Iekļaujoša kristietība - vai utopisks sapnis?
Attēls: atrasts internetā, google.lv
Jā, patiesi - vai ikkatru sabiedrības locekli iekļaujoša kristietība, it īpaši - Latvijā, ir vien utopisks sapnis? Uz tādu jautājumu mēģināšu atbildēt, aplūkojot dažādus rakursus, kā arī mēģināšu ieskicēt iespējamo kristietības nākotni Latvijā. Protams, tā visa ir absolūta brīvdomība, bet, kā teicis, šķiet, lielais reformators Luters, "šeit es stāvu un citādi es nevaru". Nevaru es klusēt, nevaru nerunāt, izlikties, ka es klusi vien piekrītu visam, kas notiek Latvijas reliģiskajā telpā. Jo pats, līdz ar daudziem gan kursabiedriem, gan citiem kristiešiem, esmu šīs Latvijas telpas daļa. Ne vien tādēļ, ka studēju katoļu teoloģijas universitātē, bet arī aktīvi sevī izjūtu aicinājumu uz sludināšanu un Kristus tuvākmīlestības vēsts tālāknodošanu iekļaujošas kristietības izpratnē, pieņemot un aicinot Kristus sadraudzībā ikvienu, itin ikkatru cilvēku, nešķirojot ne pēc kādām pazīmēm, lai cik herētiski tas arī nešķistu tradicionālistiem un dažādiem konservatīviem morālistiem.
Es ikdienā sastopos ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, gan jaunākiem, gan vecākiem, gan studentiem, gan pensionāriem, gan katoļiem, gan pareizticīgajiem, gan citu konfesiju ļaudīm. No mana redzesloka neizsprūk arī ateisti un agnostiķi, kuri lepni paziņo, ka netic Dievam, tāda nav un kā vispār tādām "bērnu pasakām" var ticēt un tā joprojām. Un tomēr - brīnumi notiek! Notiek pat tādi brīnumi, ka ateisti un agnostiķi sāk uzdot jautājumus un interesēties par kristietību, lai to izprastu. Jo ne visi teologi un mācītāji skrien virsū ar piespiedu sludināšanu, morāles, tikumu skaidrošanu vai sektantisku sludināšanu.
Mana priekšrocība, teikšu tā, kā to saprotu, ir tā, ka nepiederu nevienai konfesijai, līdz ar to esmu universāls un līdzcilvēkiem liecinu ne par kādām konkrētām dogmām, bet gan par Kristus vispārējo vēsti, tās būtību un jēgu tuvākmīlestībā, un ar cerību sirdī, ka šie vārdi cilvēka skatu vērš uz jautājumu uzdošanu savos sirds dziļumos - kas es esmu patiesībā? kāda ir mana dzīves jēga? no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs dodamies? un daudziem citiem. Ja jūtu, ka man tiek uzdoti aizvien vairāk, vairāk jautājumi, tad es apzinos, ka mans neuzbāzīgums ir laidis samērā auglīgas saknes cilvēka apziņas un dvēseles dārzā.
Mani šīs nedēļas laikā uzrunāja nesen ordinētā LELBĀL mācītāja Rinalda Gulbja raksts žurnālā "Ir", kurā pausta neizpratne par to, ka kādēļ tik tradicionāla baznīca kā anglikāņi nevar būt ekumēniskā sadraudzībā Baznīcu nakts ietvaros un izrādīt savu dievnamu. Pilnībā pievienojos R. Gulbja domai par to, ka sevi par "tradicionālākiem" pasludinājušiem bīskapiem "kā dadzis acī" ir anglikāņu prakse pie dievgalda pieņemt un aicināt itin ikvienu cilvēku, kā arī šajā Baznīcā pastāv sieviešu ordinēšanas prakse, līdz ar to, lai gan anglikāņi Rīgā ir seni, tomēr tie nav "tik tradicionāli" kā triumvirāts pasludinājis. Un, izrādās, ka ārpus "vistradicionālākā" triumvirāta ir atstātas arī citas kristīgās Baznīcas - baptisti, septītās dienas adventisti utmldz. Dīvaina, dīvaina tā "tradicionālo" kopienu izpratne par kristietības tradicionālismu vai netradicionālismu. Bet esmu pārliecināts par vienu lietu gan - Kristum ļoti, ļoti sāp šāda dalīšana, šķirošana un itkā "netradicionālo" konfesiju atmešana īsteni ekumēniskā pasākumā. Vai vismaz pasākumā, kuram ir ļoti lielas ekumēniskas potences.
