Filozofija reālajai dzīvei un citām bīstamām situācijām...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Cik no jums ikdienā lasa un padziļināti studē filosofiskos tekstus un antīkos domātājus? Un cik no jums, mani draugi un uzticīgie bloga lasītāji, bieži aizdomājas par savu sūtību šeit, dzīves jēgu, un reizēm domāšanas dēļ ieslīgst grūtsirdībā, pat depresīvās domās un apātijā? Protams, tie visi ir retoriski jautājumi, bet ļoti labi saistās ar šajā ierakstā aplūkoto grāmatu - Žila Evansa "Filozofija reālajai dzīvei un citām bīstamām situācijām". Vai reālā dzīve patiesi ir viena no mūsu eksistences bīstamākajām situācijām? Ļausim, lai šī grāmata un tajā runājošie viedie vīri, to domas mūs apgaismo!
Ievadam - ko autors saka, kas ir šī grāmata un kādēļ tā tapusi?
Šī grāmata ir mana perfektā mācību iestāde, mana ideālā studiju programma un mēģinājums attēlot vienu dienu Atēnu filozofijas skolā. Esmu sapulcinājis tajā divpadsmit izcilākos antīkos domātājus, lai viņi māca mums to, kas nav iekļauts šodienas izglītības programmās, - kā cilvēkiem jādzīvo. Viņi mācīs mums psiholoģiskās pašpalīdzības mākslu (Cicerons raksta, ka filozofija māca mums "izdziedināt pašiem sevi"), kas nevis šauri fokusējas uz indivīdu, bet gan paplašina cilvēka apziņu un veido saikni ar sabiedrību, kultūru un kosmosu. [..] Es gribu atveidot Rafaēla gleznā redzamo atklātību un degsmi, kaismīgu ielas debašu gaisotni, kurās var iesaistīties ikviens. Šodien daudzi atklāj sev antīko pasauli un izmanto tās idejas, lai dzīvotu labāk, pilnvērtīgāk un saturīgāk. Mēs piedalīsimies trokšņainajās, spraigajās sarunās, ko Rafaēls ir tik kolorīti attēlojis. Mēs "saņemsim dūšu" un uzrunāsim senatnes domātājus, un viņi savā cilvēcīgumā sniegs mums atbildes.
Attēlā: Rafaēls "Atēnu skola"; foto atrasts internetā, google.lv
Manas brīvās un atvērtās domāšanas, kura noraida jebkādu dogmatismu, rezultātā esmu savu dzīvi (un, nenoliegšu - arī grāmatplauktu) bagātinājis ar ne vienu vien "ķecerīgu" grāmatas sējumu. Tagad arī ar šo bagāto un dziļu domu, kas spēcina garu un dvēseli, piepildīto darbu, kurā paustās domas un atziņas, antīko vīru izrunātas, ved mani vēl tuvāk pilnīgākai izpratnei par cilvēka domāšanas un izturēšanās modeļiem un to, kā dažādas filosofijas skolas un sekošana to mācībām pozitīvi ietekmē cilvēku prātus, paaugstina kognitīvo un stresa izturību. Un palīdz pat izdzīvot citādi cilvēcīgi nepanesamos apstākļos. Daudzi joprojām maldīgi domā un uzskata, ka nodarbošanās ar filosofiju tāda niekošanās un papļāpāšana vien ir, tomēr pēc šīs grāmatas izlasīšanas diezin vai vēl šādas domas kādam varētu būt. Jo filosofiju mēs varam izmantot ne vien kā akadēmisku disciplīnu, bet tieši tā, kā tā ir paredzēta jau kopš senatnes aizlaikiem, antīko domātāju laikmeta - ka to izmantojam praktiski sevis dziedināšanas un garīgas integritātes veicināšanai.
