Ļoti personiskas pārdomas par ģimenes tematiku...
Foto: atrasts internetā, google.lv
Man ikdienā sanāk diezgan daudz pārvietoties, vienalga, ar kājām kādu īsāku maršrutu vai cauri visai Rīgai ar autobusu, tādēļ atliku likām ir laiks domāt un apcerēt dažādas kādu sabiedrības daļu īpaši satraucošas vēstis, ziņas un fenomenus. Kā jau reiz senāk rakstīju, tad man tas ir pilnīgi izaicinājums domāt un apcerēt tādas tēmas, kas kādam ir kā karsts kartupelis uz mēles, jo tieši tās pamodina manu prātu no tāda kā mazdomāšanas letarģiskā miega, iedzīvinot manī atkal kādu jaunu skatījumu uz lietām, fenomeniem un parādībām. Tieši tādēļ es aizvien pārskatu savus domāšanas modeļus un viedokļus par sabiedrībai aktuālām tēmām, jo nevēlos ieslīgt konservatīvismā, dažādās fobijās un naidpilnos komentāros. Kādēļ es to nevēlos, to uzzināsiet, ja izlasīsiet šo rakstu par manu skatījumu uz ģimenes institūtu līdz galam...
Stāsts ir personīgs. Manis paša izdzīvots, izsāpēts, izcīnīts. Nekas netiek glorificēts, stāstu kā pie bikts. Piedzimu es vēl padomijas sastāvā, resp., 1985. gadā. Cik nu kaut ko atceros no mazotnes, dzīves apstākļi nebija tie izcilākie, jo dzīvojām nelielā jumtistabiņā, ar malku kurināmā. Kāpēc es to un vēl daudz ko citu stāstīšu? Tādēļ, lai jums parādītu, ka no šodienas sava skatupunkta un dzīves pieredzes raugoties, manī joprojām ir kāda rēta... Rēta, ko sauc par ģimeni. Precīzāk izsakoties - par tās neesamību, ja raugās no tāda dziļi tradicionāla viedokļa. Un tieši tādēļ mani uzskati šajā jautājumā ir tādi, kādi nu viņi ir, un pieņemiet tos par labiem esam, neraugoties uz to, ka tie nesaskan ne ar nacionāļu pozīciju, nedz Baznīcas vai vēl kādu citu uzstādījumu.
Cik nu nostāsti vēsta, tad es biju paredzēts abortēt, bet acīmredzot Dievam bija citi plāni un tad nu redziet, esmu teitan tieši tāds, kāds nu esmu, ar visiem saviem putniem un tarakāniem, bet - tomēr Dievam mīļš un tuvs. Bet ne par to šoreiz ir stāsts. Nu lūk, biju paredzēts abortēt, izdzīvoju un devos pa savas dzīves taku tālāk... Māte (lai viņai vieglas smiltis!) sapazinās ar kādu vīrieti, kurš kļuva man par patēvu... Viņš, izbijis cietumnieks, nu tā arī pret mani attiecās - rupji un galīgi ne kā pret bērnu pienāktos izturēties piecu, sešu gadu vecumā... Reiz ņēmu un aizbēgu no mājām, protams, zinot, kur bēgt - pie audžumammas. Tā nu māti atceros visai fragmentāri, jo uzaugu ārpus ģimenes, pie audžumammas, mātes māsas. Pēc mūsdienu dzīvesstila kanoniem - absolūti nepilnīgā vidē, nepilnīgā ģimenes modelī. Un tomēr esmu uzaudzis par kaut ko vairāk nekā dažs labs cits - esmu gan kaut ko dzīvē sasniedzis, gan pabeidzis vairākas mācību un studiju iestādes, šobrīd atkal cīnos jaunajās studiju gaitās katoļu universitātē... Nu, kā jūs domājat - vai tad esmu galīgi nederīgs sabiedrības loceklis, uzaugot tikai ar audžumammas gādību?
Doma jau ta kāda visam šim manam stāstam apakšā - manuprāt, mēs nevaram raudzīties un uzskatīt par ģimeni tikai tādu savienību, kurā ir vīrietis un sieviete, vienoti laulības saitēm. Jā, protams, visideālākā ģimene ir tieši tāda, kurā ir gan tētis, gan mamma, jo katrs no viņiem bērniem sniedz kādu īpašu attīstības un personības pilnveidošanās aspektu, to es kā veselību, medicīnu un sociālo pediatriju studējis cilvēks noliegt nemaz nedrīkstu. Taču, ja paraugāmies uz manu stāstu, es gribētu sacīt, ka uzaugšana nepilnā un pat samērā netradicionālā ģimenē gluži nepadara cilvēku uzreiz par izmantotu, nederīgu un vai garīgu kropli (jā, arī tādi viedokļi netā lasīti!)
