Apzināties savu aicinājumu svētības jeb "Krusta garīguma" dāvanas...
Kolāža: Didzis Kukainis
Pirmo reizi lasu autora Džīna Edvarda Vīta jaunākā kādu teoloģisku darbu. Interesantākais, izrādās, ka viņš ir parasts luterānis, nav nemaz garīdznieks. Bet šis vismaz manās acīs kalpoja kā savveida svaiga gaisa malks un nedaudz citādāks, ne tik teoloģisku terminu pārblīvēts darbs, par to jāsaka autoram paldies. Un tomēr, lai arī darbu iepazinu ar prieku un lasīju ar baudījumu, līdz pat beigām paliku piesardzīgs par to, vai šis nav atkal viens no tradicionālā luterisma kārtējiem celsmes tekstiem. Pie beigām nonākot, jāsaka godīgi - nē, nav gan. Šis darbs "Krusta garīgums" lasītājam nemitīgi atgādina viņa Kristībā un vispār kristieša dzīvē doto apsolījumu un solījumu, ka Dievs mums ir klātesošs ikvienā lietā, mirklī, svētībā un aicinājumā.
Un tomēr, lai arī es vēršu galveno uzmanību uz kristiešiem, nākas piekrist arī autoram un vispār tāds pastāv uzstādījums visā, arī nekristīgajā pasaulē, ka "Viņš [Dievs] ir apslēpts pat tajos, kas Viņu neatzīst. Proti, Viņš darbojas ar aicinājuma starpniecību. Visa (!) Viņa radība veido Viņa valstību."
Viens no šīs grāmatas spēcīgākajiem citātiem, manuprāt, ir šis, it īpaši, šaubu, skumju, izmisuma un nedrošības brīžos mums vajadzētu to atcerēties:
"Šaubu, briesmu un pat izmisuma brīžos tiem, kuri uztraucas, vai Dievs viņus mīl, un tiem, kuri šaubās par savu pestīšanu un līdzdalību Kristū, nevajadzētu lūkoties sevī, kur viņi, iespējams, atradīs vēl vairāk iemeslu apšaubīt savu pestīšanu. Viņiem ir jālūkojas ārpus sevis. Žēlastība, uzstāj luterāņi, ir objektīva. Kristiešiem, kam nepieciešams apliecinājums viņu pestīšanai, vajadzētu saprast, ka tā ir objektīvs fakts, kas ietverts vēsturiskā notikumā telpā un laikā, tikpat reāls kā ūdens."
Lasot šo pavisam nelielo grāmatiņu (tajā ir vien 108 lpp.), mēs ieraugām to, kas ir kristietības būtība, kas ir tā materiālā un nemateriālā jēga, kad mēs saucamies kristieši un par un ar savu dzīvi liecinām apkārtējiem par izaugsmi un izmaiņām personībās pēc tam, kad esam sastapuši Dievu. Autors nelielu eseju veidā jebkuram saprotamā valodā pastāsta galvenās un pašas būtiskākās lietas, kas ir kristietība, kas ir luteriskais garīgums, kas ir šis krusta garīgums, kas dāvā mums piedošanu un pestīšanu.
Es nekad neesmu atzinis, tomēr savu kristieša gaitu sākumā man nācās ar to samierināties, ka Svētais Vakarēdiens kā sakraments ir saņemams vien pāris reizes gadā. Jēzus ir klātesošs, redzams un sataustāms, sagaršojams Sevī - Viņa Miesā un Asinīs - Vakarēdiena sakramentā pie altāra un no šīs pārliecības neatkāpjos, kopš esmu kļuvis par garīdznieku un konsekrēju Sakramentu, jo "ēdot maizi, mēs personiski saņemam Viņa miesu, kas tika lauzta pie krusta. Dzerot vīnu, mēs saņemam Viņa asinis, kas apzīmogoja šo derību, nodrošinot grēku piedošanu."
"Mēs burtiski esam savienoti ar krustā sisto, augšāmcelto un debesīs uzkāpušo Kristu, novēršot plaisu starp šejieni un Golgātu, tagadni un mūžību."