Nezinu, mani pēdējā laikā pārņem tāda sajūta, ka Latvijas "tradicionālās" konfesijas ir tik ļoti, ļoti no reālās dzīves atdalījušās, cik nu vien var, jo - es neesmu redzējis nevienu mīlestības darbu, ideju vai atbalstu šādām idejām un rīcībai. Viena vienīga šķirošana, vieni vienīgi pārmetumi, ka sabiedrība ir netikumīga un tā bez gala. Nezinu un negribu zināt, ko kāda dogmatika saka vai māca, bet Jēzus garīgums, Viņa tuvākmīlestības vēsts ietver visus, neraugoties uz kādām normām, regulām, kanoniem. Jēzus šajā pasaulē nāca MĪLĒT un CIEST par tiem, kurus mīl - visu, visu cilvēci, ikvienu cilvēku - vai viņš melnādains, vai islāma fundamentālists, vai homoseksuāls vai sieviete, kura ordinēta mācītāja, bīskapa amatā, vai nabadzīgs trūkumcietējs vai bagātībā iegrimis kardināls un pāvests. Jēzus nāca pie visiem un par visiem, arī par tiem, kuri šķiro un aizmirst šo dievišķo tuvākmīlestības visaugstāko bausli! Tieši tādēļ esmu pārliecināts, ka Jēzum ļoti, ļoti sāp, ja Viņa mainīto izpratni 21. gadsimtā vēl joprojām nepieņem un sludina tumsonīgas viduslaiku izskata idejas.
Tā dēvētie "tradicionālisti" un "morālisti", nezinu, kādēļ, bet apzināti aizmirst, ka mūs ikvienu tanī saulē "tiesās" un vērtēs pēc mūsu mīlestības un mīlestībā veiktiem darbiem. Tas ir galvenais, pēc kā mūs vērtēs. Tādēļ nekāda tikumības definēšana vai pseido-garīgums neglābs tos, kas klaji atsakās nemīlēt savu tuvāko, iešķiro viņu tanī grēcinieku "kastē", kurā mīlam grēcinieku, bet ienīstam grēku un tā tālāk, atsakās no sieviešu pielaišanas pie kalpošanas, balstīdamies aizvēsturiskās doktrīnās un tā tālāk. Draugi, ir 21. gadsimts aiz loga, viduslaiki, lai vai kā gribētos, bet fiziski vairs nav iespējami, jo pasaule un cilvēki ir attīstījušies. Ja jūs tā turpināsiet, drīz arī Latvijas dievnamus piemeklēs Rietumeiropas dievnamu liktenis - slēgšana, likvidēšana, pārdošana vai pat uzspridzināšana, lai aizlaistu nebūtībā to, kam vairs nav cilvēciskā seguma.
Es gribētu paredzēt iespēju Latvijā nostiprināties tām kristīgajām kopienām, konfesijām un denominācijām, un ne tikai kristīgajām, kurās laipni gaidīts ir ikviens cilvēks, kurā ļauj sievietēm kalpot altārī, sludināt un konsekrēt Vakarēdienu. Jā, tas neizbēgami notiks, jo cilvēki ir noilgojušies ne pēc pseido-garīguma, liekulības un mākslīgu dogmatu apdvestiem aukstiem baznīcu un bīskapu siržu mūriem, bet gan dziļas un patiesas tuvākā mīlestības, tādas, kādu Jēzus to atnesa, mainīdams cilvēku domāšanu, aizvirzīdams ļaudis prom no ambivalentā Dieva izpratnes. Bet nē, mēs sludinām Kristu, un tomēr - caur ambivalento jeb div-sejainā Dieva, prizmu. Tāda Dieva, kurš pārbauda un soda tos, kas viņam nepakļaujas; tāda Dieva, kādu to iedomājās jau reiz minētais bīskapu triumvirāts...
Latvijā ir iespējama iekļaujoša kristietība, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Rīgā ikviens tiek laipni gaidīts "anglikāņos", "metodistos" un "ārpuslatvijas luterāņos" - šīs draudzes pieņem ikvienu, neraugoties uz viņa kaut kādām pazīmēm. Kāds bija Jēzus, savā tuvākajā redzēdams pēc Tēva mīlestības alkstošu Dieva bērnu, tādu to sludina šīs draudzes. Un pie tādas pārliecības turos arī es. Še es stāvu un citādi es nevaru!
Foto: no personīgā arhīva, 25.04.2015.