Par to, kas satrauc prātus jeb Ne visu mēs dzīvē izvēlamies...
Attēls: atrasts internetā, google.lv
Visām lietām, kā zināms, bieži vien mēdz būt divas vai vairākas puses, no kurām tās aplūkot un izdarīt kādus nebūt spriedumus par pašām lietām, vai arī to atstāto ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedrību kopumā. Šajā rakstā pieskaršos dažām lietām, kas pēdējā laikā ir satraukušas cilvēku prātus un es te nu mēģināšu aprakstīt lietas tā, kā es tās redzu, izmantojot gan senāk gūtās atziņas, zināšanas un pieredzi, kad vēl medicīnas laukā darbojos, gan arī palūkoties no tagadējo jauniegūto zināšanu skatupunkta, kad pastiprināti iedziļinos filosofiskajā, psiholoģiskajā un teoloģiskajā domā. Vienu lietu gan, lasītāji, negaidiet - tumsonīgus aizspriedumus un morāles lasīšanu šeit nesastapsiet, lai vai kā gribētu un, pēc pieņēmumiem, ka visi kristieši, teologi un mācītāji ir moralizētāji. Tas ir atsevišķs stāsts, par to citureiz, bet šoreiz par dzimumiem, kas nav sociāli konstrukti, par pieaugušu vīriešu un zēnu attiecībām, par bailēm, par sevis nepieņemšanu un tādām lietām.
Tātad - sāksim ar domu par dzimumiem. Dabā un normālā, zinātniski pamatotā medicīnas zinātnes teorijā (runājot par cilvēkiem) pastāv TIKAI divu veidu dzimumi - vīrišķais un sievišķais. Protams, dabā gadās kāda kļūda, tad vēl varam runāt nosacīti par hermafrodītiem, bet šoreiz mēs tiem mazāk pieskarsimies. Dzimumu nevar uzkonstruēt - tas vai nu ir viens, vai otrs, bet nekā savādāk to izveidot nevar. Varam runāt, protams, par mākslīgām operācijām utjpr., tomēr tas vairs nav dabiskais dzimums, tās ir mākslīgās iejaukšanās sekas, bet arī tas nav mākslīgs konstrukts. Un šeit veselajam saprātam uzvarot, ir jāsaka, ka dženderisma teorijas par cik tur tiem dzimumiem ar blīkšķi izgāžas. Jā, cilvēkam smadzenēs, viņa domāšanā jau var nez ko "iepotēt", viņš var to pieņemt un sekot, bet tā būs tikai savas psihes apmānīt mēģināšana, kas noved pie lielākiem psihoemocionālajiem traucējumiem, pat līdz tādiem kā pašnāvības. Tātad - dzimumi cilvēkam var būt tikai viens vai otrs, sievišķais vai vīrišķais, neskatoties uz dženderisma ideoloģijas konstruētajiem 56 vai cik tur tiem dzimumu variantiem. Tādus var izdomāt tikai vai nu cilvēki, kas absolūti nedraudzējas ar veselo saprātu jeb arī tādi ļaudis, kuri grib pakļaut nenobriedušus prātus savai ideoloģijai (zināmā mērā tāda ir arī popkultūra un tās grandi)...
Tālāk dodamies pie tēmas par pieaugušu vīriešu un zēnu attiecībām jeb par pedofilijas izplūdušajām robežām. Neesmu jurists, nepiesaukšu likuma pantus, nevienu netiesāšu, neesmu soģis, vienkārši paraudzīšos uz man zināmiem faktiem, lietām, jā - arī zināmiem cilvēkiem (tiesa, ne pedofiliem tādā klasiskā izpratnē), lai izteiktu savas domas un spriedumus par šīm lietām.