Sokrāts cenšas iemācīt pašanalīzes pieeju, uzlūkojot šo mācīšanu kā savu dievišķo sūtību un paužot uzskatu, ka "visaugstākais tikums ir analizēt sevi un citus un veltīt katru dienu diskusijām par to, kas ir labais". Pēc viņa domām, cilvēku vairākums pavada dzīvi kā mēnessērdzīgie, nekad nejautādami sev, ko viņi dara un kāpēc to dara. Viņi pārņem savu vecāku un savas kultūras vērtības un uzskatus un bez apšaubīšanas tos akceptē. Bet, ja pārņem nepareizus uzskatus, viņi kļūst slimi. Sokrāts uzsvēra, ka ir cieša saikne starp konkrēta cilvēka filozofiju (to, kā viņš interpretē pasauli un ko uzskata par svarīgu dzīvē) un viņa psihisko un fizisko veselību. [..] Sokrāts paziņoja, ka cilvēka atbildība ir "parūpēties par savu dvēseli", un tieši to mums māca filozofija - psihoterapijas māksla -, un vārds "psihoterapija" grieķu valodā nozīmē "dvēseles aprūpe, ārstēšana". Tikai no katra paša ir atkarīgs, vai viņš pētīs savu dvēseli un izvēlēsies, kuri uzskati un vērtības ir saprātīgi un kuri - destruktīvi. Šajā ziņā filozofija ir medicīnas forma, ko varam praktizēt attiecībā uz sevi.
Lasot un dziļi apdomājot šīs grāmatas atziņas un vēstījumu, diezgan daudz aizdomājos par mūsdienu sabiedrībā notiekošo un šo to no šiem notikumiem aplūkoju arīdzan caur šīs grāmatas vieduma un gudrības prizmu. Es esmu bijis domājošs un neatkarīgs kopš laikiem, cik sen vien sevi atceros un, jo vecāks kļūstu, jo labāk izprotu šo man Dieva doto filosofiskās apcerēšanas un tiecības pēc domāšanas dāvanu. Un tieši tādēļ es šādām dzīvesgudrām un cilvēka, arī - manu, sirdsgudrību bagātinošām grāmatām nevaru "tā vēsi", bezemocionāli paiet garām. Uzlūkojot jau vien šīs grāmatas vāku, sapratu, ka tā ir vērtība, kurā daudz jo daudz bagātību ietverts, un kuru ir vērts iemainīt līdzīgi kā Bībeles līdzībā par pērli (sal. Mt 13, 46): "Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to." Jau Sokrāts apgalvoja, "ka filosofisku un eksistenciālu jautājumu aplūkošana vienatnē un kopā ar citiem un savas atbildes izvēlēšanās ir svarīga labdzīvošanas sastāvdaļa." Un tādējādi es pilnībā pievienojos arī grāmatas autora vēstītajam:
Ir iespējams virzīt cilvēkus uz filozofijas gudrības avota pusi, bet nevar piespiest viņus domāt.
Kā redzam (un ikviens no mums sevī iekšienē - arī apzināmies), domāšana un apcere ir būtiski noderīga cilvēka dzīvē, bet cik no mums to izvēlas piekopt un īstenot?!
Šajā darbā (katrā no aplūkotajām filosofijas skolām) ir aprakstīti to cilvēku dzīvesstāsti un situāciju pārstāsti, kuri praksē īstenojuši antīkās filosofijas metodes un atziņas, apzināti tās izvēloties un visu savu dzīvesveidu balstot uz tām. Cilvēki un viņu gadījumi - burtiski "dzīve iekš filosofijas". Lūk, tā izpaužas filosofijas praktiskais pielietojums - par dzīves un uzskatu, izturēšanās un domāšanas modeļa pamatu pamatu ņemot antīko viedo vīru radītās atziņas jeb filosofiju, šo dvēseles dziedināšanas mākslu un burtiski tajā dzīvojot - to elpojot, lasot, domājot. Esot tajā ar sirdi un dvēseli. Ikvienam no mums, arī man, vēl ir kur tiekties! Ak, cik gan maz mēs tomēr zinām, varam, protam un spējam panest! Mums jāaug, tādēļ šī grāmata varētu būt lielisks ceļvedis sevis vēl dižākai pilnveidošanai. Uz priekšu, kopā ar viedajiem antīkajiem domātājiem!