociāli neakceptējama tā arī liktos. Bez Jēzus rādītā parauga un Viņa atstātās mīlestības priekšzīmes nav iespējams aprādīt katra cilvēka nozīmi Mūžības rakursā un Dieva plānā. Mēs ikviens esam svarīgs, mīlošs, mīlams un mums Dieva acīs ir nenovērtējama nozīme. Tas neattiecas tikai uz vēstures izcilākajām personām, bet gan uz ikvienu cilvēku, vienalga, kas un kāds tas arī nebūtu - nabadzīgs, neskolots, ar citādu dzīvesveidu nekā vairākumam un tā joprojām - Dievam ikkatrs no mums ir SVARĪGS un Viņš MĪL ikkatru jo spēcīgāk, ja to noraida pārējie, tādēļ - Dieva apsolījums paliek no laika uz laiku, līdz pat laiku beigām: Tev, cilvēk, ir neizmērojama cieņa, Mana un Dēla Mīlestība un nebaidies no tikšanās ar mums savā pēdējā dienā, jo mēs "tiesāsim tevi pēc taviem darbiem". Kā nobeigumā vēsta Štēnbuks: "Tas nozīmē, ka tas, kas dzīvi ir būtiski veidojis - mans dzīvesstāsts, mani centieni, mana rīcība, mana identitāte -, neizdzisīs tā, kā ūdens lāse izšķīst jūrā. Mana īpašā identitāte, Dieva tiesā kausēta un šķīstīta, un atbrīvota no visa egoistiskā, kļūs par daļu no Dieva mūžīgās dzīvības."