Autors šajā nelielajā, bet ārkārtīgi ietilpīgajā darbā aplūko vairākas ļoti būtiskas un nemitīgi atcerēšanās vērtas tēmas, pieskaroties ne vien Sakramentu skaidrošanai luteriskā izpratnē, bet veltot arī veselu nodaļu godības teoloģijas un krusta teoloģijas jeb krusta garīguma savstarpējai salīdzināšanai un atšķirību skaidrošanai. Godības teoloģiju jau Luters dēvēja par spēka garīgumu, un tādu mūsdienās piekopj daudzas kristīgas un mazāk kristīgas kopienas, tomēr mums jāatceras, ka Dievs mums ir devis krustu un krusta garīgumu. Un tas nebūt nav kāds verdzisks stāvoklis, lai arī daudzi joprojām populāri tā domā. Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, mūsu dzīve un aicinājums ir sekot krustam (sal. Lk 9, 23). Mums bieži vien rodas jautājumi par ciešanām, to jēgu un tamlīdzīgi, arī Vīts šajā darbā ir šai tēmai pieskāries un, pamatojoties uz kādu lielisku luterāņu teologu, izvērtis savu vēstījumu. Vērtīga lasāmviela, ja vien ir vēlme no sirds iedziļināties!
Mani personīgi šis darbs uzrunāja ar savu vēstījuma īsumu - būtiskais ir pateikts nelielās esejās, gan par sakramentiem, gan žēlastību, gan salīdzinātas godības un krusta teoloģijas, kā arī autors ir bagātīgi aplūkojis tēmu par aicinājumu, izvērsdams dažādos salīdzinājumus par mūsu ikviena aicinājumu kā garīgām un kā pasaulīgām būtnēm, tostarp, aicinājumu par varu, par ģimeni, par tiesas un sodu spriešanu, par ikdienas darbiem un mājas soli u.t.t. Mēs ikviens esam aicināti un izredzēti. IKVIENS! Ieklausieties:
"Runa ir par plašu, sarežģītu cilvēku tīklu, kuriem ir atšķirīgi talanti un spējas. Viens kalpo otram. Ikvienam kalpo pārējie. Mums raksturīgais stāvoklis ir atkarība."
"Dieva laicīgajā valstībā mums ir jāsaņem Viņa svētība no citiem cilvēkiem viņu aicinājumā, un viņiem savukārt jātiek svētītiem caur mums."
Protams, man, kurš ir studējis teoloģiju un lasījis ne vienu vien teoloģisku un dogmatisku grāmatu par un ap dažādām teoloģijām, konfesijām, Rakstu ekseģēzēm, man šis Vīta darbs nelikās kaut kas ārkārtēji jauns un nezināms, tomēr ikdienas kristietim, protestantam un tādam, kurš vairāk seko luteriskai lietu un teoloģijas izpratnei, dos visnotaļ jaunu elpu savas kristieša dzīves atcerei un piemirsto lietu atsvaidzināšanai. Un tomēr - dažas lietas, piemēram, nodaļa par dzīvi divās valstībās, par svēto un laicīgo, man palīdzēja atsvaidzināt zināšanas kultūru un reliģiju socioloģijā un antropoloģiskās lietās, tādējādi, jā, apguvu arī kaut ko jaunu un guvu ieskatu dažu fenomenu iespējamos skaidrojumos.
Autors grāmatas beigu daļā tāpat arī detalizēti izvērš skatījumu par Baznīcas, kultūras un valsts attiecībām. Un iesaka saglabāt zināmu neitralitāti vienai no otras, jo nekas labs nenotiek, kad valsts, kultūra un Baznīca saplūst... Mēs visā vēstures gaitā esam piedzīvojuši neskaitāmas valstis un valdības, un sociālpolitiskus veidojumus, kas cilvēkiem, apsolīdami garīgus labumus, cilvēci ved pretī iznīcībai, arī garīgai un fiziskai iznīcībai. Tādēļ labāk saglabāsim savveida šķirtību starp Baznīcu un laicīgo varu, jo pasaulīgajai varai ir iespējas mainīt cilvēku dzīves tīri sociāli, tomēr garīgā ziņā to var izdarīt tikai Baznīca caur saviem Sakramentiem un Kristus krusta teoloģiju.
"Mēs sastopam Dievu ne tikai tad, kad kalpojam un strādājam, bet arī tad, kad saņemam Viņa dāvanas ar citu cilvēku starpniecību. Ja mūs mīl dzīvesbiedrs, vecāki vai draugi, tas nozīmē, ka Dievs mūs patiesi mīl. Jebkura labuma gūšana no citu cilvēku aicinājumiem - maltītes baudīšana restorānā, mašīnas salabošana, iešana pie ārsta, ātruma samazināšana, ieraugot policistu, meistarīgi uztaisītas lietas nopirkšana - ir iemesls pateikties Dievam."