Vārds "pedofilija" ir cēlies no grieķu valodas vārdiem, kas apzīmē bērnus un mīlēt, tātad - bērnu mīlētāji. Tikai antīkajā kultūrā tā bija citādi noteikta, pat sociāli pieņemta prakse. Tur vecāki vīrieši uzskatīja par zināmu goda lietu pavedināt jaunus zēnus, lai tiem "iemācītu" un "parādītu" reālās dzīves reālijas, ievadītu šos zēnus vīrišķajā dzīves telpā. Neizplūdīšu detaļās un niansētos aprakstos no vēstures avotiem, vienkārši mums ir jāatceras, ka tas bija savādāk - kultūrpieņemti, sociāli atzīti un atbilstoši laikmetam un tradīcijai. Mūsdienās tas vairs nestrādā un nestrādās, tādēļ mēs, 21. gadsimta rietumnieki, par pedofiliem dēvējam ļaudis, kuri pavedina mazgadīgos, bieži vien - pat ne seksuāli izmantojot, vien pieskaroties, noglāstot vai kā citādi ne-seksuāli gūstot apmierinājumu.
Tādā makten klasiskā izpratnē pedofilija ir attiecināma uz bērnu izmantošanu viņa, tā teikt, neapzinīgajā vecumā, kad bērns nesaprot, kas ir labi un kas vairs nav labi, resp., kamēr nav pilnībā izveidojusies izpratne par lietām. Tomēr likums pedofiliju pielīdzina līdz kaut kādiem padsmit gadiem, kad teorētiski jau vajadzētu būt izveidojušamies priekšstatam par to, kas ir derīgs, tīkams un nosacīti "pareizs" un - kas vairs tāds nav, resp., bērnu seksuāla izmantošana nebūt neiederas šajā kategorijā pie derīgā, tīkamā un "pareizā".
Tomēr, reālajā dzīvē mēs sastopamies ar gadījumiem, kad 40 gadīgam vai pat vecākam vīrietim blakus atrodas sieviete, modele ap gadiem 18 - ir vai nav tā pareizi būt? Kurš var uz šo morālo dilemmu tā uzreiz izsvērti atbildēt? Pareizi - neviens! Zinu gadījumus, kad vīrietim pašam karas kaklā puiši, kuriem vēl nav 18, bet kuriem jau ir tāda seksuālā pieredze, ka daudzi no mums tikai šausmās novaidētos... Gadījumu ir bezgala daudz, dažādi, pieredzes un stāsti ir dažādi, tā kā - lūdzu, nevispārināsim, bet gan iedziļināsimies, lai mēģinātu objektīvi spriest par lietām.
Nevajag piesaukt morāli un ētiku tur, kur citi piemēri to veiksmīgi izslēdz, piemēram, visi runā par ģimenes aizsardzību un tā joprojām, bet te ik uz soļa vieni vīri šķiras no vienas, divbām, trim sievām, saiet atkal ar citām kopā, rada jaunus bērnus, pēcāk atkal pamet... Vai sievietei vecaistēvs ieteicis kļūt par pornoaktrisi, nu, piedodiet, kāda te vēl morāle un tikumība... Notiek "Erota" šovi, visādas izklaidēšanās vienos vai otros klubos, pārdzertās sejas piektdienas/sestdienas vakaros, naktīs Vecrīgā - kur te morāle, kur te tikums...
Vēl viena mana atziņa bija, ka normāli cilvēki veido attiecības ar +/- sava vecuma vienaudžiem. Jā, tā ir normāli, tā tam vajadzētu būt, tas būtu tikai pareizi, jo nopietnas vecumu atšķirības rada arī nopietnas domstarpības attiecībās. Protams, ne vienmēr, bet bieži vien tā tas mēdz notikt. Un es te domāju par visu veidu pāriem un attiecībām, arī par viendzimuma. Jā, ir mums sabiedrībā šāds attiecību modelis un par to šausmināties nevajag. Jo visbiežāk šie pāri ir tieši tie, kuri veido šīs normālās attiecības ar +/- saviem vienaudžiem. Diezin vai redzēsiet kopā vīrieti ap 40, 50 un puisi ap 18-20. Mēdz būt tādi gadījumi, bet tur to nosaka citi apstākļi, ne mīlestība. Skarbi, bet fakts!
