Būt par sējēju un neatlaidīgi sēt tuvākmīlestības sēklu...
Foto: atrasts internetā, google.lv
Šis būs ieraksts par un ap teoloģiju, Baznīcu un kristietību. Negribu lietot vārdu "atkal" vai "kārtējais". Jo katrs ieraksts, veltīts šai tematikai, prasa kādu nebūt iedziļināšanos. Izlasīt kādu jaunu vai ne tik jaunu grāmatu, ieklausīties "balsī no augšienes", mēģināt izprast un saprast, kuru ceļu doties, lai aprakstītu savas izjūtas un sajūtas. Tas nav vienkāršs uzdevums, nepavisam nē - tā tik no malas varbūt šķietami liekas, ka es te tā riņķī un apkārt papļāpāju, izsaku savas domas un ar to viss. Nē, draugi, šīs pārdomas rodas ieklausīšanās un izlasīšanas ceļā, kā arī mēģinot meditācijā un lūgšanā sadzirdēt Dieva atbildi vai vēstījumu manā sirdī. Kuru nodot tālāk, nepaturot pie sevis, jo, šķiet, bieži vien jūtos kā Marka evaņģēlija minētais sējējs...
Izklausīsies ļoti interesanti, bet daudzi kristieši neapzinās to, ka mūsu kā kristiešu uzdevums nav glābt pasauli. Kristus nav nācis mūsu vidū, sakot - lūk, es nomiru, lai jums tiktu dots mandāts glābt pasauli. Nē, Kristus nāca pasaulē MŪSU pašu dēļ - manis, tevis, kaimiņa, radu, draugu, svešinieku, trūkumcietēju, atraidīto, nesaprasto - ikkatra mūsu dēļ. Jo mēs esam atpirkti par dārgāko pasaules cenu, kāda jebkad pasaulē jebkam kādreiz ir bijusi! Toties Kristus mums, dārgi izpirktajiem, ir devis rīcības mandātu, Vēsti, kas maina pasauli, ja tā tiek sēta, kā Marka evaņģēlija jau minētā līdzība: "Un sējējs izgāja sēt...".
Mūsu ikkatra, kas sevi tur un uzskata, un cenšas savā dzīvē īstenot Kristus vēsti, mums ir dots mandāts un visas mūsu rīcības nepieciešamais pamats - būt par sējējiem un sēt. Nepārtraukti meklēt iespējas, rast apstākļus, izmantot tos savā (Kristus) sējēja darbā un kalpošanā - sēt, nemitīgi sēt, jo ne visas sēklas krīt labā augsnē, tādēļ - nemitīgi jāsēj. Un nevis nezāles jāsēj, bet gan tuvākā mīlestība, jo tā vien šķiet, ka, pilnas riekšavas it kā no kristietības apcirkņiem piegrābuši, nu tik sējam Labo vēsti, bet - nekā, draugi, mēs ne no tiem apcirkņiem grābjam un sējam, nezāles vien vairojas un labā sēkla joprojām stāv apcirkņos. Kristus kā klēts pārraugs, kā Galvenais Sējējs joprojām gaida, skaļi jo skaļi sakot, ka darāmā daudz, bet to labo sējēju kā nav, tā nav. Pilna pasaule vien nezāļu sējēju, bet labā un labo sējēju - aizvien par maz. Aizvien.
Šo ierakstu gribēju veltīt vispār cita jautājuma aprakstīšanai, bet Labais Sējējs sava Gara spēkā izmainīja rakstu pavisam elementārā veidā, liekot atcerēties līdzību par sējēju. Tā ietvarā iekļaut tuvākā mīlestību un tā izplatīt Labo. Sējējs ne vien ir Labs, Patiess un Skaists, jo dara Debesu gribu, bet arī rūpējas, lai sēkla pēc iespējas vairāk tiktu iesēta un aizvien labākā augsnē, vai ne, draugi? Un tie, kas Galvenā Sējēja balsi dzird, tie viņam atsaucas, sakot: "Kungs, dod mums no savas Mīlestības apcirkņiem riekšavām tuvākā mīlestības sēklas, mēs iesim un tās sēsim!" Un Sējējs dod sēklu, uzmundrina un iedrošina doties lielajā laukā un sēt, sēt, sēt. Nepagurstoši sēt tuvākā mīlestības sēklu. Jo mums nav cita uzdevuma, nav cita mandāta kā - mēs esam viens otram nepieciešami, mēs esam tuvākā mīlestības sējēji un mums jākļūst savstarpēji par sējējiem un labo augsni, kurā sēklai krist, iesakņoties un nostiprināties!
Cilvēka cilvēcīgie spēki ir par maziem, lai vieni paši kaut ko ļoti būtiski izmainītu, tomēr kopā ar Galveno Sējēju mēs varam par auglīgu augsni padarīt pat akmeņiem nosētu lauku, mēs varam iemācīties paņemt riekšavām īstās sēklas no pareizajiem apcirkņiem, ne no nezāļu apcirkņiem, kuru pārzinis uzdodas par mūsu īsteno sējēju. Mums vien ir jāgrib doties pa to īsteno sējēja taku, bet - vai mēs to izvēlamies? Cik gan viegli ir izvēlēties to nezāļu sējēja taku, vai ne? Vieglāk ir par otru ko ļaunu pateikt, aprunāt, nolīdzināt līdz ar zemi, diskriminēt, apcelt, sanaidot, bet - kādēļ mēs atbalstām ļaunā nezāļu sējēja taktiku, draugi? Mums ir dots uzdevums būt par Labā sējējiem, rūpēties vienam par otru, pieņemt vienam otru, atbalstīt, nenosodīt. Galvenā un Mīlestības Sējēja sekotāji nesēj nezāles, mēs esam aicināti sēt labo, mīlošo, vienam otru respektējošo un atbalstošo.
Ja mēs tā darām un darīsim, tikmēr mēs esam kopienā, kuru sauc par Baznīcu un kura tiek izdzīvota. Notiek būšana par Baznīcu un Baznīcā. Ne fiziskā ēkā, bet Labā Galvenā Sējēja patieso sekotāju kopienā!
Lai Gars spēcina un iedvesmo būt par labo tuvākā mīlestības sējēju!