No šodienas skatupunkta raugoties, ja man nebūtu audžumammas, pie kuras aizbēgt no patēva, es būtu ievietots bērnunamā un es pilnīgi ticu, ka mans dzīves ceļš šodien būtu stipri atšķirīgs, jo tas ar dažiem ir pierādījies... Tādēļ es pilnībā atbalstu dažādus ģimenes modeļus, gan ar tantēm un onkuļiem, gan vecmāmiņām, vectētiņiem, gan arī viendzimuma pāriem, jo, neraugoties ne uz ko, labāka vienmēr ir vienalga kāda, bet - ĢIMENE. Vai tā būtu tante, vai tā būtu audžuģimene, vai tie būtu divi tēti vai divas mammas - ģimene, kurā ir viens vai divi pieauguši, sevi un bērnus mīloši cilvēki, tas viennozīmīgi dod cilvēka izaugsmē un personības attīstībā daudz vairāk pozitīvā nekā bērnam to sniegtu uzaugšana bērnunamā.
Protams, dzīvē mēdz gadīties izņēmumi, tomēr, jāsaka gan - manis piedzīvotā pieredze par un ap bērnunamiem nav tā veiksmīgākā, jo nekur citur bērns nevar attīstīties personīgāk un mīlētāk kā ģimenē - vienalga kādā, bet ģimenē! Esmu studējis ārzemēs, esmu pabijis dažādās viesģimenēs un man jāsaka, ka nekas nevar aizstāt ģimeni, jo tikai tajā ir stabilitāte, cieņa, mīlestība, rūpes un gādība. Tādas kvalitātes nav nevienā bērnunamā. Un vēlreiz saku, un palieku pie šī uzskata, ka ģimene var būt uzaugšana gan pie audžumammas vai arī pilnā audžuģimenē, gan tikai viena no vecākiem vai vecmāmiņas, vectētiņa un/vai arī - uzaugšana kopā ar diviem tētiem un divām mammām!
Jā, neesmu populārs ar šo uzskatu, tomēr, tomēr, tomēr - nenosodīsim cilvēkus, kuri mēģina veidot jebkādas ģimenes, jo nekas bērnam nevar atsvērt lai kādas, bet - ģimenes, mīlestību. Protams, ir vajadzīgi ideāli, ir nepieciešams fundaments un vērtības, bet, ja to nevar norealizēt, tad jāpieņem mūsdienu pasaules realitāte visā tās dažādībā, lai kā arī varbūt mūsu ego un kaut kādi iemācīti, iestudēti un, reizēm - pat no ārienes uzspiesti uzskati, atsakās to akceptēt.
Nu neticu es visām tām blēņām, ka viendzimuma pāru ģimenēs uzauguši bērni automātiski kļūst homo orientēti... Beidziet demagoģiju dzīt. Esmu studējis medicīnu, ieskatījies arī psihiatrijā, šo to no ārkārtīgi gudriem profesoriem iemācījies esmu, tādēļ saku kā ir - orientācija ir iedzimta, to nav iespējams iegūt, ja, kā senāk rakstīju, ja vien to neizvēlas kā piespiedu seksuālo preferenci cietumā, armijā vai vēl kur līdzīgās vietās, kad nav iespējams iegūt pretējā dzimuma partneri. Bet par to jau es esmu agrāk izteicies, neatkārtošos. Ģimenes mīlestībai nav nekā kopīga ar seksuālajām preferencēm, kādas iedzimst bērnā. Tiklab kā hetero savienībās dzimst homo orientēti bērni, tā homo savienību uzaudzināts bērns realizēs to seksuālo preferenci, kāda būs iedzimta, nevis kādu būs ģimenē piedzīvojis. Punkts, basta, esmu runājis!
P.S. Komentāri tiek moderēti, tādējādi ne visi šeit, zem šī raksta, parādīsies! Un, lasītāji, lūdzu jūs atturēties no reliģiskiem, dogmatiskiem, aizspriedumainiem, homofobiskiem un līdzīgiem komentāriem. Ja komentējat, tad TIKAI ar sevis izkristalizētu un sevis argumentētu loģiku, jo dogmatiku atstājam Baznīcai, kuru arī pats apgūstu un citus komentārus citām vietām, bet ne šeit. Paldies par sapratni!