Vīrietis pēc dabas ir mednieks, arī tas ir jāatzīst, to nedrīkst noliegt, jo tas ir instinktu līmenis, tomēr kultūras normas, izglītotība un viss pārējais šos instinktus slāpē. Reizēm tas ir noderīgi, reizēm - ne visai. Ja cilvēks instinktus slāpē pārāk ilgi un daudz, tas noved pie psiholoģiskām saslimšanām, kas, savukārt, izraisa ķēdes reakciju un noved vai nu pie pašnāvības, destruktīvas uzvedības vai noziegumiem, jā, arī pedofilijas. Pedofilija ir noziegums, homoseksualitāte - nē!
Bet, vai puiši un meitenes, kuriem tajos pašos 15 un nedaudz vairāk gados ir tāāāāda seksuālā pieredze, vienalga ar kuru no dzimumiem, visbiežāk šo pieredzi neiegūst tieši ar par sevi stipri vecākiem partneriem? Iegūst. Un tā ir IKDIENA, tādēļ nevajag šausmināties... Braucu reiz nesen autobusā, kurā 12 - 13 gadīgas meitenes dalījās savā pieredzē, kuru saņēmušas, jā, no 19 gadīgiem džekiem, lūk... Nemoralizēsim tur, kur vienkārši nav jēgas moralizēt, tāpat nekas nemainīsies - jo pusaudžiem pubertātes laikā hormoni trako, nets ir pilns ar atbilstošajiem video, vienaudži reti kad ir spējīgi sniegt iespēju "nolaist tvaiku", reliģiskie fanātiķi brēc, ka "masturbētāji" sadegs ellē... Šo visu rakstot, es domāju, kā lai cilvēks nesajūk prātā, kad tik daudz noliegumu un neizpratnes. Tad uzrodas kāds partneris, kurš ieved reālajā dzīvē bez nosodījuma un neizpratnes, bet ar maigumu - 15 gados jaunieši jau sen savu savu seksualitāti, arī - homoseksualitāti, ir apzinājušies, tādi viņi būs arī 18, 20, 30 un pārējos gados - seksualitāti/homoseksualitāti neizvēlas, tā nav sociāls konstrukts, ko uzkonstruēt un ko izvēlas, tāpat kā dzimumu neizvēlamies, to dāvā Daba vai Dievs, ja tā kādam labāk patīk!
Izglītosimies, nebūsim tumsonīgi, mākslīgi nesašaurināsim savu redzesloku, jo mēs, cilvēki, esam radīti plašam redzeslokam un ļoti atvērtai domāšanai... Tas, ko daudzi sauc par brīvdomību, ne vienmēr tāda ir, jo bieži vien zem šīs brīvdomības apakšā slēpjas ārkārtīgi kritiska domāšana, faktu analīze, patiesā un nepatiesā, graudu un pelavu atdalīšana. Bieži vien šīs spējas nosaka laba humanitāra un/vai eksakta izglītība, atvērtība komunikācijai ar dažādu tautu un tautību , sociālo, reliģisko un citādu uzskatu cilvēkiem - mēs bieži aizmirstam, ka katrs mēs esam savādāks, nav divu vienādu domāšanas modeļu, nav divu vienādu dzīves uztveres modeļu, pieņemsim katru tādu, kāds viņš ir, nenosodīsim, pirms tiesa to izdara, jo - bieži vien daudziem cilvēkiem jau ir tā grūta dzīve savu ilgstoši slēpto instinktu dēļ!
Vēlu veiksmi, sapratni un iedziļināšanos jautājumos - nebūsim virspusēji!
P.S. Nobeigumā vēl piemetināšu labu atziņu no Santas Remeres raksta portālā Satori.lv, kurā viņa raksta:
Ar grāmatu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" palīdzību bērniem tiek piedāvāta interesanta rotaļa: samainīties vietām uz vienu dienu un atklāt sev otru spēļu laukuma pusi. Pieaugušo pasaulē to sauc par empātiju – iejušanos otra ādā, kas palīdz labāk saprast citus un izvairīties no konfliktiem. Empātija, līdzīgi kā reliģija, var veidot morāles pamatu, turklāt pavisam cilvēcisku. Empātija mūs nepadara par transpersonām un nenojauc dzimuma robežas, tā var stiprināt gan ģimenes saites, gan sabiedrības saliedētību.